Saturs
Ievads 3.
1. Cilvēktiesību raksturojums 5.
2. Tiesībsarga biroja nepieciešamība 8.
2.1. Ombuda vēsturiskie un tiesiskie aspekti 8.
2.2. Tiesībsarga biroja institūcija demokrātiskā un tiesiskā valstī 12.
3. Tiesībsarga biroja būtība 18.
3.1. Tiesībsarga biroja jēdziens 18.
3.2. Tiesībsarga biroja funkcijas un uzdevumi 22.
4. Tiesībsarga biroja darbība Latvijā 26.
4.1. Tiesībsarga biroja darbības raksturojums un kārtība 26.
4.2. Pirmais darba ceturksnis Tiesībsarga birojam 27.
Secinājumi un priekšlikumi 30.
Izmantotā literatūra un juridisko aktu saraksts 32.
Pielikums 34.Ievads
Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļā ir iekļautas personas tiesības un pamatbrīvības, kas ir aktuāls jautājums. Lai nodrošinātu šo tiesību efektīvāku īstenošanu un piemērošanu praksē, kā arī, lai izveidotu aizsardzības mehānismu, tiek izveidotas dažādas institūcijas, kas būtu kompetentas veikt un arī veiktu šādu funkciju.
Pasaules praksē jau kopš 1809.gada, kad Zviedrijā tika ieviests pirmais ombudsmens – institūcija, kas nodarbojās ar cilvēktiesību aizsardzību un personu, indivīdu konsultāciju – pasaulē, runā par cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem un veido ombuda institūcijas. Latvijā pastāv vairākas valsts un pašvaldību institūcijas, kas anodrošina cilvēktiesību aizsardzību. Tās ir – vispārējās tiesas, bāriņtiesas, Satversmes tiesa, Policijas iestādes, prokuratūra, pašavladības, Valsts Darba inspekcija, Valsts Datu inspekcija Tiesībsarga birojs.
Līdz 2007.gada 1.janvārim Latvijā darbojās Valsts cilvēktiesību birojs. Taču Valsts cilvēktiesību birojs savu darbību beidza pamatojoties uz 2006.gada 6.aprīlī pieņemto Tiesībsarga biroja likumu, kas kopš 2007.gada 1.janvāra pilda Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas. Tiesībsarga birojs pēc savas būtības un funkcijām ir tas pats ombudsmens, tikai ar latviskotu nosaukumu.
Studiju darba mērķis – izpētīt Tiesībsarga biroja izveidi, funkcijas un uzdevumus, kā arī apskatīt tiesībsarga darbību kopš 2007.gada 1.janvāra un salīdzināt to ar Valsts cilvēktiesību biroju. Vadoties no iegūtās informācijas, secināt par Tiesībsarga biroja darbības kvalitāti, efektivitāti un nepieciešamību.
Izpildot mērķi, tiks pētīti sekojoši jautājumi:
1. Cilvēktiesību raksturojums (tiks apskatīts cilvēktiesību pamatjēdziens un tā būtība);
2. Tiesībsarga biroja nepieciešamība (tiks apskatīta ombuda nepieciešamība un tiesiskie aspekti, kā arī Tiesībsarga institūcija demokrātiskā un tiesiskā valstī);
3. Tiesībsarga biroja būtība (uzmanība tiks pievērsta Tiesībsarga biroja būtībai, uzdevumiem un funkcijām);
4. Tiesībsarga biroja darbība Latvijā ( tiks paskatīts Tiesībsarga biroja darbības raksturojums un kārtība, kā arī pievērsta uzmanība jau paveiktajam Tiesībsarga biroja darbības sākumposmā)
Izskatot šos jautājumus paralēli tiks veikts Tisībsarga biroja salīdzinājums ar Valsts cilvēktiesību biroju, lai secinātu par jaunās institūcijas – Tiesībsarga biroja – nepieciešamību un nozīmīgumu.
Tā kā Tiesībsarga birojs savu darbību ir sācis pavisam nesen, tad šo institūciju var apskatīt tikai tik daudz, cik ir secināms no Tiesībsarga likuma (pieņemts 2006.gada 6.aprīlī, stājies spēkā 2007.gada 1.janvārī), kā arī paralēli salīdzinot ar Valsts cilvēktiesību biroju un tā darbību, izmantojot arī jau spēku zaudējušo likumu „Par valsts cilvēktiesību biroju”.Pētot Tiesībsarga biroju, tika izmantoti interneta resursi, kur ir pieejama plaša un aktuāla informācija par apskatāmo objektu.
Pētījumā uzmanība tiks vērsta Tiesībsarga biroja apskatīšanu no teorētiskā viedokļa, ņemot vērā tiesībsarga funkcijas un uzdevumus, kā arī salīdzinošais materiāls ar Valsts cilvēktiesību biroju, uz kura bāzes ir veidots Tiesībsarga birojs. Tāpat arī tiks apskatīta arī pieejamā informācija par tiesībsarga birojā izskatītajām sūdzībām, 2007.gada 1.ceturksnī un veikts salīdzinošais pētījums ar Valsts cilvēktiesību biroju.1.Cilvēktiesību raksturojums
Juridisko terminu vārdnīcā ir dots, autoraprāt, ļoti plašs un saprotams cilvēktiesību definējums, kuru būtu vērts aplūkot tuvāk. Cilvēktiesības – (angl. Human rights; fr. Droits de ` Homme; vāc. Menschenrechte) – cilvēkam, indivīdam, fiziskai personai, neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka pašcieņas, brīvības, taisnīguma un labklājības vajadzības un intereses attiecībās ar valsti, ar varu vispār. Tādas tiesības cilvēkam piemīt kopš dzimšanas. Cilvēktiesību atzīšanas un nodrošināšanas impulss izriet no cilvēka, tā personības pašattīstības īpatnībām un no tām izrietošās vajadzību un interešu mijiedarbības ar citiem cilvēka dzīvības procesu norises faktoriem – sociāliem, politiskiem, kultūras ideoloģiskiem, juridiskiem utt. Cilvēktiesību atzīšana un konstituēšana pirmām kārtām ir cilvēkam pašam piemītošo pamatīpašību un tieksmju atzīšana. Tas ir filozofiski antropoloģisks skatījums. Tas lielā mērā balstās uz dabisko tiesību teorijas principiem. Dabisko tiesību teorijas ietekmē tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību, laimi, pašcieņu, īpašumu u.c. Tās ir fundamentālas privilēģijas, imunitātes, uz kurām var morāli pretendēt ikviens cilvēks. Tāpēc ir jādod iespējas ikvienam indivīdam tās realizēt kā individuālā, tā sociālā aspektā. Skaidrību par to, kādu iemeslu dēļ sabiedrība ir gatava atzīt noteiktā laika posmā cilvēktiesības un rūpēties par tām, dod socioloģiskās zinātnes. Objektīvi neizbēgams ir arī juridiskais viedoklis par to, kādā veidā formulēt cilvēktiesību katalogu, noteikt tā izmantošanas, nodrošināšanas un garantēšanas paņēmienus un veidus. Juristiem jāņem vērā, ka cilvēktiesības pieder indivīdam tāpēc, ka viņš ir cilvēks un ka cilvēktiesības attiecas ar tādu plašu vērtību kompleksu, kuras ir universālas pēc sava rakstura un daudzās nozīmēs vienlīdz vajadzīgas visām cilvēciskajām būtnēm visā pasaulē.1
Šis skaidrojums, autoresprāt, ir ļoti plašs un saprotams, tomēr ņemot vērā cilvēktiesību plašo raksturu un lielo apjomu, ir nepieciešams izpētīt cilvēktiesību jēdzienu un būtību, secinot par to raksturu, darbā nepieciešamajā apjomā.
Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju vai amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. 2
Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos un Latvijas Republikas Satversmē un likumos. Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijāatjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības.1
Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda „juridiskais ierocis” cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā:
1) indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
2) indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
3) indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
4) indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
Cilvēktiesību aizsardzībā būtisks ir nediskriminācijas princips. Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai, neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsa, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
Cilvēktiesības nav absolūtas. Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Valsts var ierobežot cilvēktiesības ar mērķi.2
Piemērotākie mehānismi jeb procedūra, kā aizstāvēt pārkāptās cilvēktiesības, ir atkarīgi no tā, kādas tiesības ir pārkāptas, kas un cik lielā mērā tās ir ierobežojis.
Ja persona uzskata, ka tās tiesības ir pārkāptas ar… valsts vai pašvaldību iestādes lēmumu, tad pirmkārt, tas ir jāpārsūdz augstākstāvošā iestādē. Ja arī šis lēmums personu neapmierina, tai ir tiesības griezties tiesā.3
Būtiski, ka katrai valsts vai pašvaldību iestādei, pieņemot uz personu attiecošos lēmumu, tas ir jāmotivē, tajā ir jābūt norādītām likumu normām, kuras ir piemērotas, un jābūt4 paskaidrotam, kāpēc tieši šīs normas un šajā gadījumā tiek pielietotas. Attiecīgajā lēmumā ir jābūt informācijai arī par to, kur persona var iesniegt sūdzību, lai apstrīdētu šo lēmumu.1
Cilvēktiesības ir principiāla, attiecībā pret visiem cilvēkiem respektējama valsts varas ierobežošana. Cilvēktiesību pamatā ir un paliek personas aizsardzības mehānisms pret valsti. Juridiskajā aspektā cilvēktiesības ir formulētas konkrēti – kā tiesību normas un principi. Jāņem vērā, ka ar terminu cilvēktiesības bieži vien atzīmē tikai tās tiesības, kuras fiksētas starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos (starptautiskie standarti). Savukārt tiesības, kuras noteiktas valsts iekšējo, nacionālo, tiesību aktos, tiek apzīmētas ar terminu “pamattiesības”. Taču bieži vien šos terminus lieto un izmanto arī kā sinonīmus.22. Tiesībsarga biroja nepieciešamība
2.1.Ombuda vēsturiskie un tiesiskie aspekti
Demokrātiskā valsts iekārta paredz katram valsts iedzīvotājam personiskās tiesības, kas atspoguļo tā individuālās intereses. Ombuda institūts ir valsts atribūts, bet pēc savas būtības tas ir pilsoniskās sabiedrības elements. Šis institūts palīdz valstij izzināt pilsoniskās sabiedrības problēmas. Pilsonim, kas konfliktē ar kādu valsts institūciju vai ierēdni, ombuda palīdzība ir svarīga. Jānovērtē arī psiholoģiskais moments, jo pilsonis, kas griežas pie ombuda pēc palīdzības, saņem problēmas neatkarīgo izmeklēšanu, kas nav saistīta ar administratīvās institūcijas, kura pārkāpa pilsoņa tiesības, pakļautību.
No juridiskā viedokļa ombuda institūts sevī iekļauj likumdošanas varas spēku, izpildvaras enerģiju un tiesu varas gudrību. Šo institūciju var ierindot pie tiesiskās kultūras nodrošināšanas sabiedrībā un valsts aparātā. Ombuds ir cilvēktiesību aizsardzības aktīva garantija.1
Ombuds kā institūcija, proti, ombudsmens kā viena no iespējamām institūcijām, kur tiek uzklausīta personas sūdzība par administratīvās iestādes rīcību, kas nenodrošina indivīda likumīgās tiesības. Ombuds kā viena no institūcijām, kas uzklausa sūdzības par tiesas iestādes darbību, ja tā nenodrošina personas likumīgās tiesības. Ombuds kā institūcija ar noteiktu kompetenci ir viena no kontroles iespējām pār izpildvaras iestāžu, tiesu, un vēlams būtu, arī likumdevēja rīcību.Tādējādi ombuds tiek piedāvāts kā cilvēktiesību sargs, lai aizstāvētu taisnību un nodrošinātu cilvēka intereses (tiesības) no patvaļas.2
Ombuda institūta nodibināšana valstī ir vēl viens solis pretī demokrātiskai valsts iekārtai. Lai tā darbība būtu efektīva, ombuda institūtam jābūt stiprām, sociālām, politiskām un tiesiskām saknēm. Valstī jāpastāv stabilai iekšējai politikai, kas kalpotu par pamatu tiesiskām reformām, tai skaitā arī cilvēktiesību aizsardzības jomā.3
Ombuda institūtam ir nozīmīga patstāvība un neatkarība, kura nav salīdzināma ar citām valsts institūcijām. Šāda neatkarība ir nepieciešamais nosacījums un priekšraksts kontroles funkcijas izpildīšanai, kura tam uzticēta.
Ombuda institūts ir viens no cilvēktiesību aizsardzības nacionāla institūta veidiem. Apvienoto nāciju organizācijas darbības rezultātā tika noteikts, ka ar terminu „nacionālais institūts” tiek saprasts tāds institūts, kuru vada valsts saskaņā ar svau konstitūciju, likumu vai dekrētu un kura funkcijas ir konkrēti noteiktas kā cilvēktiesību atbalsts un aizsardzība.1
Ielūkojoties, ombuda institūcijas attīstībā, var redzēt, ka Jaunzēlande bija pirmā angliski runājošā zeme, kur to ieviesa. Grāmatā „Konstitucionālās un administratīvās tiesības” pauž, ka ombuda institūts tika nodibināts 1809.gadā Zviedrijā. Līdzīgu institūciju 1919.gadā nodibināja Somija. Līdzīgi tas tika izdarīts Dānijā 1955.gadā. jaunzēlandes parlamentārais ombuds tika izveidots 1962.gadā. Pēc tam, proti, 1963.gadā ombudsmens tiek iedibināts Norvēģijā. Un 20.gs. 70.gados ombuda institūcija dažādās formās tiek ieviesta citās valstīs. 2
Dažās valstīs ombuda mandāts tiek noteikts konstitūcijā, piemēram, Eiropas valstīs. Turpretim citās valstīs tas ir noteikts ar atsevišķu likumu.3 Šāda pieeja ir arī Latvijā, kad no 1996.gada ombuda funkcijas cilvēktiesību aizsardzībā sāka veikt Valsts cilvēktiesību birojs un kopš 2007.gada 1.janvāra šo funkciju veic Tiesībsarga birojs, kurus regulē attiecīgi likums „Par valsts cilvēktiesību biroju”un „Tiesībsarga likums”. Ombuda iekļaušana konstitūcijā tam dod lielāku prestižu un ietekmi. Ļoti daudzās valstīs ombudu ieceļ parlaments. Tāpat tas notiek arī Latvijā, pamatojoties uz to, ka 2006.gada 15.martā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija vienojās, ka tiesības izvirzīt tiesībsargu būs 5 Saeimas deputātiem, bet amatā viņš tiks apsrtiprināts ar parlamenta balsojumu. Šādu lēmumu komisija pieņēma, jo Saeima noraidīja Satversmes grozījumus, jo Saeima noraidīja Satversmes grozījumus, kas paredzēja, tiesības izvirzīt amata kandidatūru Valsts prezidentam.4 Taču pati balsošanas procedūra var būt atšķ…irīga. Ir arī izņēmumi, kā piemēram, Francijā ombudu ieceļ parlaments 5
Neraugoties uz to, ka jebkurš pilsonis, kas uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, var griezties ar sūdzību ombudam, daudzās valstīs ir nosacījumi, ka sūdzības iesniedzējam pirmāmkārtām ir jāizmanto visi alternatīvie likumiskās un administratīvās aizsardzības līdzekļi. Vienā valstī indivīds var iesniegt sūdzību tieši ombuda kancelejā, bet citās valstīs sūdzību var iesniegt tikai caur starpnieku, piemēram, caur vietējā parlamenta deputātu. Ombuda darbība ne vienmēr tiek ierobežota ar tiek ierobežota ar sūdzībām, kuras tiek iesniegtas. Ombuds var sākt izmeklēšanu arī pēc savas iniciatīvas. Parasti tādas izmeklēšanas skar jautājumus, kuri pēc ombuda domām, var radīt dziļu sabiedrības uztraukumu vai arī tie ir jautājumi, kuri skar kādu indivīdu grupu tiesības un tāpēc nevar būt par pamatu viena indivīda sūdzības iesniegšanai.1
Lai ombuda institūta darbība būtu efektīva, ir nepieciešams, lai valsts varētu nodrošināt tādus to darbības efektivitātes principus kā neatkarība, jurisdikcija un tiesības, pieejamība, sadarbība, operatīvā efektivitāte, darbības pārskatāmība. Dibinot cilvēktiesību aizsardzības nacionālos institūtus, valstīm ir jāņem vērā likumdošanas reformu, eksistējošās administratīvās struktūras uzraudzība, lai nepieļautu, ka nodibinātā institūcija konkurē ar jau pastāvošajām institūcijām. Nacionālajām institūcijām ir jāpapildina jau pastāvošā vara.2
Vēršoties pie ombuda, prasītājs neatsakās no savam tiesibām griezties tiesā, jo tiesu vara ir cilvēktiesību aizsardzības pamatstruktūra valsts nacionālajā līmenī. Lai gan nacionālajām institūcijām tiek piešķirtas plašas pilnvaras, un tās darbība ir efektīva, tās vienalga nevarēs adekvāti aizstat fukcionējošo tiesu varu. Nacionālajam institūcijām piešķirtās tiesības saņemt un izskatīt iedzīvotāju sūdzības ir papildus aizsarglīdzeklis, kas nodrošina vispusīgo cilvēktiesību aizsardzību.3
2004.gada ombuda biroji valsts nacionālajos līmeņos pastāvēja aptuveni jau 120 valstīs.4 Dažādāz valstīs šai institūcijai ir dažādi nosaukumi. Tik strauju izplatību pasaule tieši pēdējos gados var izskaidrot ar valsts lomas pieaugumu un arvien plašāku ierēdniecības saskarsmi ar cilvēkiem. Turklāt pasaulē arvien vairāk tiek popularizētas cilvēktiesību idejas un uzsvērta katra indivīda vērtība.5
Šī institūta popularitāte un autoritāte tiek izskaidrota ar daudzām demokrātiskām iezīmēm, kas raksturo to statusu un nodrošina tā darbības efektivitāti. Tādi principi kā neatkarība, likumdošanas iniciatora tiesības, atklātība un pieejamība visiem pilsoņiem, sūdzību izskatīšanas formalizēto procedūru nepastāvēšana, bezmaksas palīdzības sniegšana u.c. veicina veiksmīgu ombuda funkciju pildīšanu, aizstāvot pilsoņu tiesības pret valsts ieņēmumu patvaļu un pilnvaru pārsniegšanu.1
Piemēram, zviedru ombudam ir liela darbības pieredze un tā ir veicinājusi gan tiesiskumu, gan demokrātiju mūsu valstī, un Zviedrijas parlamentārais ombuds Matss Melins cer, ka tas tā notiek joprojām. M.Mellins atzīst, ka zviedru ombuds dod savu artavu likumdošanas procesā, to kritizējot; kritizējot visus valsts ierēdņus, kas neievēro likumu — personīgu apstākļu, zināšanu trūkuma vai jebkādu citu iemeslu dēļ. Tādējādi ombuda darbinieki gan tieši, gan pastarpināti veicinām likuma varu, veicinot demokrātiju un, M.Mellina izpratnē, demokrātija nav tikai vienlīdzīgas un vispārējas vēlēšanas. Ombuds veicina to, lai varas pārstāvji demokrātiskā valstī nepārtraukti būtu atbildīgi cilvēku priekšā, ne tikai katru ceturto gadu vēlēšanu laikā. Varas pārstāvjiem ir pastāvīgi jāatbild par savu rīcību un savu nolaidību. Ombuds veicina demokrātiju, sekojot tam, lai valsts ierēdņi būtu atbildīgi par to, kā tie realizē tiem piešķirto publisko varu dažādās jomās.2
Demokrātija un neatkarība ir vieni no svarīgākajiem ombuda principiem un priekšnoteikumiem tā efektīvā un kvalitatīvā darbībā. Demokrātija – tā ir valsts iekārta, kura balstās uz vārda brīvību un brīvību vi…sās jomās vispār. Runājot, par civiltiesībām – tās ir pilsoņa tiesības un brīvības, līdz ar to arī pilsoņa darbība demokrātiskā valstī, no kā izriet gan tas, ka savu tiesību un brīvību robežās pilsonis var darboties brīvi, kā arī tas, ka cilvēktiesību aizsardzības mehānismam ir jābūt tikpat brīvam un demokrātiskam. Neatkarība – tā ir sava veida brīvības pakļautības noliegums. Tiesībsarga likumā ir noteikts, ka tiesībsargs ir neatkarīgs, kas nepakļaujas nevienai varai un savos uzskatos un lemtspējā ir brīvs, lai nodrošinātu likumību un taisnīgumu valsts administratīvajā sfērā.
Dažādās valstīs ombuda darbība tiek dažādi variēta. Taču visos gadījumos viens no svarīgakajiem veiksmīga darba priekšnosacījumiem ir bijis paša ombuda raksturs, ticamība, prestižs un komunikācijas spēja. Interesanti, ka gandrīz visās valstīs , krās izveidots ombuda birojs, sūdzību sākumā izrādījies vienmēr daudz vairāk nekā paredzēts.
Un tomēr ombuda birojs vien nevar atrisināt visas valstī radušās problēmas. Tas nevar vienatnē cīnīties pret nekārtībām valsts pārvaldē, tomēr var sadarboties ar citām struktūrām, kas veic pārraudzības un kontroles funkcijas un cenšas panākt augsta līmeņa godīgu un efektīvu valsts varas pārvaldes darbību.1
2.2. Tiesībsarga biroja institūcija tiesiskā un demokrātiska valstī
2006.gada 13.decembrī laikrakstā “Diena” starptautisko un Eiropas tiesību maģistrs (Rīgas Juridiskā augstskola), politologs (Freie Universitat Berlin) Mārcis Gobiņš uzdod jautājumu – „Vai tiešām otrai nabadzīgākai Eiropas Savienības dalībvalstij ir nepieciešama vēl viena jauna iestāde, kas turklāt aprīs vienu miljonu latu valsts budžeta līdzekļu gadā? Vai tiesībsargs ir vajadzīgs mums, parastajiem cilvēkiem, jebšu tikai tādēļ, lai nomierinātu eirokrātus tālajā Briselē? Vai lai radītu kārtējo ienesīgo amatu kādam valdošo aprindu pārstāvim?”2
2007.gada 1.janvārī stājās spēkā Tiesībsarga likums, ar kuru Valsts cilvēktiesību birojs savas pilnvaras nodeva Tiesībsarga birojam. Tiesībsarga birojs ir tuvināta institucija Eiropā jau krietnu laiku atpakaļ pastavošajam ombudam (ombudsmenim), un Latvijā tas darbosies uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes, tikai ar plašākām pilnvarām.
Tiesiskai valstij ir nepieciešama ne tikai likumu virsvaldība, bet arī ir japastāv atbilstošai tiesiskai iekārtai. Ir jābūt nodibinatām dažādam valsts institūcijām, jānosaka tās kompetence, vieta valsts iekārtā, savstarpējās attiecības. Tiesībsargs ir nepieciešams, jo pastāvīgi pieaug valsts iekļaušanās sabiedrības dzīves sociālajas sfērās, paplašinās administratīvais aparāts. Vajadzība šajā institūtā radās tad, kad jau pastāvošie institūti vairs3
nevarēja aizsargāt tās pilsoņus no valsts administratīvās patvaļas un radās nepieciešamībapilsoņu tiesību papildaizsardzībā „pret administratīvās patvaļas mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā”. Šī institūta izveidošana ir cieši saistīta ar varas dalīšanas principa realizāciju, kā arī par to, ka mūsdienu sabiedrības attīstība, valsts un administatīvāš darbības paplašināšana noved pie plaisas starp iedzīvotājiem un valsti, tas nozīmē, ka bieži parādās interešu pretatšķirības starp valsts administratīvajām institūcijām un pilsoņiem.1
Tiesībsarga likuma pirmajā pantā ir teikts: “Šā likuma mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam.”2 Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likums labas pārvaldības principu definē šādi: “… Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.”.3
Tiesībsarga biroja darbiniece Diāna Šmite norāda, ka likums par Valsts cilvēktiesību biroju kā galveno šīs iestādes uzdevumu noteica veicināt cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Savukārt Tiesībsarga likums paredz, ka jaunveidojamā institūcija bez c…ilvēktiesību jautājumiem nodarbojas arī ar labas pārvaldības principa ievērošanu valstī. Līdz ar to Tiesībsargs varēs izskatīt sūdzības par plašāku jautājumu loku – būtībā jebkuru jautājumu, ja iestāde vai amatpersona nav rīkojusies tiesiski. Laba pārvaldība ietver objektīvu un taisnīgu jautājuma izskatīšanu saprātīgos termiņos, kā arī personas tiesības tikt uzklausītam, iepazīties ar lietas materiāliem, prasīt pamatotu lēmumu un zaudējumu atlīdzināšanu u.c.
D.Šmite uzsver, katieši šīs jaunās funkcijas izpilde šobrīd sagādā vislielākās grūtības. Ar pašreizējo darbinieku skaitu iespējams izskatīt sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem, arī sūdzības par labas pārvaldības principu, ja to skaits nav liels. Taču labas pārvaldības principa ieviešana prasa ne vien pasīvu sūdzību izskatīšanu, bet, pirmkārt, jau proaktīvas darbības. Bez tam sabiedrībai jāsaprot šis princips un savas tiesības, saskaroties ar valsts varu, un, lai sasniegtu šo mērķi, jāīsteno dažādi informatīvi pasākumi, jāveic citas aktivitātes. Pēc šiem4 pasākumiem var sagaidīt sūdzību skaita palielināšanos par labas pārvaldības principa pārkāpumiem. 1
Uz doto brīdi no likumdevēja jāgaida izpratne par šīs institūcijas nozīmi valsts varas attiecībās ar tautu, un jāgaida arī aktīva rīcība, Tiesībsargs ar plašu mandātu un ievērojamām pilnvarām ir efektīvs instruments parlamenta rokās, lai realizētu parlamentāro kontroli pār izpildvaras darbību, lai panāktu parlamenta pieņemto likumu korektu ieviešanu un ievērošanu. Šobrīd tas ir viens no vislabākajiem veidiem, kā uzlabot pašas Saeimas autoritāti tās darba devēju – Latvijas vēlētāju – acīs.
Tomēr ar Tiesībsarga iecelšanu visi jautājumi vēl nebūt nebūs atrisināti. Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga prognozē, ka tieši savas darbības sākumā Tiesībsarga birojs saskarsies ar galveno problēmu: kā panākt, lai valsts pārvaldes iestādes respektē Tiesībsarga institūciju un ievēro Tiesībsarga ieteikumus.
Problēmas risinājums ir ietverams vārdos “autoritāte” un “kompetence”. Tieši ātrums un veids, kādā tiesībsargs varēs atrisināt iedzīvotāju problēmas un kā starpnieks veicināt mierizlīgumu starp konfliktējošām pusēm, kā arī Tiesībsarga biroja darbinieku kompetence un spēja kalpot iedzīvotāju interesēm būs tās, kas veidos Tiesībsarga autoritāti iedzīvotāju un iestāžu acīs.
Svarīgi, lai tiesībsarga institūcija pārņemtu visas tās labās iestrādes, kuras ir izveidojušās Valsts Cilvēktiesību birojam, jo Tiesībsarga institūcija tika izveidota, lai papildinātu nevis pārsvītrotu līdzšinējo darbu. Cilvēktiesību ievērošanas un labas pārvaldības nodrošināšanas uzraudzībai ir jābūt tiem diviem galvenajiem pamatakmeņiem, uz kuriem balstīsies tiesībsarga darbība un iedzīvotāju uzticība šai institūcijai.2
Tiesībsarga likumā ir teikts: „Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā.”3
Ombudam vajadzētu būt neatkarīgam vismaz tādā ziņā, ka parlaments nedod viņam norādes — ko izmeklēt un ko ne. Protams, tiesībsargs ir valsts amatpersona, ko ievēlējis parlaments, un parlaments ir tā institūcija, kas izdod un ievieš likumu. Līdz ar to šajā ziņā neviens nespētu būt pilnīgi neatkarīgs, jo parlaments vienmēr var izmainīt likumu, ja to vēlas. Piemēram, parlamenta pārstāvji varētu lemt, vai diskriminācijas jautājumi būs vai nebūs ombuda kompetencē, vai varbūt tie ir piekritīgi kādai citai neatkarīgai institūcijai. Bet svarīgi, ka parlamentam nav iespēju pateikt, kuras lietas jāizmeklē un kuri jautājumi jāignorē ombuda kompetences ietvaros. 1
Zviedrijas paralamentārais ombuds Matss Mellins par Latvijas tiesībsargu un Tiesībsarga biroja likumu pauž, ka M.Mellins saista lielas cerības ar ombuda institūciju Latvijā, un neredz iemeslu, kāpēc Latvijas tiesībsargs, līdzīgi kā ombudi visā pasaulē, nevarētu veicināt likuma varu un demokrātiju. Daudzas no jaundibinātām ombuda institūcijām, kā zināms, ir izveidotas tieši situācijās pēc autoritārā …režīma, lai tās būtu kā likuma varas un demokrātijas principu sargs. Apskatot Latvijas Tiesībsarga likumu, no daudziem aspektiem tas šķiet ļoti labs un, ja Saeima spēs vienoties par personu, kam uzticas gan parlaments, gan iedzīvotāji, tad, domājams, Latvijas ombudsmenis var strādāt ļoti labi.“2
No M.Mellina izteikuma ir iespējams secināt, ka Latvijas tiesībsargam ir labas izredzes darboties un sasniegt teicamus rezultātus, jo 2007.gada 1.martā Saeima ir iecēlusi tiesībsargu – Satversmes tiesas tiesnesi Romānu Apsīti, kas jau iepriekš ir darbojies augstā amatā, ka sir ļoti atbildīgs un prasa augstu kompetences līmeni savā jomā, līdz ar to, autoresprāt, ir guvis popularitāti un uzticību gan parlamenta, gan iedzīvotāju acīs.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bija nepieciešama jauna institūcija, bija cilvēktiesību kā tiesību nozares attīstība kopumā, kā arī starptautiskās sabiedrības izpratnes evolūcija par šiem jautājumiem. Valsts Cilvēktiesību biroja izveide bija savulaik liels Latvijas panākums – Latvija bija pirmā valsts Centrālajā un Austrumeiropā, kur tika izveidota šāda neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības institūcija.3
Kopš 1996.gada, kad tika pieņemts likums „Par Valsts Cilvēktiesību biroju” Latvija turpināja pilnveidot likumdošanu cilvēktiesību jomā, Latvijas Republikas Satversme tika papildināta ar jaunu un ļoti svarīgu nodaļu „Cilvēka pamattiesības”, tika pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, Administratīvā procesa likums. Latvija ratificēja virkni starptautisku cilvēktiesību aktu. 2000.gada 7. decembrī Nicā tika proklamēta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas starp citām svarīgām cilvēka pamattiesībām min arī tiesības uz labu valsts pārvaldi. Šeit gan jāuzsver, ka Valsts Cilvēktiesību biroja izveides laikā lēmums fokusēties uz cilvēktiesību nevis labas pārvaldības jautājumiem tika pieņemts apzināti. Acīmredzot, tajā laikā tā bija pamatota nepieciešamība.1
Kopš sava darbības sākuma 1996. gadā un līdz šim brīdim Valsts Cilvēktiesību birojs izskatīja iedzīvotāju sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, taču ārpus birojam noteiktās kompetences jomas palika ne mazāk svarīgi jautājumi, kas saistīti ar labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē, piemēram, saistībā ar likumu piemērošanu, iedzīvotāju pieprasītās informācijas nesniegšanu vai nepilnīgu sniegšanu, tiesību neizskaidrošanu u.tml.. Tagad cilvēktiesību jautājumi lielā mērā ir zaudējuši to iekšpolitisko un starptautisko asumu, kāds tiem bija pirms desmit gadiem un ir apzināta nepieciešamība cilvēktiesību ievērošanas uzraudzību papildināt ar valsts pārvaldes lēmumu un darbības uzraudzību plašākā kontekstā.
Jāatzīst, ka otrs tikpat svarīgs pamudinājumsizveidot Tiesībsarga biroju bija ievērojamais iedzīvotāju iesniegumu un sūdzību skaits, ko ir saņēmusi Valsts prezidente vaira Vīķe-Freiberga visu savas darbības gadu laikā, neviļus pildot tādas kā tiesībsarga de facto funkcijas. To apstiprina statistika: 2003. gadā Valsts prezidenta institūcija saņēma 9 973 iedzīvotāju un juridisko personu iesniegumus, 2004. gadā – 9381, 2005. gadā – 8756.2
Gan personīgi tiekoties ar cilvēkiem dažādos Latvijas reģionos, gan lasot iedzīvotāju iesniegumu tūkstošus, valsts galva bieži ir saskārusies ar negatīvu iedzīvotāju attieksmi pret valsts pārvaldi, dažreiz pietiekami rupji pārmetot tai atsvešināšanos no tautas, nekompetenci, augstprātību, pārlieku birokrātiju, un vienkārši laipnas attieksmes trūkumu. Turklāt Latvijā valda zināms uzskats, ka ir pieņemti daudzi un labi likumi, taču reālajā dzīvē tie nedarbojas. 3
Tikpat būtisks arguments par nepieciešamību stiprināt un pilnveidot cilvēktiesību aizsardzības institūciju Latvijā ir fakts, ka ievērojamai iedzīvotāju daļai gan juridiskās izglītības trūkuma, gan sava materiālā stāvokļa dēļ trūkst informācijas par savām tiesībām, iespējām un rīcībspējām attiecībās ar valsts pārvaldi. Šādā situācijā iedzīvotāji savās attiecībās ar valsts vai pašvaldības iestādi un tās ierēdņu aparātu nav līdzv…ērtīgs oponents vai partneris. Jāatzīst, ka arī tiesu vara, diemžēl, šobrīd nav panācēja, jo nespēj ātri un efektīvi atrisināt konfliktsituācijas starp valsti un privātpersonu. Turklāt Latvijā tiesāšanās kā veids, lai panāktu savu tiesību ievērošanu, parasti tiek izmantots tikai tad, ja konkrētā persona ir pietiekami uzņēmīga, juridiski izglītota un materiāli nodrošināta, lai segtu ar tiesas procesu saistītos izdevumus. Administratīvās tiesas jau šobrīd ir pārslogotas un lietu izskatīšanas tiek nozīmētas vairāk kā gadu uz priekšu. Tas pavisam noteikti nav operatīvs un iedzīvotājiem vienkāršāk pieejamais konfliktu risināšanas mehānisms.13. Tiesībsarga biroja būtība
3.1. Tiesībsarba biroja jēdziens
Tiesībsargs (zviedru valodā – ombudI) ir Latvijas valsts amatpersona, kuras pienākums ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā. Tiesībsarga amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām. 1
Tiesībsargs ir Tiesībsarga likumā noteiktajā kārtībā apstiprināta amatpersona, kura pilda likumā noteiktās funkcijas un uzdevumus. Tiesībsargam ir savs zīmogs ar papildinātā mazā valsts ģerboņa attēlu. Tiesībsargam ir valsts budžeta konts Valsts kasē. Kā jau tika minēts, tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā. Tiesībsarga amats nav savienojams ar piederību pie politiskajām partijām. Kriminālvajāšanas uzsākšana pret tiesībsargu, viņa apcietināšana, pakļaušana kratīšanai, aizturēšana, piespiedu atvešana vai citāda viņa brīvības ierobežošana, kā arī administratīvā soda uzlikšana tiesībsargam ir pieļaujama tikai ar Saeimas piekrišanu. 2
Tiesībsargam darbs bija jāuzsāk 2007. gada 1. janvārī. Tiesībsarga amata kandidāta apstiprināšana līdz tam laikam nebija notikusi, un viņa pienākumus sāka pildīt bijusī VCB direktora p.i. Diāna Šmite. Pirmā kandidātu izvirzīšana tiesībsarga amatam tika noteikta līdz 2006. gada 5. decembrim, tika izvirzīti divi kandidāti – Latvijas Universitātes habilitētā politoloģijas zinātņu doktore Rasma Šilde-Kārkliņa un Latvijas universitātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs Ringolds Balodis. Saeimas 2007. gada 11. janvāra balsojumā neviens no izvirzītajiem kandidātiem neieguva Saeimas deputātu balsu vairākumu. Otrā kandidātu izvirzīšana tika noteikta līdz 2007. gada 15. februārim, tika izvirzīts viens pretendents: Satvesmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis. 2007. gada 1. martā viņš tika apstiprināts amatā.3
2007. gada 1. martā Saeimas sēdē ar 70 deputātu balsīm “par”, 16 “pret” un 1 “atturas”Saeima pieņēma lēmumu “Par tiesībsarga apstiprināšanu”, apstiprinot pirmo Latvijas4 Republikas tiesībsargu Romānu Apsīti. Tiesībsargs Romāns Apsītis deva svinīgo zvērestu, tādējādi ar 2007. gada 1. martu uzsāka pildīt tiesībsarga funkcijas.1
Tiesībsarga likumā ir izstrādāti vairāki kritēriji un nosacījumi, kas nosaka, kādas personas var tikt apstiprinātas tiesībsarga amatā. Persona var tikt apstiprināta tiesībsarga amatā tikai tad, ja tā atbilst šādiem kritērijiem:
1) persona ir Latvijas pilsonis;
2) personai ir nevainojama reputācija;
3) persona ir sasniegusi 30 gadu vecumu;
4) personai ir augstākā izglītība;
5) personai ir zināšanas un praktiskā darba pieredze tiesību aizsardzības jomā;
6) persona atbilstoši likuma prasībām ir tiesīga saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam;
7) personai nav dubultpilsonības.2
Kritēriji ir izstrādāti diezgan pārdomāti un skrupulozi, ņemot vērā to, ka tiesībsarga amats ir ļoti atbildīgs un ir nepieciešama augsta atbildības sajūta un competence. Pamatojoties uz tiesībsarga likumu, tiesībsargam piekrīt vairākas funkcijas un uzdevumi, kuri ir ierobežoti ar tiesībām un pienākumiem:
1) pieprasīt un saņemt bez maksas no iestādes pārbaudes lietā nepieciešamos dokumentus (administratīvos aktus, procesuālos lēmumus, vēstules), paskaidrojumus un citu informāciju;
2) apmeklēt iestādes, lai iegūtu pārbaudes lietā nepieciešamo informāciju;
3) jebkurā laikā bez speciālas atļaujas apmeklēt slēgta tipa iestādes, brīvi pārvietoties iestādes teritorijā, apmeklēt visas telpas un vienatnē satikties ar personām, kuras tiek turētas slēgta tipa iestādēs;
4) uzklausīt bērna viedokli bez viņa vecāku, aizbildņu, izglītības vai aprūpes un audzināšanas iestādes darbinieka klātbūtnes, ja bērns to vēlas;
5) aicināt jebkuru privātpersonu iesniegt dokumentus, sniegt paskaidrojumus un citu inform…āciju par jautājumiem, kam ir būtiska nozīme pārbaudes lietā;
6) ierosināt pārbaudes lietu pēc savas iniciatīvas; 3
7) pieprasīt un saņemt speciālistu atzinumu pārbaudes lietā;
8) iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšana Satversmes tiesā, ja iestāde, kas izdevusi apstrīdamo aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi konstatētos trūkumus;
9) pabeidzot pārbaudes lietu un konstatējot pārkāpumu, aizstāvēt privātpersonas tiesības un intereses administratīvajā tiesā, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs;
10) pabeidzot pārbaudes lietu un konstatējot pārkāpumu, vērsties tiesā tajās civillietās, kurās prasības būtība saistīta ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu;
11) pamatojoties uz viņa rīcībā esošajiem materiāliem, vērsties pie citām kompetentām institūcijām, lai izlemtu jautājumu par lietas ierosināšanu. 1
Lai tiesībsargs varētu pildīt savas funkcijas un uzdevumus, tiesībsarga darbības nodrošināšanai bija jāizveido Tiesībsarga birojs. Tā kā tiesībsarga institūcija tika veidota uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes, Tiesībsarga birojs jau no 2007. gada 1. janvāra uzsāka savu darbību, vēl pirms tiesībsarga apstiprināšanas amatā.2 Tiesībsarga biroja struktūru un iekšējās darbības noteikumus reglamentē biroja nolikums, kuru apstiprina tiesībsargs, savukārt Tiesībsarga biroja darbinieku attiecības regulē Darba likums.3
Tiesībsarga un Tiesībsarga biroja darbinieku tiesības pārsvarā neatšķiras. Tās ir:
1) pieprasīt un saņemt bez maksas no iestādes pārbaudes lietā nepieciešamos dokumentus (administratīvos aktus, procesuālos lēmumus, vēstules), paskaidrojumus un citu informāciju;
2) apmeklēt iestādes, lai iegūtu pārbaudes lietā nepieciešamo informāciju;
3) jebkurā laikā bez speciālas atļaujas apmeklēt slēgta tipa iestādes, brīvi pārvietoties iestādes teritorijā, apmeklēt visas telpas un vienatnē satikties ar personām, kuras tiek turētas slēgta tipa iestādēs;
4) uzklausīt bērna viedokli bez viņa vecāku, aizbildņu, izglītības vai aprūpes un audzināšanas iestādes darbinieka klātbūtnes, ja bērns to vēlas;4
5) aicināt jebkuru privātpersonu iesniegt dokumentus, sniegt paskaidrojumus un citu informāciju par jautājumiem, kam ir būtiska nozīme pārbaudes lietā;
6) pieprasīt un saņemt speciālistu atzinumu pārbaudes lietā.
Tiesībsargs ieceļ amatā tiesībsarga vietnieku. Tiesībsarga prombūtnes laikā viņa funkcijas un uzdevumus pilda tiesībsarga vietnieks, kam šajā laikā ir tādas pašas pilnvaras kā tiesībsargam. Tiesībsarga vietnieks pilda tiesībsarga pienākumus, funkcijas un uzdevumus tiesībsarga pilnvaru apturēšanas vai izbeigšanās gadījumā līdz brīdim, kad Saeima apstiprina amatā tiesībsargu vai kriminālvajāšana pret tiesībsargu tiek izbeigta, vai stājas spēkā tiesībsargu attaisnojošs spriedums.
Ja Saeima ir piekritusi kriminālvajāšanas uzsākšanai pret tiesībsargu, viņa pilnvaras tiek apturētas līdz brīdim, kad stājas spēkā attaisnojošs tiesas spriedums attiecīgajā krimināllietā vai kriminālvajāšana pret tiesībsargu tiek izbeigta.Taču Tiesībsarga pilnvaras izbeidzas pavisam:
1) sakarā ar tiesībsarga atbrīvošanu no amata;
2) sakarā ar tiesībsarga pilnvaru termiņa izbeigšanos;
3) ja viņš ir notiesāts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un spriedums stājies likumīgā spēkā;
4) sakarā ar tiesībsarga nāvi.3
Saeima atbrīvo tiesībsargu no amata, ja viņš:
1) atstāj amatu pēc paša vēlēšanās, rakstveidā par to paziņojot Saeimai;
2) nespēj pildīt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ;
3) ir pieļāvis apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar tiesībsarga statusu;
4) bez attaisnojoša iemesla nepilda savus pienākumus;
5) ir ievēlēts vai iecelts citā amatā.
Šādu jautājumu var ierosināt ne mazāk kā pieci Saeimas deputāti.4
Tiesībsargs var izveidot konsultatīvās padomes, kā arī darba grupas atsevišķu projektu izstrādei vai jautājumu sagatavošanai. Konsultatīvo padomju sastāvu un nolikumus un darba grupu sastāvu apstiprina tiesībsargs.5 Piemēram, lai apkopotu viedokļus, kā visefektīvāk nodrošināt Tiesīb…sarga biroja darbību līdz Tiesībsarga apstiprināšanai Saeimā, un apspriestu Tiesībsarga institūcijas veidošanas un organizācijas jautājumus, kā arī dažādu citu pasākumu īstenošanas lietderību, 2007.gada 30. janvārī notika Tiesībsarga Konsultatīvās padomes darbības uzsākšanas jautājumos pirmā sēde.3.2. Tiesībsarga biroja funkcijas un uzdevumi
Tāpat kā katrai institūcijai, kura dibināta ar mērķi, arī Tiesībsarga birojs, ir savas funkcijas. Tiesībsargam ir sekojošas funkcijas.
1) veicināt privātpersonas tiesību un likumisko interešu aizsardzību;
2) sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu;
3) izvērtēt un veicināt labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē;
4) jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu, atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicināt šo trūkumu novēršanu;
5) sekmēt sabiedrības informētību un izpratni par cilvēktiesībām, par šo tiesību aizsardzības mehānismiem un par tiesībsarga darbu.
Salīdzinot ar Valsts cilvēktiesību biroju, Tiesībsarga funkcijās ietilpst arī iepriekšnebijusī labās pārvaldības principa ievērošanas funkcijas, ka sir iekļauts pat tiesībsarga definīcijā, ko nosaka Tiesībsarga likums. Tas nozīmē, ka arī cilvēktiesību jomā ir mainījusies prioritāte. Pildot iepriekšminētās funkcijas, tiesībsargs:
1) ierosina pārbaudes lietu apstākļu noskaidrošanai;
2) pieprasa, lai iestādes savas kompetences ietvaros un likumā paredzētajos termiņos pieņem un izskata privātpersonu iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus;
3) noskaidro nepieciešamos lietas apstākļus un par tiem informē tiesībsargu;
4) izskatot pārbaudes lietu vai pēc tās pabeigšanas sniedz iestādei ieteikumus un atzinumus par tās darbības tiesiskumu, lietderību un labas pārvaldības principa ievērošanu;2
5) risina strīdus starp privātpersonām un iestādēm, kā arī ar cilvēktiesībām saistītus strīdus starp privātpersonām Tiesībsarga likuma noteiktajā kārtībā;
6) veicina izlīgumu starp strīda pusēm;
7) risinot strīdus cilvēktiesību jautājumos, sniedz privātpersonām atzinumus un ieteikumus cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai;
8) sniedz Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus attiecībā uz tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu;
9) sniedz personām konsultācijas cilvēktiesību jautājumos;
10) veic pētījumus un analizē situāciju cilvēktiesību jomā, kā arī sniedz atzinumus par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem.
Valsts cilvēktiesību birojā sūdzību izskatīšanas kārtību reglamentēja likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju” un likums “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās”. VCB izskata sūdzības par Satversmē, Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā, kā arī konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” noteikto cilvēka un pilsoņa tiesību pārkāpumiem. VCB ir tiesības neizpaust ziņas par sūdzības iesniedzēju vai citu personu, ja tas nepieciešams šo personu tiesību aizstāvībai. VCB neizskata sūdzību, ja par tajā norādīto cilvēktiesību pārkāpumu jau ir stājies spēkā tiesas spriedums civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā, kas taisīts pret to pašu personu un par to pašu pārkāpumu.
Tiesībsargs reizi gadā sniedz Saeimai un Valsts prezidentam rakstveida ziņojumu par Tiesībsarga biroja darbu. Tiesībsargam ir tiesības sniegt Saeimai, tās komisijām, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, valsts pārvaldes iestādēm un starptautiskajām organizācijām ziņojumus par atsevišķiem jautājumiem.
Tiesībsarga uzdevums ir stiprināt indivīda pozīciju iepretim valsts varai; veicināt, lai valsts vara Latvijā izturētos cienīgi un ar respektu pret ikvienu cilvēku. Taču, lai viņš būtu īsts cilvēku tiesību sargs iepretim varas iestēdēm, nevis — taisni otrādi — tāds, kas aizsargā šo iestāžu intereses pret cilvēkiem, ir svarīgi, pēc kādiem principiem Saeima izvēlēsies jaunās iestādes vadītāju. Nebūtu pieļaujams, ka par tiesībsargu tiktu izraudzīta persona, kas līdz šim4
izcēlusies drīzāk kā valsts varas pozīciju aizstāvis, vai kurš ir pārāk pietuvināts pašreizējai valdībai. Izvēloties šādu personu, koalīcija tikai parādītu savas bailes no objektīvas, neitrālas kontroles, kā arī neizpratni par tiesībsarga lomu demokratiskā konstitucionālā sistēmā. Ja turpr…etim tai pietiks drosmes pieļaut, ka par tiesībsargu tiek ievēlēts cilvēks, kuru atbalsta plašs Saeimā pārstāvēto spēku vairākums (kā tas ir ierasts citās Eiropas demokrātiskās valstīs), tad tas patiesi liecinās par šīs valdības suverenitāti un valstisko domāšanu.1
Jaunievēlētais tiesībsargs R.Apsītis atzīst, ka sakotnēji darbā uzmanība tiks pievēŗsta divu veidu prioritātēm – administratīvajām un saturiskajām. Administratīvās – pirmāmkārtām ir telpu jautājums. Divdsmit pieci cilvēki ir saspiesti vienā dzīvoklī, palielinot darbinieku skait, plašākas telpas būs vajadzīgas, bez tam arī pilsētas centrā, lai ikviens to varētu atrast bez problēmām nevis maldīties pa Rīgas nomalēm.Otrkārt, svarīgs ir darbinieku atlases jautājums, lai varētu nodrošināt kvalitatīvu un kvalificētu darbaspēku, kas lems cilvēktiesību jautājumus Tiesībsarga birojā.2
Līdz šim Latvijā nevienai neatkarīgai valsts institūcijai nav dotas īpašas pilnvaras ātri, efektīvi un bez papildus izmaksām no iesniedzēju puses izskatīt iedzīvotāju sūdzības par valsts pārvaldi, par to iedzīvotāju tiesību aizskārumiem, kas noteiktas ne tikai Satversmē, bet arī citos normatīvajos aktos attiecībā uz valsts pārvaldes un pašvaldību darbību. Viens no principiem, ko savās rekomendācijās min arī Eiropas Padome ir sekojošs: līdzās neatkarīgai administratīvajai tiesai, kurā sapratīgā laika termiņā jebkurai personai ir tiesības un iespējas pārsūdzēt administratīvo aktu vai iestādes rīcību, sagaidot publisku un taisnīgu uzklausīšanu un lietas izskatīšanu, valstīm nepieciešams ieviest ombudsmeņa tipa ārējās kontroles orgānu.3
Latvijā ir pieņemta virkne likumu, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēku tiesības, tomēr dzīvē tie ne vienmēr praksē rada cerētos rezultātus un tos bieži ignorē tieši amatpersonas, kuras pārstāv valsti. Tiesībsarga institūcija ne tikai veiks starpnieka funkciju starp valsti un tās iedzīvotājiem, konsultēs iedzīvotājus, veicinās strīdu atrisināšanu mierizlīguma ceļā, bet arī ievērojami atslogos tiesu sistēmas darbu, radot iespēju atrisināt strīdīgu situāciju daudz4 vienkāršāk un ātrāk. Valstī ir liela tā cilvēku daļa, kuriem savu interešu aizstāvība un taisnības noskaidrošana tiesā ir pieejama ierobežoti, ņemot vērā šī procesa izmaksas un laiku, ko tas aizņem. Savukārt, Tiesībsargam būs tiesības ne tikai izskatīt iedzīvotāju sūdzības, veikt pārbaudes, pieprasīt informāciju, dokumentus, ierasties iestādē u.c., bet arī ierosināt pārbaudes lietas pēc personīgās iniciatīvas, vērsties tiesā personu aiztāvībai.4.Tiesībsarga biroja darbība Latvijā
4.1. Tiesībsarga biroja darbības raksturojums un kārtība
Ikvienai privātpersonai ir tiesības vērsties Tiesībsarga birojā ar iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu. Iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus izskata normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Iesniedzēju nedrīkst sodīt vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas par iesnieguma, sūdzības vai priekšlikuma iesniegšanu Tiesībsarga birojam vai par sadarbību ar Tiesībsarga biroju. Tiesībsarga birojam adresētie iesniegumi, sūdzības vai priekšlikumi, kurus nosūta personas, kas atrodas militārajā dienestā, ārpusģimenes aprūpes un audzināšanas iestādēs vai slēgta tipa iestādēs, un Tiesībsarga biroja atbildes uz tiem netiek pakļautas normatīvajos aktos noteiktajai pārbaudei un nekavējoties tiek nodotas adresātam.
Pēc šāda iesnieguma, sūdzības vai priekšlikuma sav¬laicīgu neiesniegšanu Tiesībsarga birojam vai to satura pārbaudīšanu un izpau¬šanu atbildīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības. Tiesībsarga birojs neizpauž ziņas par iesniedzēju vai citu personu, ja tas nepieciešams šo personu tiesību aizstāvībai, izņemot gadījumu, kad attiecīgās ziņas pieprasa kriminālprocesa virzītājs.
Izskatījis personas iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu vai arī pēc savas iniciatīvas tiesībsargs lemj par pārbaudes lietas ierosināšanu. Izskatījis personas iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu, tiesībsargs ierosina pārbaudes lietu, ja tas atbilst tiesībsarga funkcijām un uzdevumiem un personas norādīto jautājumu ir iespējams risināt. Pārbaudes lietas ierosināšana neaptur normatīvā akta, tiesas nolēmuma, administratīva vai cita individuāla tiesību akta darbību, kā arī likumā noteikto procesuālo termiņu tecējumu. Pārbaudes lietu izskata triju mēnešu laikā. Ja lieta ir sarežģīta vai arī citu objektīvu iemeslu dēļ šo termiņu nav iespējams ievērot, tiesībsargs to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem no pārbaudes lietas ierosināšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam un norādot termiņa pagarināšanas iemeslus. Izskatot pārbaudes lietu, noklausās pušu un citu personu paskaidrojumus, pieprasa speciālistu atzinumus, kā arī veic visas darbības, kas nepieciešamas pārbaudes lietas izskatīšanai, bet kas nav aizliegtas ar likumu. Izskatot pārbaudes lietu, tiek veicināts izlīgums starp strīda pusēm.
Pārbaudes lietu pabeidz ar lietā iesaistīto personu izlīgumu vai tiesībsarga atzinumu. Tendenci nevar vienoties par izlīgumu, tiesībsargs sniedz atzinumu, kurā dod vērtējumu pārbaudes lietā konstatētajam. Tiesībsarga atzinumā var ietvert ieteikumu konstatētā pārkāpuma novēršanai, kā arī, ja tas nepieciešams, citus ieteikumus. Atzinumam ir rekomendējošs raksturs. Ja pārbaudes lietu nav iespējams vai nav nepieciešams turpināt, tiesībsargs lemj par tās izbeigšanu. Pārbaudes lietas materiāli ir ierobežotas pieejamības informācija un pieejami saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un Fizisko personu datu aizsardzības likums. Pārbaudes lietu ierosināšanas, izskatīšanas un pabeigšanas kārtību nosaka reglaments, kuru apstiprina tiesībsargs.
Tiesībsargam ir plašs darbības lauks, tiesībsargs izmanto, pirmkārt, Latvijas Republikas Satversmi un Starptautiskos tiesību aktus, tālāk — Tiesībsarga likumu, kurā ar institucionālām un citām garantijām ir nostiprināta tiesībsarga neatkarība; kā arī Valsts pārvaldes iekārtas likumu, Administrātīvā procesa likumu un citus normatīvos aktus, kuru potenciāls cilvēktiesību, labas pārvaldības un līdz ar to dzīves kvalitātes veicināšanā kopumā līdz šim nebūt nav izsmelts.2
4.2. Pirmais ceturksnis Tiesībsarga biroja darbībā
Šā gada pirmajā ceturksnī Tiesībsarga birojam adresētas vairāk nekā 1500 iedzīvotāju sūdzības (sk.pielikumā Nr.1), no kurām lielākā daļa ir par cilvēktiesību aizskārumiem, tomēr gana daudz ir arī tādu, kurās pausti iebildumi pret labas pārvaldības principa neievērošanu valsts pārvaldē.3
Salīdzinājumā ar līdzīgu atskaites periodu pērn, kad vēl darbojās Valsts cilvēktiesību birojs šogad pirmaja ceturksnī saņemts kopā apmēram pāri par simts sūdzībām vairāk. Turklēt ievēr…ojami ir palielinājies tieši rakstveida vēstījumu skaits, tomēr iedzīvotaji joprojām bieži sūdzas, problēmu izklāstot mutiski, nevis rakstiski.4
Kaut arī iedzīvotāju sūdzību pieaugums nav tik liels, lai to uzskatītu par pārsteidzošu, tomēr vienam ceturksnim tas nav maz. Tāpat prakse ir grūti nodalīti, cik daudz šo vēstījumu būtu saistāmi tieši ar jaunā institūta – Tiesībsarga biroja – izveidi (proti, iedzīvotāji meklējuši palīdzību, vēršoties tieši pie tiesībsarga, savukārt to nebūtu darījuši pie Valsts cilvēktiesību biroja). Tomēr biroja pārstāve Anita Kovaļevska pauž, ka vismaz daļēji sūdzību pieaugums barētu būt saistīts jauno institūciju. Apkopotā statistika par pirmo ceturksni parāda vēl kādu novitāti – nepilnas trīs reizes ir palielinājies tādu pretenziju skaits, kas saistīts ar labas pārvaldības principu – 120 sūdzības.1 Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ir pamanījuši arī šo jauno (izvērtēt un veicināt labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē) tiesībsarga funkciju.
Arī iepriekš Valsts cilvēktiesību birojā, tika saņemtas sūdzības , tomēr to palielinājums nevar palikt nepamanīts.Taču vērtējot saņemtās sūdzības pēc satura, var secināt, ka kopumā galvenās tematiskās tendences palikušas nemainīgas un jomas, par kurām paustas pretenzijas agrāk Valsts cilvēktiesību birojā, arī šogad nav zaudējušas aktualitāti. Tadējādi visvairāk sūdzību saistīts ar tiesībām uz mājokli, taisnīgu tiesu, sociālo nodrošinājumu, ar lūgumu sniegt informāciju, ar pretenzijām pret labas valsts pārvaldības principa nenodrošināsanu.2
2007.gada pirmajos trīs mēnēšos tiesībsargs kopumā saņēma 1501 iedzīvotāju sūdzību par iespējamajiem viņa tiesību pārkāpumiem. No tām 634 bija rakstveida sūdzības, bet 867 – mutvārdu sūdzības. Lielākā daļa bija par cilvēktiesību jautājumiem, bet 120 gadījumos iedzīvotāji vērsās pie tiesībsarga sakarā ar iespējamiem labas pārvaldības principa pārkāpumiem.3
1
Savukārt 2006.gada 1.ceturksnī Valsts cilvēktiesību birojs bija saņēmis 473 rekstveida sūdzības un 945 mutvārdu sūdzības (sk.pielikumā Nr.2 un 3), no kurām vislielāko skaitu sastādīja sūdzības par personas tiesībām uz humānu apiešanos un cieņas respektēšanu (226 sūdzības).2
Veicot statistikālo aprēķinu un rēķinot, kā procentuāli no 2006.gadā saņemto sūdzību skaita Valsts cilvēktiesību birojā (sk. pielikumā Nr.4), šobrīd ir saņemtas sūdzības Tiesībsarga birojā. No aprēķina izriet, ka uz doto brīdi 100% sūdzību skaits prêt 2006.gada saņemtajām Valsts cilvēktiesību birojā ir personas tiesības uz dzīvību, 48% – Vārda un izteiksmes brīvība, 67% Tiesības uz labvēlīgu vidi, 71% – tiesības uz brīvību un drošību. Šie ir vieni no lielākajiem rādītājiem, bet pārējās sūdzības ir zem 40%, līdz ar to var secināt, ka saņemtās sūdzības ir apmēram tādā pat apjomā kā iepriekšējā gadā tika saņemts valsts cilvēktiesību birojā.Secinājumi un priekšlikumi
1. Secinājumi
1.Tiesībsarga birojs nav tiesu sistēmai pakļauta, bet gan neatkarīga institūcija, kas aizsargā pilsoņu tiesības un brīvības. Kaut arī pilsonis griežas Tiesībsarga birojā ar savu sūdzību, tas neliedz pilsonim griezties tiesā vai citā tiesībsargājošā instancē.
2.Ir norādīts, ka tiesībsargam ir jāsniedz ziņojumi par dažādiem jautājumiem, kā arī par pašu biroja darbību. Autoresprāt, šis norādījums Tiesībsarga likumā var sekmēt Tiesībsarga biroja kontroli un pārskatu. Ja rastos problēmas un nepilnības, Saeima vai tās komisijas, izmantojot šos ziņojumus varētu izvērtēt un konstatēt tās. Bez tam tiesībsargam tiek ļauts sniegt ziņojumus par jebkuru jautājumu, kas ir saistīts ar cilvēktiesībām, līdz ar to arī tas veicinās kompetenci un cilvēktiesību attīstību.
3.Tiesībsargs savas kompetences ietvaros veic ne tikai sūdzību izskatīšanu un cilvēktiesību aizsardzības izpildi, bet veic arī informatīvo funkciju, lai pilnvērtīgi izpildītu savas funkcijas un uzdevumus.
4.Statistikas pētījums par Tiesībsarga biroja darbību pirmajā ceturksnī, norāda uz to, ka sūdzību skaits ir pieaudzis, no kurām novitāte ir sūdzības par labas pārvaldības principa aizskārumu, liecina par to, ka Tiesībsarga birojam, kaut arī jaunai institūcijai ir ļoti plašas iespējas un arī no iedzīvotājiem ir jūtama atsaucība un ieinteresētēba, kā arī informētība.
2.Priekšlikumi
1.Tiesībsarga birojam darbu uzsākot ir jāstrādā un darbs jāplāno divos virzienos – administratīvajā un saturiskajā. Tas nozīmē, ka paralēli likumā noteiktajioem uzdevumiem un funkcijām, tiek strādāts arī ar biroja administratīvo izveidi un izaugsmi – organizējot gan telpu paplašināšanu, kā arī to novietošanu centrā, lai iedzīvotāji vieglāk varētu piekļūt, gan arī darbinieku palielināšanas iespēju izvērtēšanu.
2.Ņemot vērā, ka viens no kritērijiem, lai izvirzītu tiesībsargu ir augstākā izglītība un tas, ka ir jābūt pieredzei darboties juridiskajā jomā. Autoresprāt, šis jautājums būtu jāizskata atkārtoti. Ir noteikts, ka tiesībsargam ir jābūt neatkarīgm un jābalstās uz demokrātiju un tiesiskumu, kā arī jābūt objektīvam. Rodas jautājums vai, piemēram, sākumskolas pedagogs ar augstāko izglītību varētu kļūt par tiesībsargu un varētu objektīvi lemt jautājumus par labas pārvaldības principa ievērošanu? Protams, ka ne. Otrs kritērijs – jābūt pieredzei juridiskajā jomā. Šeit autore vēlas uzdot jautājumu, vai gadījumā ar šādu normu likumdevējs neatļauj darboties juridiskajā jomā bez atbilstošas specialitātes? Ja ir noteikts, ka vajadzīga jebkāda augstākā izglītība un pieredze juridiskajā jomā. Tas nozīmē, ka arī pedagogs var strādāt juristu birojā par sekretāru un pēc tam ir iespēja kļūt par tiesībsargu. Tas ir absurdi, tāpēc autoresprāt, efektīvāk būtu noteikt, ka ir nepieciešama augstākā juridiskā izglītība.
3.Tikpat aktuāls ir jautājums par tiesībsarga pieejamību. Tiesībsarga birojs atrodas tikai Rīgā un arī ne pašā centrā, kas apgrūtina visu iedzīvotāju brīvu piekļūšanu pie tiesībsarga. No vienas puses šī problēma tiek risināta tā, ka ir iespēja iesniegt sūdzības pa pastu, telefoniski vai caur internetu, bet no otras puses, ne visiem arī šāda veida piekļūšana ir izdevīga un īstenojama. Tāpēc, autoresprāt, efektīvāk būtu veidot filiāles vai veikt preventīvos pasākumus pa Latvijas reģioniem, lai veicinātu iedzīvotāju informētību un arī piekļūšanu tiesībsargam
Izmantotā literatūra un normatīvo aktu sarksts
Literatūra:
1. Načisčonis J. Administratīvās tiesības. Administratīvo tiesību subjekts – ombudsmens. Latvijas Vēstnsis, 2003.
2. Juridisko terminu vārdnīca. Autoru kolektīvs. doc. Dr. iur. I. Krastiņš (Visp. zin. red.) Rīga: NORDIK, 1998.
3. Barladjana M. Ombudsmeņa institūts: vēsture, teorija un tiesiskie aspekti. Jurista vārds, 2006. 20.jūnijs, Nr.24(427).
4. Matule S.Vidēji pustūkstotis mēnesī. Jurista vārds.2007. 17.aprīlis, Nr.16.
5. Kas izvirzīs tiesībsarga kandidatūru? Jurista vārds, 2006. 21.marts, Nr.12(415).
6. Arāja D. Virsuzdevums – autoritātes iegūšana. P…ilna intervija ar R.Apsīti. 12.02.2007. http://www.vdiena.lv/lat/politics/talking/interviews/virsuzdevums_ autoritaates_ieguushana_pilna_intervija_ar_tiesibsarga_amata_kandidatu_romaanu_apsiiti, (apūkots 12.04.2007.).
7. Biksiniece L. Tiesībsarga trīs vaļi – netakarība, autoritāte un godīgums 13.12.2006. intervija ar Matsu Mellinu, http://www.politika.lv/index.php?id=12870, (aplūkots 23.03.2007.).
8. Gobiņš M. Kāpēc Latvijai ir vajadzīgs tiesībsargs?, Diena, 13.12.2006. http://www.politika.lv//index.php?id=12612, (aplūkots 23.03.2007.).
9. Cilvēktiesības, www.vcb.lv/index.php?open=info&this=200300.2, (aplūkots 24.03.2007.).
10. Cilvēktiesību aizsardzības mehānismi Latvijā, www.vcb.lv/index.php?open=info&this=200300.2, (aplūkots 24.03.2007.).
11. Jaunumi. http://www.vcb.lv/default.php?open=jaunumi&this=050407.284
12. Latvijas pilsoņa starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi, www.temida.lv/jurista¬_biblioteka, (aplūkots 27.04.2007.).
13. Reāla kandidatūra tiesībsarga amatam, http://www.lv.lv/index.php?fp_izdevums=TEMA&left_mode=TEMA&action=1&id=152508&PHPSESSID= c9bc17441b2cb0a80a94b23724d69333, (aplūkots
14. Tiesībsargs. Vikipēdijas raksts. http://lv.wikipedia.org/wiki/Ties%C4%ABbsargs, (aplūkots 28.03.2007.).
15. Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas runa konferencē “Ombuda institūcija demokrātiskā un tiesiskā valstī”, http://www.president.lv/pk/preview/?module=print_ content&module_name=content&art_id=10349&Ing=lv, (aplūkots 23.03.2007.).
16. VCB 2006.gadā saņemtās un izskatītās sūdzības. http://www.lv.lv/index. php?fp_ izdevums=493&mode=TEMA&left_mode=TEMA&action=1&id=152508& PHPSESSID=c9bc17441b2cb0a80a94b23724d69333
Normatīvie akti:
1.Tiesībsarga likums: LR likums. Latvijas vēstnesis. 2006. 25.aprīlis.
2.Valsts pārvaldes iekārtas likums: LR likums. Latvijas vēstnesis.
3. Likums „Par Valsts cilvēktiesību biroju”: LR likums. Latvijas Vēstnesis. 1996., 17.decembris.
Juridiskās prakses materiāli:
1. Aktuālākie cilvēktiesību jautājumi 2006.gada 1.ceturksnī. Rīga. Valsts cilvēktiesību birojs. 2006.
2. Likumprojekta „Tiesībsarga biroja likums” anotācija. www.saeima.lvsaeima8/reg.likprj, (aplūkots 11.05.2007.).