Saturs
Ievads 3.
1.Cilvēktiesību jēdziens un aizsardzības mehānismi 5.
1.1. Cilvēktiesību jēdziens 5.
1.2. Cilvēktiesību aizsardzības mehānismi 7.
2.Valsts cilvēktiesību birojs 11.
2.1.Valsts cilvēktiesību biroja uzdevumi un darbība 11.
2.2.Valsts cilvēktiesību biroja sastāvs 14.
2.3.Sūdzības iesniegšana un izskatīšana valsts cilvēktiesību birojā 15.
3. Tiesībsarga birojs 17.
3.1. Ombuds pasaulē 17.
3.2. Tiesībsarga likuma pieņemšanas gaita 18.
3.2.1. Likuma nepieciešamība 18.
3.2.2. Tiesībsarga likuma pieņemšana 20.
3.3.Tiesībsargs un Tiesībsarga birojs, tā darbinieki 22.
3.4.Tiesībsarga funkcijas un uzdevumi 24.
3.5.Tiesībsarga biroja darbība 25.
3.6.Atalgojumi un sociālās garantijas 27.
Secinājumi un priekšlikumi 28.Ievads
Mūsdienās arvien biežāk tiek apspriests jautājums par cilvēktiesībām – personas tiesībām un pamatbrīvībām, kas ir iekļautas arī Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļā. Lai nodrošinātu šo tiesību efektīvāku īstenošanu un piemērošanu praksē, kā arī, lai izveidotu aizsardzības mehānismu, tiek izveidotas dažādas institūcijas, kas būtu kompetentas veikt un arī veiktu šādu funkciju.
1809.gadā Zviedrijā tika ieviests ombudsmens – institūcija, kas nodarbojās ar cilvēktiesību aizsardzību un personu, indivīdu konsultāciju. Pakāpeniski šādas institūcijas tika ieviestas arī citās Eiropas valstīs.
Latvijā šādu funkciju veic Valsts cilvēktiesību birojs, kas sākotnēji darbojās uz 18.07.1995. Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem „Par Valsts cilvēktiesību biroju”. Šajā laikā arī tika uzsākta Valsts cilvēktiesību biroja darbība Olafa Brūvera vadībā.
Līdz šim Valsts cilvēktiesību biroja kompetenci noteica 05.12.1996. likums „Par Valsts cilvēktiesību biroju” (izludināts „Latvijas Vēstnesī” 17.12.1996.), taču atverot laikraksta „Diena” 2006.gada 7.aprīļa numuru, nepaliek nepamanīts fakts, ka 06.04.2006. Saeimas sēdē Saeima 3.lasījumā ir pieņēmusi Tiesībsarga likumu, kurš ir izsludināts 25.04.2006. „Latvijas Vēstnesī” un stāsies spēkā ar 2007.gada 1.janvāri.
Izmantojot jau minētos galvenos normatīvos aktus – likumu „Par Valsts cilvēktiesību biroju”un Tiesībsarga likumu, studiju darbā „Valsts cilvēktiesību sargs”, autore apskatīja šīs divas institūcijas. Ņemot vērā, ka Valsts cilvēktiesību birojs pastāvēs tikai līdz 2007.gada 1.janvārim, lielāka uzmanība būtu jāpievērš Tiesībsarga biroja darbībai, taču nedrīkst atstāt nepamanītu arī Valsts cilvēktiesību biroju, jo tikai tā var secināt par progresu un efektivitāti cilvēktiesību jomā.
Rakstot darbu autore izvirzīja mērķi – salīdzināt Valsts cilvēktiesību biroju un Tiesībsarga biroju, izdarot secinājumus par šo institūciju darbību un nepieciešamību, kā arī veikt jaunā likuma – Tiesībsarga likuma pieņemšanas nepieciešamības izpēti.
Lai izpildītu mērķi studiju darbā tika iekļautas sekojošas daļas, kas ļaus pētīt šīs institūcijas:
1.Cilvēktiesību jēdziens un to aizsardzības mehānismi (tiks apskatīts cilvēktiesību pamatjēdziens un tā būtība);
2.Valsts cilvēktiesību birojs (apskatīts Valsts cilvēktiesību biroja darbība un struktūra, kā arī sūdzību izskatīšanas kārtība un iespējamie risinājumi, kurus var sagaidīt personas griežoties pēc palīdzības šajā institūcijā);
3.Tiesībsarga birojs (sākotnēji tiks pievērsta uzmanība likuma pieņemšanas gaitai un pēc tam līdzīgi kā Valsts cilvēku biroja izpēte, seko arī Tiesībsarga biroja iepazīšana).
Tā kā Tiesībsarga likums irpieņemts pavisam nesen un Tiesībsargs savu darbību vēl reāli nav uzsācis, tad šo institūciju var apskatīt tikai no teorētiskā viedokļa. Bez tam informācijas literatūrā ir ļoti maz, tāpēc pamatā tika izmantoti interneta resursi, kur šī informācija ir plašāk iegūstama, kā arī tā ir daudz jaunāka un noderīgāka.1.Cilvēktiesību jēdziens un aizsardzības mehānismi
1.1. Cilvēktiesību jēdziens
Juridisko terminu vārdnīcā ir dots, autoraprāt, ļoti plašs un saprotams cilvēktiesību definējums, kuru būtu vērts aplūkot tuvāk. Cilvēktiesības – (angl. Human rights; fr. Droits de ` Homme; vāc. Menschenrechte) – cilvēkam, indivīdam, fiziskai personai, neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka pašcieņas, brīvības, taisnīguma un labklājības vajadzības un intereses attiecībās ar valsti, ar varu vispār. Tādas tiesības cilvēkam piemīt kopš dzimšanas. Cilvēktiesību atzīšanas un nodrošināšanas impulss izriet no cilvēka, tā personības pašattīstības īpatnībām un no tām izrietošās vajadzību un interešu mijiedarbības ar citiem cilvēka dzīvības procesu norises faktoriem – sociāliem, politiskiem, kultūras ideoloģiskiem, juridiskiem utt. Cilvēktiesību atzīšana un konstituēšana pirmām kārtām ir cilvēkam pašam piemītošo pamatīpašību un tieksmju atzīšana. Tas ir filozofiski antropoloģisks skatījums. Tas lielā mērā balstās uz dabisko tiesību teorijas principiem. Dabisko tiesību teorijas ietekmē tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību, laimi, pašcieņu, īpašumu u.c. Tās ir fundamentālas privilēģijas, imunitātes, uz kurām var morāli pretendēt ikviens cilvēks. Tāpēc ir jādod iespējas ikvienam indivīdam tās realizēt kā individuālā, tā sociālā aspektā. Skaidrību par to, kādu iemeslu dēļ sabiedrība ir gatava atzīt noteiktā laika posmā cilvēktiesības un rūpēties par tām, dod socioloģiskās zinātnes. Objektīvi neizbēgams ir arī juridiskais viedoklis par to, kādā veidā formulēt cilvēktiesību katalogu, noteikt tā izmantošanas, nodrošināšanas un garantēšanas paņēmienus un veidus. Juristiem jāņem vērā, ka cilvēktiesības pieder indivīdam tāpēc, ka viņš ir cilvēks un ka cilvēktiesības attiecas ar tādu plašu vērtību kompleksu, kuras ir universālas pēc sava rakstura un daudzās nozīmēs vienlīdz vajadzīgas visām cilvēciskajām būtnēm visā pasaulē.
Kā tiesību jomas kategorija cilvēktiesības vispirms raksturo cilvēka un valsts varas, varas vispār, attiecības. Galvenā cilvēktiesību funkcija šajā aspektā ir pasargāt individuālo brīvību jomu no valsts varas iespiešanās un tās totalitāras izplatīšanās.
Cilvēktiesības ir principiāla, attiecībā pret visiem cilvēkiem respektējama valsts varas ierobežošana. Cilvēktiesību pamatā ir un paliek personas aizsardzības mehānisms pret valsti. Juridiskajā aspektā cilvēktiesības ir formulētas konkrēti – kā tiesību normas un principi. Jāņem vērā, ka ar terminu cilvēktiesības bieži vien atzīmē tikai tās tiesības, kuras fiksētas starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos (starptautiskie standarti). Savukārt tiesības, kuras noteiktas valsts iekšējo, nacionālo, tiesību aktos, tiek apzīmētas ar terminu “pamattiesības”. Taču bieži vien šos terminus lieto un izmanto arī kā sinonīmus.
Katras konkrētas valsts cilvēktiesības, pamattiesību katalogs fiksēts valsts iekšējos tiesību aktos. Demokrātiskajās valstīs iekšējo cilvēktiesību, pamattiesību katalogs ietver sevī arī starptautisko cilvēktiesību katalogu un vienlaikus satur arī vēl citas papildus tiesības. Taču jāņem vērā tas, ka ne visas personas tiesības pret valsti ir cilvēktiesības – pamattiesības. Cilvēktiesību centrā ir jābūt cilvēkam kā personībai, jo cilvēktiesības aizsargā konkrētas personības izpausmes veidus. Un tās var pildīt savu funkciju tikai tad, ja tām ir augstāks juridiskais rangs nekā citām tiesību normām. Tāpēc pieņemts uzskatīt par cilvēktiesībām, pamattiesībām, tikai tās indivīda tiesības pret valsti, kuras ietvertas konstitucionāla līmeņa likumdošanas aktā. Šīs tiesības attiecīgajā tiesību aktā arī tiek nosauktas par cilvēktiesībām, pamattiesībām, pilsoņu tiesībām utt. LR tāds statuss reāli piemīt Satversmē noteiktām tiesībām, kā arī tām, kuras ietvertas 1991. gada 10. decembrī pieņemtajā LR likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Taču šis likums ir tikai tā saucamais konstitucionālais likums. Būtiska LR Satversmes pozitīvā īpašība šobrīd ir tāda, ka tā ietver svarīgāko cilvēktiesību katalogu tādā apjomā, kā ta…s ir paredzēts starptautiskajos cilvēktiesību jautājumos un dokumentos. Runa iet par LR Satversmes 8.nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, 1998.gada 15.oktobra likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 06.11.98.
Cilvēktiesības ir augsta abstrakcijas līmeņa tiesību normas. Cilvēktiesības ir veids, kas nesaraujami saistīts ar demokrātiju un tiesisko izpratni. Cilvēktiesības atspoguļo nostāju, ar kādu pilsoņi izturas ir veids, kādā pilsoņi nostājas pret valsts varas iespējamo uzkundzēšanos. Cilvēktiesības un pilsoniskās brīvības veido demokrātijas politiskās pārliecības pamatu, jo demokrātijas pamati kā zināms izriet no liberālisma paustajiem filozofiskajiem uzskatiem.
Apkopojot visu plašo informāciju, kas ir sasniedzama var secināt, ka Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos un Latvijas Republikas Satversmē un likumos. Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības.
Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda “juridiskais ierocis” cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā:
indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
Cilvēktiesību aizsardzībā būtisks ir nediskriminācijas princips. Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Nepieciešamības gadījumā valsts papildus sniedz palīdzību mazaizsargātām grupām to tiesību pilnvērtīgai realizācijai.
Cilvēktiesības nav absolūtas. Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Valsts var ierobežot cilvēktiesības ar mērķi.1.2. Cilvēktiesību aizsardzības mehānismi
Piemērotākie mehānismi jeb procedūra, kā aizstāvēt pārkāptās cilvēktiesības, ir atkarīgi no tā, kādas tiesības ir pārkāptas, kas un cik lielā mērā tās ir ierobežojis.
Ja persona uzskata, ka tās tiesības ir pārkāptas ar valsts vai pašvaldību iestādes lēmumu, tad pirmkārt, tas ir jāpārsūdz augstākstāvošā iestādē. Ja arī šis lēmums personu neapmierina, tai ir tiesības griezties tiesā.
Būtiski, ka katrai valsts vai pašvaldību iestādei, pieņemot uz personu attiecošos lēmumu, tas ir jāmotivē, tajā ir jābūt norādītām likumu normām, kuras ir piemērotas, un jābūt paskaidrotam, kāpēc tieši šīs normas un šajā gadījumā tiek pielietotas. Attiecīgajā lēmumā ir jābūt informācijai arī par to, kur persona var iesniegt sūdzību, lai apstrīdētu šo lēmumu.
Ja lēmums, tiesību norma vai amatpersonu rīcība pārkāpj cilvēktiesības, šobrīd persona var vēl pagaidām iesniegt sūdzību Valsts Cilvēktiesību birojam (VCB), taču kad 2007.gada 1.janvārī stāsies spēkā Tiesībsarga likums, šo funkciju veiks Tiesībsarga birojs.
Taču cilvēktiesības nav atsevišķa tiesību nozare, kura pastāv ārpus starptautiskajām tiesībām. Piemēram, Strasbūrā Eiropas cilvēktiesību tiesā sūdzības izskatīšana par cilvēktiesību pārkāpumiem valstī radās pēc starptautiskajās tiesībās noteiktās kārtības šo tiesību normu piemērošanā. Tiesa ņem vērā gan vispārēja rakstura, gan speciāla rakstura starptautiskos līgumus, vispārējos starptautisko tiesību principus un starptautiskās paražu tiesības. Latvija ir apņēmusies garantēt un aizsargāt cilvēktiesības valstī. Taču iepazīstoties ar šiem jautājumiem, rodas šaubas, vai tiek izmantoti visi iespējamie juridiskie līdzekļi Latvijas pilsoņu cilvēktiesību garantēšanai valstī? Vai Latvijas tiesību avoti, izņemot Satversmes 8. nodaļu, paredz jebkādus pilsoņu cilvēktiesību aizsardzības mehānismus? Satversme nerisina jautājumu par starptautisko un nacionālo tiesību attiecībām. Turklāt konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” ir ticis kvalificēts par vienkāršu likumu. Tiek uzskatīts, ka tam ir divi iemesli:
1) Satversme neparedz iespēju pieņemt īpašus likumus, kuru normām būtu augstāks juridisks spēks par pārējo likumu normām, bet zemāks par Satversmes normu spēku;
2) likums tiek pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu, nevis ar 2/3 balsu.
Bet Latvijā darbojas princips, kurš nosaka, ka spēkā allaž ir jebkurš jaunāks likums, kurš ir grozījis kādu no konstitucionāla likuma normām, tad arī tas pēdējais likums faktiski satur konstitucionāla likuma normas pēdējo redakciju. Tātad šis, pēc manām domām, rada ļoti trauslu konstitucionālā likuma priekšrakstu.
Latvija atzina sev par saistošu 51 starptautisko tiesību dokumentu. Saskaņā ar Latvijas praksi, pievienošanās starptautiskajiem līgumiem notiek Saeimā, pieņemot attiecīgu likumu. Patreiz Latvijas tiesību sistēma un starptautiskā tiesību sistēma ir divas atsevišķi pastāvošas tiesību sistēmas, kuru savstarpējās attiecības ir formulētas visai neskaidri. Neskatoties uz to, ka kaut kādi mehānismi pastāv, tomēr joprojām nav vienotas prakses un nav skaidrības šajā procesā. Joprojām nav līdz galam noregulēts Latvijas pilsoņa cilvēktiesību aizsardzības noteikts mehānisms.
Kas attiecas uz šobrīd pastāvošo VCB, tad tas paredz, ka, izskatot sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu, birojs ir tiesīgs izšķirt strīdu mierizlīguma ceļā. Ja nav iespējams panākt pušu mierizlīgumu, VCB rakstveidā paziņo tām savu viedokli un priekšlikumus, kuriem ir ieteikuma raksturs.VCB priekšlikumiem ir tikai ieteikuma raksturs un tas ir tiesīgs strīdu izšķirt tikai mierizlīguma ceļā.
Cilvēktiesību aizsardzības institūta tālākās nostiprināšanas labad risinot jautājumus par indivīda tiesisko aizsardzību ir norādīta atsauce uz cilvēktiesību aizsardzības normām LR Satversmē (89.pants: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”).
Latvijas pilsoņa cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ir sagaidījis savu kons…titucionālo noregulējumu. Bet līdztekus norādītajam Latvijas konstitucionālajai pilsoņu tiesību sistēmai jābūt arī attiecīgi saskaņotai un noregulētai starptautiski tiesiskā kontekstā. Latvijā ir jāizstrādā pilsoņu cilvēktiesību noregulēšanas secīgie posmi un šim procesam jābūt saskaņotam ar starptautiskajām normām cilvēktiesību aizsardzības jomā.
Šinī virzienā cilvēka pamattiesību un brīvību aizsardzības un nodrošināšanas tiesiskajam regulējumam, atbilstoši ANO ģenerālās Asamblejas 1848. g. “Vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai”, ir galvenā nozīme. Kā rāda prakse visās demokrātiskajās valstīs cilvēka pamattiesību un brīvību aizsardzības nodrošinājums laika gaitā pakāpeniski tiek pacelts konstitucionāli regulējamo attiecību līmenī.
Cilvēktiesību aizsardzībai jau agrāk bija izveidota institūcija – ombudsmens. Šis vārds tulkojumā nozīmē “sūdzību komisārs” vai “taisnības sargs”, kuru parlaments ieceļ , lai atklātu un atrisinātu problēmas, kas rodas starp valsts pārvaldi un iedzīvotājiem. Ombudmenis darbojas arī kā informācijas sniedzējs un padomdevējs, norādot, kurās iestādēs pilsonis varētu vērsties ar savu sūdzību.
Latvijā par šī institūta paveidu varētu uzskatīt VCB. Ombudsmena primārais uzdevums bija indivīdu aizsardzība pret valsts ierēdņiem. Bet tomēr 1809. gadā, kad tas tikko bija izveidots, attieksme pret cilvēktiesībām nebija tik nopietna. Tagad ombudsmena institūts darbojas daudzās valstīs, aptverot gandrīz visus kontinentus. Un ar 2007.gada 1. janvāri sāks darboties arī Latvijā, tikai ar latviskoto nosaukumu ”Tiesībsargs”.
1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECK) 1997. gada 27. jūnijā ir parakstījusi arī Latvija. Aizsargāt ECK garantētās cilvēktiesības ir katras dalībvalsts nacionālās tiesību sistēmas uzdevums. Šinī ziņā viens no galvenajiem cilvēktiesību aizsardzības īstenošanas mehānismiem ir administratīvais process.
ECK garantē procesuālas tiesības, kas vērstas uz cilvēktiesību aizsardzības mehānisma nodrošināšanu, it sevišķi tiesības uz taisnīgu tiesu, un efektīvu tiesiskās aizsardzības nodrošinājumu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos.2. Valsts cilvēktiesību birojs
Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) ir patstāvīga valsts iestāde ar mērķi veicināt cilvēktiesību ievērošanu.
VCB ir neatkarīgs savos lēmumos un darbībās. VCB statusu, uzdevumus, pienākumus un atbildību nosaka 1996. gada 5. decembra likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju”. VCB tika nodibināts jau 1995. gada 18. jūlijā ar Ministru kabineta Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtiem “Noteikumiem par Valsts cilvēktiesību biroju”.
VCB ir Starptautiskā ombudu institūta pilntiesīgs loceklis. VCB vada direktors, kuru uz četriem gadiem amatā ievēl Saeima pēc Ministru kabineta ierosinājuma. 1997. gada 29. maijā Saeima par pirmo VCB direktoru ievēlēja Olafu Brūveru.
VCB ir patstāvīga valsts iestāde, kas veicina cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijas Republikā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, kā arī konstitucionālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”.
VCB ir juridiskā persona ar savu budžetu, kura ir neatkarīga lēmumu pieņemšanā un uzdevumu realizācijā.2.1. Valsts cilvēktiesību biroja uzdevumi un darbība
VCB uzdevumi ir šādi:
sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību atzīšanu un izprašanu;
sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām cilvēktiesībām, garantijām un pienākumiem;
izskatīt jebkuru sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu;
nekavējoties reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus;
pētīt situāciju cilvēktiesību ievērošanā valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargāto sabiedrības grupu;
izstrādāt programmas cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai, kā arī koordinēt cilvēktiesību jomā izstrādāto citu valsts un pašvaldību institūciju un darba grupu sagatavoto programmu īstenošanu;
veikt Latvijas tiesību normu analīzi, lai noskaidrotu to atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā;
ne retāk kā reizi gadā sniegt Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par VCB darbu un reizi ceturksnī — rakstveida pārskatu par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem.
Sūdzību izskatīšanas kārtību reglamentē likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju” un likums “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās”. VCB izskata sūdzības par Satversmē, Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā, kā arī konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” noteikto cilvēka un pilsoņa tiesību pārkāpumiem. VCB ir tiesības neizpaust ziņas par sūdzības iesniedzēju vai citu personu, ja tas nepieciešams šo personu tiesību aizstāvībai. VCB neizskata sūdzību, ja par tajā norādīto cilvēktiesību pārkāpumu jau ir stājies spēkā tiesas spriedums civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā, kas taisīts pret to pašu personu un par to pašu pārkāpumu.
VCB ir tiesības pieprasīt informāciju no jebkuras valsts un pašvaldību institūcijas un fiziskajām vai juridiskajām personām, kurām varētu būt zināma informācija par izskatāmo cilvēktiesību pārkāpumu. Pēc VCB uzaicinājuma attiecīgajai personai ir pienākums ierasties noteiktajā laikā un vietā, sniegt nepieciešamos paskaidrojumus un atbildēt uz jautājumiem par izskatāmā cilvēktiesību pārkāpuma apstākļiem. Ja personai nav iespējams ierasties vai sniegt paskaidrojumu, par to jāpaziņo VCB un jānorāda iemesli. Darba devējam, arī valsts un pašvaldību institūcijām, nav tiesību aizkavēt uzaicinātās personas ierašanos VCB. Nevienam nav tiesību kavēt VCB tā uzdevumu pildīšanā, kā arī aizturēt, ietekmēt un sodīt personu par sadarbošanos ar VCB vai par VCB norādījumu vai lēmumu izpildīšanu, izņemot institūcijas un amatpersonas, kurām šādas tiesības noteiktas ar likumu.
Par informācijas vai paskaidrojuma nesniegšanu, kā arī par neierašanos bez attaisnojoša iemesla, ja saņemts VCB uzaicinājums, amatpersona ir atbildīga saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.
Lai noskaidrotu lietas apstākļus un konstatētu faktus, VCB direktors noklausās pušu un citu personu paskaidrojumus, lietpratēju atzinumus, kā arī iepazīstas ar cita veida informāciju, kas ir nepieciešama sūdzības izskatīšanai pēc būtības. VCB rada pusēm vienādus apstākļus viedokļu pamatošanai. Izskatot sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu, VCB ir tiesīgs izšķirt konfliktu mierizlīguma ceļā. Puses, kuru sūdzība tiek izskatīta VCB, var noslēgt mierizlīgumu. Mierizlīgumu paraksta puses un apstiprina VCB direktors. VCB direktors neapstiprina pušu mierizlīgumu, ja tas ir pretrunā ar likumu vai aizskar kāda cita tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Ja nav iespējams panākt pušu mierizlīgumu, VCB rakstveidā paziņo tām savu viedokli un priekšlikumus, kuriem ir ieteikuma raksturs. Savus priekšlikumus un ierosinājumus cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai VCB nosūta attiecīgai institūcijai vai amatpersonai. Amatpersonai, kurai nosūtīts priekšlikums, mēneša laikā ir jāsniedz VCB rakstveida atbilde.
VCB katrs cilvēks var iesniegt sūdzību par iespējamu cilv…ēktiesību pārkāpumu. Sūdzības izskatīšana ir konfidenciāls un bezmaksas process. Tā rezultāts ir abu pušu labprātīga vienošanās par pieņemamu risinājumu vai pušu mierizlīgums.
VCB reaģē uz cilvēktiesību pārkāpumiem un pēc savas iniciatīvas noskaidro apstākļus, kas varētu radīt cilvēktiesību pārkāpumus. VCB pēta cilvēktiesību situāciju valstī kopumā, īpaši jomās, kas skar sabiedrības mazaizsargātās grupas (piemēram, bērni, cilvēki ar īpašām vajadzībām u.tml.). VCB veic Latvijas tiesību normu analīzi un salīdzinājumus ar Latvijas starptautiskajām saistībām.
Par savu darbību VCB regulāri informē Saeimu un Ministru kabinetu par paveikto, sniedz pārskatus par cilvēktiesību jautājumiem Latvijā un gatavo priekšlikumus situācijas pilnveidošanai.VCB izstrādā un izplata informāciju par likumos un Latvijas starptautiskajās saistībās garantētajām cilvēktiesībām. Regulāri tiek izdoti informatīvi materiāli, rīkoti semināri un konferences, informēti mediji.
Katrai personai ir pienākums veicināt cilvēktiesības. Bet katra valsts darbinieka tiešs pienākums ir veicamo uzdevumu ietvaros rūpēties par cilvēktiesību īstenošanu.
Dažās jomās saskare ar cilvēktiesībām ir īpaši cieša: valsts ierēdņiem, pašvaldību darbiniekiem, politiķiem, policistiem, izglītības un nevaldības organizāciju darbiniekiem, žurnālistiem u.c. VCB īpašu uzmanību pievērš šo jomu darbinieku izglītībai cilvēktiesībās. Pastāvīgi tiek rīkoti kursi, konferences un semināri, pieaicināti zinoši lektori, apkopota literatūra attiecīgos jautājumos, izdoti un tulkoti starptautiski cilvēktiesību dokumenti.
VCB Informācijas un dokumentācijas centrā tiek apkopoti starptautisko organizāciju dokumenti, izdevumi par dažādu sabiedrības grupu tiesībām un dažādiem cilvēktiesību aspektiem, skaidrojošas vārdnīcas un informatīvi katalogi, regulārā starptautiskā periodika cilvēktiesību jomā, kā arī informācija par Latvijas un starptautisko valstisko un nevalstisko organizāciju darbību cilvēktiesību jomā. Informācijas un dokumentācijas centrā ir pieejami arī dažādi videomateriāli un elektroniska informācija (tematiski starptautiskie informācijas tīkli, konferences, cilvēktiesību organizāciju un tīklu adreses). Informācijas un dokumentācijas centrs katru darbdienu bez maksas ir pieejams visiem interesentiem.
2.2. Valsts cilvēktiesību biroja satāvs
VCB vada direktors, kuru pēc Ministru kabineta ierosinājuma uz četriem gadiem ieceļ amatā Saeima. VCB direktoru no amata atbrīvo:
pēc paša vēlēšanās;
sakarā ar ievēlēšanu vai iecelšanu citā amatā;
sakarā ar ievēlēšanu politiskās partijas vadībā vai tās revīzijas struktūrā;
veselības stāvokļa dēļ.
VCB direktoru no amata atlaiž:
ja viņš ir notiesāts un spriedums ir stājies spēkā;
par likuma pārkāpumu, kas saistīts ar VCB darbu un izraisījis būtiskas nevēlamas sekas;
par apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar VCB direktora statusu;
par neatbilstību ieņemamam amatam.
VCB var izveidot pastāvīgas konsultatīvās padomes, kā arī darba grupas atsevišķu projektu izstrādāšanai.Konsultatīvo padomju nolikumus un darba grupu uzdevumus apstiprina VCB direktors. Viņš arī apstiprina konsultatīvo padomju un darba grupu sastāvu.
VCB direktors apstiprina VCB štatus un struktūru.VCB direktora amatalga tiek pielīdzināta ministra amatalgai.2.3. Sūdzības iesniegšana un izskatīšana Valsts cilvēktiesību birojā
VCB katrs cilvēks var iesniegt sūdzību. Sūdzības izskatīšana ir konfidenciāls un bezmaksas process. Tā rezultāts ir rekomendācija vai pušu mierizlīgums.
Katrs cilvēks var iesniegt VCB sūdzību, ja viņš vai viņa saskata iespējamu savu vai citu personu cilvēktiesību pārkāpumu. Sūdzības izskatīšanas mērķis ir likvidēt pārkāpumu un/vai noslēgt pušu mierizlīgumu.
VCB ir starpnieks starp sūdzības izskatīšanā iesaistītajiem, kas uzklausa visu iesaistīto pušu viedokļus un konstatē, vai ir noticis cilvēktiesību pārkāpums un sniedz savu atzinumu un rekomendācijas pusēm.
Cietušajam sākotnēji tiek sniegta konsultācijas par to, kādā veidā personai pašai ir iespējams atrisināt savu cilvēktiesību problēmu likumos noteiktā kārtībā. Valstī ir paredzēti mehānismi, kā persona var aizstāvēt savas tiesības, ja valsts tās ir pārkāpusi.
Ja tas nav iespējams, VCB sazinās ar otru lietā iesaistīto pusi un atbildīgajām iestādēm. Parasti šajā stadijā sūdzība ir atrisināma, ja attiecīgā amatpersona, apzinoties pieļautās kļūdas vai tiesību pārkāpumus, labo tās. Mierizlīgums ir mēģinājums likumā noteiktajos ietvaros atrisināt sūdzību, uzņemoties starpnieka lomu, lai panāktu savstarpēji pieņemamu rezultātu.
Mierizlīgums:
aizstāj nepieciešamību veikt dārgāku un laikietilpīgāku izmeklēšanu;
ir mazāk formāls un konfrontējošs,
ir vērtīgs, ja attieksmes vai uzvedības maiņa ir nozīmīgāka nekā sods par pārkāpumu.
Pušu mierizlīgumu apstiprina VCB direktors.
Ja mierizlīgumu nav iespējams panākt, tad VCB pusēm rakstiski paziņo savu viedokli un priekšlikumus, kuriem ir ieteikuma raksturs.
Attiecīgajai iestādei mēneša laikā ir jāsniedz VCB rakstisku atbildi par ieteikumu īstenošanu.
VCB ir pirmstiesas instance, kas neizskata sūdzības lietās, kurās starp tām pašām pusēm un par to pašu pārkāpumu jau ir stājies spēkā tiesas spriedums. VCB ir tiesīgs neizpaust ziņas par sūdzības iesniedzēju vai citu iesaistītu personu. VCB ir tiesības pieprasīt sūdzības izskatīšanai nepieciešamu informāciju no jebkuras valsts un pašvaldību iestādes, citas juridiskas vai fiziskas personas. Pēc VCB uzaicinājuma attiecīgajai personai ir pienākums ierasties noteiktajā laikā un vietā, lai sniegtu ar sūdzības izskatīšanu saistīto informāciju. Nevienam nav tiesību kavēt vai traucēt uzaicinātās personas ierašanos vai citu sadarbību ar VCB.
Sūdzībā jānorāda iesniedzēja vārds, uzvārds, adrese, uz kuru nosūtīt atbildi.
Pēc iesniedzēja izvēles sniedzamas ziņas par personas dzimšanas laiku un vietu, nodarbošanos, pilsonību, pieraksta adresi un faktisko adresi, ja tam ir būtiska nozīme šajā lietā.
Saistībā ar iespējamo pārkāpumu sniedzamas šādas ziņas: iestāde vai persona, pret kuru tiek vērsta sūdzība, pēc iespējas detalizēts zināmo faktu izklāsts ar precīzām detaļām, apstākļiem, iesaistīto personu vai amatpersonu vārdiem, precīziem iestāžu nosaukumiem un adresēm. Ja iespējams, jāsniedz un jāpamato informācija par to, kādas tiesības tikušas pārkāptas. Ja iespējams, viedokli arī jāpamato, atsaucoties uz Latvijas likumiem vai starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem.
Papildus sniedzamas ziņas par to, pie kurām iestādēm iesniedzējs jau griezies saistībā ar šo pašu iespējamo cilvēktiesību pārkāpumu, kādas atbildes ir saņemtas. Ja iepriekš iesniedzējs nav griezies citās iestādēs, kuras ir tieši atbildīgas par attiecīgo lietu, tad jāmotivē, kāpēc tas nav darīts.
Sūdzībai pievienojamas pieejamo ar iespējamo pārkāpumu saistīto dokumentu kopijas.
Atsakoties sniegt informāciju par kādu no uzskaitītajiem jautājumiem, rīcība ir motivējama.3. Tiesībsarga birojs
Bieži vien dažādā literatūrā parādās dažādi tiesībsarga apzīmējumi, jo līdz Tiesībsarga likuma pieņemšanai Latvijā nebija vienota nosaukuma šim institūtam, ko visbiežāk sauca par ombudu vai ombudsmenu, kā aizguvumu no Eiropas valstīm, kurās šis institūts pastāvēja jau diezgan sen. Pēc Tiesībsarga likuma pieņemšanas ir skaidrs, ka ombuds turpmāk Latvijā tiks devēts par Tiesībsargu un Tiesībsarga biroju.3.1. Ombuds pasaulē
Ombudsmens kā institūcija, proti, ombudsmens kā viena no iespējamām institūcijām, kur tiek uzklausīta personas sūdzība par administratīvās iestādes rīcību, kas nenodrošina indivīda likumīgās tiesības. Ombudsmens kā viena no institūcijām, kas uzklausa sūdzības par tiesas iestādes darbību, ja tā nenodrošina personas likumīgās tiesības. Ombudsmens kā institūcija ar noteiktu kompetenci ir viena no kontroles iespējām pār izpildvaras iestāžu, tiesu, un vēlams būtu, arī likumdevēja rīcību.Tādējādi ombuds tiek piedāvāts kā cilvēktiesību sargs, lai aizstāvētu taisnību un nodrošinātu cilvēka intereses (tiesības) no patvaļas.
Daudzās valstīs tā ir populāra iestāde. Ombuds no tiesību un no morāles aspektiem pilda arbitra funkcijas starp varas struktūrām un sabiedrību. Ombuda funkcijas kļūst arvien daudzveidīgākas, to skaits pieaug.
Ielūkojoties ombudsmeņa institūcijas attīstībā, var redzēt, ka Jaunzēlande bija pirmā angliski runājošā zeme, kur to ieviesa. H.Barenete savā grāmatā „Konstitucionālās un administratīvās tiesības”pauž, ka ombudsmeņa institūts tika nodibināts 1809.gadā Zviedrijā. Līdzīgu institūciju 1919.gadā nodibināja Somija. Līdzīgi tas tika izdarīts Dānijā 1955.gadā. jaunzēlandes parlamentārais ombuds tika izveidots 1962.gadā. Pēc tam, proti, 1963.gadā ombudsmens tiek iedibināts Norvēģijā. Un 20.gs. 70.gados ombudsmeņa institūcija dažādās formās tiek ieviesta citās valstīs.
Dažās valstīs ombuda mandāts tiek noteikts konstitūcijā, piemēram, Eiropas valstīs. Turpretim citās valstīs tas ir noteikts ar atsevišķu likumu. Ombuda iekļaušana konstitūcijā tam dod lielāku prestižu un ietekmi. Ļoti daudzās valstīs ombudu ieceļ parlaments. Taču pati balsošanas procedūra var būt atšķirīga. Ir arī izņēmumi, kā piemēram, Francijā ombudu ieceļ parlaments.
Ombuda svārstības svārstās no četriem līdz sešiem gadiem. Izņēmums ir Lielbritānija, kur ombuds tiek iecelts līdz pensijas vecumam. Ombuds kā pilnvarota persona ir neatkarīgs. Ne iestādes, ne valsts amatpersonas, ne politiķi nevar dot rīkojumus. Ombuds nav atceļams politisku motīvu (iemeslu) dēļ.
Lai gan diskusijās ombudam tiek prasīta tikai augstākā izglītība, domājams, ka pamatotāka ir prasība, ko lieto Skandināvu valstis, – ir jābūt augstākai juridiskai izglītībai.3.2. Tiesībsarga likuma pieņemšanas gaita
3.2.1. Likuma nepieciešamība
Kopš 1996.gada 5.decembrī tika pieņemts likums “Par Valsts Cilvēktiesību biroju”, Latvijā vairākkārt ir pilnveidota likumdošana cilvēktiesību jomā, Satversme ir papildināta ar jaunu un ļoti svarīgu 8.nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, Latvija ir ratificējusi virkni starptautisku cilvēktiesību aktu, ir pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, Administratīvā procesa likums un citi.
VCB darbības jomas (bērnu tiesības, dzimumu līdztiesības jautājumi, sūdzības par valsts pārvaldes iestāžu, pašvaldību darbu) šobrīd ir plašākas nekā norādīts 1996.gada likumā “Par Valsts Cilvēktiesību biroju”. VCB darbība ir jāpaplašina, uz tā pamata izveidojot institūciju, kuras nosaukums atbilstu tās mandāta apjomam.
Latvijā nevienai neatkarīgai valsts institūcijai nav dotas īpašas pilnvaras ātri, efektīvi un bez papildus izmaksām no iesniedzēju puses izskatīt iedzīvotāju sūdzības par valsts pārvaldi, par to iedzīvotāju tiesību aizskārumiem, kas noteiktas ne tikai Satversmē, bet arī citos normatīvajos aktos attiecībā uz valsts pārvaldes un pašvaldību darbību. Viens no principiem, ko savās rekomendācijās min arī Eiropas Padome ir sekojošs: līdzās neatkarīgai administratīvajai tiesai, kurā sapratīgā laika termiņā jebkurai personai ir tiesības un iespējas pārsūdzēt administratīvo aktu vai iestādes rīcību, sagaidot publisku un taisnīgu uzklausīšanu un lietas izskatīšanu, valstīm nepieciešams ieviest ombudsmeņa tipa ārējās kontroles orgānu.
Jau 1972.gadā Eiropas padomes Konsultatīvās asamblejas pieņemtā rezolūcija ieteica Eiropas Padomes biedriem ieviest ombuda institūciju. Šobrīd šāda institūcija darbojas aptuveni 115 valstīs (tajā skaitā, Lietuvā – no 1995.gada un Igaunijā – no 1999.gada). Eiropas Savienība (ES) lēmumu par Eiropas ombudsmeņa institūcijas nodibināšanu pieņēma 1992.gadā, īpašu uzmanību pievēršot ES pilsoņu tiesību aizsardzībai. Klasiskā izpratnē ombuds novērsa ierēdniecības darba negatīvos aspektus, bet pēdējos 20 –30 gadus tas darbojas arī cilvēktiesību, personas datu aizsardzības, korupcijas novēršanas jomās, kā arī nodrošina valsts pārvaldes darbības caurredzamību un labas pārvaldības principu ievērošanu.
Eiropas Padome atzīst, ka ombuda institūta pieredze ir parādījusi, ka ombudsmeņa izteiktais viedoklis iespaido ne tikai individuālas lietas, kur iedzīvotājs sūdzas par konkrētu attiecībā uz viņu vērstu ierēdņa rīcību, bet var spēlēt arī nozīmīgu lomu attiecībā uz vispārīgo principu un likumu, kas regulē administratīvās tiesības un publisko personu rīcību, attīstību.
Ņemot vērā nepieciešamību paplašināt VCB darbības jomas un pilnvaras, tajā skaitā, sekmēt labas pārvaldības principa ievērošanu, kurš parasti praksē iziet ārpus cilvēktiesībām tradicionālā izpratnē, tika piedāvāts jauns likumprojekts, kurš atbilda tās mandāta apjomam. Šāds risinājums tika piedāvāts kā labāks par to, kur būtu jālabo un jāpapildina lielākā daļa 1996.gada likuma “Par Valsts Cilvēktiesību biroju” teksta, sākot ar nosaukumu. Institūcijas nosaukums “Tiesībsargs” ir saskaņots ar Valsts Terminoloģijas komisiju.
Latvijā ir pieņemta virkne likumu, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēku tiesības, tomēr dzīvē tie ne vienmēr praksē rada cerētos rezultātus un tos bieži ignorē tieši amatpersonas, kuras pārstāv valsti. Tiesībsarga institūcija ne tikai veiks starpnieka funkciju starp valsti un tās iedzīvotājiem, konsultēs iedzīvotājus, veicinās strīdu atrisināšanu mierizlīguma ceļā, bet arī ievērojami atslogos tiesu sistēmas darbu, radot iespēju atrisināt strīdīgu situāciju daudz vienkāršāk un ātrāk. Valstī ir liela tā cilvēku daļa, kuriem savu interešu aizstāvība un taisnības noskaidrošana tiesā ir pieejama ierobežoti, ņemot vērā šī procesa izmaksas un laiku, ko tas aizņem. Savukārt, Tiesībsargam būs tiesības ne tikai izskatīt iedzīvotāju sūdzības, veikt pārbaudes, pieprasīt informāciju, dokumentus, ierasties iestādē u.c., bet arī ierosināt pārbaudes lietas pēc personīgās iniciatīvas, vērsties tiesā personu aiztāvībai.3.2.2. Tiesībsarga likuma pieņemšana
N.p.k. Reģ. Nr. NOSAUKUMS
1 858 Tiesībsarga biroja likums (Tiesībsarga likums)
Iesniegts Prezidijs Nodošana komisijām
1.lasījums
2.lasījums
3.lasījums
Otrreizējā caurlūkošana Izsludināts
Nodošana komisijām Izskatīšana
16.06.2004 21.06.2004 21.07.2004
Nodots komisijām
Nr. 2831, A 22.06.2005
Pieņemts
Nr. 4406
priekšl. term.:
30.08.2005 15.12.2005
Pieņemts
Nr. 5106
priekšl. term.:
23.12.2005 06.04.2006
Likums
Nr. 5681
25.04.2006
Atbildīgā komisija: Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija
Nodots: Juridiskā komisija; Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija;
Referents: Ingrīda Circene
Iesniedzējs: Valsts Prezidents;
Piezīme:
tabula Nr.1
2002.gadā Valsts prezidentes dibinātās darba grupas eksperti nodeva VCB likumprojektu „Ombudbiroja likums”. Likumprojekts paredzēja būtiskas institucionālas izmaiņas cilvēktiesību aizsardzības jomā, veidojot uz VCB bāzes piecus neatkarīgus ombudus. Šo likumprojektu izvērtēja VCB, sniedzot ierosinājumus un savus komentārus par šo likumprojektu.
VCB neatbalstīja likuma nosaukumu “Ombudbiroja likums”, uzskatot, ka tas akcentē birokrātisko aparātu un vairāk norāda uz biroja organizāciju, nekā pašu institūcijas statusu.
Tāpat arī VCB uzskatīja, ka jautājums par ombudu pilnvaru sadalījumu vēl bija apspriežams, jo nebija skaidrs kāpēc ir paredzēti tieši šādas specializācijas ombudi. Būtisks trūkums likumprojektā bija tāds, ka nebija definēta un sīkāk konkretizēta katra ombuda kompetence, kā arī tēmu un sūdzību loks, par kurām būtu atbildīgs katrs ombuds.
VCB uzskatīja, ka ieviešot ombuda institūciju par tiesību aizsardzību ir jādomā konceptuāli, un efektīvāk būtu, ja šīs jomas tiktu iekļautas ombuda kompetencē, tādējādi, nodrošinot neatkarību.
Pēc šā likumprojekta izskatīšanas un VCB dotā atzinuma 16.06.2004. Saeimā tika iesniegts likumprojekts „Tiesībsarga biroja likums (Tiesībsarga likums)” un 21.06.2004. pēc Saeimas prezidija plenārsēdes tika nodots komisijām, no kurām atbildīgā komisija tika izraudzīta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, referentes Ingrīdas Circenes vadībā (sk.tabulā Nr.1).
Salīdzinot ar spēkā esošo likumu “Par Valsts cilvēktiesību biroju” (spēkā no 1996.gada 31.decembra, kopš pieņemšanas nav labots, papildināts), Tiesībsarga biroja kompetences joma tika papildināta ar sekojošiem uzdevumiem:
sekmēt bērna tiesību aizsardzību;
sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa nodrošināšanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu (saskaņā ar ES direktīvām, valstī ir jābūt noteiktai iestādei, kas izskatītu sūdzības par diskrimināciju gan valsts, gan privātajā jomā);
sekot labas pārvaldības principa ievērošanai valsts pārvaldē (nepieciešamība nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz labu pārvaldību ir ietvertas Eiropas Savienības Konstitūcijas projektā (II-41.pants));
atklāt un novērst nepilnības un pretrunas tiesību aktos un to piemērošanā un veicināt to novēršanu.
Kopumā likums tika pieņemts trijos lasījumos, katrā no tiem izskatot gandrīz simts priekšlikumus un 06.04.2006. tika pieņemts un izsludināts 25.04.2006. laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”
3.lasījumā debates izraisīja jautājums par to, kas izvirza Tiesībsarga kandidātus norādot, ka pieci deputāti, kas izvirza Tiesībsarga kandidātus ir par maz, vajadzētu vismaz divdesmit. Taču I.Circene norāda, ka tiešām bija jautājums par to, vai kandidātu izvirza pieci vai divdesmit deputāti, bet, tā kā par viņu tik un tā balso Saeima, tad tika iebalsots, ka būs pieci deputāti, kas izvirza kandidātu.3.3. Tiesībsargs un Tiesībsarga birojs, tā darbinieki.
Tiesībsargs ir Tiesībsarga likumā noteiktajā kārtībā apstiprināta amatpersona, kura pilda likumā noteiktās funkcijas un uzdevumus.Tiesībsargam ir savs zīmogs ar papildinātā mazā valsts ģerboņa attēlu. Tiesībsargam ir valsts budžeta konts Valsts kasē.
Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā. Tiesībsarga amats nav savienojams ar piederību pie politiskajām partijām. Kriminālvajāšanas uzsākšana pret tiesībsargu, viņa apcietināšana, pakļaušana kratīšanai, aizturēšana, piespiedu atvešana vai citāda viņa brīvības ierobežošana, kā arī administratīvā soda uzlikšana tiesībsargam ir pieļaujama tikai ar Saeimas piekrišanu.
Tiesībsargu ne mazāk kā pēc piecu Saeimas deputātu ierosinājuma amatā apstiprina Saeima uz četriem gadiem no dienas, kad viņš devis zvērestu (svinīgu solījumu) Saeimas sēdē. Par tiesībsargu var apstiprināt Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju, kurš ir sasniedzis 30 gadu vecumu, kuram ir augstākā izglītība, kuram ir zināšanas un praktiskā darba pieredze tiesību aizsardzības jomā un kurš atbilstoši likuma prasībām ir tiesīgs saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Par tiesībsargu nevar apstiprināt pilsoni ar dubultpilsonību.
Ja Saeima ir piekritusi kriminālvajāšanas uzsākšanai pret tiesībsargu, viņa pilnvaras tiek apturētas līdz brīdim, kad stājas spēkā attaisnojošs tiesas spriedums attiecīgajā krimināllietā vai kriminālvajāšana pret tiesībsargu tiek izbeigta.Taču Tiesībsarga pilnvaras izbeidzas pavisam:
sakarā ar tiesībsarga atbrīvošanu no amata;
sakarā ar tiesībsarga pilnvaru termiņa izbeigšanos;
ja viņš ir notiesāts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un spriedums stājies likumīgā spēkā;
sakarā ar tiesībsarga nāvi.
Saeima atbrīvo tiesībsargu no amata, ja viņš:
atstāj amatu pēc paša vēlēšanās, rakstveidā par to paziņojot Saeimai;
nespēj pildīt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ;
ir pieļāvis apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar tiesībsarga statusu;
bez attaisnojoša iemesla nepilda savus pienākumus;
ir ievēlēts vai iecelts citā amatā.
Šādu jautājumu var ierosināt ne mazāk kā pieci Saeimas deputāti.
Ierobežojumus un pienākumus Tiesībsarga biroja darbiniekiem nosaka likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.
Tiesībsargs ieceļ amatā tiesībsarga vietnieku. Tiesībsarga prombūtnes laikā viņa funkcijas un uzdevumus pilda tiesībsarga vietnieks, kam šajā laikā ir tādas pašas pilnvaras kā tiesībsargam. Tiesībsarga vietnieks pilda tiesībsarga pienākumus, funkcijas un uzdevumus tiesībsarga pilnvaru apturēšanas vai izbeigšanās gadījumā līdz brīdim, kad Saeima apstiprina amatā tiesībsargu vai kriminālvajāšana pret tiesībsargu tiek izbeigta, vai stājas spēkā tiesībsargu attaisnojošs spriedums.
Tiesībsarga darbības nodrošināšanai tiek izveidots Tiesībsarga birojs. Tiesībsarga biroja struktūru un iekšējās darbības noteikumus reglamentē biroja nolikums, kuru apstiprina tiesībsargs, savukārt Tiesībsarga biroja darbinieku attiecības regulē Darba likums.
Tiesībsargs var izveidot konsultatīvās padomes, kā arī darba grupas atsevišķu projektu izstrādei vai jautājumu sagatavošanai. Konsultatīvo padomju sastāvu un nolikumus un darba grupu sastāvu apstiprina tiesībsargs.
Tiesībsarga un Tiesībsarga biroja darbinieku tiesības pārsvarā neatšķiras. Tās ir:
pieprasīt un saņemt bez maksas no iestādes pārbaudes lietā nepieciešamos dokumentus (administratīvos aktus, procesuālos lēmumus, vēstules), paskaidrojumus un citu informāciju;
apmeklēt iestādes, lai iegūtu pārbaudes lietā nepieciešamo informāciju;
jebkurā laikā bez speciālas atļaujas apmeklēt slēgta tipa iestādes, brīvi pārvietoties iestādes teritorijā, apmeklēt visas telpas un vienatnē satikties ar personām, kuras tiek turētas slēgta tipa iestādēs;
uzklausīt bērna viedokli bez viņa vecāku, aizbildņu, izglītības vai aprūpes un audzināšanas iestādes darbinieka klātbūtnes, ja bēr…ns to vēlas;
aicināt jebkuru privātpersonu iesniegt dokumentus, sniegt paskaidrojumus un citu informāciju par jautājumiem, kam ir būtiska nozīme pārbaudes lietā;
pieprasīt un saņemt speciālistu atzinumu pārbaudes lietā.
Savukārt tikai Tiesībsargam tiek deleģētas atsevišķas tiesības:
iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ja iestāde, kas izdevusi apstrīdamo aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi konstatētos trūkumus;
pabeidzot pārbaudes lietu un konstatējot pārkāpumu, aizstāvēt privātpersonas tiesības un intereses administratīvajā tiesā, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs;
pabeidzot pārbaudes lietu un konstatējot pārkāpumu, vērsties tiesā tajās civillietās, kurās prasības būtība saistīta ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu;
pamatojoties uz viņa rīcībā esošajiem materiāliem, vērsties pie citām kompetentām institūcijām, lai izlemtu jautājumu par lietas ierosināšanu;
ierosināt pārbaudes lietu pēc savas iniciatīvas.3.4. Tiesībsarga funkcijas un uzdevumi.
Tiesībsargam ir šādas funkcijas:
veicināt privātpersonas tiesību un likumisko interešu aizsardzību;
sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu;
izvērtēt un veicināt labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē;
jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu, atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicināt šo trūkumu novēršanu;
sekmēt sabiedrības informētību un izpratni par cilvēktiesībām, par šo tiesību aizsardzības mehānismiem un par tiesībsarga darbu.
Pildot iepriekšminētās funkcijas, tiesībsargs:
pieņem un izskata privātpersonu iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus;
ierosina pārbaudes lietu apstākļu noskaidrošanai;
pieprasa, lai iestādes savas kompetences ietvaros un likumā paredzētajos termiņos noskaidro nepieciešamos lietas apstākļus un par tiem informē tiesībsargu;
izskatot pārbaudes lietu vai pēc tās pabeigšanas sniedz iestādei ieteikumus un atzinumus par tās darbības tiesiskumu, lietderību un labas pārvaldības principa ievērošanu;
risina strīdus starp privātpersonām un iestādēm, kā arī ar cilvēktiesībām saistītus strīdus starp privātpersonām Tiesībsarga likuma noteiktajā kārtībā;
veicina izlīgumu starp strīda pusēm;
risinot strīdus cilvēktiesību jautājumos, sniedz privātpersonām atzinumus un ieteikumus cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai;
sniedz Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus attiecībā uz tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu;
sniedz personām konsultācijas cilvēktiesību jautājumos;
veic pētījumus un analizē situāciju cilvēktiesību jomā, kā arī sniedz atzinumus par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem.
Tiesībsargs reizi gadā sniedz Saeimai un Valsts prezidentam rakstveida ziņojumu par Tiesībsarga biroja darbu. Tiesībsargam ir tiesības sniegt Saeimai, tās komisijām, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, valsts pārvaldes iestādēm un starptautiskajām organizācijām ziņojumus par atsevišķiem jautājumiem.3.5. Tiesībsarga biroja darbība
Ikvienai privātpersonai ir tiesības vērsties Tiesībsarga birojā ar iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu. Iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus izskata normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Iesniedzēju nedrīkst sodīt vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas par iesnieguma, sūdzības vai priekšlikuma iesniegšanu Tiesībsarga birojam vai par sadarbību ar Tiesībsarga biroju. Tiesībsarga birojam adresētie iesniegumi, sūdzības vai priekšlikumi, kurus nosūta personas, kas atrodas militārajā dienestā, ārpusģimenes aprūpes un audzināšanas iestādēs vai slēgta tipa iestādēs, un Tiesībsarga biroja atbildes uz tiem netiek pakļautas normatīvajos aktos noteiktajai pārbaudei un nekavējoties tiek nodotas adresātam.
Par šāda iesnieguma, sūdzības vai priekšlikuma sav¬laicīgu neiesniegšanu Tiesībsarga birojam vai to satura pārbaudīšanu un izpau¬šanu atbildīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības. Tiesībsarga birojs neizpauž ziņas par iesniedzēju vai citu personu, ja tas nepieciešams šo personu tiesību aizstāvībai, izņemot gadījumu, kad attiecīgās ziņas pieprasa kriminālprocesa virzītājs.
Izskatījis personas iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu vai arī pēc savas iniciatīvas tiesībsargs lemj par pārbaudes lietas ierosināšanu. Izskatījis personas iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu, tiesībsargs ierosina pārbaudes lietu, ja tas atbilst tiesībsarga funkcijām un uzdevumiem un personas norādīto jautājumu ir iespējams risināt. Pārbaudes lietas ierosināšana neaptur normatīvā akta, tiesas nolēmuma, administratīva vai cita individuāla tiesību akta darbību, kā arī likumā noteikto procesuālo termiņu tecējumu. Pārbaudes lietu izskata triju mēnešu laikā. Ja lieta ir sarežģīta vai arī citu objektīvu iemeslu dēļ šo termiņu nav iespējams ievērot, tiesībsargs to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem no pārbaudes lietas ierosināšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam un norādot termiņa pagarināšanas iemeslus. Izskatot pārbaudes lietu, noklausās pušu un citu personu paskaidrojumus, pieprasa speciālistu atzinumus, kā arī veic visas darbības, kas nepieciešamas pārbaudes lietas izskatīšanai, bet kas nav aizliegtas ar likumu. Izskatot pārbaudes lietu, tiek veicināts izlīgums starp strīda pusēm.
Pārbaudes lietu pabeidz ar lietā iesaistīto personu izlīgumu vai tiesībsarga atzinumu. Ja puses nevar vienoties par izlīgumu, tiesībsargs sniedz atzinumu, kurā dod vērtējumu pārbaudes lietā konstatētajam. Tiesībsarga atzinumā var ietvert ieteikumu konstatētā pārkāpuma novēršanai, kā arī, ja tas nepieciešams, citus ieteikumus. Atzinumam ir rekomendējošs raksturs. Ja pārbaudes lietu nav iespējams vai nav nepieciešams turpināt, tiesībsargs lemj par tās izbeigšanu. Pārbaudes lietas materiāli ir ierobežotas pieejamības informācija un pieejami saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un Fizisko personu datu aizsardzības likums.
Pārbaudes lietu ierosināšanas, izskatīšanas un pabeigšanas kārtību nosaka reglaments, kuru apstiprina tiesībsargs.
3.6. Atalgojumi un sociālās garntijas Tiesībsarga birojā
Tiesībsarga amatalga piesaistāma Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajam valstī sabiedriskajā sektorā strādājošo iepriekšējā gada vidējās darba algas apmēram, kas noapaļots pilnos latos. Nosakot tiesībsarga amatalgu, piemēro koeficientu 6,75. Tiesībsarga vietnieka atalgojumu nosaka, ņemot vērā iepriekšminēto Centrālās statistikas pārvaldes oficiālo statistikas paziņojumu un piemērojot koeficientu 5,5. Tiesībsargam un tiesībsarga vietniekam ir tiesības uz tādiem pašiem pabalstiem un kompensācijām, kādas noteiktas valsts civildienesta ierēdņiem.
Tiesībsarga biroju finansē no valsts budžeta. Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījums līdz budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetā bez Tiesībsarga biroja piekrišanas nav grozāms.
Tiesībsarga biroja darbinieku darba attiecības regulē Darba likums. Tiesībsarga biroja darbinieku atalgojumu piešķirtā budžeta ietvaros nosaka tiesībsarg…s. Tiesībsarga biroja darbiniekiem ir tiesības uz tādiem pašiem pabalstiem un kompensācijām, kādas noteiktas valsts civildienesta ierēdņiem.Secinājumi un priekšlikumi
Apskatot divus galvenos pamatlikumus: likumu “Par valsts cilvēktiesību biroju” un Tiesībsarga likumu, autore centās rast atbildes uz sev izvirzītajiem jautājumiem un noteikto mērķi.
1. Izskatot abus šos likumu, var secināt, ka tiesībsarga uzdevumi un funkcijas ir daudzkārt paplašinātas. VCB vairāk nodarbojās ar informācijas sniegšanu gan par normatīvajiem aktiem, gan par citiem cilvēktiesību jomā svarīgiem jautājumiem, kā arī ar sūdzību izskatīšanu un dažādu situāciju pētīšanu, projektu izstrādi, kā arī cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu. Kopumā var minēt, ka VCB pildīja informatīvo, aizsargājošo un analītisko funkciju. Taču šīs funkcijas tika pildītas virspusīgi, jo šī prakse Latvijā nav pārāk sena un var pat teikt tā ir attīstības stadijā, līdz ar to vēl aizvien ir jāmeklē jauni risinājumi un veidi, kā šo procesu – cilvektiesību aizsardzību padarīt efektīvāku. Līdz ar to arī tika ieviests Tiesībsarga birojs, kura darbības loks ir veidots daudzpusīgāks un arī plašāks, proti, tiek papildināts arī veicamo uzdevumu un pienākumu skaits. Tiesībsargs veic informatīvo, aizsargājošo, analītisko funkciju, tāpat kā VCB, bet tam klāt nāk arī tiesība izskatīt un sekot līdzi normatīvo aktu izstādei, kas ir saistīta ar cilvēktiesību jautājumiem, kā arī sekmē iedzīvotāju, pilsoņu, indivīdu informācijas līmeņa paaugstināšanos par šo procedūru. Ņemot vērā Tiesībsarga likumu, tiesībsarga kompetenci papildina bērna tiesību aizsardzība, vienlīdzīgas attieksmes principa nodrošināšana un jebkāda veida diskriminācijas novēršana (saskaņā ar ES direktīvām, valstī ir jābūt noteiktai iestādei, kas izskatītu sūdzības par diskrimināciju gan valsts, gan privātajā jomā), labas pārvaldības principa ievērošana valsts pārvaldē, sekošana lai tas tiktu ievērots, nepilnību un pretrunu tiesību aktos un to piemērošanā atklāšana un to novēršanas veicināsana
2. Ir norādīts, ka tiesībsargam ir jāsniedz ziņojumi par dažādiem jautājumiem, kā arī par pašu biroja darbību. Autoresprāt, šis norādījums Tiesībsarga likumā var sekmēt Tiesībsarga biroja kontroli un pārskatu. Ja rastos problēmas un nepilnības, Saeima vai tās komisijas, izmantojot šos ziņojumus varētu izvērtēt un konstatēt tās. Bez tam tiesībsargam tiek ļauts sniegt ziņojumus par jebkuru jautājumu, kas ir saistīts ar cilvēktiesībām, līdz ar to arī tas veicinās kompetenci un cilvēktiesību attīstību.
3. Salīdzinot VCB ar Tiesībsarga biroju ir izmaiņas arī struktūrā jeb biroja sastāvā. Likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju” īpaši min tikai VCB direktoru, kur ir noteiktas viņa pilnvaras un darbības principi, savukārt Tiesībsarga likums kā galveno nosauc tiesībsargu, kas veic un pilda uzdevumus un funkcijas, kā arī norāda personu, kas pilda šīs funkcijas viņa prombūtnes laikā – tas ir, tiesībsarga vietnieks vai cits Tiesībsarga biroja darbinieks, izdala arī pašus Tiesībsarga biroja darbiniekus, nosaucot viņu tiesības, atalgojumu, kā arī sociālās garantijas. Lai kļūtu par tiesībsargu, personai ir jādod zvērests, kas pastiprina personas labāko ticību un gatavību darboties šajā atbildīgajā amatā.
4. Nav mainījies punkts par to, ka biroji veido konsultatīvās padomes un darba grupas, kas nepieciešamas kvalitatīvai funkciju veikšanai.
5. Bez tam Tiesībsarga likums nosaka plašāku tiesību klāstu, kas attiecas uz lietu izskatīšanu un dažādu jautājumu risināšanu, kā arī dažādu interešu grupu uzklausīšanas funkciju, kā arī tiesībsargs pats var ierosināt pārbaudes lietu. VCB visus konfliktus pārsvarā atrisināja mierizlīguma ceļā, kā var iesniegt priekšlikumus un ierosinājumus cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai. Arī tiesībsargam uzdevums ir atrisināt lietu izlīguma ceļā, pirms tam ierosinot pārbaudes lietu, ko parasti izskata triju mēnešu laikā, vai arī var pagarināt termiņus, ja lieta ir īpaši sarežģīta. Tas pierāda to, ka šī lieta tiks izskatīta kompetentāk un informācija būs daudz plašāka.
6. Tiesībsarga likums reglamentē un nosaka arī pamatdirektīvas, kuras darbojas visā Eiropas savienībā un līdz ar to arī reglam…entē cilvēktiesību darbību Latvijā. Līdz ar to ikviens var iepazīties ar normatīvajiem aktiem, kuri ir siastīti ar cilvēktiesībām un par kuriem atbild šī institūcija, līdz ar to var pašizglītoties par attiecīgā pārkāpuma būtību un tiesisko reglamentāciju, kā arī iegūt nepieciešamo un vajadzīgo informāciju, atbilstoši ES pamatdirektīvām.
7. Atbildot uz jautājumu, kāda ir jaunā Tiesībsarga likuma nepieciešamība, var teikt, ka šāds likums bija nepieciešams, jo ir ļoti krasi mainījušies noteikumi institūcijas dabībai, līdz ar to vieglāk bija izdot jaunu likumu, nekā grozīt iepriekšējo, jau pastāvošo, jo tad būtu jāpārgroza vairāk kā puse iepriekšējā likuma. Bez tam tiesībsargs ir institūcija, kas ir vairāk tuvināta Eiropā pastāvošajam ombudam un ombudsmenam, līdz ar to bija vajadzīgs arī jauns likums, kas to rediģētu un reglamentētu. Kopumā var teikt, ka šis likums un Tiesībsarga biroja ieviešana vispār Latvijā varētu būt progress cilvēktiesību un to aizsardzības mehānismu izveidē un attīstībā, līdz ar to solis uz pozitīvāku un tiesiskāku iekārtu un pilsoņu nākotni.
Izmantotā literatūra
Literatūra:
1. Načisčionis J. Administratīvās tiesības. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2003.
2. Meļķisis E. Konstitucionālisma attīstība Latvijā. Rīga, 1996.
3. Juridisko terminu vārdnīca. Autoru kolektīvs doc. Dr. iur.I. Krastiņa visp.zin.red., Rīga, NORDIK, 1998.
Normatīvie akti:
1. Par Valsts cilvēktiesību biroju: LR likums, Latvijas vēstnesis 17.12.1996.
2.Tiesībsarga likums:LR likums, Latvijas Vēstnesis 25.04.2006.
Interneta resursi:
1.Tiesībsarga biroja izveide – pasākumu plāns,www.president.lv/index,php?pid=03107-37k, (aplūkots 27.04.2006.).
2. Saeimas 06.04.2006.sēdes stenogramma, www.saeima.lv/steno/2002_8/st_06042006 /st0604.htm, (aplūkots: 11.05.2006.).
3.Likumprojekta “Tiesībsarga biroja likums” anotācija, www.saeima.lv/saeima8/reg.likprj, (aplūkots 11.05.2006.).
4.Latvijas pilsoņa starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi, www.temida.lv/jurista_biblioteka, (aplūkots:27.04.2006.).
5.Civēktiesības un cilvēktiesību aizsardzības mehānismi, www.vcb.lv/index.php?open=pervcb&this=200300.2, (aplūkots 23.02.2006.).
6.Valsts cilvēktiesību biroja darbība, www.vcb.lv/index.php?open= pervcb&this=200300.11, (aplūkots 23.02.2006.).
7.Sūdzību iesniegšana un izskatīšana Valsts cilvēktiesību birojā, www.vcb.lv/index.php?open=pervcb&this=200300.13, aplūkots (23.02.2006.).
Juridiskās prakses materiāli:
1.Aktuālākie cilvēktiesību jautājumi Latvijā 2002.gada 2.ceturksnī, Rīga, Valsts cilvēktiesību birojs, 2002.