Globālās krīzes atbalss modes biznesā ir ne tikai straujais reklāmu kritums pasaules glancēto stila žurnālu lappusēs (to apjoms salīdzinājumā ar pagājušo gadu samazinājies par 10%. Vogue zaudējis 9,6; In Style — 14,9; Glamour — 12,4 procentus reklāmu), bet arī to lietu izvēle, par kurām pircējs gatavs balsot ar savu maciņu. Kolekciju iepircēji jau atzinuši, ka šobrīd lielākā daļa viņu klientu dod priekšroku ilglaicīgiem apģērbiem, nevis vienas sezonas kaprīzēm, kas parasti neiztur ne laika, ne kvalitātes un cenu atbilstības kritērijus.
Savā ziņā simboliska sakritība — franču modes dizainere, par trikotāžas karalieni dēvētā Sonja Rikela, kas ar nupat Parīzes Dekoratīvās mākslas muzejā atklāto retrospekciju Sonja Rikela. Izstāde (līdz 19. aprīlim) svin 40 gadus modē, ir ne tikai viena no spilgtākajām personībām uz pasaules modes skatuves, bet arī dizainere, kuras vārds visvairāk saistās ar ilglaicīgumu. Viņas tērpi nekad nav bijuši vienas sezonas kaprīze, un to funkcionalitātes un dizaina eksperimentu simbioze vienmēr bijusi viena no Rikelas rokraksta galvenajām zīmēm. Arī spēja noturēties šajā nebūt ne vieglajā biznesā. Ne viens vien viņas laikabiedrs jau sen kapitulējis, kā aizsaulē aizgājušais Ivs Senlorāns vai japāņu modes nama Kenzo dibinātājs Kendzo Takada. Savos 78 gados Sonja Rikela joprojām ir sava modes nama sirds, un tas ir viens no retajiem franču modes namiem, kas aizvien pieder ģimenei. Daļu pienākumu ģimenes biznesa pārvaldīšanā uzņēmusies dizaineres meita Natālija Rikela, būdama radošā direktore un prezidente kompānijā, kuru viņas māte dibināja 1967.gadā.
Rikelas stāsts jau sen kļuvis par leģendu. No buržuāziskās ģimenes nākusī dizainere, kuras dzīslās rit krievu un ebreju asinis, modes biznesā nokļuva nejaušības pēc. Viņas ģimenē par to runāt nebija pieņemts, tur apsprieda politiku, mākslu, arhitektūru un teātri. Pašas Rikelas jaunības vēlme bijusi apprecēties un dzemdēt 10 bērnus. Pirmo vēlēšanās daļu viņa arī piepildīja, bet otro liktenis izspēlēja citādi. Sonjas vīram piederēja apģērbu veikaliņš Laura, un, mazuli gaidot, nevarēdama atrast piemērotu tērpu, viņa sākusi tos radīt pati. Pirmā lieta, ko Raikela atļāvusies eksponēt arī veikalā, bijis trikotāžas džemperis ar vīlēm uz āru. To nejauši pamanījusi Elle redaktore un uzlikusi uz žurnāla vāka. 1968.gadā pēc šķiršanās no vīra Raikela atvēra savu veikalu, un turpmākais jau ir vēsture. 60.gadu beigās Rikelas androgīnie, brīvie un vienlaikus ķermeņa līnijas neslēpjošie džemperi kļuva par pašsaprotamu atbrīvotības un seksuālās brīvdomības laikmeta ekipējumu.
Kopš tā laika viņa, dažādi variējot, tos tiražējusi tūkstošiem, turklāt Rikelas trumpis allaž bijis fakts, ka viņai vienmēr bija būtiski, kā katra no viņas radītajām lietām tiks nēsāta dzīvē. Cik ērta tā būs. Dizainere vairākkārt atzinusi, ka tikpat labi varējusi būt rakstniece (viņa ir arī divu romānu autore), māksliniece (viņa ir vairāku bērnu grāmatu ilustrāciju autore), interjera dizainere (iekārtojusi divas Parīzes viesnīcas), aktrise (nospēlējusi nelielu lomiņu kādā franču filmā un kalpojusi kā iedvesmas avots Roberta Oltmena sarkastiskajam modes pasaules kinošaržam Gatavs valkāšanai). Viņas vārdā ir nosaukta roze, un 1994.gadā viņa pamanījusies arī iedziedāt, precīzāk, ierunāt, dziesmu kopā ar Sex Pistols “tēvu” Malkomu Maklārenu. Viņa nekad nav slēpusi, ka tieši vārdi vienmēr bijuši viens no viņas inspirācijas avotiem un “rakstīšanu” uz džemperiem Rikela uzskata par vienu no burvīgākajām nodarbēm.
Publiskajā dzīvē Rikela nekad nav izkritusi no lomas, bērnības “defektu”, kura dēļ viņai nācies ne reizi vien ciest — ugunīgi rudos matus un nebūt ne klasiskas skaistules tēlu — pārvēršot efektā. Rikela atzīst, ka tieši spīts viņu pamudinājis sasniegt vairāk. Trausla, kalsna, savā bālumā gandrīz caurspīdīga seja, ar melni iezīmētām acīm un rudu matu kupena — tādu viņu portretējis Endijs Vorhols. Arī Žans Kokto. Skicējis Karls Lāgerfelds. Viņas tēls vienmēr bijusi daļa no modes nama mitoloģijas. “Es ienīstu dabisku izskatu. Manu māti vienmēr biedēja grima daudzums, kuru es liku uz sejas. Taču es domāju, ka sievietei ir jāpavada ļoti ilgs laiks, skatoties spogulī un izšķiroties, ko apslēpt un ko atklāt.
Lolita neesot slavenu apģērbu zīmolu cienītāja, tērpus izvēlas pēc savas gaumes un atceras, ka Rīgā 60.gados viņu ģērba toreiz jaunā, daudzsološā tērpu māksliniece Lidija Zariņa, kura vienmēr uzsvēra: “Tava mode ir žurnālā Vogue.”
[atsauces diena.lv]