Vairāk kā 100 miljoni amerikāņu spēlē azarta spēlēs un katru gadu 300 miljardi dolāru tiek tērēti azarta spēlēm. Latvijā apgrozījums tikai no azartspēlēm bija vairāk kā 32 miljoni latu, katru gadu tiek uzstādīti apmēram tūkstotis jaunu automātu. Šodien to ir vairāk kā 12 tūkstoši visā Latvijā. Rēzeknes pilsētā un rajonā atrodas 12 spēļu salonu ar 220 iekārtām, tas ir 2 % no Latvijā ekspluatējamo iekārtu skaita.
No spēļu kārtīm mājās, pie draugiem līdz kazino un loterijas biļetēm – azarta spēles skar vairāk vai mazāk katru no mums. Mūsu zemē, šī pieredze attiecībā uz azartspēlēm sāk strauji, nemanāmi un viltīgi attīstīties. Ja esi Rīgā, tad šķiet, ka neatradīsi nevienu ielu, kur neatrastos kāda no spēļu ellēm. Rēzeknes pilsētā līdzīgi sāk iezīmēties šādas tendences uz azartspēļu klubu vairošanos. Te alladins, kolizejs, fenikss, admiralis, kazino, joker …. tūlīt big game, kurām pašvaldība, neskatoties uz sabiedrības negatīvo attieksmi, ļāvusi darboties. Šeit nav runa par firmu prestižu, vai nodokļu maksāšanu jeb vai likums to atļauj. Runa ir par cieņu. Cieņu pilsētai, kurā mēs dzīvojam, cieņu pret sabiedrību. Mēs lūdzam sabiedrību cienīt pilsētu, iesaistīties tās labiekārtošanā un visādā veidā palīdzēt tai attīstīties. Bet še tev – viena ellīga izgāztuve, kurā tiek nospēlētas cilvēku dzīves, ģimenes, personības, attiecības, īpašumi, plāni, prestižs utt. Kaut kāda zemiska, netaisnīga, necienīga spēles padarīšana un var tā apmāt un postīt cilvēku dzīves. Saprotams, tā ir cilvēku alkatība, kārība, kas dzen tos bez darba, bez piepūles, iegūt līdzekļus, kļūt bagātiem. Bībelē, Pāvils vēstulē Timotejam 6:9 saka: „Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēku postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.” Savukārt Salamans pareizi atzīmēja savās pamācībās 28:20, to, ka „Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs”. Ikviens azartiskais spēlētājs var uzdot sev jautājumu, – uz kādu risku es eju – saprātīgu vai muļķīgu?” Mums ir viena iespēja no pusmiljona nokļūt autokatastrofā. Viena iespēja no pusmiljona nokļūt aviokatastrofā. Un mums ir viena iespēja no 16 miljoniem vinnēt laimestu. Mums ir vairāk izdevību divreiz dabūt zibens triecienu, nekā uzvarēt loterijā. Spēļu elles turētāji nekad nerunā par iespējām, kuru tik pat kā nav. Tie labāk parāda cilvēku ar čeku 10 000 latu lielā laimestā. Un visa tauta skatās, siekalojas un domā: „Kungs, apžēlojies, es taču varu būt nākošais!” To arī vēlas spēļu laimestu rīkotāji. Viena iespēja no 16 miljoniem. Vai tas ir saprātīgs risks? Ar gudrību mēs ceļam māju un ar saprātu to uzturam kārtībā. Bet azartspēlēs – lēta cerība veiksmei, šāviens uz labu laimi. Mēs nedrīkstam atdod savu dzīvi gadījuma gribai.
Ja runājam par nodokļu iekasēšanu valstij no azartspēlēm, tad vēsture rāda, ka nebija tādas loterijas, kura dotu vairāk naudas nekā valdība iegūtu ieguldot to produktīvās ekonomikas programmās. Loteriju pat nevar nosaukt par labu nodokli valdībai un mums jāpadomā, kā viss tas atsaucas uz mūsu kultūras lejupslīdi. Jo vairāk azartspēļu, jo vairāk mēs degradējamies kā tauta. Azartspēles – tā ir tikai viena no mūsu tautas nopietnajām problēmām, kas ievaino mūs. Radīt sistēmu, kas grauj sabiedrības raksturu, nozīmē radīt ļaunumu. Sabojātās paaudzes problēma ir tā, ka cilvēki vēlas, lai citi darītu to, ko pašiem pienākas darīt.
Guntars Skudra