Sēnes.

Saturs.

Sēņu uzbūve
Sēņu nosaukumu celšanās
Pavasara sēnes
Vasaras sēnes
Rudens sēnes
Ziemas sēnes
Sēņu atrašanās vietas
Sēņu uzbūve.

Sēnes liela organismu grupa. Lai gan sēnes pēta īpaša zinātnes nozare –
botānikas kursā. Nu jau labu laiku sēnes ir atdalītas no augu valsts, jo tās nesatur augiem raksturīgo zaļo pigmentu – hlorofilu un barojas heterotrofi izmantojot vai jau atmirušu organismu vielas vai arī pārtiekot no dzīvu organismu vielām. Sēnes pēc sava lieluma un uzbūves ir ļoti daudzveidīgas. Pašām vienkāršākajām sēnēm ķermeni saimniekauga šūnā var pārstāvēt kails protoplasts. Taču parasti, lielum lielajā vairumā gadījumu, sēnes ķermeni veido smalki pavedieni – hifas. Hifas var būt nesadalītas šūnās, vai arī būt sadalītas šūnās. Hifu kopums veido micēliju jeb sēņotni, kas bieži redzama kā balts, pelēcīgs, dzeltens vai retāk sarkanīgs pinums vai tīklojums.
Sēnes vairojas ar sporām, kas veidojas uz sēņotnes izaugumiem vai atzarojumiem, kā arī augļķermeņos vai uz tiem. Augļķermeņus sadzīvē arī parasti saucam par sēnēm, nemaz nedomājot par sēņotni, kas aug meža trūdu kārtā vai kādā citā substrātā. Bieži vien par sēņu lielumu spriež pēc augļķermeņu izmēriem. Piemēram, atrodot mežā baraviku mēs par tās lielumu spriežam pēc kātiņa un cepurītes izmēriem, nemaz nedomājot par tās sēņotnes izmēriem meža trūdu kārtā. Latvijā lielākais augļķermenis ir zināms milzu apaļpūpēdim, kas glabājas Valdemārpils meža muzejā. Tā apkārtmērs ir 166 cm, bet masa 700 g. Tas nozīmē, ka svaiga pūpēža masa ir bijusi ap 7 kg.
Pēc sporas veidojošo orgānu lieluma runā par makroskopiskajām un mikroskopiskajām sēnēm. Makroskopiskās sēnes pieder asku un bazīdijsēnēm. Pie asku sēnēm pieder tās sēnes, kurām sporas veidojas īpašās tvertnēs – askos jeb somiņās. Tāpēc arī šīs sēnes sauc par askusēnēm vai somiņsēnēm. Pie bazīdijsēnēm savukārt pieder tās sēnes, kurām sporas veidojas uz īpašiem veidojumiem – bazīdijām. Pie bazīdijsēnēm pieder visas cepurīšu sēnes, piepju sēnes un pūpēži. No mikroskopiskajām sēnēm pie bazīdijsēnēm pieder rūsas sēnes un melnplaukas sēnes.

Sēņu nosaukumu celšanās.

Atradu, ka latviešu vārds „sēne” ir somugru izcelsmes. Igauņi sēni sauc par „seen”, somi – „sieni” . Mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši sēni sauc par „grybai” . Šis vārds acīmredzot ir slāvu izcelsmes. Savukārt krievu „grib”, kā domā, cēlies no „gorb”, kas nozīmē kupri. Uz rakstīto avotu pamata var apgalvot, ka šis nosaukums krievu valodā parādījies tikai l6. gadsimtā. Līdz l6. gadsimtam slāvu un senkrievu valodās sēnes sauca par „gubi” . Nosaukumu „gribi” sākumā lietoja vienīgi attiecībā uz cepurīšu sēnēm ar kuprainu, izliektu cepurīti. Tikai 18. gadsimta sākumā šis vārds kļuva par vispārīgu šīs organismu grupas apzīmējumu, izspiežot veco nosaukumu „gubi”, kas vietām saglabājies kā tautas nosaukums. Zināma krievu valodas ietekme saskatāma vairākos latviešu sēņu nosaukumos. Atgādināsim, ka mūsu iecienītā baravika savu vārdu ir aizguvusi no krievu valodas, kur to sauc par „borovik” ; no krievu valodas ir nācis arī makavices (priežu sviestbekas) nosaukums. Krievu valodā šo sēni sauc par „mohovik”, jo tā aug sūnās (krievu valodā sūna – „moh”).
Vācieši sēnes sauc par „Pilze”, bet angļi „mushrooms” . Angļi ar šo vārdu apzīmē visas sēnes ar ātri augošiem, mīkstiem augļķermeņiem, kā bekas, mušmires, atmatenes, bērzlapes, bisītes, lāčpurnus u. c., kuru augļķermeņiem var izšķirt kātiņu un cepurīti. Angļu valodā vēl sēnēm ir lietots apzīmējums „toadstools” . Tās ir cepurīšu sēnes ar kātiņu un cepurīti, bet, atšķirībā no citām šāda tipa sēnēm, neēdamās un indīgās sugas. Varētu zināmā mērā būt kaut kas līdzīgs mūsu suņu sēnēm.
Franči sēnes sauc par „champignons” . Tas ir vārds, kas sākotnēji nāk no latiņu „campus” un nozīmē „lauku”, citiem vārdiem sakot, šajā nosaukumā tiek atspoguļots fakts, ka lielum lielais vairums šo sēņu aug ārpus meža: tīrumos, laukos, pļavās un dārzos. No šī vārda arī cēlies visiem tik labi pazīstamais šampinjonu nosaukums, kuru citās valodas attiecina tikai uz vienu sēņu ģinti, kuras latviskais nosaukums ir „atmatenes”. Tās ir sēnes, kuras sastopamas savvaļā arī Latvijā, bet tās tiek arī plaši kultivētas un pasaulē ļoti populāras.

Pavasara sēnes.

Lāčpurni.

Lāčpurniem cepurītes ir ovālas, koniskas, iegarenas. To apakšējā mala vienmēr ir saaugusi ar kātiņu.
Vairāk pazīstams ir parastais lāčpurns. Šīs sēnes cepurīte ir 6 – 12 cm augsta un 4 – 8 cm plata, dzeltenbrūngana, dzeltenpelēka, lodveidīga, olveidīga, ar šūnveidīgām krokām. Kātiņš baltgans līdz gaiši dzeltenīgs, pie pamatnes resnāks, 4 – 8 cm garš un 1 – 2 cm diametrā, dobs. Mīkstums maigs, vaskveidīgs, ļoti trausls, ar patīkamu garšu un smaržu. Sēne sastopama aprīlī, maijā lapkoku mežos, parkos, dārzos, zālājos, visbiežāk kaļķainās, mālainās, retāk smilšainās vietās, dažkārt lielos daudzumos degumos. Ne bieži un ne daudzi eksemplāri kopā.
Laba un garšīga ēdamā sēne. Taču literatūrā ir atzīmēts, ka šī sēne atsevišķām personām var izraisīt vieglu saindēšanos, tāpēc arī parastos lāčpurnus pirms ēdiena gatavošanas 10 – 15 minūtes vajag novārīt un novārījuma ūdeni izliet.
Smailā lāčpurna cepurīte sasniedz 2 – 7 cm augstumu un 2 – 4 cm platumu. Tā ir iegareni koniska vai iegareni olveidīga, galotnē sašaurināta, ar malu pieaugusi kātiņam, vidū doba, ārpusē ar gareniskām krokām, starp kurām šķērskrokas veido bišu šūnām līdzīgus taisnstūrainus iedobumus, brūna vai melngana. Kātiņš 2 – 4 cm garš un 1 – 1,5 cm resns, cilindrisks, dobs, baltgani dzeltenīgs. Mīkstums balts, maigs, trausls, bez īpašas garšas vai smaržas.
Augstais lāčpurns arī ir ar nosmaiļoti konisku 4 – 7 cm garu cepurīti ar spēcīgām gareniskām krokām un viļņainām šķērskrokām, apakšējā cepurītes mala pieaugusi kātiņam. Sēnes raksturīga pazīme ir tā, ka cepurīte pie pārejas kātiņā ir tikpat plata kā kātiņš vai tikai nedaudz platāka. Kātiņš 3 – 7 cm garš un 2 – 3 cm resns, dobs, augšdaļā resnāks, balts vai iesārts.

Ķēvpupi.

Ķēvpupiem cepurītes apakšējā mala ir brīva. Tā atgādina pirkstā uzvilktu uzpirksteni.. Latvijā biežāk sastopams parastais ķēvpups.
Tā augļķermeņi sasniedz 14 – 15 cm augstumu. To cepurītes ir 2 – 5 cm augstas un 2 – 5 cm platas, plati zvanveidīgas, pieaugušas kātiņam tikai augšdaļā, gareniski krokainas, dzeltenbrūnas vai okerbrūnas, dažreiz gandrīz dzeltenas ar brūnu apakšējo malu. Kātiņš 6 – 14 cm garš un 1,5 – 2 cm resns, cilindrisks, uz pamatni nedaudz paplašināts,, dobs; sākumā balts, vēlāk nedaudz dzeltenīgs, pūkains vai miltaini zvīņains, trausls. Mīkstums plāns, vaskveidīgs, bez īpašas smaržas vai garšas.
Pirms lietošanas obligāti 10 – 15 minūtes jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej.

Auzene.

Garšīgām pavasara sēnēm pieder arī viena lapiņsēne – auzene (Calocybe gambosa). Tās cepurīte sasniedz 5 – 12 cm platumu; sākumā tā ir puslodes veida, tad plati zvanveidīga, vēlāk izpletusies, nedaudz pārslaini šķiedraina, krēmkrāsas , gaiši dzeltena vai balta, bieži sausumā ar saplaisājušu virsmu. Kātiņš 5 – 10 cm garš un 1 – 3 cm plats, cilindrisks, šķiedraini svītrains, balts, bez dobuma, klāts ar smalkām pārslām. Lapiņas pieaugušas kātiņam, šauras, biežas, baltganas, vēlāk krēmkrāsā. Mīkstums balts ar spēcīgi izteiktu svaigu miltu vai gurķu smaržu un maigu garšu.
Mazpazīstama, teicamas kvalitātes ēdamā sēne, kuru pēc atnešanas mājās var tūlīt cept kā mēs to darām ar baravikām un apšu bekām. Izmantojama arī zupās, var marinēt.
Sēņotājiem jāuzmanās, lai šo sēni nesajauktu ar indīgo patujāra šķiedrgalvīti.

Vasaras sēnes.

Lācīši un apšu bekas.
Sila lācītim ir 6 – 20 cm plata sarkanbrūna cepurīte, kas sākumā ir gandrīz puslodesveidīga ar kātiņam cieši piespiestu apmali, vēlāk plakani izplesta, spilvenveida, mataina līdz kaila, gluda. Kātiņš 6 – 13 cm garš un 2 – 4 cm resns ar baltganām zvīņām; zvīņas vēlāk krāsojas sarkanīgas līdz tumšbrūnas, vecas – melnas. Kātiņa augšdaļa sašaurināta, tievāka. Mīkstums cepurītē balts, pārgriežot sārtojas. Kātiņa mīkstums baltgans, pamatnē zilgani zaļš, kātiņa galotnē pakāpeniski kļūst gaiši violets vai brūns. Stobriņi baltpelēki, veci brūngani, atveres mazas apaļas.
Pārtikā lietojama bez iepriekšējas novārīšanas, svaiga. Tā ir noderīga tūlītējai cepšanai, kā arī marinēšanai un žāvēšanai.
Ozolu lācītim cepurīte sasniedz 5 – 10 cm platumu, tā ir ķieģeļsarkani brūngana, sākumā lodveidīga, vēlāk puslodesveidīga vai izliekta spilvenveidīga. Kātiņš 8 – 11 cm garš un 2 – 3 cm resns, jaunām sēnēm gandrīz bumbuļveidīgs, vēlāk cilindrisks, uz leju resnāks, blīvs, ar sākumā baltām, vēlāk sarkanbrūnām atstāvošām zvīņām. Stobriņu atveres ieapaļas. Aug pareti zem ozoliem no augusta līdz septembrim. Teicama ēdamā sēne, kas cepama bez iepriekšējas novārīšanas, noderīga arī marinēšanai un žāvēšanai.
Dzeltenbrūnās apšubekas cepurīte sasniedz 4 – 15, pat līdz 20 cm platumu, sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izpletusies spilvenveida, oranždzeltena, dzeltenbrūna, sarkanbrūna, sausa, mitrā laikā nedaudz gļotaina.
Parastajai apšubekai cepurīte sasniedz 4 – 30 cm platumu, sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izliekta vai plati spilvenveidīga, sākumā brūnsarkana, dažreiz oranža, viegli samtaina, gluda. Kātiņš 6 – 22 cm garš un 1,5 – 5 cm ressns. uz pamatni paresnināts, bez dobuma, balts, klāts ar šķērseniski novietotām baltām, vēlāk iesārtām līdz sarkanbrūnām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, balts vai pelēcīgs. Mīkstums balts, sākumā zilē, tad kļūst violeti melns; ar patīkamu smaržu un garšu.

Bērzubekas.

Parastās bērzubekas cepurīte ir 2,5 – 20 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izliekusies, spilvenveidīga, pelēka, dzeltenbrūna vai pelēkbrūna, gluda, mitrā laikā lipīga, sausā – sausa. Jauno sēņu cepurītes stingras, cietas, veco – mīkstas, ūdeņainas. Kātiņš 4 – 20 cm garš un 0,5 – 4,5 cm resns., cilindrisks, uz augšu sašaurināts, blīvs, balts, klāts ar šķērseniski novietotām pelēkām, šķiedrainām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, ar sīkām porām, sākumā gaiši pelēks, vēlāk ar olīvdzeltenu nokrāsu. Mīkstums ātri kļūst irdens un sūkļains, balts vai pelēkbalts ar patīkamu vāji izteiktu sēņu smaržu un garšu.
Garšīga ēdamā sēne. Cepta un zupās neatpaliek ar savām garšas īpašībām no baravikām. Lietojama arī žāvēšanai, marinēšanai, sālīšanai. Apstrādājot sēnes kļūst melnas.
Melnās bērzubekas cepurīte ir 3 – 15 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies un spilvenveidīga, melnbrūna vai pelēka. Kātiņš 7 – 15 cm garš un 1,8 – 4 cm resns, cilindrisks, augšdaļā sašaurināts, blīvs, bez dobuma, baltgans, ar šķērseniski novietotām melnbrūnām pārslveidīgām šķiedrainām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, bālgans, vēlāk krēmkrāsā, pieskaroties krāsu nemaina. Atveres sīkas, ieapaļas, stobriņi sākumā balti, vēlāk krēmkrāsā un pelēkbrūni.
Purva bērzubekas cepurīte ir 2,5 – 7 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies, spilvenveidīga, balta vai krēmkrāsā, bieži ar pelēkzilganu vai pelēkzaļganu nokrāsu, mitrā laikā nedaudz gļotaina, sausā – sausa, gluda. Kātiņš 4,5 – 12 cm garš un 0,8 – 2,8 cm resns, cilindrisks, uz augšu sašaurināts, baltgans vai pelēcīgs, klāts ar šķērseniski novietotām baltganām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, stobriņi sākumā balti, vēlāk netīri pelēki, atveres sīkas, ieapaļi stūrainas, baltas. Mīkstums baltgans, kātiņā zilgani zaļgans, lauzumā krāsu nemaina, bez īpašas smaržas, ar skābenu garšu.

Sviestbekas.
Parastās sviestbekas cepurīte ir 4 – 13 cm plata, attīstības sākumā puslodes veida, vēlāk plakani izliekta, tumšbrūna vai dzeltenbrūna ar viegli novelkamu virsmiziņu, mitrā laikā – gļotaina, sausā – zīdaina, spīdīga. Attīstības sākumā cepurītes mala savienota ar kātiņu ar diezgan blīvu baltu plīvuri, kuram, vēlāk plīstot, cepurītes malās paliek bārkstainas atliekas, bet uz kātiņa izveidojas apakšpusē violets gredzentiņš. Ar gredzentiņa klātbūtni parastā sviestbeka atšķiras no tai tuvās graudainās sviestbekas. Kātiņš 3 – 11 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, bez dobuma, baltgans, dzeltenbrūns, virs gredzentiņa miltaini graudains, zem gredzentiņa – šķiedrains. Stobriņu slānis sākumā baltgans, vēlāk dzeltenīgs, pat zeltdzeltens, pieskaroties krāsu nemaina.. Mīkstums balts, maigs, gaiši dzeltens, ar patīkamu augļu smaržu un garšu.
Graudainās sviestbekas cepurīte ir 3 – 12 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies, dzeltenīga vai rūsganbrūna, vēlāk tumši brūndzeltena, okerkrāsā, mitrā laikā ar biezu gļotu slāni, sausā laikā spīdīga. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 0,8 – 2 cm resns, cilindrisks, bez dobuma, tādā pat krāsā kā cepurīte, bet atšķirībā no iepriekšējās sugas bez gredzentiņa, miltaini graudains, vēlāk ar tumšu punktējumu. Stobriņu slānis sākumā dzeltenīgs, vēlāk tumšbrūni dzeltenīgs. Mīkstums sākumā balts vai dzeltens ar vāju augļu smaržu un patīkamu garšu.

Priežu sviestbekas cepurīte sasniedz 5 – 15 cm platumu, tā ir puslodesveidīga vai spilvenveidīga, krāsa no dzeltenpelēkas un dzeltenbrūnas līdz tumši okerbrūnai; sausa smalki pūkaini zvīņaina ar izteikti asu malu. Stobriņi ar ļoti sīkām atverēm, sākumā olīvbrūni vai zaļgandzelteni, vēlāk brūngani vai kanēļa krāsā. Kātiņš 7 – 10 cm garš un 1 – 4 cm resns, cilindrisks, dažreiz pie pamatnes paplašināts, gluds, dzeltenīgs. dažreiz ar sarkanīgu vai brūnganu nokrāsu. Mīkstums blīvs, dzeltenīgs, lauzumā vai griezumā zilē; ar sēņu smaržu un garšu.

Priežu sviestbeku dažreiz var viegli sajaukt ar govju beku. Tās cepurīte ir 3 – 10 cm plata, sākumā puslodesveidīga, ar ielocītu malu, vēlāk plakani izliekta, mitrā laikā gļotaina, sausā – sausa un spīdīga, kaila, oranži dzeltenīga vai sarkanbrūna. Stobriņu slānis dzeltenīgs, vēlāk gaiši brūns, gar kātiņu nolaidens; atveres platas stūrainas, lielākas, stobriņi gaišāki nekā priežu sviestbekai. Kātiņš 5 – 10 cm garš un 1 – 2 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes nedaudz sašaurināts, gluds, tādā pat krāsā kā cepurīte vai nedaudz gaišāks. Mīkstums gaišdzeltens, brūngans, lauzumā nedaudz sārtojas, ar patīkamu garšu un vāju augļu smaržu.
Zeltainās sviestbekas cepurīte sasniedz 3 – 11 cm platumu, sākumā tā ir izliekta, spilvenveidīga, vēlāk izpletusies, plakana, gļotaina mitrā, spīdīga sausā laikā, zeltdzeltena. Kātiņš 4 – 11 cm garš un 1 – 2,5 cm resns, cilindrisks, sākumā tādā pat krāsā kā cepurīte, vēlāk iesarkans, apakšdaļā brūnām šķiedrām. Attīstības sākumā cepurītes malu un kātiņu saista balts vai zeltdzeltens plīvurs, kas vēlāk saplīst un uz kātiņa izveidojas balts vai dzeltenīgs, ātri izzūdošs gredzens. Stobriņu slānis sākumā dzeltenīgs, vēlāk brūngans, gar kātiņu nedaudz nolaidens. Mīkstums balts, gaišdzeltens. Lauzumā nedaudz nobrūnē vai sārtojas.
Smilšbekas.
Kastaņu smilšbekas cepurīte ir 4 – 10 cm plata, sākumā puslodesveidīga, pelēldzeltena vēlāk plakani izliekta vai plakana, rūsasbrūna, mitrā laikā lipīga, sausā – samtaina, pilnīgi gluda un kaila. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes nedaudz paplašināts, mazliet samtains vai kails, sākumā vidū ar atsevišķām kamerām tādā pat krāsā kā cepurīte. Mīkstums balts vai gaiši dzeltenīgs, trausls, lauzumā vai griezumā krāsu nemaina, ar patīkamu smaržu un riekstu garšu. Stobriņi sākumā balti, vēlāk krēmkrāsā, atveres sīkas, apaļas.
Rudzpuķu smilšbekai cepurīte sasniedz 5 – 15 cm platumu. Sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izpletusies, plakana, brūngandzeltena vai pelēkbrūna. Kātiņš 2 – 8 cm garš un 1,5 – 3,5 cm resns, cilindrisks, ar paplašinātu apakšdaļu, vidū porains, vēlāk vietām ar dobumu. Stobriņi sākumā balti, vēlāk krēmkrāsā, atveres sīkas, apaļas. Mīkstums balts, lauzumā tāpat kā cepurīte, kātiņš un stobriņi pieskaroties kļūst rudzupuķu zili. Sēni cepot vai sutinot, zilā krāsa pazūd, un tās kļūst maigi dzeltenas. Aug uz smilšainas augsnes skuju un jauktu koku mežos no jūlija līdz oktobrim. Noderīga cepšanai, žāvēšanai, marinēšanai. Ļoti garšīga sēne. Latvijā sastopama reti.

Samtbekas.
Kazu samtbekas cepurīte ir 3 – 12 cm plata, tā ir bieza, sākumā polsterveidīga, vēlāk izliekti izpletusies, pelēka vai olīvdzelteni brūna, samtaina, sēnei pieaugot – kaila. Kātiņš 4 – 10 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, uz pamatni sašaurināts, dažkārt saliekts dzeltenbrūns vai sarkanbrūns, gareniski rievains. Stobriņu slānis sākumā dzeltens, vēlāk zaļgandzeltens vai brūngans, mitrā laikā pirskaroties zilē. Mīkstums cepurītē balts vai baltgans, kātiņā dzeltenīgs, perifērijā sarkanīgs, lauzumā krāsu nemaina vai pēc kāda laika zilē; ar patīkamu smaržu un garšu.
Pie samtbekām pieder arī lāču beka. Tās cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu. Sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izliekti izplesta, tumšbrūna vai kastaņbrūna, sausa – spīdīga, veca un lietainā laikā – lipīga. Kātiņš 4 – 12 cm garš un 1 – 4 cm resns, cilindrisks, dažreiz izliekts, bieži vidusdaļā paresnināts, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks, šķiedrains, bez tīklaina zīmējuma, pieskaroties zilē. Stobriņu slānis sākumā baltgans, vēlāk dzeltenīgs, spiedumu vietās zilganzaļš. Mīkstums balts vai gaiši dzeltenīgs, lauzumā zilē, ar patīkamu svaigu augļu smaržu un garšu, kas atgādina baraviku.
Vērtīga un garšīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanas cepama. Tā noderīga arī zupām, marinēšanai un žāvēšanai. Tāpat kā baraviku arī lāča beku jāuzmanās nesajaukt ar rūgto parasto žultsbeku, kuras mīkstums lauzumā un spiediena vietās nezilē.

Dižsardzenes.
Lielās dižsardzenes cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu. Sākumā tā ir lod – vai olveidīga, vēlāk zvanveidīga, bet pieaugušām sēnēm izpletusies; atgādina saulessargu, ar izcilni vidū, pelēkbrūna ar tumšāku centrālo daļu, klāta ar stūrainām brūnām zvīņām, gar malu pārslaini – šķiedraina. Kātiņš dobs, 10 – 30 cm garš un 2 – 4 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes ar bumbuļveida paplašinājumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, klāts ar tumšbrūnām šķiedrām, galotnē ar platu, kustīgu gredzenu, kas no virspuses ir balts, bet apakšpusē brūngans. Lapiņas platas, mīkstas, baltas. Mīkstums balts, irdens, ar patīkamu riekstu smaržu un garšu.
Sarkstošajai dižsardzenei ir mazāka cepurīte – 10 – 18 cm plata. Tā sākumā ir gandrīz lodveidīga, vēlāk – izpletusies saulssargveidīga, pelēcīgi dzeltenbrūna, vidū tumšāka. Cepurītes virsmiziņa ātri saplaisā platās, koncentriskos riņķos dakstiņveidīgi novietotās zvīņās ar atliektām galotnēm. Kātiņš 10 – 25 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, dobs, cilindrisks, baltgans vai gaiši brūns, uz pamatni bumbuļveidīgi paplašināts, augšdaļā ar platu, mīkstu, robainu, brūnganu gredzenu. Lapiņas baltas. Mīkstums balts, lauzumā sārtojas.

Amatenes.
Dzeltējošās atmatenes cepurīte sasniedz 5 – 8 (12) cm platumu. Tā sākumā ir lodveidīga, vēlāk izpletusies, plakana, balta ar sīkām zvīņām, vecām sēnēm iedzeltena, ievainojumu vietās dzeltē. Kātiņš 10 – 15 cm garš un 1 – 2 cm resns, ar dobumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, pie pamatnes bumbuļveidīgi paplašināts, augšdaļā ar platu nokarenu, virspusē baltu, apakšpusē brūnganu gredzenu. Lapiņas sākumā pelēksārtas, vēlāk šokolādes brūnas. Mīkstums plāns, balts, ar anīsa smaržu un patīkamu garšu, lauzumā un iespiedumos dzeltē.
Lauka atmatenes cepurīte ir 5 – 15 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies ar izliektu vidu, balta vai baltganpelēka, krēmdzeltena, glauda vai ar nedaudzām zvīņām. Kātiņš 3 – 10 cm garš un 1 – 2 cm resns, cilindrisks vai otrādi vālesveida, bez dobuma, baltšķiedrains, ar baltu, dažkārt izzūdošu gredzenu. Mīkstums balts, lauzumā sārtojas, ar vāji izteiktu smaržu. Lapiņas sākumā sārtas, vēlāk šokolādes brūnas.
Ļoti laba un garšīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanas cepama un marinējama.
Meža atmatenes cepurīte ir 5 – 10 cm plata, sākumā ol – līdz zvanveidīga, bieži ar izcilni, klāta ar tumši brūnām šķiedrainām zvīņām uz balta pamata. Kātiņš 5 – 11 cm garš un 1 – 1,5 cm resns, cilindrisks vai otrādi vālesveida, ar dobumu, balts vai netīri balts, ar šauru plēvainu, bieži izzūdošu gredzenu. lapiņas sārtas, sēnei nobriestot, tumšbrūnas. Mīkstums balts, lauzumā sārtojas, ar vāju smaržu un patīkamu garšu.
Sēne bez iepriekšējas novārīšanas, cepama, marinējama u. c.
Tīruma atmatenes cepurīte sasniedz 7 – 20 cm platumu, tā sākumā ir lodveidīga, ar nelielu izcilni, vēlāk izpletusies, saulsargveidīga, krēmbalta vai netīri dzeltena, zīdaini spīdīga, iespieduma vietās dzeltē, ar sīkām zvīņām. Kātiņš 5 – 20 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, pieskāršanās vietās dzeltē, augšdaļā ar platu atstāvošu gredzenu. Mīkstums balts, zem virsmiziņas gaiši dzeltens, ar izteiktu anīsa vai mandeļu smaršu un riekstu garšu.
Ļoti laba un vērtīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanas cepama, žāvējama vai citādi gatavojama.
Šīs ir tikai nedaudz no visām vasaras ēdamajām sēnēm.

Rudens sēnes.
Rudenī staigājot pa mežiem, pļavām, ganībām un citām vietām, var sastapt tieši tās pašas sēnes, kuras vasarā, ja tās vēl nav savītušas un iznīkušas.

Ziemas sēnes.
Tipiska ziemas sēne ir celmene jeb samtainā ziemene. Pie tām varam pieskaitīt arī austeru sānausi, tautā sauktu par austersēni, to kultivē sēņaudzētavās.
Ziema ar sēņošanu ļaužu prātos parasti nesaistās. Tomēr arī tad var priecāties par sēnēm un lasīt tās ēšanai. Visu gadu uz kokiem var atrast piepes, ziemā kailajos kokos tās ir pat labāk pamanāmas. Var atrast arī ēdamas cepurīšu sēnes.

Sēņu atrašanās vietas.
Sēnes ir atrodamas daudzās vietās. Ļoti daudzās. Tās var atrast te pat pilsētā uz koku stumbriem, kādā pļaviņā n arī dārzos, kur tās audzē. Visvairaķ sēņu tomēr atrodas dažādu veidu mežos. Jaukto koku mežos, skujkoku mežos, lapkoku mežos. Sēnes ir atrodamas arī ganībās, tās lielajās pļavās, lauku sētās. Staigājot pa lauku ceļiem arī gadās redzēt ceļā kādu sēni.

Izmantotā literatūra.
http://www.liis.lv/seenes/augi_senes/senes/vasaras.html
http://www.bebe.lv/calendar/profile/viewProfile/28
http://latvijas.daba.lv/augi_senes/senes/pavasara.shtml
http://woman.delfi.lv/kitchen/nutrition/article.php?id=15541232