SATURS
Ievads……………………………………………………………………………………………………….3.lpp.
1. Saskarsmes jēdziens…………………………………………………………………………..4
2. Komunikācija……………………………………………………………………………………5
2.1. Komunikācijas barjeras- Jānis Kupčs ……………………………………….6
2.2. Komunikācijas barjeras- Silva Omārova ………………………………….7
3. Komunikācijas barjeru ietekme saskarsmē……………………………………………10
Nobeigums…………………………………………………………………………………………………11
Izmantotās literatūras un avotu saraksts….. ……………………………………………….12
IEVADS
Saskarsme — galvenā cilvēka esamības forma. Saskarsme — neatņemams cilvēka raksturojums. Saskarsmes kultūra — neatņemama cilvēces un katras tautas garīgās kultūras sastāvdaļa. Diemžēl ne vienmēr tā ir produktīva, jo vairāki nosacījumi veicina veiksmīgas saskarsmes rezultātus. Viens no pamatnosacījumiem ir komunikācijas veidošanās, šajā referāta tēmā tiek apskatītas dažādas komunikāciju barjeras, kas bieži vien arī ir par šķērsli dažādu cilvēku saskarsmei. Tā kā nevar konkrēti precizēt komunikācijas barjeru skaitu un būtību, apskatīsim dažādu autoru to iedalījumu un raksturojumu, daži iedala tikai pamatgrupās, daži daudz sīkāk.
SASKARSMES JĒDZIENS
Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus sabiedrības locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi. Cilvēks saskarsme tiek iesaistīts ar pirmo elpas vilcienu- atrodoties līdzās mātei. Saskarsme turpinās ģimenē, skolā, studiju laikā, un profesionālajās gaitās. Bieži vien saskarsme ir „tramplīns” personības pašnoteiksmei domās un darbos.
Saskarsme tātad ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija. Ir divas pieejas saskarsmes interpretācijā: socioloģiskā un sociālpsiholoģiskā. Plašāka — socioloģiskā — pieeja traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām darbības formām ar specifiskiem mērķiem un uzdevumiem līdztekus darbam, izziņai un vērtēšanai kā to obligāto komponentu. Saskarsmes process ir reālais, aktuālais konteksts, kurā notiek cilvēku mijiedarbība un nodibinās cilvēciskie sakari.
Saskarsme ir sarežģīts process, ko veido savstarpēji cieši saistītas daļas, kuras parasti sauc par saskarsmes struktūrvienībām.
Izšķir šādas struktūrvienības: a)komunikatīvā-apmaiņa ar informāciju;
b)interaktīvā- saskarsmes partneru mijiedarbība;
c)perceptīvā- saskarsmes partneru savstarpējā uztvere.
Turpinājumā sīkāk apskatīsim saskarsmi kā apmaiņu ar informāciju (komunikatīvo).
KOMUNIKĀCIJA
Komunikācijas procesā noris apmaiņa ar informāciju- priekšstatiem, idejām, interesēm, nostādnēm. Šo procesu raksturo divi aspekti:
a) informācijas svarīgums katram no saskarsmes partneriem;
b) informācijas apmaiņa, kuras mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību.
Komunikācija ir iespējama, ja partneriem ir vienāda vai līdzīga informācijas kodifikācijas un dekodifikācijas sistēma. Lai darītu savas domas zināmas partnerim, cilvēki tās kodē — ietērpj materiālu zīmju sistēmā: vārdos, rakstu zīmēs. Partneris savukārt veic dekodifikāciju — “izloba” no šīm zīmēm ideālo domu saturu. Informācijas apmaiņa ir iespējama tikai tajā gadījumā, ja pastāv zīmju intersubjektivitāte, ja zīmes un to nozīmes ir pazīstamas visiem komunikācijas dalībniekiem. Ja ar mums sarunājas svešvalodā, kuru mēs nepārvaldām, mēs gan uztveram skaņu kopumus, bet neko nesaprotam, jo nepazīstam šīs valodas zīmju sistēmu un nevaram veikt dekodifikācijas operāciju.
Komunikatīvie procesi var būt aksiāli, kad informācija ir virzīta uz atsevišķiem adresātiem, un reti, kad informācija ir domāta daudziem iespējamajiem saņēmējiem (radio, televīzija).
Informācija komunikatīvajā procesā var būt konstatējoša, kad mēs, piemēram, stāstām partnerim par to, kas ir noticis vai padarīts, un pamudinoša. Pamudinošās informācijas funkcijas ir aktivācija, kad mēs partneri cenšamies aktivizēt uz kaut kādu darbību, piemēram, piedalīties konkursā, mainīt darba vietu; interdikcija, kad mēs aizliedzam partnerim kaut ko darīt, piemēram, peldēties neatļautās vietās vai staigāt pa zālājiem; destabilizācija, kad ar informācijas palīdzību mēs cenšamies izjaukt kādu partnera autonomu darbību, lūdzam, piemēram, nesmēķēt vai runāt, izvēloties vārdus.
KOMUNIKĀCIJAS BARJERAS
Jānis Kupčs
Komunikācijas process nav monolīts. Līdzīgi fantastiski sarežģītai mozaīkai tas sastāv no daudziem fragmentiem- komunikatīvajiem aktiem. Komunikācija ir ietekme, taču ļoti daudzi cilvēki nebūt nevēlas tikt ietekmēti. Adresanta informācija var izrādīties tāda, kas traumē vai ārda adresāta uzskatus, domas un priekšstatus. Tieši tādēļ, visbiežāk gan saskarsmē ar nepazīstamiem un neuzticamiem saskarsmes partneriem, rodas komunikācijas barjeras. Autors Jānis Kupčs grāmatā- „Saskarsmes būtība” iedala plašāk pazīstamos komunikatīvo barjeru veidus trīs daļās:
a)lingvistiskā barjera- rodas, ja saskarsmes partneris runā kādā svešvalodā, ar stipru akcentu, ar runas defektiem, dialektā;
b)loģiskā barjera- rodas, ja netiek pieņemti saskarsmes partnera argumenti, domu gaita;
c)ignorances barjera- izpaužas visās iespējamās darbībās, kuras nosaka tieksmi izvairīties vai nu no saskarsmes ar nepatīkamu partneri, vai vismaz no viņa sniegtās informācijas un tās ietekmes. Bieži izpaužas kā neuzmanība, tieksme iespējami ātri pārtraukt kontaktu.
KOMUNIKĀCIJAS BARJERAS
Silva Omārova
Autores- Silvas Omārovas grāmatā „Cilvēks runā ar cilvēku” komunikācijas barjeru iedalījums, tas ir daudz plašāk apskatīts, kur ir smeltas arī domas no krievu vēsturnieka un psihologa B. Poršņeva.
Pēc viņas vārdiem- katrs no mums zina, ka ne vienmēr saskarsme ar partneri ir veiksmīga. Katrs droši vien ir bijis situācijā, kad partneris nesaprot vai negrib saprast, pārprot jūs, nepareizi interpretējušu vārdus vai vispār nevēlas jūs uzklausīt. Cilvēks it kā aizsargājas no mums un mūsu vārdiem. Ja padomā, katram cilvēkam ir ko aizsargāt. Mēs jau zinām, ka komunikācija ir ietekme. Efektīvas komunikācijas gadījumā jānotiek kaut kādām pārmaiņām partnera uzskatos par sevi, situāciju, citiem cilvēkiem. Ne jau katrs cilvēks, kuram adresēta informācija, vēlas šīs pārmaiņas. Mūsu informācija var traumēt partneri, izjaukt viņa priekšstatu par sevi un pasauli, ietekmēt viņa domas, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, iztraucēt viņa dvēseles mieru. No tādas informācijas cilvēks aizsargājas un dara to stingri un noteikti. Katrs runājošais iedarbojas Uz partneri, viņa vārdiem ir suģestējošs spēks.
Ja partneris mums uzticas, ja mēs protam izteikties tā, lai neaizskartu otra cilvēka pašcieņu, tad klausītājs pozitīvi uzņem mūsu informāciju, mūsu vārdi, emocijas, vērtējumi rod atbalsi klausītājā. Taču, ja uzticības runātājam nav, tad ieslēdzas kontrsuģestijas mehānismi un cilvēks dāvā savu uzticību partnerim mazām porcijām un tikai tad, ja partneris prot viņu pārliecināt par informācijas noderīgumu. Kontrsuģestijas (pretiedvešanas) mehānismi ir pamatā komunikatīvajām barjerām ar tiem pašiem nosaukumiem. Krievu vēsturnieks un psihologs B. Poršņevs izdala trīs komunikatīvās barjeras: izvairīšanās, nesapratne un autoritāte.
Izvairīšanās barjera. Ja cilvēks partneri ir novērtējis kā bīstamu, nelabvēli, ienaidnieku, pats kardinālākais aizsargāšanās līdzeklis ir izvairīšanās no kontaktiem. Šajā gadījumā nekāda saskarsme vairs nav iespējama. Uz mēģinājumiem iesākt sarunu cilvēks atbild pēc šablona: “Liec tu mani mierā, kā es tevi lieku mierā!” vai vēl agresīvāk. Studenti pārstāj nākt uz lekcijām pie “ļauna” vai garlaicīga pasniedzēja, padotie cenšas netrāpīties acīs priekšniekam diktatoram. Ja fiziski izvairīties no kontaktiem nav iespējams (dzīvojam vienā dzīvoklī, strādājam vienā kolektīvā), cilvēks dara visu iespējamo, lai izvairītos vismaz no informācijas un tās ietekmes. No malas to ļoti labi var redzēt: cilvēks ir neuzmanīgs, neklausās, neskatās uz partneri, dod priekšroku “mušu skaitīšanai griestos”, izmanto jebkuru iespēju, lai ātrāk tiktu no partnera vaļā un izbeigtu sarunu. Šajā variantā izvairīšanās izpaužas kā neuzmanība.
Autoritāte kā komunikatīvā barjera. Saskarsmē cilvēks partnerus iedala sev autoritatīvos un tādos, kuri nav viņam autoritātes. Cilvēks uzticas pirmajiem un ne sevišķi ieklausās otrajos. Uzticēšanās vai neuzticēšanās ir atkarīga nevis no pašas informācijas, bet gan no tās avota, no tā, kas runā. Katram cilvēkam ir savas autoritātes, dažādām dzīves sfērām savas. Bieži mēs cilvēkam “autoritātes indeksu” piešķiram uz parasto perceptīvo shēmu pamata: pārākums kādā mums dotajā brīdī svarīgā parametrā, ārējā pievilcība, laba attieksme pret mums. Tikai saprotot, kas un kāds cilvēks konkrētajam partnerim ir autoritāte, mēs varam cerēt uz komunikācijas efektivitāti.
Nesapratne — vēl viena komunikatīvā barjera. Pēc satura nesapratne nozīmē to pašu, ko “ne dzirdu, ne redzu”. Dzīvē bieži gadās, ka ne uzreiz mēs varam novērtēt partneri kā nelabvēlīgu, naidīgu vai neautoritatīvu un tādā veidā izsargāties no viņa ietekmes komunikācijā. Nereti potenciāli bīstama vai nepatīkama informācija var nākt arī no cilvēkiem, kuriem mēs kopumā uzticamies, “savējiem” un pietiekami autoritatīviem. Šajā gadījumā aizsardzības mehānisms ir nesapratne. Nesapratnei vai nesaprašanai var būt četri varianti: fonētiskā, semantiskā, stilistiskā un loģiskā nesapratne.
Fonētiskā nesapratne parādās situācijās, kad ar mums runā svešvalodās. Nepilnīga sapratne būs ari tad, ja partneris runā ar stipru akcentu, dialektā, pārāk ātri, “norijot galotnes”, neizrunājot noteiktas skaņas.
Semantiskā nesapratne. Aizsardzība iedarbojas arī tad, kad partneris fonētiski ir “savējais”, bet pēc informācijas satura, jēgas — “svešais”.
Šīs barjeras pastāvēšana ir izskaidrojama ar polisēmiju, t. i., ar to,
ka vārdiem ir vairākas nozīmes. Daudz kas sapratnē ir atkarīgs arī no
konteksta, kurā vārds tiek lietots. Piemēram, vārds “zāle” var nozīmēt
viesistabu kādā namā, greznu telpu kādā pilī, zaļumus apstādījumos
un pat “drapes”. Vārdu nozīmes dažādiem cilvēkiem var nesaskanēt.
Spilgts piemērs ir žargons, slengs, argo, visādas slepenās valodas. Visi
zina, ka pastāv zagļu žargons, studentu žargons, profesionālie žargoni. J |
Semantiskā barjera ne tikai aiztur nesaprotamo, bet var partnera pateiktajā ielikt pavisam citu jēgu. Pieņemsim, ka viens puisis saka otram: “Vajadzēs gaiļiem uz strīpas piešķirt kādu kāpostiņu”… Ko jūs sapratāt? Un kāpēc labi nesapratāt?
Semantiskā barjera ir cēlonis tam, ka tā saucamā “intelektuālā” kino demonstrēšanas reizēs zāles ir krietni tukšas. Liela daļa cilvēku nesaprot elitārā kino valodu. Tas pats ir ar abstrakto mākslu, speciālo literatūru.
Lai informācija tiktu uztverta adekvāti, nepieciešams, lai saskanētu adresanta un adresāta tezauri (tulkojumā no sengrieķu valodas “dārglietu krātuve”). Tezaurs ir visa tā informācija, kura pieder katram cilvēkam, visas viņa zināšanas par apkārtējo pasauli, visa viņa profesionālā un dzīves pieredze. Ja komunikācijas partneru tezauri ir ļoti atšķirīgi, efektīva savstarpējā saprašanās ir neiespējama.
Piemēram, pat ļoti saturīgu rakstu par augstākās matemātikas problēmām nesapratīs filologs.
Lielāka tezauru sakritība izskaidro faktu, ka vienas paaudzes cilvēki labāk saprot cits citu nekā dažādu paaudžu cilvēki. Vienas kultūras cilvēki saprot cits citu labāk nekā dažādu kultūru pārstāvji. Vienas profesijas cilvēki vieglāk atrod kopīgu valodu nekā dažādu profesiju speciālisti.
Stilistiskā barjera. Stils ir veids, kādā mēs panākam informācijas satura un formas atbilstību. Piemēram, grūti ir saprast runu, ja cilvēks neievēro gramatikas likumus. Tā nereti izsakās cilvēki, kuri tikko sāk mācīties svešvalodas. Pie nesaprašanas noved stila pārsarežģīšana dažviet zinātniskajā literatūrā, kad dzimtā valoda liekas kā svešvaloda. Mēs atsakāmies saprast, ja cilvēks par vienkāršām lietām runā pārāk “augstā” stilā kā Pietūka Krustiņš “Mērnieku laikos”. Un arī pretējā gadījumā mums ir nesaprotami, ja partneris par cēlām un nopietnām lietām izsakās pārāk “piezemēti” un ņirdzīgi.
Loģiskā barjera. Loģiskā barjera iedarbojas tad, ja viens no partneriem nepieņem otra loģiku un argumentus. Ja cilvēks dara kaut ko tādu, kas, pēc mūsu domām, runā pretī veselajam saprātam, mēs atsakāmies viņu saprast un emocionāli uztveram partneri visai negatīvi. Cilvēkam liekas, ka pastāv tikai viena pareizā loģika un tā ir viņējā. No otras puses, nevienam nav noslēpums, ka pastāv tā saucamā sieviešu loģika, bērnu loģika, pirmatnējo tautu loģika. Atteikušies saprast partnera loģiku, mēs nolaižam starp mums nesapratnes barjeru.
KOMUNIKĀCIJAS BARJERU IETEKME SASKARSMĒ
Komunikatīvās barjeras veido šķēršļus efektīvai saskarsmei, iedarbīgai komunikācijai. Šī aizsardzības sistēma strādā automātiskā režīmā, ļoti bieži pilnīgi neapzināti. Nevajag domāt, ka saskarsmes sākumā cilvēks zināmu laiku domā par partneri: kas tad ir viņa Priekšā — savējais vai svešais, labvēlis vai nelabvēlis, autoritāte vai neautoritate un, tikai to visu izspriedis, nolemj, ka vajag izvairīties no šī partnera un ieslēgt neuzmanības barjeru. Nav arī tā, ka izdzirdis kādu sarežģītu un grūti aptveramu frāzi, cilvēks nolemj, ka tā ir “bīstama”, nepieņemama, un tāpēc “nolaiž” nesapratnes barjeru. Reālajā dzīvē un saskarsmē šīs barjeras darbojas kā aizsardzības mehānismi, kuri mūsu psihē ir iebūvēti un kuru īstenā daba un pat pastāvēšana lielākajai daļai cilvēku nemaz nav zināma. Šīs barjeras strādā automātiskā režīmā. Piemēram, mēs varam neklausīties partneri ne tāpēc, ka viņš ir nelabvēlīgs vai nepievilcīgs, bet vienkārši tāpēc, ka esam aizņemti paši ar savām domām un problēmām. Šajā gadījumā automātiski iedarbojas izvairīšanās barjera, un mēs kļūstam neuzmanīgi. Sanktpēterburgas psihologi J. Križanskaja un V. Tretjakovs salīdzina komunikatīvās barjeras ar automatizētu sardzes sistēmu ar signalizāciju. Tikko signalizācija iedarbojas, barjeras nolaižas, cilvēks noslēdzas un nav vairs suģestējams, ietekmējams.
Dzīvē bieži signalizācija iedarbojas savlaicīgi un cilvēks patiešām izvairās no viņam bīstamas, nepieņemamas, traumējošas iedarbības. Bet var būt arī citi varianti. Kaut kādu iemeslu dēļ iedarbojoties barjerām, cilvēks zaudē viņam aktuālu, svarīgu, nozīmīgu informāciju. Barjeras ir iedarbojušās automātiski, bet šoreiz ne par labu cilvēkam. Piemēram, students neizlasa viņam vajadzīgu, bet pārāk sarežģītā valodā uzrakstītu rakstu. Dažs labs izgudrotājs visu dzīvi staigā no kabineta uz kabinetu, bet tā arī netiek uzklausīts, jo viņam nav autoritātes zinātniskajās aprindās. Apmeklētājs aiziet neapmierināts no ierēdņa kabineta pēdējā birokrātiskā un sausā izteikšanās veida dēļ.
NOBEIGUMS
Komunikatīvās barjeras nav fatālas, tās ir iespējams pārvarēt, taču vēl labāk ir vispār nepieļaut to nolaišanos. Sarunas gaitā abiem partneriem vajadzētu rūpēties par komunikatīvo barjeru pārvarēšanu, par to, lai neieslēgtos “signalizācija” un neiedarbotos kontrsuģestijas mehānismi.
Izanalizējot divu autoru komunikācijas barjeru iedalījumu, varam secināt, ka J.Kupčs iedala tikai trijās pamatgrupās, turpretim S.Omārovas grāmatā iedalījums ir daudz sīkāks, tur viena no trim pamatgrupām „nesapratne” ir izskaidrota vēl četrās apakšgrupās. Lai gan abu autoru komunikatīvo barjeru veidi ir atšķirīgi, toties dažu to raksturojums ir līdzīgs.
Šajā tabulā ir saliktas katra autora līdzīgas komunikatīvās barjeras pēc satura, lai gan daži nosaukumi atšķiras.
J.Kupčs S.Omārova
Ignorances barjera
Izvairīšanas komunikatīvā barjera
——- Autoritāte kā komunikatīvā barjera
——- Nesapratnes komunikatīvā barjera
Lingvistiskā barjera
Fonētiskā nesapratne
——– Semantiskā nesapratne.
——–
Stilistiskā barjera
Loģiskā barjera Loģiskā barjera
Nobeigumā gribētos teikt, ka nav ne konkrētu nosaukumu, ne konkrētas definīcijas, kādas ir komunikācijas barjeras un kā tās izpaužas, jo cik vien autoru būs, tik arī to viedokļu pastāvēs.
Izmantotā literatūra:
1. Silva Omārova “Cilvēks runā ar cilvēku”; KAMENE, 2002.gads;
2. Jānis Kupčs “Saskarsmes būtība ”, Zvaigzne ABC, 1997.gads;
3. Levi Vladimirs „Es un mēs”, Zinātne, 1972. gads;
4. Arkādijs Egidess “Saskarsmes labirinti.”, Jumava, 2006. gads