Es esmu kā sarkanā kļavas lapa, un Latvija ir mana māte, mans koks, kura mani ir audzinājusi. Domājot par Latviju, manā sirdī vienmēr staros saule un sildīs mani. Katru reizi arvien straujāk iepukstas sirds, zinot, ka mani vienmēr gaidīs cilvēki tur, kur es esmu dzimusi. Mēs visi esam lapas, kuras ir Latvijas – mūsu kļavas – sastāvdaļa. Katram no mums ir savs raksturs, sava pieredze, sava sapratne, tāpēc mēs arī esam kā lapas: dzeltenas, sarkanas, zaļas, pat brūnas.
Es esmu kā zinātkārs kucēns, kurš skatās uz dzīvi ar lielām acīm un brīnās. Man dažreiz liekas, ka zinu par Latviju visu, bet tomēr – kā es kļūdos! Latvija ir daudzstūris, kura skaldnes ir tik dažādas. Paskatos no vienas puses un redzu skaistu, neatkārtojamu ainavu, brīnišķīgas pilis un muižas, paskatos no otras puses redzu ekonomisko stāvokli un cilvēku bēdas. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs uz šo valsti skatāmies, no kuras puses. Man gribētos aprakstīt šo valsti no tūrista redzes viedokļa, jo vienreiz man teica: „Mēs visi esam ciemiņi šajā pasaulē”. Diemžēl, tā ir patiesība, un mēs visi esam ciemiņi arī valstī, kur mēs dzīvojam.
Es esmu dzimusi Latvijas pilsētā, kuru agrāk sauca par Vindavu, bet tagad tai ir lepns nosaukums – Ventspils, pilsētā, kura atrodas Baltijas jūras krastā, pilsētā, kur kaijas pirmo reizi dziedāja man savā valodā. Šeit es spēru pirmos soļus un pateicu pirmo vārdu, šeit bija mana bezrūpīgā bērnības dziesma un pirmās skolas zvana skaņas, šeit arī radās mani nākotnes sapņi un cerība. Es esmu dzīvojusi blakus jūrai, kura ir zila, un zilā krāsa nozīmē cerību. „Zilā krāsa. Tajā cilvēks sajūt jūras plašuma un kalnu augstuma vilinājumu. Un tas palīdz pārvarēt līdzenuma grūtības,” teica Gunārs Priede. Kad man būs grūti, es vienmēr atcerēšos šo zilo jūru un cerēšu, ka viss būs labi.
Latvija ir kā brīnumdaris, kurš katru reizi atver man savus noslēpumus. Liekas, ka viss ir zināms, bet atkal tas var mūs sajūsmināt. Tā ir arī ar Latviju. Tā sajūsmināja mani pirms nedēļas. Mēs aizbraucām ar mammu uz Kuldīgu, un pirmo reizi mūžā es redzēju Ventas Rumbu. Tas bija visneparāstākais ūdenskritums, kuru es esmu redzējusi. Uzskata, ka Ventas Rumba ir visplatākais ūdenskritums Eiropā. Smieklīgi iznāk: es esmu bijusi Anglijā, Vācijā, Polijā, Francijā, Somijā un Šveicē, bet skaistumu atrodu šeit, Latvijā, dažu kilometru attālumā no savas pilsētas. Cik Latvijā ir tomēr daudz skaistu vietu, kur es vēl neesmu bijusi, piemēram, Jelgavas pilī, kuru projektējis pats Frančesko Rastrelli! Man gribētos atkal ieraudzīt Rundāles pili, jo Rundāles pils ir viens no izcilākajiem baroka un rokoko mākslas pieminekļiem Latvijā. Gluži tāpat kā savas Jelgavas rezidences, arī šīs pils projekta izstrādei un celtniecības vadīšanai hercogs nolīdzis itāļu izcelsmes Krievijas galma arhitektu Frančesko Rastrelli.
Latvijā ir brīnišķīgi meži, kuri dod mums daudz sēņu un ogu. Vai var aizmirst pirmos smieklus mežā, kad mēs ar draudzeni taisījām slieteni no koka zariņiem? Vai var aizmirst to zirnekli, kurš skatījās uz mani, kad es lasīju ogas un kura dēļ es sāku bļaut? Atmiņas liek man smieties un atkal teikt paldies tam, ka es esmu dzimusi šeit – blakus dabai. Atceros, ka priecājos, kad ieraudzīju mārīti savos matos. Es apsēdos un sāku klausīties, ko man var pateikt dzīvnieki manā pilsētā, tas ir, sienāži, skudriņas, bites. Es esmu dabas bērns, kuram patīk skatīties uz kokiem, ziediem, putniem un dzīvniekiem. Es noglaužu saules brīnuma pilnos matus, aizveru acis un dzirdu koku šalkas. Vējš dzied līdzi, un skan dabas ansamblis. Pēkšņi galvā ieskanas frāze: „Un ieklausies kā putni metas debesīs…”. Šo dziesmu dziedāja Lauris Reiniks, latviešu popdziedātājs. Tas ir vēl viens iemeslis, kāpēc man patīk Latvija. Es ņemu ģitāru, skatos uz akordiem un saku spēlēt šo dziesmu, kura saucas „Sirds sadeg neparasti”. Sirdī ielīst patiess miers un lepnums par savu zemi. Zemi, kur dūc visčaklākās bites, kuru kodiens ir sāpīgs, bet dziedējošs, zemi, kur aug diženākie ozoli ar zīlēm un liepas ar smaržīgajiem ziediem, no kuriem vārām veselīgo liepziedu tēju, zemi, kur ir gleznaini pakalni un zili ezeri.
Es esmu kā ceļotājs, kuram uz muguras ir liela soma, kurā es lieku visu nepieciešamo: tur ir Latvijas mežs, Latvijas pilis un muižas, Latvijas dziedātāji, dzejnieki un rakstnieki, vārdi latviešu valodā, Latvijas ceļi. Šajā somā ir arī mana ģimene, mani draugi, mani kaimiņi. Man liekas, ka somā jau nepietek vietas, es nesu to un nesu, un lai kur es nebūtu, es vienmēr rādīšu citiem savas somas saturu un dāvināšu viņiem savas laimes gabaliņu. Un vēl aizmirsu tur ielikt latviešu filmu „Tur, kur beidzas jūra” – manuprāt tā bija fantastiska filma.