EQUAL
3.sējums CD
SIEVIETES ZINĀTNĒ UN TEHNOLOĢIJĀ VĒSTURES GAITĀ.
VĒSTURĒ VAR ATRAST DAUDZ SIEVIEŠU, KAS KAUT KO DARĪJUŠAS ZINĀTNES ATTĪSTĪBAS LABĀ. KĀ PIEMĒRUS MĒS ESAM IZVĒLĒJUŠIES APMĒRAM 50 SIEVIETES. ARĪ TU VARĒTU KĻŪT PAR VIENU NO VIŅĀM.
1. Meritas Ptaha – Ēģipte, pirmā sieviete, kas darbojās kā profesionāla ārste un pirmā zinātniece vēsturē, par ko pieejamas rakstiskās vēsturiskās liecības. Viņas dēls, svarīgs ēģiptiešu priesteris Meritas Ptahu aprakstījis kā „ārstu vadoni”. Viņas attēls atrasts Ēģiptē, vienā no Valdnieku ielejas kapenēm. Viņas vārdā nosaukts krāteris uz Venēras 17 km diametrā. Tiek uzskatīts, ka šī sieviete dzīvojusi apmēram 2700 gadus pirms mūsu ēras.
2. Teāno – Grieķija. Dzimusi Krotonā, apmēram 600. gadā pirms mūsu ēras. Pēc sava vīra Pitagora nāves, Teāno vadīja Pitagora skolu. Lai arī šajā skolā darbojās vairākas sievietes, ikviena no viņām savus darbus un pētījumus parakstīja ar Pitagora vārdu, tādēļ ir ļoti grūti konstatēt, kuru zinātnisko darbu autors ir Pitagors, kuru kāds cits. Teāno nodarbojās ar kosmoloģiju, fiziku, matemātiku, bērnu psiholoģiju un medicīnu. Viņas svarīgākais darbs ir „Zelta griezums”, kas joprojām tiek izmantots gan matemātikā, gan arhitektūrā. Starp Teāno darbiem minams arī tāds sacerējums kā „Pitagora dzīve”, taču neviena tā kopija nav saglabājusies līdz mūsdienām.
3. Milētas Aspazija – Dzīvojusi apmēram 470.- 410. gadā pirms mūsu ēras. Sokrata skolotāja, Perikla (politiķis un stratēgs, kas pārvērta Atēnas par vienu no svarīgākajām sava laikmeta pilsētām) sieva, kas tika apsūdzēta bezdievībā, politiskā musināšanā un Perikla ietekmēšanā militāru konfliktu gadījumā. Milētas Aspazija tika tiesāta un tikai pateicoties paša Perikla asarām, lūdzot viņas atbrīvošanu, netika notiesāta. Iespējams, ka viņa ieguvusi izglītību Milētā. Jonijā tolaik pastāvēja skolas, kur varēja mācīties abu dzimumu pārstāvji, kas Atēnās bija neiespējami, jo tur sievietes pienākumi un iespējas bija ierobežoti un skāra tikai mājas pavarda aprūpēšanu. Tomēr Milētas Aspazija nodarbojās ar ne tikai pedagoģiju, bet arī ginekoloģiju un dzemdniecību. Viņa pieminēta arī bizantiešu galma ārsta Amīdas Aēcija darbos.
4. Agnodīke – Dzīvojusi Atēnās, Grieķijā, apmēram 400.-300. gadā pirms mūsu ēras. Lai varētu mācīties Aleksandrijā un nodarboties ar medicīnu, viņa nogrieza matus un valkāja vīriešu apģērbu. Tajā laikā sievietēm bija aizliegts nodarboties ar medicīnu, lai viņas neveiktu abortus citām sievietēm (aborti dažādos vēstures periodos tikuši vairākkārt aizliegti un atļauti). Agnodīke specializējusies ginekoloģijā un dzemdniecībā, tāpēc drīz vien pie viņas vērsās daudzas pacientes. Citi ārsti kļuva greizsirdīgi par Agnodīkes popularitāti sieviešu vidū, tāpēc viņi organizēja sazvērestību apsūdzot Agnodīki pacienšu samaitāšanā, pavešanā un pat izvarošanā (atcerēsimies, ka viņa ģērbās kā vīrietis.) Tādējādi ārstei nācās atklāt visiem, ka viņa patiesībā ir sieviete, tāpēc viņu nekavējoties apsūdzēja par nodarbošanos ar medicīnu. Brīdī, kad Agnodīkei draud nāvessods, daudzas viņas pacientes tempļa priekšā draud iet nāvē kopā ar ārsti. Pūļa spiediena rezultātā maģistrāti attaisno Agnodīki un atļauj viņai arī turpmāk nodarboties ar medicīnu (nepiešķirot nozīmi tam, vai viņa ģērbjas kā vīrietis vai kā sieviete). Taču pēc gada tiek izdots likums, ar kuru sievietēm tiek aizliegts studēt medicīnu un darboties šajā profesijā. (Attēls: Medaljonā attēlota tiesa, kur Agnodīke izģērbjas kaila, lai pierādītu, ka ir sieviete un atspēkotu apsūdzības izvarošanā.)
5. Kirēnas Arete – Dzīvojusi apmēram 400 gadus pirms mūsu ēras. Kirēnas Arete bijusi slavena filosofe un skolotāja. Viņa ir Sokrāta sekotāja Aristipa meita un nāk no vienas no visbagātākajām Kirēnas ģimenēm Lībijā. Viņas tēvs izveidoja Kirēnas skolu, ko Arete vadīja līdz pat savai nāve. Epitāfija uz viņas kapa vēsta”Grieķijas spīdeklis, viņa bija tik skaista kā Helēna, tikumīga kā Tirma, viņai bija Sokrāta dvēsele un Homēra valoda”. Tomēr par šo skolotāju, zinātnieci un filozofi ir saglabājies ļoti maz informācijas.
6. Assosas Pītija – Dzimusi Assosā (tag. Turcija), dzīvojusi apmēram 384.-322. gadā pirms mūsu ēras. Sengrieķu filozofa Aristoteļa sieva, histoloģijas botānikas, embrioloģijas, fizioloģijas un bioloģijas speciāliste. Kopā ar Aristoteli sarakstījusi pirmos grieķu tekstus, kuros pieminētas kontracepcijas metodes. Viņas attēli diemžēl nav saglabājušies. (Attēls: Assosas Akropoles skats.)
7. Aleksandrijas Marija – Saukta arī par Jūdu Mariju vai ebreju Mirjamu. Vēsturnieki joprojām diskutē par šīs sievietes īsto vārdu, taču zināms, ka viņa dzīvojusi starp 1. un 2. gadsimtu mūsu ērā. Marija izgudrojusi lielu skaitu dažādu laboratorijas ierīču fizikas un ķīmijas pētījumu veikšanai. Dažas no tām tiek izmantotas līdz pat mūsdienām. Viņa ir slavenās Marijas peldes (Balneum Mariae) autore. Tā sastāv no lielāka trauka ar ūdeni un mazāka trauka, kurā atrodas kāda cieta vai šķidra viela, kas jāsasilda. Mazākais trauks tiek iegremdēts lielākajā un ūdenim sasilstot, lēnām sasilst arī viela mazākajā traukā. Šo metodi bieži izmantoja alķīmijā.
8. Hipātija – Viņas vārds rakstos atrasts gan kā „Hypatia”, gan „Hipatia”. Dzīvojusi Ēģiptē apmēram no 370. līdz 415. gadam mūsu ērā. Matemātiķe un filozofe. Hipātija bija Platona skolas pārstāve Aleksandrijā. Viņa bija slavena arī kā laba oratore un skolotāja, kā arī viena no astrolābijas (instruments zvaigžņu un planētu stāvokļu mērīšanai), ūdens destilācijas iekārtas un grozāmās zvaigžņu kartes izgudrotājām. Hipātija bija zinātnes un zinību apgūšanas simbols. Tā kā Hipātija atteicās pāriet kristīgajā ticībā, kristiešu augstākās instances lika viņu nogalināt, baidoties, ka viņas gudrība var tām kaitēt. (Attēls: Hipātija. Zīmējums: Astrolābija. Tā teorija un uzbūves detaļas nonāca no Ptolemaja pie Teona, tad pie Hipātijas un pēc tam pie viņas mācekļa Sinēcija. Katrs no minētajiem zinātniekiem darījis kaut ko, lai pilnveidotu šo instrumentu.
9. Salerno Trotula – Viņas dzimšanas gads nav precīzi zināms, taču zināms, ka šī sieviete nomira 1097. gadā. Salerno Trotula bija itāļu mediķe, kas specializējās ginekoloģijā un dzemdniecībā. Viņa mācījusies Salerno skolā, kas bija pirmais no Kristīgās Baznīcas neatkarīgas medicīnas centrs un viena no pirmajām Eiropas universitātēm. Viņa strādāja arī par pasniedzēju, publicēja traktātus par sieviešu anatomiju, kas palīdzēja ārstiem- vīriešiem labāk saprast un ārstēt sievietes. Trotulas sarakstītie darbi par sieviešu anatomiju, seksualitāti, dzimstību un auglību bija tik detalizēti un pareizi, ka vēsturnieki par 20. gadsimta sākumā negribēja ticēt, ka kāda sieviete bijusi spējīga tik atklāti rakstīt par šīm tēmām 11. gadsimtā un mēģināja izdzēst Trotulu no medicīnas vēstures grāmatu lappusēm. Kā sieviete viņa tika apvainota plaģiātisma, viņas darbus piedēvējot citiem ārstiem. Mūsdienās šīs ārstes veikums ir atzīts par nenovērtējamu ieguldījumu medicīnā un patio Salerno Trotual ir viena no svarīgākajām sievietēm medicīnas vēsturē.
10. Hildegarde fon Bingena jeb Bingenas Hildegarde – Dzīvojusi no 1098. līdz 1179. gadam mūsu ērā. Sākotnēji, kā jau tajā laikā notika ļoti bieži, Hildegardi jau no bērnības gatavoja dzīvei klosterī. Viņa kļuva par vienu no pretrunīgākajām figūrām Benediktīniešu Ordenī un no 1147. gada pildīja arī Rupertsbergas klostera abateses pienākumus. Parēli tam Hildegarde nodarbojās arī ar dzeju un mūziku, tomēr viņas patiesā kaislība bija zinātnē. Viņu aizrāva dabaszinātnes, tāpēc viņa kļuva par slavenu botāniķi, zooloģi, astronomi un tautas medicīnas speciālisti (dziednieci). Viņa bija pirmā astronome, kas apgalvoja, ka Saule ir planētu sistēmas centrs. Viņas grāmatas farmakopejā un medicīnā tika izmantotas gadsimtiem ilgi. Politisku iemeslu dēļ savas dzīves pēdējos gados Hildegarde tika nepelnīti aizmirsta. Toties mūsdienās viņa ir atzīta figūra ne tikai zinātnē, bet arī Katoļu Baznīcā. Hildegarde fon Bingena ir kanonizēta un dēvējama par Svēto Bingenas Hildegardi. Viņas diena 17. septembris.
11. Doroteja Bukka – saukta arī par Doroteju Bokki (Bocchi). Dzīvojusi laikā no 1360. līdz 1436. gadam. Būdama morālfilosofa meita, viņa pati nolēma kļūt par morālfilosofi. Kopš 1390. gadā 40 gadus Doroteja Bukka strādāja Boloņas universitātes medicīnas katedrā morālfilosofe Boloņas universitātē. Šī universitāte kopš tās dibināšanas 1088. gadā atšķirībā no citām atļāva arī sievietēm piedalīties izglītības iegūšanā. Doroteja visbiežāk pieņēma nez no kurienes nākušus studentus no visas pasaules, lai tie ieklausītos viņu mācībās.
12. Martina de Bertero di Šatlē – Nav zināms precīzs dzimšanas datums, taču tas aptuveni tiek lēsts starp 1578. un 1590.gadu. Mirusi 1642.gadā. Kopā ar vīru – barnu Bosoleiju, kas bija alķīmiķis un raktuvju inženieris, nodarbojusies ar mineroloģiju. Viņu pakalpojumus dārgmetālu un to raktuvju, kā arī avotu meklēšanā izmantoja Francijas karaļnams. Taču 1642. gadā ar kardināla Rišeljē lēmumu Martina de Bertero Di Šatlē tika arestēta, ieslodzīta Bastīlijā un sodīta ar nāvi par nodarbošanos ar burvestībām. Patiesībā abi ar vīru viņi izmantoja zināšanas ģeoloģijā un hidroloģijā, lai atrastu minētās vietas, taču pēc tam visiem stāstīja, ka zinātnisku zināšanu vietā izmantotas dažādas zīlēšanas un citi ezotēriski paņēmieni, lai maldinātu iespējamos sāncenšus dārgmetālu meklēšanā. Viņi izmantoja arī tādu pseidozinātni kā radiastēzi – izmantojot svārstu un citus instrumentus noteica vietas, kur varētu atrasties dārgmetāli un avoti (līdzīgi kā rīkstnieki un āderu uzrādītāji.)
13. Marija Sibilla Meriana – Dzīvojusi no 1647. līdz 1717. gadam. Dzimusi Frankfurtē, Vācijā un jau ļoti agrā vecumā demonstrējusi izcilas gleznotājas spējas, attēlojot uz audekla dažādas dabas detaļas, kas bija sastopamas apkārtējā vidē. Ar laiku Marija Sibilla Meriana kļuva par vienu no svarīgākajām 18. gadsimta entomoloģēm. Viņa rakstījusi, ilustrējusi un publicējusi pētījumus dabas vēsturē. Viņa bija pirmais cilvēks, kas izpētīja tauriņu evolūciju – pārvērtību procesu no kūniņas kāpurā un visbeidzot tauriņā. Savukārt pētījums par Surinamas zirnekļiem, kas ēd putnus, tika apsmiets un uzskatīts par nepatiesu, iekams to vēlreiz neapstiprināja kāds angļu dabaszinātnieks. (Attēls: Marijas Sibillas Merianas ilustrācijas kūniņu- kāpuru- tauriņu metamorfozēm.)
14. Emīlija di Šatlē – Dzīvojusi Francijā no 1706. līdz 1749. gadam. Izcila matemātiķe, fiziķe un astronome. 12 gadu vecumā viņa runāja angļu, itāļu, spāņu un vācu valodās, tulkoja no grieķu un latīņu valodām Aristoteļa un Virgīlija darbus. Kad Emīlija vēl bija bērns, viņas tēvs atbalstīja viņas nodomu nodarboties ar zinātni. 19 gadu vecumā meitene apprecas ar marķīzu di Šatlē – Lamonu un viņu laulībā piedzimst trīs bērni. Viens no viņas vislielākajiem sasniegumiem ir darba „Ņūtona principi” tulkojums franču valodā, kas aptvēra sarežģītas fizikas un astronomijas tēmas. Viņa bija pazīstama ar slavenākajiem 18. gadsimta matemātiķiem un zinātniekiem. 29 gadu vecumā viņa aiziet no vīra un sāk dzīvot kopā ar Voltēru, dzemdē viņam meitu un astoņas dienas pēc dzemdībām mirst. Starp Emīlijas di Šatlē svarīgākajiem darbiem minams „Fizika” – traktāts, kas sarakstīts ar mērķi izskaidrot vienam no dēliem šo zinātni, iekļaujot arī ļoti svarīgo nodaļu par bezgalīgajiem aprēķiniem. Viņa bija vienīgā zinātniece, kas spēja apvienot Leibnica, Dekarta un Ņūtona uzskatus, lai radītu vienotu fizikas teoriju.
15. Laura Bassi – Dzīvojusi Itālijā no 1711. – 2778. gadam. Dzimusi Boloņā, izglītību ieguvusi privātstundu ceļā. Studējusi loģiku, metafiziku, filozofiju, ķīmiju, hidrauliku, matemātiku, mehāniku, algebru, ģeometriju, grieķu, latīņu, franču un itāļu valodas. Bassi bija Boloņas universitātes anatomijas profesora no 1731. gada, savukārt no 1733. gada viņa strādāja arī filozofijas katedrā. Laura Bassi apprecējās ar savu kolēģi, Dr. Džuzepi Verrati. Viņu laulībā piedzima 12 bērni. 1732. gadā Laura Bassi sarakstījusi traktātu, kurā kritizējusi kartēzisko fiziku un atbalstījusi Ņūtona fiziku. Viņa strādājusi arī par privātskolotāju, savukārt 1776. gadā 65 gadu vecumā viņa izgudroja tādu disciplīnu kā eksperimentālo fiziku, ar ko nodarbojas līdz pat savai nāve. Būdama pārliecināta ņūtoniste, viņa atbalstīja ideju par to, ka dabas spēki ir pakļauti saskaitāmiem, paredzamiem un dažreiz pat kontrolējamiem dabas likumiem, nevis pārdabisku spēku kaprīzēm.
16. Marija Gaetāna Agnēzi – Dzīvojusi Itālijā no 1718. līdz 1799. gadam. Nodarbojusies ar matemātiku un teoloģiju. Deviņu gadu vecumā viņa sarakstījusi runu latīņu valodā, kuras tēma bijusi brīva pieeja izglītībai sievietēm. Desmit gadu vecumā viņa brīvi runājusi vairākās valodās, tostarp itāļu, franču, latīņu, grieķu un ivritā. Ļoti gudra un spējīga sieviete, kas tomēr bijusi slavena ar savu pazemību un kautrību. Dzīves laikā Marija Gaetāna Agnēzi aizstāvējusi 191 tēzi par dažādiem matemātikas jautājumiem un dzīves nogalē sākusi studēt teoloģiju. Trīsdesmit gadu vecumā viņa sarakstījusi savu svarīgāko traktātu „Analītika”, balstoties uz jau 17488. gadā publicētajiem diferenciāļu un integrāļu aprēķiniem. Šī grāmata tulkota franču un angļu valodās. Viena no svarīgākajām šī traktāta daļām bija „Kubiskas plaknes līkne”. Kembridžas universitātes matemātikas profesors Džons Kolsons, kas tulkojis šo grāmatu angļu valodā, piedēvējis „burvju” nosaukumu Agnēzi pētītajai līknei, tādēļ neprecīzā tulkojuma dēļ ilgi pēc tam, pieminot zinātnieces vārdu, daudzi viņu atpazina kā „burvi Agnēzi”. Agnēzi nekad nekļuva par Franču Akadēmijas locekli, jo sievietēm tas bija liegts. Toties salīdzinoši liberālajā Itālijā nekas neliedza Agnēzi kļūt par akadēmiķi.
17. Karolīna Lukrēcija Heršela – Dzīvojusi Vācijā no 1750. līdz 1848. gadam. Dzimusi Hannoverē. Izcila astronome. Viņas tēvs, kas sākotnēji bija mūziķis, pēc tam dārznieks, uzstāja, lai viņa meita jau no bērnības mācītos franču valodu, matemātiku un mūziku, kamēr māte vēlējās lai meita kļūtu par mājsaimnieci, īstenu Pelnrušķīti, un nemaz nemācītos. Tēvs slepeni no sievas, mudināja meitu mācīties nākotnei. 22 gadu vecumā brālis Viljams aizveda Karolīnu uz Batas pilsētu Anglijā. Viljama aizraušanās bija jaudīgu teleskopu būvēšana, viņš tādēļ pat pameta orķestra direktora vietu un pilnībā nodevās šo instrumentu konstruēšanai. Karolīna sāka brālim palīdzēt un apgūt matemātikas un astronomijas pamatus, līdz Viljama prombūtnes laikā, aizvietoja viņu teleskopu tirdzniecībā. Karolīna Lukrēcija Heršela bija pirmā sieviete, kas saņēmusi atzinību no karaļa Džordža III. Viņa aprēķināja savu un brāļa atklājumu orbītas un novietojumus, ieskaitot brāļa atklātās planētas – Urāna – datus. Taču viņa tā arī nekad neiemācījās reizrēķinu un vienmēr nēsāja kabatā papīra lapiņas, lai varētu reizināt uz papīra. 1786. gadā Heršela kļuva par pirmo sievieti, kas atklājusi komētu. Kopumā viņa atklājusi septiņas komētas. 1828. gadā Saņēmusi Karaliskās Astronomijas biedrības Zelta medaļu. Neskatoties uz dažādām slimībām, Karolīna Lukrēcija Heršela nodzīvojusi līdz 98 gadu vecumam, saņemot nemitīgu apbrīnu un cieņas apliecinājumus no saviem laikabiedriem.
18. Sofija Žermēna – Dzīvojusi no 1776. līdz 1831. gadam. Dzimusi Parīzē, Francijā. Izcila matemātiķe un filozofe. Sofija Žermēna ir autodidakte, pretēji tēva un mātes gribai, kas mēģināja piespiest viņu atteikties no studijām. Lai panāktu savu, vecāki meitu ieslēdza istaba, atslēdza apkuri un apgaismojumu, kā arī atņēma viņai apģērbu. Neskatoties uz visu, Sofija mācījās no grāmatām tēva bibliotēkā. Viņa vissvarīgākais darbs ir Skaitļu teorija. Vēlāk viņa veica pētījumus elastības teorijā un 1816. gada saņēma par to Īpašo Matemātikas Zinātņu balvu, ko Parīzes Zinātņu akadēmija piešķīra labākajam pētījumam, kas ar matemātikas teoriju palīdzību izskaidroja elastīgu virsmu īpatnības. Sofija Žermēna par šo tēmu publicējusi vairākas grāmatas. Dzīves otrajā pusē zinātniece sarakstījusi vēl vairākus zinātniskus darbus matemātikā, piemēram, par liektām virsmām un izstrādājusi jau pieminēto skaitļu teoriju. Viņa sarakstījusi arī eseju zinātnes filozofijā. Žermēna bija pazīstama ar daudziem tā laika matemātiķiem, piemēram, Gausu, lietojot pseidonīmu Leblanks, lai neatklātu, ka ir sieviete. Mirusi ar krūts vēzi 55 gadu vecumā.
19. Marija Sommervila – Pazīstama arī kā Mērija Feirfaksa Sommervila. Dzīvojusi no 1780. līdz 1872. gadam. Dzimusi Skotijā, Apvienotajā Karalistē. Viņas pētījumu lauciņi bija fizika, astronomija un ķīmija. Veikusi zinātniskus eksperimentus par magnētiskumu un līdzās Karolīnai Heršelai ir viena no pirmajām sievietēm, kuras darbus izdeva Karaliskā Astronomijas biedrība. Tā kā viņa bija sieviete, viņas vecāki neuzskatīja par nepieciešamu nodrošināt meitai īpašu izglītību. Māte iemācīja viņai lasīt, taču neuzskatīja par vajadzīgu iemācīt rakstīt. Marija Sommervila ir autodidakte, kas mācījās no katras pieejamās grāmatas. Radinieki viņu nosodīja, jo neuzskatīja, ka šādi būtu jārīkojas dāmai. Pēc sava pirmā vīra traģiskās nāves, Sommervila saņem lielu mantojumu, ka ļauj viņai kļūt neatkarīgai un nodarboties ar zinātni, neņemot vērā citu cilvēku viedokli. Viņa studēja astronomiju un Ņūtona fiziku, kā arī dedzīgi cīnījās par sieviešu brīvībām, ieskaitot vēlēšanu tiesības. Atšķirībā no pirmā vīra, kas neiejaucās Marijas Sommervilas studijās, bet arī tās neatbalstīja, otrais vīrs iedvesmoja viņu turpināt pētījumus. Viena no svarīgākajām Marijas Sommervilas grāmatām ir „Debesu mehānika”, kas stāsta par astronomisko matemātiku. 89 gadu vecumā zinātniece sarakstījusi savu pēdējo darbu „Molekulārzinātne un mikroskopija”. Mirusi 92 gadu vecumā, taču viņas prāts bijis gaišs un ass līdz pat pēdējai stundiņai.
20. Ada Bairona Lovleisa – Dzīvojusi no 1815. līdz 1851. gadam. Dzimusi Anglijā. Izcila matemātiķe, tehnoloģe un mūziķe (spēlējusi vijoli, klavieres un arfu). Viņa ir slavenā angļu dzejnieka Lorda Bairona meita. Līdzīgi kā tēvs, arī viņa mirusi jauna – 36 gadu vecumā. Lords Bairons tika nošauts grieķu- turku karā, savukārt Ada mirusi ar vēzi. Jau ļoti agri Adai patika dažādas ierīces un mehānika. Viņa pazina Mariju Sommervilu, kas kļuva par Adas mentori. Adas vīrs vienmēr atbalstīja sievu un palīdzēja rūpēties par viņu trīs bērniem. Ada Bairona Lovleisa ir viena no pirmajām pasaulē atzītajām zinātniecēm datorprogrammēšanā. 1979. gadā viena no programmēšanas valodām, ko izstrādāja ASV Aizsardzības departaments tika nosaukta Adas vārdā. 28. gadu vecumā, Ada papildināja Čārlza Babidža plānus un rakstīja programmas Analītiskajai Mašīnai. Viena no grāfienes Lovleisas ģeniālajām idejām bija fakts, ka lieli aprēķini var saturēt neskaitāmu komandu secību atkārtojumus, un viņa pamanīja, ka izmantojot noteiktus nosacījumus ir iespējams izveidot kaut ko līdzīgu kartīšu spēlei, kur komandas atkārtotos ķēdē.
21. Marija Mičela – Dzīvojusi no 1818. līdz 1889. gadam. Dzimusi ASV. Viņas lielā kaislība bija astronomija. Pirmā amerikāņu astronome un pirmā sieviete, kas kļuva par Amerikas Mākslas un Zinātņu akadēmijas locekli. Viņai tika aizliegs apmeklēt Vatikāna observatoriju, jo tur sievietes netika ielaistas, tomēr viņa izcīnīja īpašu atļauju apmeklēt šo observatoriju dienas laikā (kad zvaigznes nevar redzēt). Amerikāņu sievietes savāca naudu, lai nopirktu Marijai Mičelai teleskopu. 1873. gadā Marija Mičela palīdzēja nodibināt Sieviešu Progresa Asociāciju. 1847. gadā viņa bija pirmais cilvēks, kam izdevās dokumentēt pilnu komētas ceļu. Komēta tika nosaukta Mičelas vārdā un viņa saņēma Dānijas karaļa apbalvojumu. Viņa bija pirmā ASV astronomijas profesore un pasniedza šo priekšmetu, kā arī vadīja observatoriju Vazāra koledžā no 1865. līdz 1888. gadam. Zinātniece daudz ceļojusi pa pasauli, lai novērotu saules aptumsumus. Pētījusi arī saules plankumu izmaiņas. Viņas Jupitera novērojumi kļuva par pamatu apgalvojumam, ja redzami ir tikai virsējie mākoņi un nevis cietā planētas virsma kā tolaik domāja. Marija Mičela pētījusi arī Jupitera pavadoņu izmaiņas un parādīšanos. Zinātniece apbalvota ar trim Goda Doktora nosaukumiem. Viņas vārdā nosaukts viens no mazajiem mēness krāteriem.
22. Elizabete Blekvela – Dzīvojusi no 1821. līdz 1910. gadam. Dzimusi Anglijā un specializējusies medicīnā. Kopā ar ģimeni pārcēlusies uz ASV. Pēc tēva nāves, Elizabetes vecākās māsas kopā ar māti atvēra skolu, kas bija viņu vienīgais ienākumu avots. Pēc kāda laika Elizabete pārcēlās uz Dienvidkarolīnu, kur vienlaikus privāti studēja medicīnu un strādāja skolā. Viņa vēlējās mācīties medicīnas skolā, taču visus viņas iesniegtos pieteikumus noraidīja, jo sievietēm tolaik nebija pieņemts nodarboties ar medicīnu. Dženovas medicīnas skola Ņujorkā vispirms aptaujāja savus audzēkņus, no kuriem visi bija vīrieši, kāds ir viņu viedoklis, ja skolā mācītos sieviete. Studenti, domādami, ka tas ir joks, nobalsoja par. Taču, kad viņi saprata, ka tā ir īstenība, viņi mēģināja panākt Elizabetes aiziešanu no skolas un pat aizliedza viņai piedalīties anatomijas stundās, jo tika uzskatīts, ka tas sievietei ir nepiedienīgi. Galu galā, pateicoties savai neatlaidībai, Elizabete ieguva savu studiju biedru atbalstu. 1849. gadā viņa kā skolu beidza ar vislabākajām sekmēm savā grupā un kļuva par pirmo modernā laikmeta sievieti, kas ieguvusi izglītību medicīnā. Parīzē Elizabete Blekvela saslima ar acu infekciju un kļuva ar vienu aci akla, tāpēc atmeta nodomu kļūt par ķirurģi. Atgriežoties ASV, visas slimnīcas noraidīja iespēju, ka pusaklā sieviete varētu strādāt medicīnā, tāpēc viņa nopirka māju, kurā arī nodarbojās ar savu ārstes praksi. Pēc neilga laika Elizabetei pievienojās viena no viņas māsām, kura arīdzan bija ieguvusi augstāko medicīnisko izglītību un citas sievietes, kas atbalstīja viņas darbu. Elizabetes Blekvelas māju apmeklēja arī liels skaits ārstu- vīriešu, kas tur konsultēja savus pacientus. Elizabete Blekvela nebija precējusies, taču adoptēja meitenīti, kas bija kopā ar audžumāti līdz pat viņas pēdējai stundiņai. Amerikas pilsoņu kara laikā, Elizabetes Blekvelas slimnīcas darbā iesaistījās neskaitāmas medmāsas, kas aprūpēja ievainotos. Vēlāk Blekvela izveidoja Sieviešu Medicīnas skolu, kas darbojās 31 gadu. Savukārt Anglijā Blekvela nodibināja Nacionālo Veselības biedrību. 1875. gadā viņa tika iecelta par ginekoloģijas profesori Londonas bērnu medicīnas skolā.
23. Elēna Svalova – Ričardsa – Dzīvojusi no 1842. līdz 1911. gadam. Dzimusi ASV un uzskatāma par 19. gadsimta visnozīmīgāko ķīmiķi. Elēna Svalova Ričardsa nāk no nabadzīgas ģimenes, kurā viņai tika iemācīta labas izglītības vērtība. Lai iekrātu naudu viņa strādāja par apkopēju un privātskolotāju, lai varētu samaksāt koledžas mācību maksu. Kad koledža bija pabeigta Elēn Svalova – Ričardsa iesniedza dokumentus studijām Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MTI), kur kļuva par pirmo uzņemto sievieti zinātniskajā institūtā Viņai atļāva nemaksāt mācību maksu, jo tādējādi varēja izvairīties no problēmām, ja gadījumā kāds iebilstu pret Elēnas studijām viņas dzimuma dēļ – varēja teikt, ka viņa nemaz oficiāli nestudē, jo nemaksā mācību maksu. Elēna Svalova- Ričardsa sekmīgi pabeidza institūtu, iegūstot ķīmiķes specialitāti un turpināja strādāt MTI ar nodomu iegūt tur arī doktora grādu, taču tas nevienai sievietei neizdevās līdz pat 1886. gadam. 1875. gadā Elēna Svalova – Ričardsa apprecējās ar Tehnisko Inženieru departamenta direktoru, kurš varēja viņu atbalstīt finansiālā, tādējādi dodot iespēju strādāt bez atalgojuma un vēl arī maksāt stipendijas citām MTI studējošām sievietēm. Pateicoties viņa pūlēm 1876. gadā MTI tika izveidota Sieviešu laboratorija. 1887. gadā kopā ar pētnieču grupu Elēna Svalova – Ričardsa veica piesārņojuma un ūdens kvalitātes analīzi Masačūsetsas štatā, atklājot, ka lielākā daļa ūdeņu ir piesārņoti ar rūpnieciskajiem notekūdeņiem. Par šo milzīgo pētījumu Evelīna Svalova- Ričardsa tiek iecelta par veselības departamenta galveno ūdeņu analizētāju no 1887. līdz 1897. gadam. Vienlaicīgi viņa strādājusi arī par pasniedzēju MIT. Izmantojot zināšanas mājsaimniecībā, uzturā, higiēnā u.c. viņa mēģinājusi uzlabot sieviešu darba efektivitāti mājas apstākļos, lai mājsaimniecēm atliktu laiks arī citām nodarbēm un pasākumiem. Visslavenākais Elēnas Svalovas- Ričardsas darbs ir „Virtuves un sadzīves ķīmija: rokasgrāmata mājsaimniecēm”.
24. Kristīne Lada- Franklina – Dzīvojusi no 1847. līdz 1930. gadam. Izcila matemātiķe un loģikas speciāliste. Tulkojusi angļu valodā galvenos matemātikas pamattekstus un sastādījusi sarežģītu matemātisku problēmu risinājumus, kas tikuši publicēti svarīgos specializētajos žurnālos. Viņa mācījusies Džona Hopkinsa universitātē, tomēr tikai kā brīvklausītāja, nesaņemot diplomu, jo tolaik universitātē sievietes nemācījās. Viņa iesniedza pieteikumu studijām kā C. Ladd un sākotnēji tika pieņemta savu izcilo zināšanu dēļ, jo visi domāja, ka topošais matemātikas ģēnijs ir vīrietis. Kad atklājās, ka tā ir sieviete, viņu mēģināja izslēgt no universitātes, taču profesors Džeimss Dž. Silvesters, kurš 1870.gadā tika uzskatīts par izcilāko dzīvo matemātiķī, izmantoja savu ietekmi, lai to nepieļautu, nevēlēdamies zaudēt tik apdāvinātu skolnieci. Studiju laikā Kristīne Lada – Franklina specializējās algebriskajā loģika, izdarot lielus atklājumus šajā zinātnē. 1882. gadā viņa pameta Džona Hopkinsa universitāti, tā arī nesaņemot ne atzinību par savu izcilo darbu, ne arī viņai pienākošos doktora grādu. Neskatoties uz to, viņas doktora disertācija izrādījās tik laba, ka to publicēja arī bez atsauksmēm un recenzijām. Šajā gadā zinātniece arī apprecējās ar savu kolēģi no matemātikas nodaļas un viņiem piedzima divi bērni. Vēlāk Kristīne Lada – Franklina turpināja strādāt ar simbolu loģiku un optisko fizioloģiju – šajā disciplīnā zinātniece strādājusi 37 gadus, publicējot savus lielos atklājumus un pētījumus par krāsu izšķirtspēju. Dzīves laikā zinātniece par saviem pētījumiem saņēmusi neskaitāmas atzinības un apbalvojumus. Mirusi 1930. gadā ar smagu plaušu karsoni.
25. Sofija Kovaļevska – Saukta arī par Sonju Korvinu- Krukovsku. Dzīvojis no 1850. līdz 1891. gadam. Dzimusi Krievijā. Izcila matemātiķe un cīnītāja par sieviešu tiesībām. Bērnībā viņu sajūsmināja kāds plakāts pie sienas viņas mājās, uz kur bija piezīmes par Mihaila Ostrogradska darbu par diferenciāļa un integrāļa aprēķiniem. Krievijas universitātēs sievietes neuzņēma un Sofijas tēvs neļāva meitai doties prom no mājām vienai, tādēļ viņa apprecējās ar simpātisku paleontoloģijas studentu (Vladimiru Kovaļevski), lai varētu doties uz ārzemēm un turpināt studijas. Sofijas Kovaļevska devās uz Heidelbergas universitāti, taču mācījās tajā tikai brīvklausītājas statusā. Pasniedzēji ļoti augstu vērtēja viņas apdāvinātību un ieteica viņai pārcelties uz Berlīni mācīties pie Karla Veierštrāsa, ko tolaik uzskatīja par labāko laikmeta matemātiķi. Arī Berlīnē, tāpat kā Heidelbergā būdama sieviete viņa nevarēja būt pilntiesīga studente, taču Veierštrāss pieņēma viņu kā privātskolnieci. Pateicoties Veierštrāsam, 1874. gadā Sofija Kovaļevska ar izcilību ieguva doktora grādu matemātikā Getingenes universitātē. Pēc tam matemātiķe atgriezās Krievijā. Pēc tam viņai piedzima meita, bet vīrs ekonomisku problēmu dēļ izdarīja pašnāvību. Sofija Kovaļevska nodarbojās ar zinātniskās fantastikas romānu rakstīšanu, tie tulkoti vairākās valodās. 1888.gadā viņa atgriezās Berlīnē. Strādājusi par privāto profesori arī Stokholmas universitātē. 1888. gadā ieguvusi Šveices Zinātņu akadēmijas balvu un katedras vadītājas vietu (Tas ir pirmais gadījums moderno laiku vēsturē, kad sieviete tika uzaicināta par katedras vadītāju kādā Eiropas universitātē). Tai pat gada zinātniece kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas locekli. Mirusi ar gripu 1891. gadā.
26. Mērija Vaitona Kalkinsa – Dzīvojusi no 1863. līdz 1930. gadam. Dzimusi ASV un uzskatāma par vienu no psiholoģijas pionierēm. Veikusi dažādus pētījumus par atmiņu. Neskatoties uz to, ka viņa mācījās pie Viljama Džeimsa (viens no nozīmīgākajiem amerikāņu psihologiem) Hārvardas universitātē un izcili nokārtojusi visus eksāmenus, viņa nesaņēma diplomu tikai tāpēc, ka bija sieviete. Mācījusi psiholoģiju Velslijas koledžā, kur nodibinājusi arī Pētījumu laboratoriju cilvēka atmiņas pētījumu veikšanai. Izveidojusi asociatīvo pāru metodi verbālās atmiņa pētīšanai. Viens no Mērijas Vaitonas Kalkinsas svarīgākajiem atklājumiem saistīts ar vārdu pāru atkārtošanu kā atmiņa uzlabošanas vingrinājumu. Zinātniece interesējusies par dažādiem psiholoģijas aspektiem, ieskaitot uztveri, personību, emocijas un sapņus. Pirmā sieviete, kas ieņēmusi Amerikas Psihologu Asociācijas Prezidentes amatu (1905. gadā) un vienīgā, kurai tas izdevies bez doktora grāda. Mēģinājusi apvienot psiholoģijas strukturālo un funkcionālo skolu.
27. Marija Skolodovska – Vairāk pazīstama kā Marija Kirī. Dzīvojusi no 1867. līdz 1934. gadam. Dzimusi Polijā un, iespējams, ir viena no visu laiku slavenākajām zinātniecēm, īpaši izcilus panākumus gūstot fizikā un ķīmijā. Viņas tēvs bija fizikas un matemātikas profesors, bet māte – skolotāja, pianiste un dziedātāja. Politiskās situācijas dēļ viņas ģimene dzīvoja nabadzīgi, tāpēc Marija strādāja par guvernanti, lai varētu palīdzēt savai māsai, kas studēja medicīnu Parīzē. Pārvācoties dzīvot un studēt uz Sorbonas universitāti Parīzē Marija Skolodovska bija autodidakte ar lielisku atmiņu, turklāt viņu nebaidīja dzīve pastāvīgā līdzekļu trūkumā. Neskatoties uz to, viņa iegūst divas augstākās izglītības – fizikā un matemātikā. 1895. gadā Marija apprecas ar Pjēru Kirī, kas jau kļuvis slavens ar saviem pētījumiem kristalogrāfijā un magnētismā. Viņiem bija divas meitas – Irēne, arī zinātniece, un Eva, žurnāliste. Izmantojot sava vīra izgudrotās tehnikas, Marija pēta minerālus, mēģinot noskaidrot, kuri no tiem izstaro līdzīgus starus kā urāns. Kopā ar vīru viņa atklāj, ka radioaktivitāte nav vis ķīmiskas reakcijas rezultāts, bet gan elementa īpašība. 1898. gadā viņa atklāj Poloniju un Rādiju. Pjērs, savukārt, pēta radiācijas īpašības, kamēr Marija mēģina attīrīt ķīmiskos elementus. Neviens no viņiem nelieto nekādus aizsarglīdzekļus, tāpēc gadu gaitā tas abiem zinātniekiem izraisa smagas slimības. Kad Pjērs radiācijas novājināts mirst, Marija pārņem katedras vadību Sorbonas universitātē (pirmā sieviete – pasniedzēja) un kļūst arī par Medicīnas akadēmijas locekli. 1914. gadā viņa izveido Rādija Institūtu. Divreiz saņēmusi Nobela prēmiju. Pirmā prēmija tika piešķirta viņa vīram, taču viņš atteicās to pieņemt, ja netiktu atzīti arī sievas nopelni pētījumiem. Otro reizi prēmija tika piešķirta par pētījumu par Rādija atomu svaru. Marija Kirī mirusi 66 gadu vecumā no leikēmijas, ko izraisīja viņa ilgstošā saskare ar radiāciju.
28. Beatrise Potere – Dzīvojusi no 1866. līdz 1943. gadam. Dzimusi Anglijā, taču viņai nav kāda mūsdienās slavena burvja māte. (Acīmredzot šeit domāts bērnu grāmatu varonis Harijs Poters).Zinātniece, apgaismotāja un rakstniece. Tā kā viņa piederēja labi situētai ģimenei, viņa uzauga slēgtā vidē, lielā mājā un zinības apguva ar guvernantes palīdzību. Tikai tad, kad ģimene devās brīvdienās, meitene beidzot izgāja no mājas un nokļuva skaistajā Skotijas un Anglijas dabā, kur sāka zīmēt visu, ko redzēja un pierakstīja dažādu redzēto augu un dzīvnieku pazīmes un īpašības. Studējusi botāniku, specializējoties ķērpjos un sēnēs, taču, kad viņa savus pētījumus iesniedza britu zinātniskajās institūcijās, tie netika novērtēti, jo to autors nebija vīrietis. Vīlusies par dzimumu diskrimināciju. Beatrise Potere sāka nodarboties ar bērnu literatūru, rakstot un ilustrējot pasakas un gūstot šajā jomā milzu panākumus.
29. Alise Hamiltone – Dzīvojusi no 1869l līdz 1970. gadam. Izcila amerikāņu mediķe un sociālo reformu iniciatore. Alise Hamiltone ir jēdziena „darba medicīna” izgudrotāja, kas specializējusies arodslimību pētniecībā. Pirmā pasaules kara laikā ceļoja pa Eiropu kā brīvprātīgā, aicinot cilvēci iestāties par mieru, nevis par karu. Pirmā Hārvardas medicīnas skolas pasniedzēja – sieviete. Medicīnisko izglītību Alise Hamiltone ieguvusi Mičiganaā 1893. gadā. Pēc tam kopā ar māsu devusies uz Vāciju, kur veselu gadu mācījušās Mihenes un Leipcigas universitātēs. Viņām atļāva piedalīties bakterioloģijas un patoloģijas klasēs ar nosacījumu, ka viņas netraucēs ne biedrus, ne skolotājus, jo tolaik sievietes parasti nemācījās universitātē. Atgriežoties ASV, viņa strādājusi Džona Hopkinsa universitātē, kā arī par patoloģijas profesori Ilinoisas Medicīna skolā sievietēm. 1902. gadā Alise Hamiltone pievērsusies bakterioloģijai Ilinoisas Memoriālajā Infekcijas slimību institūtā. Tajā pat gadā Čikāgas tīfa epidēmijas laikā zinātniece atklājusi notekūdeņu saistību ar mušām un slimībām. Alises Hamiltones atklājumi kalpoja par pamatu visa Čikāgas Veselības departamenta pārstrukturēšanai. Viņa atklājusi saistību starp elpceļu slimībām strādniekiem, kas strādā vietās, kur izdalās smago metālu putekļi un citām ar ķīmiskiem vai radioaktīviem produktiem saistītām slimībām. Vairāk nekā desmit gadus zinātnieces strādājusi kā Profesionālo Slimību komisijas vadītāja un pēc tam, lai arī bez atalgojuma, veikusi šo pienākumu arī nacionālā līmenī. Vēlāk darbojusies dažādās starptautiskās komitejās un citās ar arodslimībām saistītās institūcijās. Ieguvusi neskaitāmas balvas, prēmijas un atzinības. Mirusi dažus mēnešus pēc savas simtās dzimšanas dienas.
30. Līza Meitnere – Dzīvojusi no 1878. līdz 1968. gadam. Austriešu/ šveiciešu fiziķe. Medeļejeva tabulas 109. elements meitnerijs ir nosaukts viņas vārdā. 1945. gadā Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā Oto Hānam, pilnībā ignorējot viņa kolēģes Līzas Meitneres darbu, kas patiesībā bija pirmais teorētiskais atomfizikas skaidrojums. 1901. gadā Līza Meitnere iestājās Vīnes universitāte. 1907. gadā saņēmusi doktora grādu, viņa pārceļas uz Berlīni, lai mācītos pie Maksa Planka Tieši Berlīnē viņa sāka strādāt kopā ar ķīmiķi Oto Hānu, pētot radioaktīvās vielas. Viņas nodarbojās ar pētījumu ķīmijas daļu, kamēr Meitnere pētīja fiziku. Šī sadarbība kopumā ilga 30 gadus. No 1926. līdz 1933. gadam Līza Meitnere Berlīnē strādāja par profesori. Pirmajās publikācijās viņa izmantojusi tikai savu uzvārdu (Meitner), taču redaktors tāpat uzzināja, ka viņa ir sieviete, turklāt ebrejiete, tāpēc atteicās to publicēt un darbs tika publiski izsmiets. Daži mēģināja uzvelt zinātniecei atbildību par atombumbām, jo viņa nodarbojās ar ķēdes reakcijas pētniecību, taču Meitnere allaž bijusi pret atomenerģijas izmantošanu karā ar mērķi iznīcināt pretinieku.
31. Liliāna Mollere Džilbreta – Dzīvojusi no 1878. līdz 1972. gadam. Amerikāniete, lieliska rūpniecības inženiere un psiholoģe. Izmantojusi savas zināšanas rūpnieciskajās inženierzinātnēs, lai atvieglotu cilvēku darbu. Viņa apzinājās vides faktora un strādnieku apmierinātības līmeņa svarīgumu saistībā ar darba ražīgumu. Radījusi speciālas iekārtas, kas palīdz atvieglot mājas soli personām ar īpašām vajadzībām. Izdevniecības atteicās iekļaut viņas vārdu līdzautores statusā visās grāmatās, ko Liliāna sarakstījusi kopā ar vīru – Franku Bunkeru Džilbretu, arī rūpniecības inženieri. Vēlāk gan grāmatās tika publicēti viņas iniciāļi. Pēc vīra nāves daudzi no viņa klientiem pazuda un Liliāna Mollere Džilbreta nodarbojās ar virtuvju dizainu. Viena no pirmajām sievietēm, kas ieguvušas doktora grādu inženierzinātnēs. Starp viņas izgudrojumiem minami arī ledusskapju durvju plauktu un atkritumu spaiņi, kuru vāciņš atverams ar pedāli. Viņai bija divpadsmit bērnu – iespējams, tieši tādēļ zinātniece pievērsusi īpašu uzmanību darba laika optimizācijai. Pirmā sieviete, kas tikusi ievēlēta Nacionālajā Inženierzinātņu akadēmijā. Saņēmusi neskaitāmus akadēmiskus un goda apbalvojumus. Strādājusi Purdujas universitātē, Ņūārkas Inženierzinātņu koledžā un Viskonsīnas universitātē. Bijusi vairāku ASV prezidentu – Hūvera, Rūzvelta, Aizenhauera, Kenedija un Džonsona padomniece civilās drošības, kara tehnikas un personu ar īpašām vajadzībām un fiziskām traumām rehabilitācijas jautājumos. Smitsona muzejā atrodama permanentā izstāde par Liliānu un Franku Džilbretiem.
32. Emmija Nētere – Dzīvojusi no 1882. līdz 1935. gadam. Dzimusi Vācijā. Talantīga matemātiķe, daudzu publikāciju autore. Viņas tēvs bija cienījams universitātes profesors matemātikā. Bērnībā Emmija apguvusi vācu, angļu, franču valodas, aritmētiku un klavierspēli. Lai arī sākotnēji vēlējās kļūt par svešvalodu skolotāju, viņas aicinājums bija cits. Tā kā viņa bija sieviete, viņa varēja apmeklēt lekcijas Erlangenas un Getingenes universitātē tikai kā brīvklausītāja. Vairākus gadus strādājusi Erlangenas Matemātikas institūtā, nesaņemot ne atlīdzību, ne arī atzīšanu no kolēģu puses.1918. gadā viņa pierāda divas pamatteorēmas, kas ir vienlīdz svarīgas gan Einšteina vispārējās relativitātes teorijas, gan fizikas elementārdaļiņu teorijas kontekstā. Viena no tām joprojām pazīstama kā Nēteres teorija. Lai Emmijas Nēteres nopelnus atzītu plašāka sabiedrība, iejaucās pats Einšteins. 1922. gadā viņa tika iecelta par profesora asistenti ar ļoti mazu algu, taču joprojām ciešot no diskriminācijas, jo viņa bija ne tikai sieviete, bet arī ebrejiete. Emmijas attīstīto algebras koncepciju rezultātā tika izveidoti principi, kas apvienoja algebru, ģeometriju, lineāro algebru, topoloģiju un loģiku. Bēgot no nacistu vajāšanām, Emmija Nētere pārceļas uz ASV, kur viņas sasniegumi ir cieņā. Dzīves laikā saņēmusi dažādus apbalvojumus un prēmijas, bijusi viesprofesore vairākās prestižās augstskolās, ieskaitot Maskavas universitāti un Prinstonas universitāti. 1935. gadā pēc ķirurģiskas operācijas, Emmija Nētere mirst no kādas infekcijas, kas saķerta pēcoperācijas periodā
33. Kārena Hornija – Dzīvojusi no 1885. līdz 1952. gadam. Vāciete. Viņas pētījumu lauciņi bija psihiatrija un psihoanalīzes. 1906. gadā Kārena Hornija pret ģimenes gribu un spītējot sabiedrībā valdošajiem uzskatiem iestājās medicīnas skolā. Viņa apprecējās un dzemdēja trīs meitas. 1913. gadā viņa studē psihiatriju un kļūst par Berlīnes Psihoanalīzes institūta dibinātāju un locekli. 1919. gadā Kārena Hornija sāk nodarboties ar pacientu pieņemšanu. 11923. gadā, vīra uzņēmums bankrotē un viņš saslimst ar meningītu. Tajā pat gadā nomirst Kārenas brālis un viņa cieš no dziļas depresijas, kas noveda pat pie pašnāvības mēģinājuma noslīcināties jūrā. Vēlāk Hornija kopā ar meitām pārsceļas uz ASV, kur pilnveido savas neirožu teorijas, kas balstītas zinātnieces psihoterapijas pieredzē. 1932. gadā Kārena Hornija kļūst par Čikāgas Psihoanalīzes institūta direktori. 1934. gadā viņai pašai pieder Ņujorkas Psihoanalīzes institūts. Sarakstījusi neskaitāmas grāmatas, kurās cenšas atspēkot Freida antifeministiskās tendences un izcelt dzimumu atšķirības pēc sociāliem nosacījumiem, nevis pēc bioloģiskajiem. 1941. gadā nodibinājusi Psihoanalīzes Attīstības Asociāciju un sākot ar 1942. gadu strādājusi profesores amatā Ņujorkas universitātē.
34. Gertija Kori – Dzīvojusi no 1896. līdz 1957. gadam. Dzimusi agrākajā Čehoslovākijā, bioķīmijas speciāliste. 1947. gadā kopā ar vīru Karlu F. Cori un B.A. Houseju saņēmusi Nobela prēmiju medicīnā un fizioloģijā. 1920. gadā ieguvusi doktora grādu medicīnā, apprecējusies un pārgājusi no jūdaisma katoļticībā. Gan viņa, gan viņas vīrs strādāja par profesoriem prestižajā Vīnes universitātē un nodarbojas vairāk ar zinātniskiem pētījumiem, nevis praktizē medicīnā. 1922. gadā abi emigrē uz ASV un strādā Valsts Ļaundabīgo Slimību pētniecības institūtā. Neskatoties uz spiedienu strādāt atsevišķi, abi Kori pētīja enerģijas rašanos un pārvietošanos cilvēka ķermenī. Abi zinātnieki specializējās glikozes metabolisma pētījumos. Abi kopā publicējuši daudzus rakstus par šo tēmu. Gertija Kori publicējusi arī daudzus individuālus darbus. Viņas teorija par to, kā ķīmiskā enerģija ķermenī pārvietojas no muskuļiem uz aknām un tad atpakaļ uz muskuļiem atnesa zinātniecei Nobela prēmiju un šis cikls nosaukts viņas vārdā par Kori ciklu. 1928. gadā zinātnieku pāris saņem ASV pilsoņu statusu un 1936. viņiem piedzimst meita. 1947. gadā ģimene pārceļas uz Vašingtonu, kur Karls kļūst par Vašingtonas universitātes medicīnas skolas Bioķīmijas nodaļas vadītāju, bet Gertija strādā par profesori. Gertija Kori ir pirmā ebreju izcelsmes amerikāniete, kas saņēmusi Nobela prēmiju. Dzīves laikā saņēmusi neskaitāmas atzinības un apbalvojumus. 10 gadus zinātnieces slimoja ar ļoti smagu slimību- mielofibrozi, tomēr tas neatturēja viņu turpināt pētījumus.1957. gadā Gertija Kori nomira no nieru disfunkcijas. Mēness krāteris Kori nes šīs slavenās mediķes un zinātnieces vārdu.
35. Irēne Žolio – Kirī – Dzīvojusi no 1897. līdz 1956. gadam. Pjēra un Marijas Kirī meita, francūziete, kas gājusi sava tēva un mātes pēdās, nodarbojoties ar atomfiziku. 1935. gadā kopā ar vīru Frederiku Žolio saņēmusi Nobela prēmiju ķīmijā par jaunu radioaktīvo elementu sintezēšanu. Tēvs un māte ne tikai pievērsa meitu zinātnei, bet arī ieaudzināja viņā neatkarību no arhaiskām sociālām normām un patstāvību. 1914. gadā, Pirmā Pasaules kara laikā, Irēne palīdzēja savai mātei Marijai Kirī uzstādīt rentgenstaru iekārtas kara hospitāļos un apmācīt personālu to lietošanā. Sākot ar 1921. gadu Irēne Žolio- Kirī uzsāka patstāvīgus pētījumus. Viņas vīrs sāka gūt panākums zinātnē 1926. gadā. Viņiem bija divi bērni. Laulātais pāris pētīja, kāpēc daļiņas alfa, saskaroties ar matēriju, kustas lēnāk. Pētot visvieglāko ķīmisko elementu izdalīto radiāciju, abi zinātnieki atklāja mākslīgo radioaktivitāti. Pēc tam viņi izgudroja pirmo mākslīgo izotopu, bombardējot alumīniju ar alfa daļiņām, lai radītu radioaktīvu fosfora izotopu. Vēlāk viņiem izdevās radīt radioaktīvos izotopus, kas ir neaizvietojami medicīnā un mūsdienās tiek plaši izmantoti zinātniskajos pētījumos un modernajā rūpniecībā. Otrā Pasaules kara laikā Irēne aizbēga uz Šveici un pēc tam atgriezās Parīzē 1946. gadā kļūstot par Rādija institūta un Francijas Atomenerģijas komisijas direktori. Tāpat kā māte, arī Irēne mirst no leikēmijas, ko izraisījusi ilgstoša saskarsme ar radiāciju.
36. Barbara Makklintoka – Dzīvojusi no 1902. līdz 1992. gadam. ASV zinātniece, kas 1983. gadā saņēmusi Nobela prēmiju medicīnā par nemainīgo gēnu atklāšanu. 17. gadu vecumā viņa iestājās Kornela universitātes Agronomijas fakultātē. Vēl studiju gados Makklintoka nodarbojusies ar zinātniskiem pētījumiem, atklājusi kukurūzas hromosomu identificēšanas metodi. Ar šo tehniku zinātniece nodarbojusies visu mūžu, ik pa brīdim papildinot metodi ar jauniem uzlabojumiem. Savā universitātē Barbara Makklintoka kļuva par botānikas profesori. Sākot ar 1936. gadu strādājusi Misūri universitātē par profesora palīdzību. 1942. gadā ieguvusi vietu Kārnegī institūta Ģenētikas departamentā Ņujorkā. Kopš tā laika galvenā Makklintokas pētījumu tēma bija ģenētika un tāpat kā šīs specialitātes pioniera Mendeļa darbi, arī Makklintokas darbi akadēmiskajā vidē netika uzņemti ar sajūsmas saucieniem, atnesot tūlītēju popularitātei. Barbara Makklintoka saņēma Nobela prēmiju vairāk nekā 30 gadus pēc tam, kad viņas atklājumi bija tikuši publiskoti zinātniskajās aprindās un tikai pēc ilgāka laikā tie tika novērtēti kā neaizvietojami turpmākajā ģenētikas attīstībā. Barbaras Makklintokas pētījumi mainīja vispārējās zināšanas par pārmantošanas procesiem, slimību atīstībnbu un baktēriju pretestību antibiotikām. Viņa bija pirmā sieviete vēsturē, kas viena pati saņēma Nobela prēmiju.
37. Roša Petere – Saukta arī par Rosu Peteri, dzīvojusi no 1905. līdz 1977. gadam. Izcila ungāru matemātiķe, viena no skaitļošanas teorijas izveidotājām un priekšgājējām, lai arī šis fakts nav atzīts. 1927. gadā Roša Petere ieguva bakalaura un 1935. gadā doktora grādu, taču fašistu likumi liedza viņai par profesori līdz pat 1945. gadam. 1945. gada viņa uz laiku atrod vietu Lorāna Eitvoša universitātē Budapeštā, taču tā kļūst par viņas pastāvīgo darbavietu tikai 1955. gadā. Šajā universitātē Roša strādājusi ilgāk nekā divdesmit gadu. Studenti viņu sauca par Rošas tanti. Viņa smagi strādāja, lai dotu iespēju citām sievietēm darboties matemātikā. Roša Petere ir rekursīvās teorijas autore, šo teoriju vēlāk pielietoja datorzinātnēs un tā kļuva neaizstājama šo zinātņu attīstībā. Zinātniece sarakstījusi vairākas svarīgas matemātikas grāmatas, piemēram, „Spēlējoties ar bezgalību”. Vēl viens svarīgs Rošas Peteres darbs ir „Rekursīvā funkcija skaitļošanas teorijā”.
Nav sievietes
38. Greisa Muraija – Hopere – Dzīvojusi no 1906. līdz 1992. gadam. Izcila ASV matemātiķe un datortehniķe. Septiņu gadu vecumā viņa izjauca visus pulksteņus, kas atradās mājas, lai saprastu, kā tie darbojas. Viņas tēvs allažs motivēja meitu pievērsties studijām un kļūt neatkarīgai. Hopere mācījusies vairākās sieviešu privātskolās un 1924. gadā iestājusies Vazāra koledžā Ņujorkā, kur studēja matemātiku un fiziku. 1928. gadā viņa pabeidz koledžu ar izcilību un iegūst stipendiju matemātikas studijām Jēlas universitātē, kuru pabeidz 1930. gadā. Viņai piedāvāja asistentes vietu Vazāra koledžas matemātikas departamentā, kur viņa strādāja līdz pat 1943. gadam paralēli studējot Jēlas universitātes doktorantūrā. 1934. gadā Greisa Muraija – Hopere ieguvusi doktora grādu matemātikā. 1943. gadā Otrā Pasaules kara zenītā viņa nolemj pievienoties amerikāņu bruņotajiem spēkiem. Apmeklējusi Jūras kadetu skolu sievietēm, ko 1994. gadā veiksmīgi pabeidz, iegūstot leitnanta pakāpi. Pēc tam Hopere tika nosūtīta uz Hārvardu strādāt pie skaitļošanas projektiem, piemēram, konstruējot Mark I – vienu no pirmajiem datoriem. Karam beidzoties, Hopere joprojām ir bruņoto spēku rezerviste, taču strādā Hārvardā kā zinātniskā pētniece kopā ar Aikenu, Mark I radītāju. Greisa Muraija Hopere palika Hārvardā līdz 1949. gadam, strādājot dažādos datortehnikas uzņēmumos līdz pat aiziešanai pensijā 1971. gadā. Hoperes lielākie ieguldījumi zinātnē saistās tieši ar moderno programmēšanu. 1952. gadā zinātniece radīja pirmo kompilatoru vēsturē – A-0, bet 1957. gadā viņa izveidoja pirmo kompilatoru datu apstrādei B-0, kas apstrādāja komandas angļu valodā. Tā galvenais pielietojums bija nominālu aprēķināšana. Hopere vēlējās izveidot programmēšanas valodu, kas darbotos pēc komandām angļu valodā un ko varētu izmantot uzņēmējdarbībā. Tas bija COBOL sākums un pēc diviem gadiem tika izveidota slavenās programmēšanas valodas izveides komiteja.Greisa Muraija – Hopere sastāvēja ASV bruņoto spēku rezervistos līdz pat 1966. gadam, kad viņu pensionēja jau kā kapteiņa palīdzi, jo viņa bija sasniegusi vecuma robežu. Taču pensijas laiks nebija ilgs, jo jau 1967, gadā bruņotie spēki atkal griezās pie viņas, lai standartizētu viņu izmantotās augstā līmeņa programmēšanas valodas. Greisa Muraija-Hopere atgriezās dienestā un darbojās tajā vēl 19. gadus. 1986. gadā Hopere vēlreiz aizgāja pensijā, būdama gados visvecākā ASV ierēdne. Pēc aiziešanas pensijā viņa strādāja kā padomniece Digitālo iekārtu korporācija, piedaloties rūpnieciskos forumos, lasot apmēram 200 referātus gadā un piedaloties dažādās izglītojošās programmās līdz pat 1990. gadam. Dzīves laikā zinātniece saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, starp kuriem ir vairāk nekā 40 goda doktora nosaukumi, Nacionālā Tehnoloģiju balva, Jēlas universitātes Vilbūra Lūcija Krosa balva, komodora pakāpe no 1983. gada un kontradmirāļa pakāpe no 1985. gada.
39. Marija Geperta Meijere – Dzīvojusi no 1906. līdz 1972. gadam. Pirmā sieviete ASV, kas saņēmusi Nobela prēmiju fizikā. Tas notika 1963. gadā, kad zinātniece kopā ar J. Hansu Jensenu un Ežēnu P. Vigneru saņēma šo apbalvojumu par „Orbitālo atomu struktūras atklāšanu”. Dzimusi Polijā, zinātnieku ģimenē jau vairākās paaudzēs. Jau kopš bērnības māte virzīja meitu pretī zinātnieces karjeras. Studiju laikā viņu sauca par „Getingenes skaistuli”. 1930. gadā viņa pabeidz fizikas studijas Getingenes universitātē. Viņas darba un pētījumu lauciņš bija atomfizika, īpaši daļiņas, atomreakcijas un pirmie katalizatori. 1930. gadā Marija Geperta Meijera apprecas ar Džo Meijeru, ķīmijas profesoru, un aizstāv savu doktora disertāciju. Tajā zinātniece aprēķinājusi elektrona iespēju pārlecot un kodolam vistuvāko orbītu un griežoties pa to izdalīt nevis vienu, bet divus protonus jeb gaismas kvantu vienības. 1960. gadā tas tika pierādīts, lietojot lāzerstarus. Zinātniece emigrējusi uz ASV, kur vairākus gadus strādāja kā brīvprātīgā, pasniedzot Džona Hopkinsa universitātē. Tā kā viņa bija cita profesora sieva, antinepotisma (pret- radniecības) likuma dēļ, viņas ražīgākajā posmā ar viņu tā arī netika noslēgts darba līgums. Viņai bija divi bērni, kuru audzināšana sakrita ar laiku, kad veikti svarīgi pētījumi. 1960. gadā viņu formāli pieņēma darbā Kalifornijas universitātē. Trīs gadus pirms tam Marija Geperte – Meijere jau bija ievēlēta par Nacionālās Zinātņu akadēmijas locekli.
40. Rita Levi – Montalčīni – Dzimusi 1909 gadā. Itāliete, neirobioloģijas speciāliste. Saņēmusi Nobela prēmiju medicīnā un fizioloģijā 1986. gadā, dalot to ar Stenliju Koenu par viņa sasniegumiem embrioloģijā. Atklājusi Nervu augšanas faktoru (Nerve Growth factor), kas stimulē nervu šūnu augšanu. Viņas tēvs bija elektrības un matemātikas inženieris, bet viņas māte – gleznotāja. Viktorijas laikmeta dzīvesveids neatbalstīja sieviešu mācīšanos universitātē. 20 gadu vecumā viņa iestājās Turīnas Medicīnas skolā. Divi viņas draugi un kursabiedri saņēma prestižo Nobela prēmiju jau vairākus gadus pirms viņas. Gan viņi, gan Rita Levi – Montalčīni bija slavenā histologa Džuzepes Levi mācekļi. 1936. gadā Rita ar izcilību pabeidza Turīnas medicīnas skolu ķirurga specialitātē un uzsāka trīsgadīgas neiroloģijas un psihiatrijas studijas. Tā kā viņa bija ebrejiete, fašistu likumu dēļ tika izslēgta no universitātes. Rita Levi – Montalčīni slepeni izveidoja laboratoriju savā guļamistabā un ar Džuzepes Levi palīdzību uzsāka pētījumus. Turīnas bombardēšanas laikā viņai nācās pārcelties uz laukiem, kur viņa atjaunoja laboratoriju un turpināja pētījumus. 1943. gadā viņa un Džuzepe Levi bēg no vācu agresijas un patveras Florencē, kur dzīvo slepenā pagrabā līdz pat kara beigām. 1944. gadā reizē ar Florences atbrīvošanu, Ritu pieņem darbā slimnieku nometnē par ārsti, lai aprūpētu ievainotos, kuri cīnās ziemeļu frontē. Zonā izplatās infekcijas slimības un tīfs. 1945. gadā reizē ar kara beigām Rita Levi Montalčīni atgriežas Turīnā un atgūst profesores vietu universitātē. 1947. gadā viņu uzaicina veikt pētījumus ASV, kur 1956. gadā viņa sāk strādāt par profesori Sentluisas universitātē. 1958. gadā viņa kļūst par pastāvīgu profesori un ieņem šo vietu līdz pat 1977. gadam. 1962. gadā viņa nodibina pētniecības vienību Romā un sadala savu laiku starp Sentluisu un Romu. No 1969. līdz 1978. gadam bijusi Romas Mikrobioloģijas institūta direktora. Līdz pat aiziešanai pensijā 1979. gadā turpinājusi strādāt šajā institūtā par viesprofesori.
41. Dorotija Krovfūta- Hodkina – Dzīvojusi no 1910. līdz 1994. gadam. Angliete, dzimusi Ēģiptē, Kairā. 1964. gadā saņēmusi Nobela prēmiju ķīmijā par vitamīna B12 pētījumiem, tādējādi kļūstot par trešo sievieti vēsturē, kura saņēmusi šo prēmiju. Studējusi Somervilas koledžā, doktora grādu ieguvusi Kembridžas universitātē, kur specializējusies kristalogrāfijā. Strādājusi par kristalogrāfijas profesori Oksfordas universitātē. Neskatoties uz šo faktu, dzimuma dēļ viņai neļāva piedalīties zinātniskos kongresos. Starp viņas bioķīmijas darbiem, kur ar rentgenstaru palīdzību tiek pētīta vielu struktūra ir astoņu gadu pētījums par vitamīnu B12. Vēlāk viņa un viņas sadarbības partneri pētīja arī citu vielu struktūru – vitamīnam D2 jeb kalciferolam, gramicidīnam (spēcīga antibiotika uz penicilīna bāzes), holesterīnam, laktoglobulīnā, ferritīnam, tabakas šūnu vīrusam un insulīnam. Paralēli izcilajiem sasniegumiem zinātnē Dorotija Krovfūta- Hodkina bijusi pazīstama humāniste, kas cīnījusies par mieru pasaulē un ļoti patīkams cilvēks saskarsmē Viņas laboratorijā allaž valdījusi patīkama, darbīga atmosfēra. Attīstoties datortehnoloģijām, daudzi viņas pētījumi, kas mēdza ilgt gadiem, varēja tikt saīsināti uz dažiem mēnešiem vai pat nedēļām, un tas būtiski uzlaboja rezultātus. 1937. gadā zinātniece apprecējās ar Āfrikas studiju speciālistu Tomasu Hodkinu un viņu ģimenē piedzima trīs bērni.
42. Čena Šung- Vū – Dzīvojusi no 1912. līdz 1997. gadam. Dzimusi Šanhajā, Ķīnā. Eksperimentālfiziķe, kas pilnībā mainīja agrākos uzskatus par atomdaļiņu uzvedību. 1934. gadā Ķīnā Ieguvusi bakalaura grādu dabaszinātnēs, zinātniece emigrē uz ASV. 1940. gadā viņa iegūst doktora grādu Kalifornijas universitātē. Bijusi Smita koledžas un Prinstonas universitātes profesore, bet 1944. gadā viņa uzsākusi darbu Kolumbijas universitātē. Otrā pasaules kara laikā strādājusi kā fiziķe Manhetenas projektā (šī projekta mērķis bija radīt pirmo atombumbu). Bijusi ne tikai Kolumbijas universitātes profesore, bet arī vairāku Ķīnas universitāšu goda profesore. Saņēmusi neskaitāmas atzinības un apbalvojumus, kā arī bijusi pirmā sieviete, kas kļūst par Amerikas Fizikas biedrības prezidenti. Strādājot Kolumbijas universitātē pierādījusi „Paritātes saglabāšanās likuma”, kas līdz tam laikam tika uzskatīts par vienu no atomfizikas pamata pīlāriem, aplamību. Doktori T.D. Lī un C. N. Jangs radīja teoriju, ko Čena Šung- Vū pierādīja ar saviem eksperimentiem. Par šo darbu abi zinātnieki saņēma Nobela prēmiju, izslēdzot Vū no šī atklājuma tāpēc, ka viņa bija sieviete. Taču Čena Šunga- Vū bija pirmā sieviete, kas saņēma Amerikas Zinātņu akadēmijas Komstoka balvu. Viņas vārdā nosaukts asteroīds.
43. Kāmala H. Ranadive – Dzimusi Indijā 1917. gadā. Kļuvusi slavena ar saviem laboratorijas pētījumiem par cilvēka šūnām, kļūstot par šīs tehnikas ieviesēju Indijā. Viena no pirmā Indijas Vēža centra dibinātājām. Dzīves laikā publicējusi vairāk nekā 200 pētījumus par vēzi un lepru. (Attēlā parādīta mikroskopa preparācija, kur bultiņa norāda uz lepras baciļiem Mycobacterium leprae).
44. Ģertrūde Belle Eliona – Dzīvojusi no 1918. līdz 1999. gadam. 1988. gadā kopā ar Džeimsu V. Bleku un Džordžu Hitčingsu saņēmusi Nobela prēmiju medicīnā par pētījumiem farmācijā (par dažādu zāļu pielietošanu slimību ārstēšanā). Piemēram, 6-mercaptopurīns palīdz cīņa pret dažādiem bērnu leikēmijas veidiem, Imurāns palīdz pret ķirurģisku transplantu atgrūšanu, bet Zovirax ārstē herpes vīrusu – tās ir tikai dažas no vielām, ko radījusi Ģertrūde Belle Eliona. Uz viņas vārda reģistrēti vairāk nekā 40 medicīnas preparātu patentu. Kad meitenei bija 15 gadu, viņas vectētiņš nomira ar vēzi, tādēļ viņa nolēma pievērsties medicīnas studijām. 19 gadu vecumā viņa ar vislabākajām sekmēm pabeidza Hantera koledžu ķīmijas specialitātē. Neskatoties uz izcilajiem rezultātiem, 15 institūcijas noraidīja viņas pieteikumu tikai tādēļ, ka viņa bija sieviete. Līdz ar to Ģertrūde Belle Eliona bija spiesta strādāt par laboratorijas asistenti, lai varētu turpināt studijas. Viņa pabeidza Ņujorkas universitāti un 1944. gadā viņu pieņēma darbā kāda farmācija kopiena, lai jaunā zinātniece strādātu ar nukleīnskābju pētījumiem. Šajā uzņēmumā Ģertrūre Belle Eliona strāda 39 gadus, kuru laikā viņa veica atklājumus, kas atnesa viņai Nobela prēmiju.Viens no viņas nozīmīgākajiem atklājumiem ir AZT (anti-HIV preparāts), kas ilgus gadus bija vienīgās ASV atļautās zāles AIDS slimnieku ārstēšanā.
45. Rozalīna Jalova – Dzimusi 1921. gadā. Amerikāņu zinātniece, kas 1977. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā „Par radioimunoloģiskās metodes (RIA) izgudrošanu pepsīna hormonu pētniecībā”. Zinātnieces vecāki pēc izcelsmes bija ebreji, tāpēc viņi atbalstīja augstākās izglītības iegūšanu un vēlējās, lai meita strādātu par pasniedzēju. Tam par spīti un pateicoties Hantera koledžas stipendijai, 1941. gadā Rozalīna Jalova ieguva izglītību fizikā. 1945. gadā viņa iegūst Ilinoisas universitātes doktora grādu atomfizikā. Šajā periodā Rozalīna apprecas ar Āronu Jalovu, kurš arī ir atomfizikas students. Rozalīna Jalovas strādājusi par pasniedzēju Hantera koledžā līdz 1950. gadam, kad kļuva par Bronksas veterānu hospitāļa Radioizotopu vienības padomnieci. Strādājusi kopā ar izcilo ārstu Solomonu Beronu, ar kuru kopā izveidoja interdisciplināru pētnieku komandu, kura darbojās turpmākos 22 gadus. Par viņu lielāko sasniegumu uzskatām tehnika, ko sauc par radioimunoloģisko metodi (RIA). Šī metode paredz ar radioaktīvo izotopu palīdzību pētīt fizioloģiskās sistēmas. Pateicoties šai tehnikai attīstījās endokrinoloģija un hormonālo traucējumu ārstēšana. Pirmo reizi vēsturē medicīnas eksperti spēja diagnosticēt simptomus, ko izraisījuši nelielas hormonālās, enzīmu vai farmakoloģiskās izmaiņas. Līdzīgā kā Kirī pāris, arī Jalova un Berons nolēma nepatentēt savu atklājumu, tādējādi paplašinot savas iespējas. RIA izmantoja hepatīta vīrusa konstatēšanai asiņu bankās, konkrētu zāļu un antibiotiku dozu noteikšanā, dažādu vielu konstatēšanai asinīs, neauglīgu pāru hormonu līmeņa regulēšanā un daudzos citos gadījumos. Radioimunoloģiskā metoda ļauj arī laicīgi konstatēt un novērst bērnu garīgo atpalicību tikai ar vienu punkciju papēdī un tūlītēju asins analīzi.
46. Katsuko Saruhaši – Dzimusi 1920. gadā. Izcila japāņu ķīmiķe un ģeoloģe. Pirmā sieviete, kas tika ievēlēta par Japānas Zinātņu akadēmijas locekli. Viņa savāca zinātniskus pierādījumus, ar kuru palīdzību pārliecināja ASV un Padomju Savienību izbeigt virszemes kodolizmēģinājumus. Japānā katru gadu kādai japāņu sievietei par nozīmīgu ieguldījumu dabaszinātnēs tiek piešķirta Saruhaši balva.
47. Mina Rīsa – Dzīvojusi no 1902. līdz 1997. gadam. Slavena matemātiķe un viena no galvenajām zinātniecēm, kuras vārds saistīts ar datoru izgudrošanu. Mācījusies Ņujorkas Hantera koledžā, ar izcilību to pabeidzot 1923. gadā matemātikas specialitātē paralēli darbam šis pašas koledžas matemātikas katedrā. Dzimuma dēļ vairākas universitātes atteicās viņu uzņemt doktora studiju programmās. 1931. gadā Mina Rīsa panāca, ka viņas doktora disertāciju publicē Amerikas Matemātikas žurnāls. Matemātiķe atgriezās Hantera koledžā kā profesora asistente un 1940. gadā kļuva par asociēto profesori. Otrā Pasaules kara laikā strādāja par tehnisko un administratīvo asistenti Zinātnisko pētījumu un attīstības centrā, Lietišķās matemātikas nodaļā. Tajā laikā zinātniece nodarbojās ar miljonāru fondu administrēšanu neskaitāmu zinātnisko pētījumu finansēšanai. Pēc kara beigām, ASV bruņotie spēku uzaicināji viņu kļūt par Jūras kara pētniecības centra Matemātikas nodaļas vadītāju. 1953. gadā Mina Rīsa atgriezās Hantera koledžā, lai līdz 1961. gadam ieņemtu fakultātes dekānes amatu. Pirmā sieviete, kas kļuvusi par Amerikas Zinātnes progresa biedrības prezidenti. Dzīves laikā saņēmusi lielu skaitu atzinību un apbalvojumu par savu darbu. Otrā līmeņa studiju centra CUNY dibinātāja un pirmā prezidente. Viena no datorzinātņu pionierēm, izmantojusi savu ietekmi, lai gūtu valdības atbalstu pirmo datoru izveidē.
48. Aleksa Kanadī –Dzimusi 1950. gadā ASV. Pirmā afroamerikāņu neiroķirurģe. Viņa un viņas brālis bija vienīgie afroamerikāņu studenti savā koledžā, līdz ar to viņi cieta no rasu diskriminācijas un dažādām politiskām konfrontācijām pret minoritātēm un cilvēktiesību kustību spiediena 60. gados. Neskatoties uz to, Aleksa Kanadī bijoa izcila studente. Pašlaik Dr. Kanadī ir Detroitas bērnu slimnīcas galvenā neiroķirurģe un Veinas Valsts Universitātes asociētā profesore. Viņas specialitāte ir galvaskausa anomālijas, epilepsija un hidrocefālija, bērnu neiroķirurģija, smadzeņu un mugurkaula audzēji. Nenovērtējams ir arī mediķes ieguldījums neiroendoskopisko iekārtu attīstībā, sirds vārstuļu izmaiņu konstatēšanai hidrocefālijas gadījumiem, neonatoloģijā un citās neiroloģijas nozarēs.
49. Antonija Koelju Novello – Dzimusi 1944. gadā Puertoriko. Pirmos 20 dzīves gadus slimojusi ar kādu resnās zarnas infekciju un pārcietusi vairākas operācijas. Tieši tas kalpoja par motivāciju, lai Antonija izvēlētos medicīnas studijas. Ieguvusi bakalaura grādu Riopjedras universitātē un doktora grādu Sanhuana universitātē Puertoriko. 1970. gadā kopā ar vīru Džozefu R. Novello emigrē uz ASV, lai turpinātu studijas un uzsāktu darbu ārstes profesijā, privātpraksē vai valsts darbā. 1979. gadā sāk strādāt Valsts veselības institūtā netālu no Vašingtonas. 1999. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs ieceļ Antoniju Koelju Novello par ASV galveno ķirurģi. Tas ir pirmais gadījums, kad sieviete, turklāt latīņamerikāņu izcelsmes, iegūst šo augsto amatu. Pildot valsts galvenā ķirurga pienākumus, Antonija Koelju Novello koncentrējusis uz bērnu, sieviešu un minoritāšu veselību. Piedaļījusies pretsmēķēšanas kampaņās un cīņā pret AIDS, iestājusies par likumu, kas neatļauj lietot alkoholu pirms 21 gada vecuma sasniegšanas un pret dzimumu diskrimināciju. Viņas rīcība augstajā amatā atnesa ārstei popularitāti. Antonija Koelju Novello iesaistījusies Nacionālās Latīņamerikāņu Veselības Iniciatīvās (National Hispanic/Lation Health Initiative) un strādājusi arī UNICERF kā īpašā pārstāve Veselības un Uztura jautājumos no 1993. līdz 1996. gadā. 1999. gadā Antonija Koelju Novello kļuva par Ņujorkas pavalsts Veselības Komisāri.
50. Džeina Gudāla – Dzimusi Anglijā 1934. gadā. Zooloģe, šimpanžu speciāliste, viena no pasaules slavenākajām primatoloģēm. Blakus Diānai Fosejai, kas pētījusi gorillas (un mirusi, tos aizstāvot) un Birutei Galdikai, kas pētījusi organgutanus, Džeina Gudāla ir Luisa Līkija skolniece. Luiss Līkijs (slavens antropologs un arheologs, daudzu cilvēkveidīgo fosiliju atradējs) pētījis lielo primātu uzvedību, lai papildinātu datus par pirmo cilvēku un viņu priekšteču dzīvi. Sākotnēji Džeina Gudāla bija Līkija sekretāre viņa Kenijas ekspedīcijā 1957. un 1958. gadā. 1960. gada jīlijā Līkijs uzticēja Gudālai Gombē, Tanzānijā pētīt šimpanzes. 1964. gadā Gudāla iegūst Kembridžas universitātes doktora grādu etoloģijā. Zinātniece ir divreiz precējusies. Pirmoreiz viņa apprecējās 1964. gadā ar aristokrātu un dabas fotogrāfu baronu Higo fon Laviku. 1967. gadā viņiem piedzimst dēls. 1974. gadā viņi draudzīgi izšķīrās. 1975. gadā Džeina Gudāla apprecējās ar Dereku Braisesonu, Tanzānijas parlamenta deputātu un valsts Nacionālo parku direktoru. Dereks nomira 1980. gadā. Saņēmusi neskaitāmas atzinības un apbalvojumus par saviem izsmeļošajiem darbiem par šimpanžu uzvedību, par grāmatām un zinātniskajiem rakstiem, kā arī par cīņu par mieru un dabas resursu saglabāšanu. 2004. gadā Bekingemu pilī Džeina Gudāla saņēmusi Britu impērijas Dāmu komandieri. 2002. gada aprīlī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Kofi Annans viņu iecēla par ANO miera vēstnesi. Starp apbalvojumiem minams arī Tanzānijas ordenis, prestižā japāņu Kioto balva, Bendžamina Franklina medaļa Zinātnē un radžas Gandija Nevardarbības balva.
51. Margarita Salasa Falgerasa – Dzimusi 1938. gadā Astūrijā, Spānijā. Savu dzīvi viņa veltījusi pētījumiem molekulārbioloģijā. Viņas karjera bijis milzīga gribasspēka un Severo Očoas (saņēmis Nobela prēmiju medicīnā), ar ko zinātniece strādājusi kopā trīs gadus, un arī viņas vīra Eladio Viņuelas atbalsta rezultāts 1960. gadā Margarita Salasa Falgerasa ar izcilību beigusi Madrides Komplutenses universitātes Ķīmijas fakultāti.1963. gadā ar izcilību beigusi Komplutenses universiātes doktorantūru. Pašlaik ir Pētniecības progesore CSIC un strādā „Severo Ochoa” Molekulārbioloģijas centrā (CSIC –UAM) Madridē. Akadēmiķe un Spānijas Institūta prezidenta Margarita Salasa ir pioniere enzimoloģijā un ģenētiskās informācijas nodošanas mehānismu, īpaši DNS, pētniecībā. Viņai ir izšķiroša loma molekulārbioloģijas zinātnes attīstībā Spānijā. Dr. Salasa ir saņēmusi vairākus nacionālus un starptautiskus apbalvojumus par savu izcilo ilggadējo darbu. Starp tiem minami UNESCO Finleja balva 1991. gadā, Karaļa Haimes I balva pētniecībā 1994. gadā, iecelšanas par Spānijas Institūta prezidenti 1995. gadā, Nacionālā Santjago Ramona i Kahala balva pētniecībā, Spāņu valodas akadēmiķes krēsls Karaliskajā Spāņu akadēmijā, Helēnas Rubinšteinas balva „Sieviete zinātnē” 1999. gadā un citi augsti apbalvojumi.
52. Olga Garsija Rikelme – Dzimusi 1920. gadā Tenerifē, Kanāriju salās. Zinātņu doktore un CSIC Optikas institūta pētniece, specializējusies atomu spektroskopijā un analīzē. Mācījusies Lunda Universitātes Fizikas institūtā (Zviedrijā) un Belvī Nacionālajā Zinātnisko pētījumu centrā (Francijā). Pētījusi mangāna (MNI un MN II), niķeļa (Ni III un Ni IV), vanādija II un Vlfrana IV atomu spektroskopiju un to elektronu konfigurācijas. Daudzi zinātnieces rīcībā esošie dati ievākti, pateicoties ārzemju institūciju atbalstam, piemēram, Nacionālo Standartu pārvaldei (ASV), Medonas observatorijai (Francija) un Izraēlas Atomenerģijas Komisijas Spektroskopijas laboratorijai Sorekas pilsētā.
53. Marija del Rosario Diaza Torresa – Dzimusi 1955. gadā Jerro pilsētā, Spānijā. Dr. Diaza Torresa ir Galvenā pētniece ASV rūpnieciskās biotehnoloģijas uzņēmumā „Genecor Int” Molekulārbioloģijas nodaļā. Strādājusi mikrobioloģijā, fizioloģijā, ģenētikā un molekulārbioloģijā vairāk nekā 20 gadus. Bakalaura grādu mikrobioloģijā ieguvusi Lagūnas universitātē Tenerifē, Kanāriju salās, bet doktora grādu rūpnieciskajā mikrobioloģijā ieguvusi Dublinas Universitātes koledžā (UCD), kas ir Īrijas Valsts Universitātes iestāde. Pēc doktora grāda iegūšanas strādājusi Dublinas Universitātes koledžas Bioloģijas fakultātes Elektroniskās mikroskopijas nodaļā. Pēc tam pārcēlusies uz ASV, kur astoņu gadu laikā ieguvusi specializāciju dažādos mikrobu ģenētikas, molekulārajos un molekulārbioloģiskajos pētījumos. Strādājusi par asociēto pētnieci kopā ar Dr. Sidniju Kušneru Ģenētikas nodaļā (Georgijas universitātē Atēnās, Grieķijā). Bijusi Tafta universitātes (Bostona, Masačūsetsa) Biomedicīnas zinātņu institūta Molekulārbioloģijas un mikrobioloģijas nodaļas galvenā pētniece, strādājot kopā ar Dr. Endrjū Raitu Sakleru, Pašlaik darbojas projektā, kas saistīts ar mikroorganismu veidošanās un attīstības izmantošanu rūpnieciskajā ražošanā. Galvenās Marijas del Rosario Diazas Torresas pētījumu tēmas, kuros izdarīti vislielākie atklājumi, ir gēnu inženierija, proteīnu sekrēcija, ķīmiskie produkti un vielmaiņas regulēšana. Papildus daudzajām publikācijām starptautiskos, prestižos un ietekmīgos zinātniskajos žurnālos. Dr. Diaza Torresa ir patentējusi (gan individuāli, gan ar kādu kopā) vairāk nekā 40 izgudrojumus. Viņa ir arī juridisko regulatoru speciāliste ģenētiski modificēto organismu (GMO) jautājumos un Intelektuālā īpašuma jautājumos. Saņēmusi vairākus apbalvojumus. Vissvarīgākie apbalvojumi ir balva par Molekulārbioloģijas un mikrobioloģijas darba grupas vadīšanu, kas atklāja bioloģisko metodi ražošanā, atsakoties no tipisku petroķīmisku produktu lietošanas. Ar metaboliskās inženierijas palīdzību bioķīmiskajos procesos Marija del Rosario ģenētiski izmainīja kādu mikroorganismu, lai tas izmantotu kukurūzas cukurus un biomasu fermentācijas procesā, lai rezultātā tiktu radīts jauns neilona veids.
TAGAD UZMINI, PAR KO IR RUNA!
54. VISU LAIKU NOZĪMĪGĀKĀ KANĀRIJU SALU ZINĀTNIECE UN VIENA NO LAIKMETA IETEKMĪGĀKAJĀM SIEVIETĒM. VIŅAS ATKLĀJUMI UN PĒTĪJUMU REZULTĀTI NODROŠINĀJUŠI ZINĀTNES ATTĪSTĪBU UN ŠODIEN UZSKATĀMI PAR MODERNĀS ZINĀTNES UN TEHNOLOĢIJAS SVARĪGIEM PĪLĀRIEM. KAS VIŅA IR?
ATRISINĀJUMS: TĀ VARĒTU BŪT VIENA TAVAS BIOGRĀFIJAS LAPPUSE. VISS ATKARĪGS TIKAI NO TEVIS PAŠAS!