Biheiviorisms
Šis virziens radies ASV kā dzīvnieku uzvedības novērošanas rezultāts (angl. Behaviour – uzvedība). Šī virziena pamatlicēji bija Dž. Vatsons (1878-1958), E.L. Torndaiks (1874-1949) u.c.
Biheiviorisms neatzīst psihi, apziņu kā psiholoģijas pētīšanas priekšmetu. Par psiholoģijas pētīšanas priekšmetu tas uzskata uzvedību. Psihologiem tiek piedāvāts pētīt uzvedības un vides attiecību likumsakarības. Pēc biheivioristu domām, psihologu uzdevums ir, zinot stimula kairinātāja iedarbību uz maņu orgāniem paredzēt reakciju. Vai otrādi, zinot reakciju, noteikt, kāds stimuls to izsauc. Tāpēc klasiskā biheiviorisma formula ir: S → R
Vatsons uzskatīja, ka uzvedības veidus (organisma reakcijas) tieši ietekmē konkrēti stimuli organisma apkārējā vidē un ka psihologa uzdevums ir konstatēt secīgas, likumībām pakļautas un iepriekš paredzamas attiecības starp stimulu- atbildes reakciju.
Īpaši spēcīgi Vatsonu iespaidoja slavenā krievu fiziologa Ivana Pvlova (1849- 1936) pētījumi. Vatsons Pavlova atklājumus uzskatīja par apstiprinājumu tam, ka izturēšanos nosaka vispārējas likumsakarības, un uzskatīja, ka ikvienu, pat vissarežģītāko izturēšanos iespējams reducēt uz vienkāršām vienībām, tas ir, uz iemācītām jeb nosacījuma refleksa veidā izstrādātām stimula- atbildes reakcijas vienībām.
Pats izcilākais biheiviorists, jādomā , ir B.Skiners (1904- 1990). Tomēr Skiners izturēšanos uzskatīja ne tik daudz par atbildes reakciju uz noteiktu stimulu, bet drīzāk gan uzsvēra ,ka izturēšanās ir organisma spontāna reakcija ar nolūku ietekmēt apkārtējo vidi. Pēc tam spontānas reakcijas atbilstoši sekām(atalgojumiem un sodiem) konkrētajā kontekstā vai nu pastiprinās, vai novājinās. Tas ir pastiprinājuma princips- iespējams, pats būtiskākais princips, uz kura balstās ikviena mācīšanās.
Humānistiskā psiholoģija
Humānistiskās psiholoģijas virziens parādījās pēc Otrā pasaules kara, 40.gadu beigās. Humānistiskā psiholoģija radās kā pretreakcija tolaik Amerikā valdošajiem virzieniem: psihoanalīzei un biheiviorismam un tā mēģināja rast atbildi uz jautājumu, kāds varētu būt cilvēka ideāls. Pretstatā psihoanalīze pievērš uzmanību cilvēka psihiskām problēmām, bet biheiviorisms pēta cilvēka uzvedību. Humānistiskie psihologi pasludināja principu, ka cilvēkam ir jābūt tam, kas viņš var būt un ieviesa psiholoģijā tādus jēdzienus kā brīvība, atbildība, personības izaugsme. Uzskata, ka cilvēku vislabāk var izzināt cilvēks pats.
Humānistiskā psiholoģija lielā mērā orientēta uz eksistenciālismu. Tomēr pēdējos 20 gados humānistiskā psiholoģija ir piedzīvojusi zināmu transformāciju. Modernā humānistiskā psiholoģija tiek dēvēta par transpersonālo psiholoģiju vai transcendentālo psiholoģiju.
Humānistiskās psiholoģijas pamatlicējs ir Abrahams Maslovs (1908-1970). Otrs autors ir Karls Rodžerss (1902-1987). K.Rodžers pazīstams galvenokārt ar ideju par „es” koncepciju – personības pamatu, un, uz personību centrēto psihoterapiju. Lielu vērību pievērš cilvēka pašvērtējumam un uzskata, ka cilvēks var īstenot savus mērķus, ja viņam ir pozitīva attieksme pret sevi, augsts pašcieņas līmenis un pašapziņa. Rodžers Izveido uz klientu orientētu psihoterapiju („the client centered psychoterapy”), izmanto refleksīvo klausīšanos. Refleksiju sadala vairākos līmeņos, pirmais – vienkāršs pārstāsts, otrais līmenis- jūtu atspoguļojums, trešais, augstākais līmenis- klienta domas turpināšana. Rodžers viens no pirmajiem sāk strādāt ar grupām, izveidoja t.s. T groups (training groups) .
A.Maslovs savu priekšstatu par personības vajadzību struktūru apraksta 1954.gadā izdotajā darbā „Motivācija un personība”. Uzskata, ka pats galvenais cilvēkā ir viņa svarīgākās vajadzības, pēc kā cilvēks tiecas. Maslovs par personības vajadzībām, to struktūru runā kā par vajadzību hierarhiju. Vajadzības ir sakārtotas piecos līmeņos (parasti attēlo kā piramīdu). Pirmais līmenis – fizioloģiskās vajadzības, otrais līmenis – vajadzība pēc drošības, trešais līmenis- vajadzība pēc piederības un mīlestības, ceturtais līmenis- vajadzība pēc pašcieņas, piektais līmenis- vajadzība pēc pašīstenošanās. Personības, kurām ir vajadzība pēc pašīstenošanās bija galvenais Maslova interešu objekts un viņš apzīmē tās kā self actualizating persons. Analizējis ap 300 personībām. Min 10 galvenās šo personu pazīmes: 1- augsti attīstīta realitātes sajūta; 2.- objektīvs sevis un citu vērtējums; 3- spēja koncentrēties uz problēmām, kas atrodas ārpus šaura personisku interešu loka; 4-spontanitāte; 5- autonomija, patstāvība, neatkarība; 6-spēja nodibināt ciešas attiecības ar citiem; 7- kreativitāte; 8- laba humora izjūta; 9- ētikas izjūta; 10- spēja ieraudzīt jaunā gaismā parastas lietas; 11- piederības izjūta visai cilvēcei.
Humānistiskās psihoterapijas veidi: Geštaltterapija- centrālie jēdzieni- figūra un fons, NLP – Neirolingvistiskā programmēšana. Viens no mūsdienu populārākajiem humānistiskās psiholoģijas autoriem ir Staņislavs Grofs.
Kognitīvā psiholoģija
(K.Levins, L.Festingers, Dž. Rotters, Dž.Kellijs, S.Ašs u.c.)
Galvenās idejas un koncepcijas, kas dominē kognitīvajā pieejā ir: personības saturu nodrošina cilvēka izziņas darbība (sajūtas procesi, domāšana, iztēle, runa). Kognitīvās pieejas pamatlicējs Kurts Levins uzskata, ka personība ir dzīves sfēra, ka cilvēks ir subjektīva realitāte. Dzīves kodols un dzīves telpa ir neitrāli. Kamēr cilvēks ne par ko nedomā, viss ir nemainīgs, kā sāk domāt, tā dzīves telpā veidojas segmenti ( pozitīvi, negatīvi). Segmentu dzīves telpā ir ļoti daudz. Kad kāda vajadzība tiek apmierināta, viena segmenta vietā nomainās cits. Kognitīvās disonanses (konflikts starp 2 problēmām) personības pieejas autors Leons Festingers. Piem., smēķētājs ignorē visu negatīvo informāciju par smēķēšanu un smēķē, pieņem un atmet, atlasa informāciju un samazina smēķēšanu. Analizējot šo atzinumu zinātnieki secina, ka disonanse rada diskomfortu. Analizējot kognitīvās disonanse rašanos Festingers izdala 4 galvenos avotus: 1. avotu nosaka personības kognitīvo elementu neatbilstība sabiedriski sociālajām normām (piem. skolotājs kliedz uz skolnieku, disonansi rada skolas ētikas zināšanas un nepareiza uzvedība konkrētā situācijā); 2. iepriekš gūtās pieredzes neatbilstība tā brīža pieredzei; 3. personības kognitīvā elementa neatbilstība sabiedriski sociālajām ievirzēm un pieņemtajiem uzskatiem; 4. loģiskās secības pārtraukšana. Kognitīvās teorijas pārstāvis Džulians Rotters visus cilvēkus sadalīja 2 grupās, 1. grupa – cilvēki ar iekšējo kontroles lokusu, šie cilvēki ir savas dzīves saimnieki, var ietekmēt savu nākotni, uzvedība aktīva, optimisti; 2. grupā – cilvēki ar ārējo kontroles lokusu – pārliecināti ka ir liktenis, pasīvi, ir neapmierināti ar sevi un apkārtējiem. Džordža Kellija personisko konstruktu teorija – tā ir cilvēkam izstrādāta un viņam saprotama doma, ideja, kuru viņš izmanto visa apkārtējā apjēgšanā un vērtēšanā. Personiskā konstrukta būtība slēpjas apstāklī, ka cilvēkā kognitīvie vērtējumi apzināti izvietoti polāros, gudrs – dumjš, bagāts – nabadzīgs, . Vērtējot sevi vai citus cilvēki vērtējumus pieskaita vienam vai otram polam. Konstruktu tipi: pēc pielietošanas fokusa un diapazona, pēc satura uzbūves ( apsteidzošais, varbūtējais), pēc uzbūves plastiskuma (stingrais, brīvais). S.Ašs sociālās percepcijas teorijā pierādīja, ka uztverot citu cilvēku, vērojamas viņa tendences uztveramos raksturlielumus apvienot organizētās, jēdzieniskās sistēmās. Turklāt viens raksturlielums būs centrālais, jēdzienveidojošais, un ap to tiks sagrupēti visi pārējie raksturlielumi. Turpinot sociālās percepcijas īpatnību izpēti, Ašs pievērsās, nonformisma – grupas ietekmes uz personības jēdzienveidojošo kognitīvo struktūru caur starpersonu uztveres īpatnībām, izpēti
Eksistenciālā psiholoģija.
Eksistenciālās psiholoģijas pamatā ir eksistenciālisms, filozofijas virziens, kas radās 19. un 20. gs mijā. Par eksistenciālisma filozofijas pamatlicējiem tiek uzskatīti Martins Heidegers (Martin Heidegger 1889 – 1976) , Sērens Kirkegors (Soren Kierkegaard (1813-55)) un Žans Pols Sartrs (1905–1980), kuri veidojuši uzskatu sistēmu, kas vēlāk kļuva par eksistenciālas psiholoģijas pamatu. Savukārt, par šīs uzskatu sistēmas ienākšanu psiholoģijā, var pateikties Rollo Meijam (Rollo May (1909-94))un viņa līdzgaitniekiem Viktoram Franklam (Viktor Frankl (1905-97)), A. Maslovam(Abraham Harold Maslow (1908 – 1970)) un Hermanam Feifelam (Herman Feifel).
Eksistenciālā psiholoģija balstās uz četriem jēdzieniem, kuri ir cilvēka esamības(eksistences) pamatā – nāve, brīvība, izolācija un bezjēdzība. Tā pievērš uzmanību nevis vienai atsevišķai cilvēka problēmai, bet skata tā dzīves(eksistences) fundamentālākos jautājumus. Tās uzskatu sistēma nosaka, ka ikviens cilvēks ir brīvs un atbildīgs par saviem lēmumiem un izvēli. Cilvēka dzīvi un nākotni veido nevis nejaušības vai situācija, bet viņš pats.
Būtisks ir jēdziens „esība pasaulē”, kas atspoguļo cilvēka un apkārtnes vienotību. Tam ir trīs sastāvdaļas:
• Umwelt – „pasaule apkārt”(pasaules bioloģiskās un naturālās izpausmes)
• Mitwelt – „ar pasauli”(esības sociālais, interaktīvais un interpersoniskais aspekts)
• Eigenwelt – „es – pasaule”(sevis subjektīvā, fenomenoloģiskā pasaule)
• Darbības psiholoģija
• 20.gs. 20-50 gados Krievijā sāka attīstīties ideja par apziņu un tās izpausmēm darbībā. Darbības jēdziens ir daudzpusīgs. Sečenovs runāja par psihisko darbību, saprotot ar to procesus, kas noris reflektoriski. Pavlovs ieviesa jēdzienu par augstāko nervu sistēmu, Behterevs – par korelativitātes darbību, Vigotskis runāja par psihiskām funkcijām kā apziņas darbību. Taču ar marksisma ideju izplatīšanos, kur tās prototips cilvēka attiecībām ar vidi bija darbs, darbības traktēšana ieguva jaunu saturu.
• Pionieris darbības kā īpašas kategorijas izcelšanā, bija Mihails Basovs (1892-1931). Basovs kā psihologs pārstāvēja funkcionālo virzienu.
• Tomēr Basovam bija īpašs aspekts skatījumā uz šo sistēmu. Par tās centru viņš uzskatīja gribu kā funkciju, kas paredz personības gribas piepūli mērķa sasniegšanā. Izpēte balstījās nevis uz ārējām darbībām (refleksiem), bet uz iekšējo jēgu, Basovs nolēma savu pieeju atdalīt no refleksoloģijas un no biheivioristiem, un terminu „uzvedība” viņš aizvietoja ar „darbība”.
• Basovs piedāvāja uzskatīt darbību par struktūru, kas sastāv no atsevišķiem aktiem un mehānismiem, saikni starp kuriem regulē uzdevumi. Struktūra var būt stabila un noturīga (piemēram, kad bērns apgūst kādas iemaņas), bet tā var arī veidoties no jauna (piemēram, kad uzdevums, kas bērnam jāatrisina prasa attapību). Jebkurā gadījumā darbība ir subjektīva.
• Tālākā darbības principa ideja tika attīstīta S.Rubinšteina un A.Ļeontjeva darbos. Basovs 1930.gadā uz Ļeningradas pedagoģisko institūtu uzaicināja vadīt psiholoģijas katedru Sergeju Rubinšteinu (1889-1960). Rubinšteina pamat pētījumu tematika bija zinātnes metodoloģija. Balstoties uz K.Marksa idejām, viņš izveidoja darbības un apziņas vienotības principu.
• Rubinšteins uzskatīja, ka darbība notiek ar reālu priekšmetu starpniecību, taču cilvēks nav atkarīgs no priekšmetiem kā tādiem, bet ir saistīts ar darbībām, kas veicamas ar priekšmetiem. Apziņa, uzstādot mērķus, projektē subjekta aktivitāti un atspoguļo realitāti jūtu un domu tēlos. Tika uzskatīts, ka apziņas daba ir sociāla un ir ciešā saiknē ar vēstures gaitu.
• Aleksejs Ļeontjevs (1903-1979) vispirms sekoja Vigotska virzienam, taču saskaroties ar Basova idejām, viņš tās augstu novērtēja.
• Ļeontjevs uzsvēra, ka darbība ir īpašs veselums. Tā iekļauj dažādus komponentus: motīvus, mērķus, darbību. Tos nevar skatīt atsevišķi, tie veido sistēmu. Piemēram, skolnieks lasa grāmatu, lai nokārtotu eksāmenu. Viņa darbības motīvs ir eksāmena nokārtošana, atzīmes saņemšana, bet darbība – grāmatas satura apgūšana. Iespējama arī situācija, kad saturs pats kļūs par motīvu un spēj aizraut skolnieku tik tālu, ka viņš sāks interesēties par to neatkarīgi no eksāmena vai atzīmes. Tad notiks motīva novirze (eksāmena nokārtošana) uz mērķi (mācību uzdevuma veikšana) un parādīsies jauns motīvs. Iepriekšējā darbība pārvērtīsies patstāvīgā darbībā.
• A.Ļeontjeva darbi: „Darbība. Apziņa. Personība” (1975), „Psihes attīstības problēmas” (1959), „Vajadzības, motīvi un emocijas” (1971).
•
• Vēl darbības psiholoģijas pārstāvji:
• Daniels Borisovičs Eļkoņins (1904-1984)
• Lidija Božoviča (1908-1981)