Cukura diabēts
Uz pacienta jautājumu par normālu cukuru ārstam bieži nākas atbildēt :”Jā, jūsu cukurs ir normāls, bet mēs varam kut ko darīt ar Jūsu svaru un sēdošo dzīves veidu!”
Pat glikozes nelielas novirzes no normas organismam ir nozīmīgas. Asins glikozes līmeņa paaugstināšanas > 5,55 mmol/l sauc par hiperglikēmiju. Pretēji, asins glikozes līmeņa pazemināšanas < 3,33 mmol/l sauc par hipoglikēmiju.
Cukura diabēts mūsdienās ir bieži sastopama slimība. Bet pacientiem vel joprojām ir daudz maldīgu nu nepareizu uzskatu par cukura diabētu, tā attīstību un iespējamiem sarežģījumiem slimības laikā. Parasti pret diabētu izturas ar noliedzošu attieksmi, neveltot nepieciešamo vērību tā ārstēšanai un kontrolei, jo šīs slimības gadījumā bieži vien nav spēcīgas sāpes vai citi izjūtami nopietni simptomi. Taču, ilgstoši slimojot, augstais cukura līmenis asinīs atstāj graujošu efektu uz gandrīz visu organismu.
Cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīgs paaugstināts cukura līmenis asinīs un ar to saistītās izpausmes. Diabēta gadījumā cukura līmenis asinīs ir virs normas jeb, vienkārši sakot, asinīs cukurs ir par daudz.
Normāls cukura līmenis organismā ir atkarīgs no daudziem faktoriem, taču galvenā loma tā regulācijā ir insulīnam. Insulīns veidojas aizkuņģa dziedzerī – īpašās šūnās, kuras sauc par beta šūnām. Aizkuņģa dziedzeris ir sarežģīts orgāns, kas sastāv no dažāda veida dziedzeraudiem. Lielāko daļu aizņem tā saucamie eksokrīnie dziedzeri, kas ražo gremošanas procesiem nepieciešamos fermentus, kuri, nonākot zarnās, veicina barības pārstrādi. Taču aizkuņģa dziedzerī ir arī tā sauktie endokrīnie dziedzeri, kas izdala bioloģiski aktīvas vielas jeb hormonus, tai skaitā, insulīnu. Endokrīno dziedzeru b šūnas izdala insulīnu, kas, nonākot tieši asinīs, aktīvi iesaistās cukura līmeņa regulācijā.
Kā cukurs nonāk un darbojas mūsu organismā?
Ar uzturu mēs uzņemam 3 galvenās uzturvielu grupas: ogļhidrātus, taukus un olbaltumvielas. Visvairāk cilvēks ar uzturu uzņem tieši ogļhidrātus, kas bagātīgi atrodami maizē, rīsos, kartupeļos, saldumos. Uzņemtie ogļhidrāti, nonākot gremošanas traktā, tiek sašķelti līdz glikozei, kas no tievajām zarnām uzsūcas asinīs. Tādejādi paaugstinās cukura līmenis asinīs. Ar asinīm glikoze (cukurs) tiek transportēta uz šūnām, kurās tā tiek izmantota enerģijas ieguvei. Glikoze ir galvenais šūnu enerģijas avots. Lai glikoze varētu veikt savu dabisko funkciju, tai jāiekļūst šūnā, bet šai norisei nepieciešams insulīns, kuru tēlaini varētu apzīmēt par atslēgu. Insulīns atslēdz šūnas vārtus, lai glikoze varētu iekļūt šūnā un iesaistīties enerģijas procesos.
Ja organismā insulīna trūkst, glikoze šūnās iekļūt nevar, tā paliek asinīs, un līdz ar to paaugstinās cukura līmenis asinīs. Tātad cukurslimība rodas, ja organismā ir daļējs vai pilnīgs insulīna trūkums.
Pacients un veselības kontroles testi
Cukura diabēts un asins glikoze
Cukura diabēta slimnieki visbiežāk apmeklē ārstu tikai reizi mēnesī, bet glikozes līmenis asinīs var būtiski mainīties vienas dienas laikā. Tādēļ prasme un iespēja pašam pacientam jebkura laikā un vietā noteikt glikozes līmeni asinīs neapšaubāmi palīdz ārstam koriģēt slimnieka dietu un nozīmēt nepieciešamo insulīna devu. It īpaši,- ja slimniekam priekšā stāv spraiga fiziska slodze vai bīstama aktivitāte (piemēram, auto vadīšana).
Tāpēc nozīmīga kontroles sastāvdaļa ir zināšanas par diabētu. Jums jācenšas uzzināt par diabētu pēc iespējas vairāk. Tikai mācoties par diabētu un praksē izmantojot šīs zināšanas, Jūs varat pakļaut slimību sev, dzīvot aktīvu un pilnvērtīgu dzīvi.
Citas ļoti svarīgas diabēta ārstēšanas sastāvdaļas kurus pacients pats var kontrolēt ir šādas:
• uztura režīms (diēta);
• regulāra fiziskā slodze;
• pareiza glikozes līmeni pazeminošo tablešu lietošana;
• paškontrole (glikozes līmeņa regulāra noteikšana asinīs un urīnā mājas apstākļos);
• stresa mazināšana;
• diabēta komplikāciju profilakse un ārstēšana.
Pacients pieraksta un sniedz ārstam vai medicīnas māsai ziņas, kas nepieciešamas, lai koriģētu arestēšanu. Pacients pats arī novēro, ka uztur produkti, fiziska slodze, spriedze u.c. ietekmē glikozes līmeni asinīs un savas kompetences līmenī to koriģē. Kopīgi ir panākti labāki ārstēšanās rezultāti.
Uztura režīms (diēta)
Jums jāēd tā, lai pārmērīgi nenoslogotu aizkuņģa dziedzeri un organismam pietiktu ar nelielo daudzumu insulīna, kas Jums vēl izdalās:
– pilnīgi jāizslēdz no uztura tīrs cukurs un produkti, kas to satur (konfektes, šokolāde, saldējums, halva, zefīrs, cepumi, tortes, krēmi utt., arī medus);
– jāēd uzturs, kas bagāts ar šķiedrvielām (balastvielām) – rupja maluma miltu maize, dārzeņi, augļi;
– pēc iespējas mazāk jāēd rafinēti produkti (balto miltu izstrādājumi, produkti, kas pakļauti ilgstošai pārstrādei, – augļu sulas u.c.);
• ogļhidrāti (kartupeļi, maize, augļi, putraimu ēdieni u.c.) jāsadala vienmērīgi pa ēdienreizēm visas dienas garumā.
Ja Jūs ievērosiet šos ieteikumus un Jums ilgstoši būs labi kompensēts diabēts, Jums ir cerības, ka insulīna injekcijas vēl tik drīz nebūs Jums nepieciešamas.
Kas ir balastvielas?
Balastvielas ir grūti sagremojamā produktu daļa. Daudz balastvielu satur augļi, ogas, dārzeņi. Ēdot balastvielām bagātu uzturu, glikozes līmenis asinīs palielinās daudz lēnāk. Ja uzturproduktus iepriekš apstrādā, tie straujāk ceļ glikozes līmeni asinīs. Tāpēc labāk ēst rupja maluma miltu maizi un augļus, nevis baltmaizi un dzert augļu sulas. Jums obligāti jāseko arī tam, cik daudz maizes, dārzeņu, augļu vai ogu Jūs apēdat. Visi šie produkti lielā daudzumā Jums ir nevēlami.
Produkti ar ļoti mazu balastvielu daudzumu, kas II tipa diabēta slimniekiem nav ieteicami, ir šādi:
baltmaize; tortes, pīrāgi, smalkmaizītes; augļu sulas; saldējums; makaroni.
Ja Jūs vēlaties saudzēt aizkuņģa dziedzeri, neēdiet lielas porcijas trīs reizes dienā. Jūsu aizkuņģa dziedzeris nevar tūlīt izdalīt tik daudz insulīna, tāpēc glikozes līmenis asinīs strauji celsies. Tas pats ogļhidrātu daudzums Jums jāsadala nevis trīs lielās, bet gan piecās sešās mazās porcijās.
Ja Jums ir lieka ķermeņa masa centieties novājēt. Tad insulīns, ko producē aizkuņģa dziedzeris, darbosies daudz labāk.
Lai samazinātu ķermeņa masu, būtu jāatsakās no šādiem ēdieniem:
sviesta, augu eļļas, margarīna, majonēzes; riekstiem; treknas siļķes, skumbrijas, kūpinātām zivīm; zivju konserviem eļļā; saldā krējuma; trekniem un kausētiem sieriem; diabētiskās šokolādes un konfektēm; alkohola.
Glikozes līmeni asinīs noteikšana.
Glikozes līmeni asinīs nosaka tukšā dūšā. Pēc tam izmeklējamā persona apēd 100 g saldumu(šokolādes), uzdzerot vārītu ūdeni, vai 300 — 400 g vīnogu. Atkārtoti nosaka glikozes līmeni asinīs pēc 40, 80 un 120 minūtēm no ogļhidrātu slodzes sākuma.
1. Uzmanīgi atveriet koda sensora iepakojums. Uzmanību! Nedrīkst aiztikt
ar rokām koda sensora gaišo galu (metālisko virsmu).
Ievadiet sensora galu glikometra spraugā. Glikometrs ieslēgsies un
atskanēs dubults akustisks signāls un displeja lodziņā parādīsies kods.
Uzrādītajam kodam jāsakrīt ar norādīto kodu uz paša sensora. Ja sensors ievadīts par lēnu vai nav ievadīts līdz galam, tad parādīsies nepareizs kods. ādā gadījumā kodēšana jāatkārtot.
Izņemiet koda sensoru un uzmanīgi ievietojiet atpakaļ iepakojumā.
2. Uzmanīgi atveriet viena testa sensora iepakojumu, atlociet tā malas. Uzmanību! Nedrīkst aiztikt ar rokām sensora gaišo galu (metālisko virsmu).
3. Sensoru atstājiet pusatvērta folija un ar paplašināto malu uz augšu ievadiet līdz galam glikometra spraugā. Atskanēs akustisks signāls, displejā parādīsies koda kods un iepriekšējā mērījuma rezultāts. Uzmanīgi noņemiet no sensora iepakojuma foliju, bet neaizmetiet to prom, vēlāk ar tās palīdzību izņemsiet izmantoto sensoru.
4. Rūpīgi nomazgājiet rokas siltā ūdenī, neizmantojot nekādus dezinfekcijas līdzekļus, un nosusiniet
5. Ar skarifikatoru izdariet dūrienu pirksta un iegūstiet nelielu asiņu pilienu (vēlams, bez spiešanas).
6. Ar sensora galu pieskarieties asins pilienam. Sensors pats iesūks vajadzīgo asiņu daudzumu līdz atskan akustisks signāls. Pēc 60 sekundēm displejā parādās mērījuma rezultāts.
7. Tūlīt pēc rezultāta nolasīšanas, izņemiet sensoru no glikometra, izmantojot iepakojuma foliju.
Literaturas saraksts
1. „Oghidratu v/m organismā”—1999g. 55. lpp
2. „Visparīga klīniskā patoloģiskā fizioloģija” – 1993.g. 75.lpp
3. „Speciala klīniskā patoloģiskā fizioloģija”—1998. g 220. lpp