Viduslaikos cilvēku atzina vispirms kā pārindividuālās kārtības locekli, kurai cilvēks ir padots savā ticībā. Viduslaikos cilvēks kļuva par personu, pirmkārt, pateicoties saistībai ar kolektīvo veselumu, ko uztvēra kā dievišķā plāna ieroci, plāna, kurā cilvēks atklāj savu Bībeles pirmtēlu, otrkārt, pateicoties Kristus unikālajam liktenim zemes virsū, kas ļāva katram ticīgajam sajust sevi kā indivīdu – ne kā pašu par sevi, bet kā to, kas spējis kļīt par personību visas cilvēces glābšanas vārdā. Personiskās esības spilgtuma maksimumu pauda Dieva izredzētība, svētumu – spēja atsacīties no sevis maksimāli iespējamā pakāpē.
Turpretim renesansei atklāja indivīdu tā vienreizīgumā. Šai laikmetā saprast cilvēku kā suverēnu būtni nozīmēja viņu dievišķot: pirms personība notieca savas robežas, tā sevi pasludināja par bezgalīgu un vismaz potenciāli sevi par tādu arī izjuta.
Renesanses individuālismam raksturīgi milzīgi mērogi, jo nebija vēl novilktas striktas robežas starp indivīdu un pasauli. Hipertrofētā persona iekļāva sevī visu, paplašinot konkrēto indivīdu līdz makrokosmiskam apjomam.
Viduslaikos interese par cilvēku liecināja par visas cilvēces tieksmi pēc svētuma, mūžibas; renesansē zemes dzīve kā tāda ieguva pati savu nozīmi.
Indivīds renesansē salīdzinājumā ar viduslaikiem ieguva daudz lielāku patstāvību. Viņš arvien biežāk pārstāvēja nevis kādu koorporāciju, bet pats sevi; tas arī bija jaunās pašapziņas pamatā, kura izpaudās lepnuma un pašapliecinājuma, sva personiskā spēka un talanta apjausmā. Renesanses indibvīds visus sasniegumus piedēvēja tikai sev, norādot, ka tikumība un prāta spējas veidojas neatkarīgi no vecākiem, senčiem, iedzimtības.
Renesansē cilvēks it kā atvēra acis un paskatījās sev apkārt. Tas vairs neraudzījās uz debesīs notiekošajām mistērijām, ne arī zem viņa esošajām ugunīgajām elles briesmām un arī vairs negremdējās sevī, lauzot galvu par savas izcelsmes likteņa jautājumiem.Cilvēks sāka tiekties aptvert un izzināt zemi kā savu īpašumu, kas viņam sagādā estētisku baudījumu. Renesanse bija strikti orientēta uz šīszemes pasauli.
Cilvēka ideālo stāvokli renesansē attēloja kā šīszemes svētlaimes panorāmu. Viduslaiku vertikālais skats uz mūžīgo dzīvību, kam bija raksturīga paļāvība “uz augšu”, vairs neatbilda laikmeta mentalitātei. Cilvēkam gribējās iekārtoties šīszemes dzīvē, gūt panākumus, baudīt esamības prieku. Viduslaikiem raksturīgo grēcīguma izjūtu nomainīja lepnības un pašapziņas pilnās pretenzijas uz paradīzi, kuras iestāšanos jau paredzēja tuvākajā nākotnē.
Cilvēkam atklājās viņā neierobežotās iespējas. Cilvēks, kā uzskatīja Džovanni Piko della Mirandola, ir starpposms satrp Dievu un pasauli: viņš var būt līdzdalībnieks augstāko sfēru procesos, nepametot zemākās, un nolaisties zemākajās, nepametot augstākās. Līdz ar to tika pārvarēta plaisa starp dievišķo un Zemei piederošo. Viduslaiku augstākie principi kļuva cilvēkam tuvi un saprotami, gandrīz vai pārvēršoties par ikdienas priekšmetiem, bet cilvēciskais pārvērtās, transformējās par dievišķo.
Renesanse noliedza vduslaikiem raksturīgo, autoritāšu itekmēto domāšanu, taču to neatmeta, bet gluži pretēji – noveda līdz galējībai. Proti, renesanse padarīja visas autoritātes par vienlīdzīgām. Tāpēc jebkura autoritāte kļuva partikulāra, relatīva, nepilnīga patiesības iztiecēja. Neviena atsevišāk doma vairs nevarēja pretendēt uz absolūtu patiesību. Viss kļuva relatīvs. Arī filosofija vairs nebija tieši saistīta ar baznīcas mācību, un teoloģijas monopols zuda, jo domātāji orientējās uz juteklisko pieredzi, jauno mācību par dabu. Filosofija sāka interesēties par visu.
Viduslaiku domātāji nebija mazāk talantīgi un mazāk izglītoti, taču viņiem bija pavisam cita pašapziņa: viņi necentās visus pārspēt, tas nebija viņu apzināts mērķis. Turpretim 15. gadsimtā atšķirība no citiem kļuva par apzināti kultivētu personisko iezīmi, bet dotumi un meistarība – par godkāres apmierināšanas līdzekli.