Kopsavilkums kultūras vēsturē
Latviešu dziesmu svētku sākotne, teātris (1860-1890. gadi),Rīgas Latviešu teātris.
Latvian song festival beginning, theater (1860-1890.age), Riga Latvian theater.
Atslēgas vārdi: teātris, Rīga, gaisotne, nacionālisms, avīzes, aktivitāte, rakstnieks, dziesmu svētki, jaunlatvieši, grāmatas, skatuve.
1. Latviešu dziesmu svētku sākotne
1.1. Latviešu dziesmu svētku tradīcija cieši saistīta ar tautas garīgo atmodu un jaunlatviešu kustību 19.gs.2.pusē. Dziesmu svētku rīkošanu rosināja Baltijas vācu dziedāšanas un mūzikas biedrību dibināšanu. 1869.gadā tika nodibināta Vecpiebalgas Dziedāšanas biedrība, kur aktīvi darbojās A. Kronvalds, J. Pilsātnieks, brāļi Kaudzītes. 1870.gadā izveidoja Vietalvas Dziedāšanas biedrību. Biedrības uzturēja ciešus kontaktus ar Rīgu. Dziesmu svētki atspoguļo noteiktu tautas mūzikas kultūras attīstības posmu, kā arī kora dziedāšanas māksliniecisko līmeni un īpatsvaru.
Atšķirībā no kādreiz paustā šauri nacionālistiskā viedokļa, ka latviešu zemnieku kultūra un vācu pilsētnieku kultūra attīstījās kā divas neatkarīgas straumes un lielā mērā palika viena otrai svešas, šodien Latvijā tiek atzīta šo kultūru mijiedarbība. Tā latviešu tautai ļoti raksturīgā koru kultūras un dziesmu tradīcija.
1.2. Jau 1868.g. 15. decembrī nodibināja dziedāšanas komisiju, kas pārņēma Purāta dziedātājus, taču tai brīdī – domājams, Purāta teātra interešu dēļ- koris izrādījās izklīdis, un tā organizēšana bija jāsāk tikpat kā no jauna. Tālab pirmajā plašākajā Rīgas Latviešu biedrības vakarā nākošā gada janvārī pašu kara vietā dziedāja bramberģieši no kurzemes. J. Fogelmaņa vadītajs 40 dziedātāju lielais koris „Līgo” guvis labus panākumus, kas mudināja biedrību piegriezt vairāk vērības pašu korim, un 4.maijā tā salīga Purātu par jaunu, maksājot viņam pat noteiktu algu.
1.3. Jaunais Purāta sastādītais koris pirmoreiz dziedāja biedrības nama pamatakmens svinībās 1869.gada Jāņos un drīz pēc tam Merķeļa pieminekļa atklāšanā Katlakalnā. Darbs tomēr ne visai veicies, un novembrī Purāts no Rīgas Latviešu biedrības kara vadoņa amata atteicās.
1.4. Rīga laika gaitā bija izaugusi par tāli slavenu pilsētu, ko pazina ne tikai politisko karšu pārveidotāji vien. Pašu latviešu līdzdalība Rīgas likteņos toties gadsimtiem bija sekundāra: latvieši neieguva vairāk kā dažus ap vācu ienākšanu paturētos amatus ,un, kas izlauzās tālāk, tie iekusa majoritātē un pārvācojās.
1.5. Rīgā dzīvojošais hofrāts Bernhards Dīriķis, vēlākais latviešu aviežniecības tēvs, izlēma, ka latviešiem- tāpat kā baltvāciem – nepieciešama sava literātu biedrība. Dīriķa domu biedrs bija arī Valdemārs un dedzīgais nacionālisma cīnītājs Kaspars Biezbārdis, un, kad iniciatori izdibināja, ka arī toreizējais ģenerālgubernators Suvorovs šādai idejai nav gluži pretī, 1860.g. parakstīja biedrības statūtus, pēc kam tos iesniedza valdībai.
1.6. 1836.g. Rīgā tika sarīkoti pirmie vā¬cu sabiedrības Mūzikas jeb Daugavas svētki, 1857. — 1. Bal¬tijas vīru koru dziedāšanas svētki Rēvelē (tag. Tallinā), 1861 – 1. Baltijas dziesmu svētki Rīgā. Latv.dziesmu svētku kustību aizsāka ap¬vienoto koru koncerti Kroņa Vircavas (tag. Vircavas pag.) “Vilkpēdās” un dziesmu svētki Dikļos (1864). Līdzīgi vietēji dziesmu svētki tika organizēti Valkā (1868), Cēsīs un Dobelē (1870). Diriģentu sagatavošanā liela nozīme bija Vidze¬mes skolotāju semināram. Latvijā dziesmu svētki ir kļuvuši par visspilg¬tāko latv. tautas kultūras un nacionālās identitātes apliecinājumu.
Rīgas Latviešu biedrība 1873.gada 26.-29.jūnijā sarīkoja Pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus. Pēc Latvijas enciklopēdijā atrodamajiem datiem, šajos svētkos piedalījās 45 kori (1003 dziedātāji, no tiem 791 vīr.,212 siev.) un Jāņa Bētiņa vadītais Irlavas skolotāju semināra orķestris (30 mūziķi). Dziesmu svētku virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle.
2. Teātris (1860.-1890. gadi).
2.1. Pirmais Rīgas pilsētas (Vācu) teātris
1782. gadā tiek atklāta Pilsētas vācu teātra ēka – tobrīd tajā notiek gan dramatiskā teātra izrādes, gan operas un baleta uzvedumi. Repertuāra ziņā 18. gadsimta teātris aktīvi seko nozīmīgākajiem Eiropas mūzikas dzīves notikumiem.
Volfganga Amadeja Mocarta opera “Bēgšana no Seraja” Rīgā tiek iestudēta jau 1785. gadā, “Burvju flauta” – 1797. gadā, tas ir tikai dažus gadus pēc šo operu pirmiestudējumiem Vīnē.
Rīgas pilsētas (Vācu) teātris no 1782. gada atradās mecenāta O. H. fon Fītinghofa uzceltajā namā (tag. Vāgnera zāle) Iekšrīgā, Lielajā Ķēniņa ielā. Teātris bija pirmais, kuram pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas 19. gs. 60. gados bijušā Pankūku bastiona vietā tika uzcelts jauns teātra nams, kuru nodēvēja par Pirmo Rīgas pilsētas (Vācu) teātri (tag. Latvijas Nacionālā opera). 1863. gadā atklāj arhitekta Ludviga Bonšteda (1822. – 1885.) projektēto jauno Rīgas vācu teātra ēku ar 1240 vietām. Atklāšanas svinībās atskaņoja kapelmeistara K. Dimona svētku uvertīru, tika spēlēta baltvācieša V. Gērca svētku spēle “Apollona balva”.
Pirmā operas izrāde latviešu valodā Rīgā sniegta 1883. gadā, bet desmit gadus vēlāk uzvesta pirmā latviešu komponista opera – Jēkaba Ozola (1863. – 1902.) viencēliens “Spoku stunda”.
Līdz pat Pirmajam pasaules karam Pirmais Rīgas pilsēta (Vācu) teātris saglabāja muzikālā teātra iezīmes. Šeit izrādīja ne tikai dramatiskus iestudējumus, bet arī operas, operetes un baletus. Daudzi aktieri tika speciāli “izrakstīti” no Vācijas vai Austrijas un, nostrādājuši līguma laiku, atkal atgriezās dzimtenē. Viens no slavenākajiem tālaika uzaicinātajiem aktieriem bija vēlākais Berlīnes teātra vadītājs Ludvigs Barnajs (1841-1924). Pirmajā Rīgas profesionālajā teātri bija lieliski aktieri, bet to nebūt nevarēja sacīt par šī teātra uzvedumiem, jo publika pieprasīja banālas operetes, lai teātrī omulīgi pavadītu laiku.
2.2. Teātra klātbūtne nenoliedzami ietekmēja pilsētas gaisotni, kaut arī sākotnēji tā izrādes nebija pieejamas visiem cilvēkiem, taču tik un tā Rīgas iedzīvotāji pierada domāt, ka teātris ir viens no viņu lielākajiem lepnumiem.
2.3. 70.gados komēdiju skaits palielinājās, taču neaizēnojās klasisko daļu ne dramatiskajā, ne muzikālajā repertuārā.
3. Rīgas Latviešu teātris.
3.1. Pirmo izrāžu organizētāji it bieži bija arī aktieru sastāvā. Tomēr viņi bija sabiedrībā pazīstami cilvēki, un senā tradīcija (vēl no antīkajiem laikiem) noteica, ka organizēt teātri ir labi, bet spēlēt – ne. Vēl 10 gadus pēc teātra dibināšanas sabiedrība tā arī nezināja pirmo aktieru vārdus, un diez vai lielākā to daļa kādreiz tiks izzināta. Zināmi ir tikai kādi 2 vai 3 vadošie teātra aktieri, kuru vārdi nejauši ir nokļuvuši “Baltijas Vēstneša”, “Mājas Viesa” un citu izdevumu ziņās.
3.2. No nedaudzajām lugām, kas tolaik bija latviski iespiestas, rīkotāji izvēlējās Jaunā Stendera lokalizēto Holberga komēdiju „ Žūpu Bērtulis”, kas iepriekšējā gadā bija iznākusi jaunā, pārlabotā izdevumā. Telpas šai un arī nākamajām izrādēm atrada Vingrotāju biedrības zālē. Zāle bija skatītāju pilna, un izrāde deva komitejai 190 rubļu un 29 kapeikas atlikuma. Atsauksmes bija ļoti atzinīgas, izrādījās, ka pasākums visādā ziņā ir veiksmīgs. Tas spārnoja dalībniekus tālākai rosmei. Tolaik vīriešiem un sievietēm mēdza būt šķirtas organizācijas. Tāpēc kā minētās komitejas nozarojums tā paša 1868.gada sākumā noorganizējās arī „Latviska sievišķu biedrība priekš trūkumu cietējiem” . labdarības pasākumi bija tolaik ļoti parasti vācu un krievu biedrībās, tāpēc tiem viegli varēja saņemt nepieciešamo atļauju. Nedaudz vēlāk tika apstiprināti Rīgas Latviešu labdarības biedrības statūti. Šī biedrība kļuva par sieviešu komitejas pēcteci.
3.3. Rīgas Latviešu biedrība pārņēma un turpināja tālāk visas tās darbības nozares, ko bija ievadījusi palīdzības komiteja, to skaitā arī teātris. Ja pirmajā darbības mēnesī runasvīru sapulce nodibināja īpašu teātra komisiju, ievēlēdama tanī tirgotāju R. Dītrihu, dzelzceļa ierēdni P. Šiliņu un skolotāju M. Bankinu. 1870.gada 19. februārī iesvētīja jaunuzcelto Rīgas Latviešu biedrības namu, un nākamajā dienā te notika izrāde. Pirmais latviešu teātra kolektīvs nu bija ieguvis savas telpas, savu skatuvi.
3.4. Vispirms – latviešu patstāvības centieni visās jomās mudināja likt vienlīdzības zīmi starp traucējošo baltvācu sabiedrību ar tās privilēģijām un iesīkstējušajiem uzskatiem un tās lolojumu – Rīgas Pilsētas teātri. Tāda nostāja turpinājās līdz pat nesenai pagātnei. Tur neko nelīdzēja Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Poruka, Raiņa un citu ar teātri lielākā vai mazākā mērā saistītu latviešu gara darbinieku atstātās liecības par Rīgas Pilsētas teātrī gūtajiem mākslas iespaidiem.
3.1. Secinājumi
• Dziesmu svētki atspoguļo noteiktu tautas mūzikas kultūras attīstības posmu, kā arī kora dziedāšanas māksliniecisko līmeni un īpatsvaru.
• Teātris iespaidoja cilvēku dzīves
• Ar izrādēm tika veiktas dažādas labdarības
Svešvārdu skaidrojums
Jaunlatvieši – jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50. – 80. gados.
Mecenāts – bagāts zinātnes un mākslas veicinātājs.
Pankūku bastions- viens no Rīgas nocietinājumu sistēmas elementiem.
Uvertīra – orķestra skaņdarbs, operas, baleta ievads, kurā īsumā izteikta darba pamatdoma.
Izmantotie resursi
Grāmatas:
1. Kundziņš K. „ Latviešu teātra vēsture 1.daļa”, Liesma, Rīga 1968, 56-66.lpp.
2. Bērzkalns V., „Latviešu dziesmu svētku vēsture 1864-1940.gads”, grāmatu draugs 1965, 31.-52.lpp
3. Latvijas zinātņu akadēmijas vēstis, A daļa, 1997.gada 51.sējums, Nr. 3/4, 102 – 111.lpp.
4. Avotiņa A. u.c., Latvijas Kultūras vēsture, Rīga, Zvaigzne ABC, 2003., 160.-164.lpp.
Interneta resursi:
5. http://lv.wikipedia.org/wiki/Jaunlatvie%C5%A1i