13. gadsimts
1201. gadā bīskaps Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, jo savu līdzšinējo rezidenci uzskatīja par nedrošu ( vācu kuģiem ceļā uz Ikšķili bija uzbrukuši lībieši ). Lībiešu ierādītajā vietā sāka celt ēkas un jau 1202. gadā Rīgā ieradās pirmie vācu namnieki. Bīskaps Alberts kļūst par pilsētas senjoru un viņa varu pārstāv dogts (advocatus ), kura uzdevums ir spriest tiesu. Bīskaps Alberts 1202. gadā dibināja Zobenrāļu ordeni ( fratres militae Christi ), kas kļūst par Rīgas bīskapa vasali. Lai uzturētu labas attiecības ar vācu tirgotājiem, bīskaps Alberts piešķīra viņiem tiesības, kādas pastāvēja Visbijas pilsētā Gotlandē ( pilsētas tiesības ).
No 1203. g. sākas baltu, igauņu, krievu uzbrukumi Rīgai. Visbīstamākais esot bijis 1210. g. kuršu uzbrukums Rīgai, kura atvairīšanas dienu 13. jūliju ( Sv. Mārgrietas dienu) turpmāk svinēja. Rīga kļūst par nozīmīgāko ekonomisko un tirdzniecisko centru Baltijā. 1217. g. bīskaps Alberts lūdz Dānijas karaļa Valdemāra otrā palīdzību igauņu pakļaušanā, par to apsolot arī Rīgas pilsētu. Rīdzinieki bīskapa varas mazināšanos izmantoja savās interesēs un Dānijas karaļa varas pārstāvim bruņiniekam Gotšalkam Rīgā nostiprināties neizdodas. Sākot ar 1226. g. pilsētas iedzīvotāju sapulce ievēl rāti – pilsētas padomi, kura kļust par augstāko pārvaldes orgānu ( arī tiesas lēmēju un finanšu pārraudzītāju). Rīga izveido savu ģerboni un karogu ( balts krusts un melna pamata ).
Bīskaps Alberts panāk Dānijas karaļa atteikšanos no Rīgas, bet par bīstamu konkurentu jau ir kļuvis Zobenbrāļu ordenis un arī paši rīdzinieki cenšas saglabāt savu patstāvību. Lai risinātu konfliktu, Rīgā 1225. g. ierodas pāvesta kūrijas vicekanclers Modenas Viļums. Galvenais rīdzinieku guvums ir 1211. g. piešķirto Gotlandes tiesību attiecināšanu uz visiem namniekiem.
Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā pretenzijas uz Rīgas pilsētu izvirza jaunizveidotais Livonijas ordenis. Lai nepieļautu feodālo senjoru nostiprināšanos, rāte pieņem lēmumu, ka gruntsgabalus Rīga var pārdot tikai namniekiem.
60. – 70. g. saasinās attiecības starp ordeni un arhibīskapu ( 1269. g. ordenis arestē arhibīskapu Albertu otro Suerberu ). Pēc atbrīvošanas 1271. g. Alberts otrais un vēlāk arī viņa pēcteči meklē rīdzinieku atbalstu. Rīgas pilsēta sūdzējās pāvest kūrijai Romā, ka Livonijas ordenis tracē tirdzniecības attīstību ( ordeņa brāļi ņemot muitas no rīdzinieku precēm un paši tirgojoties ). 1297. g. konflikts pārauga karā ( 1297. – 1330. g. )
Pilsētas ekonomiskais pamats bija tirdzniecība. 1282. g. Rīga iestājas Hanzā. Galvenie tirdzniecības partneri bija Lībekas tirgotāji un holandieši, galvenās eksportpreces – vasks un zvērādas, lini un kaņepāji. Importpreces – audumi, siļķes, sāls, vīns un alus, metāli. Rīgas amatniecība bija samērā sīki specializēta, cestures avotos galvenokārt minēti – kalējji, maiznieki, miesnieki, metālapstrādātāji, drēbnieki, kurpnieki u.c. Amatnieki bijas apvienoti cunftēs, kuras iespējams, sāka veidoties jau 13. gs. Sadzīves unkultūras tradīcijas spilgti izpaudās kopīgu svētku svinēšanā. 1211. g. pie Doma baznīcas dibināta pirmā skola, kura mācības notika latīņu valodā . Noteicošie stili arhitektūrā – romānika un gotika.
Pēc 1211. g. rīdzinieki apvienojas ģildēs, pirmās – Svētās trīsvienības un Svētā krusta ģilde. 13. gs. beigās izveidojās Melngalvju brālība ( neprecētu ārzemju tirgotāju apvienība, kuras patrons bija sv. Maurīcijs ).
14. gadsimts
No 1297.-1330.g. turpinās Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa karš. Pilsēta lūdz palīdzību Lietuvai un sākotnēji sabiedrotie gūst panākumus. Kad Livonijas ordenim palīgā ierodas bruņinieki no Prūsijas, sabiedroto karaspēks piedzīvo smagu sakāvi. Abas puses vienojas, ka konflikta šķīrējtiesnesis būs Lundas arhibīskaps Izarns.1304.g. pieņemts lēmums pēc kura ordenim jāatdod pilsētai tās īpašumi, Rīgā nedrīkst uzturēties vairāk par 20 ordeņa brāļiem un ordenis un pilsēta nedrīkst traucēt viens otra tirdzniecību. Tiesas spriedums neapmierina ordeni un turpinās gan diplomātisks, gan militārs karš. Arī pāvesta Klementa V kapelāna Fronciska de Moliano mēģinājumi atrisināt problemas ir neveiksmīgi. 1313.g. starp Rīgu un Livonijas ordeni tiek noslēgts miera līgums . 1316.g. kara darbība atjaunijas, jo ordenis ir slēdzis vienošanos ar Rīgas domkapitulu un arhibīskapa vasaļiem vērstu pret Rīgas pilsētu. Par kara centru kļūst Daugavgrīvas cietoksnis. Kad 1329.g. Vācu ordeņa uzbrukuma rezultātā lietuvieši vairs nevar palīdzēt Rīgai, Livonijas ordenis uzsāk Rīgas aplenkumu.Pēc pus gada Rīga kapitulē un kļūst atkarīga no Livonijas ordeņa. 1332.g. Rīgas ģērbonī krusta spieķa vietā parādās ordeņa krusts. Konflikti ar ordeni bija beigušies, bet pasliktinājās pilsētas attiecības ar Rīgas arhibīskapu.
Visu 14.gs. Rīgas arhibīskapi turpina cīnīties par savām tiesībām pilsētā. Rīdzinieki ordeņa un Rīgas arhibīskapa centienus iegūst dominējošo lomu pilsētā izmanto dažādu privilēģiju iegūšanai. 14.gs. 70-os gados atkal atsākas nesaskaņas starp pilsētu un ordeni, jo Rīga cenšas mazināt sava feodālā senjora varu. Lai izbeigtu nesaskaņas Livonijā, 1397.g. pāvests izdod bullu, kura mazināja arhibīskapa ietekmi. Par arhibīskapiem varēja kļūt tikai ordeņa brāļi. Līdz ar to arhibīskapijas suverenitāte tika iznīcināta. Svarīgos politiskos notikumos Rīgas rāte bija spiesta rēķināties ar tirgotājiem un amatniekiem. 1354.g. tiek dibināta Lielā Ģilde. Amatnieki (meistari) apvienojās Mazajā Ģildē. 14.gs vidū Rīgu izsludina par visu tranzītpreču izkraušnas vietu- Rīgas tirgotāji kļūst par starpniekiem. Galvenās eksportpreces bija vasks un zvērādas, galvenā importprece- audumi (pārsvarā no Flandrijas). Arī 14.gs. tirdzniecība ir galvenā nodarbošanās nozare Rīgā.
14.gs. Rīgā apstiprināti kalēju, mucenieku, mūrnieku, vadmalnieku, zeltkaļu, maiznieku, kupnieku, drēbnieku un kažocnieku cunftu statūti.
Lai cīnītos pret ugunsgrēkiem, Rīgā nostabilizējas mūra ēku celtniecība.
1353.g. Rīgā nodibina 1. laicīgo skolu lai sagatavotu pilsētas parvaldei nepieciešamos ierēdņus.
Iecienīts atpūtas veids Rīga bija teātra uzvedumi par bībeles tematiem, visplašāk svinētie svētki- Vastlāvji. Nozīmīgu vietu kultūras dzīvē ieņēma mūzika.Vēstures avotos Jēkaba baznīcas ērģeles pirmo reizi minētas 1392.g.
12. gadsimts
Rīgas pirmsākumi meklējami jau 11. – 12. gs. Šajā laikā pieauga Daugavas kā tirdzniecības ceļa nozīme, tās krastos radās jaunas apmetnes un tirdzniecības vietas.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Rīgas teritoriju apdzīvojuši galvenokārt Daugavas lejtecē dzīvojošie līvi, Kurzemes ziemeļu daļas iedzīvotāji vendi vai pārkuršotie līvi (atrastās zemgaļu, latgaļu un sēļu senlietas, iespējams, liecina arī par šo tautību klātbūtni) , kuri dzīvojuši ciemos. Viens ciems atradies Daugavas piekrastē starp tagadējo Kaļķu un Mārstaļu ielu, otrais – pie senās ostas Rīgas upes lejasgalā (mūsdienu Alberta laukuma vietā). Ciemus veidojušas nelielas sētas, savstarpēji norobežotas ar stāvkoku žogiem. Koka guļbūves tehnikā celtās ēkas apsildītas ar māla kleķa vai akmens krāvuma krāsnīm un pavardiem. Bez dzīvojamā nama katrā sētā bijusi arī saimniecības celtne – klēts un segta mājlopu novietne. Piebūves pie ēkām izmantoja kā amatnieku darbnīcas. Katra ciema teritorija bijusi apmēram 3 ha. Iedzīvotāji nodarbojušies ar zvejniecību, dravniecību, lopkopību un amatniecību – metāla, koka, dzintara un kaula apstrādi. Par zvejniecības īpašo nozīmi liecina atrastie tīklu pludiņi, žebērkļi, harpūnas, murdi, makšķerāķi. Daļai tīklu pludiņu ir īpašumzīmes. Dravniecība nodrošināja iedzīvotājus ar medu, kuru lietoja gan kā saldinātāju, gan kā ārstniecības līdzekli un vasku, kuru izmantoja sveču liešanai. Daudzi atradumi liecina par tirdzniecību ar seno Krievzemi un Rietumeiropu (stikla trauki, šīfera galodas, ornamentētas bronzas bļodas, vadmalas gludināmie akmeņi u. c.)
Zem celtņu pamatiem atrasti ziedojumi. Pēc latviešu tautas ticējumiem celtnes pamati ir jānodrošina prêt visu ļauno, kas varētu kaitēt mājas iedzīvotājiem. Rīgas 12. gs. ciemu ēkās atrasti priežu mizas tīklu pludiņi, koka rituāla nūjiņas ar iegrieztu stilizētu cilvēka galvu un bronzas kaklariņķis, kā arī dzīvnieku un to daļu ziedojumi – zirgu, govju galvaskausi, āža ragi.
12. gs. 70 – os gados aizsākās vācu tirgotāju braucieni uz Rīgu. Ir dažādi uzskati par viņu ierašanos :
1) nejauša iemaldīšanās Daugavas grīvā;
2) mērķtiecīgas Austrumu politikas rezultāts.
Latviešu Indriķis (Henricus de Lettis) savā Livonijas hronikā raksta, ka vācu tirgotāji “saistīti draudzīgām saitēm ar lībiešiem.” Vācieši cerēja lēti iepirkt vasku un zvērādas. Skandināvu vikingi savus sirojumus bija beiguši un tāpēc konkurence bija maza. Rīgas vācu apmetnes straujajai izaugsmei jāpateicas tirgus vietai pie izdevīgas dabiskās ostas Rīdzenes upes grīvā. Arheoloģiskajos izrakumos konstatēts 50 m plats un 3 -5 m dziļš akvatorijs. No trim dažādos laikos atrastajiem kuģu vrakiem īpaši jāmin 11, 4 m garais ozolkoka kuģis (t. s. Rīgas kuģis), kurš 1939. atrakts apmēram 7 m dziļumā zem ielas līmeņa.
Ap 1184. g. Daugavas grīvā ierodas mūks un vēlākais bīskaps Meinhards, lai vietējiem iedzīvotājiem sludinātu kristīgo ticību un no Gotlandes aicinātiem amatniekiem liek celt pili un baznīcu Ikšķilē. Hronika vēsta, ka viena piektā daļa līdzekļu pils celtniecībai devis Meinhards. Kad 1196. g. Meinhards mirst, par bīskapu ieceļ kāda Vācijas klostera abatu bertoldu. Lībieši atteicās viņu pieņemt un tad Bertolds “atgriezās ar karaspēku uz “Rīgas vietu” (locum Riga) un apspriedās ar savējiem ko darīt. ”. 1198. g. 24. jūlijā pie Rīgas kalna notika vēsturiskā kauja, kurā lībietis Imauts nodur bīskapu Bertoldu, kaut arī kaujā vācieši gūst uzvaru. Kad krustneši bija aizbraukuši atpakaļ uz Vāciju, lībieši 1199. gadā nolemj, ka “ikviens garīdnieks, kas paliks viņu zemē, tiks sodīts ar nāvi.” Tāds pats liktenis gaidīja arī vācu tirgotājus, bet viņi dodot bagātīgas dāvanas lībiešu vadoņiem, atpirkās. 1200. g. bīskapa Bertolda vietā ierodas Brēmenes arhibīskapa radinieks Alberts Bukshevdens, kurš vispirms devās uz Ikšķili, kur, neskatoties uz lībiešu lēmumu, vēl uzturējās garīdznieki.