Reformācija.
Reformācija Rīgā sākās ar Knopkena ierašanos1521. gadā. Rīgas rāte izmantoja jauno ticību savas varas palielināšanai un pārņēma savās rokās Pētera un Jēkaba baznīcas. Tur par mācītājiem tika iecelti jaunās ticības sludinātāji Andrejs Knopkens un Silvestrs Tegetmeiers. Knopkens bija lēnāks un apdomīgāks, bet Tegetmeiers kā karsts fanātiķis, kas nepalaiž garām nevienu iespēju, lai kurinātu naidu pret katoļu baznīcu. Tas iedarbojās un jau 1524.gadā Rīgas pilsoņi negribēja ne dzirdēt par 1522.gadā pieņemtajiem noteikumiem par ticības brīvību. 1524. gada 10. martā sākas baznīcu grautiņi. 11. martā turpinājās grautiņi Pētera baznīcā, bet 16. martā tika izpostīta Jēkaba baznīca. Mūku uzturēšanās Rīgā bija kļuvusi bīstama, un 2.aprīļa rītā viņi slepus pameta Rīgu. Pūlis negribēja izlaist iniciatīvu no savām rokām, un grautiņi turpinājās. 8.augustā Tegetmeiers ar sekotājiem ielauzās Doma baznīcā, padzina priesterus un nopostīja baznīcu. Pūlis nepieņēma nekādus kompromisus, kurus piedāvāja Rīgas rāte, lai nomierinātu nemierniekus. Rāte bija spiesta pakļauties, un šo situāciju izmantoja ģildes, lai palielinātu savu ietekmi.
Rīgas tirdzniecība
16.gs. – 1621.g.
16.gadsimts bija uzplaukuma laiks Rīgas tirdzniecībā. Jo vairāk holandieši pārvadāja preces, jo plašāki kļuva Rīgas sakari ar Rietumeiropu. Rīgas precēm bija pieprasījums pat Spānijā un Portugālē. Baltijas jūras tirdzniecības uzplaukuma pamatā bija vispārējā ražošanas attīstība. Austrumeiropas lauksaimniecība saražoja arvien vairāk pārtikas produktu, kas bija nepieciešami Rietumeiropas pilsētām. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi un strauji kāpjošās cenas veicināja Austrumeiropas preču tirgus paplašināšanos, jo Rietumos straujās inflācijas dēļ cenas bija augstākas nekā austrumu precēm. Okeāna kuģniecības straujā attīstība palielināja pieprasījumu pēc kuģniecībā nepieciešamiem materiāliem – kaņepājiem un liniem priekš kuģu takelāžas, mastu kokiem, pārtikas un citām precēm.
Jau 15.gs nogalē pieauga meža preču īpatsvars Rīgas tirdzniecībā. Laika posmā starp 1510. un 1520. gadu aizturētajos četros holandiešu kuģos vairāk kā 80% no kopējās kravas vērtības sastādīja meža preces. Pārējo daļu sastādīja ādas, labība, lini un kaņepāji.
Rīgas imports neko daudz nemainījās 16.gs. Lībekas kuģos audumi sastādīja lielāko daļu no visām precēm. Ievesto audumu vērtība sastādīja 70% no preču kopējās vērtības, pārējās bija siļķes, alus, vīns un metālizstrādājumi. Pavisam citas preces veda holandiešu kuģi. Importā no Holandes nepārprotami dominēja sāls. No 10 kuģiem, kas tika aplaupīti laikā starp 1510 un 1520 gadu pieci no tiem veda gandrīz tikai sāli.
Rīga 18.gadsimtā.
Rīgas tirdzniecība
Pirmie pēckara gadi Rīgai bija ļoti smagi. 1710.gadā Rīgu apmeklēja tikai 15 kuģu. Tirdzniecības panīkumu izbeidza tikai Nīstadas miers 1721.gadā. Dažu gadu laikā tirdzniecības apjoms gandrīz sasniedza pirmskara līmeni. Pētera I valdīšanas beigās, 1725.gadā Rīgu apmeklēja 388 ārzemju kuģi, kas veda uz Rietumeiropu 98 tūkst. birkavus linu un kaņepāju, 100 tūkst. mucu sēklu, 718 lastu pelnu, 690 desmitu vēršādu, 127 birkavus vaska, kokmateriālus un citas preces. Līdz pat 18.gs. beigām iebraucošo kuģu skaits lēnām, bet nemainīgi auga.
Lai gan eksportēto preču daudzums auga, modes mainījās, un arī preču eksports mainījās līdzi modei. Kaņepāju, linu, linsēklu, mastu, labības un tauku eksports pieauga vairākkārt, bet pelnu un mucu galdiņu eksports krietni saruka. Pilsēta vēl joprojām palika pārtikas un izejvielu eksportētāja, bet pamazām parādījās arī rūpniecības preces. Pieauga Rokišķu linu nozīme, kas sastādīja pat pusi un vairāk no visiem eksportētajiem liniem gada laikā. Salīdzinot importēto preču vērtību ar eksportēto preču vērtību līderes arī 18.gs. sākumā eksportēto preču vidū palika linu un kaņepju sēklas, paši lini un kaņepes. Lielu nozīmi ieguva kuģu būvei paredzētie kokmateriāli, kas reizēm ienesa pat vairāk kā pusi no visas eksporta peļņas.
Rīga imports palika nemainīgs. Ieveda ļoti dažādas preces, galvenokārt tās, kuras nevarēja iegūt uz vietas. Galvenā nozīme bija sālim, kuru galvenokārt ieveda no Francijas. Palielinājās cukura imports, kuru 17.gs. gandrīz neieveda. Ieveda gan gatavus apģērbus gan audumus. Visvairāk importēja vadmalu un linu audeklus. Visvairāk tika importēti lētie audumi – tirgotāji sāka orientēties uz vidusmēra pircēju. Lielais vairums audumu nāca no Anglijas. Gadsimta beigās samazinājās dārgo Reinas un Mozeles vīnu imports, bet to vietā nāca Spānijas un Portugāles vīni. Rīgas vīna tirgotāju pagrabos atradās arī dārgie Ungārijas, Kipras, Korsikas un Kanāriju salu vīni. 18.gs. ar vācu alu sāka konkurēt angļu alus, kuru katru gadu pieveda 400 – 800 mucu. Līdz 18.gs. vidum dzelzi ieveda tikai no Zviedrijas, līdz parādījās Krievijas dzelzs, kas nāca no Sibīrijas. No koloniālprecēm lielu nozīmi ieguva tabaka, kas dalījās divās daļās – saritinātā un parastā smēķējamā tabaka, kuru veda holandiešu tirgotāji. Laika gaitā tabakas imports no Holandes samazinājās, jo tirgū ienāca tabaka no Krievijas. Toties kafijas importā holandieši dominēja, jo nesastapa nekādu konkurenci.
Tirdzniecībā starp Krieviju un Rietumeiropu, Pēterburga izkonkurēja Rīgu. 18.gs. beigās Pēterburga pārspēja Rīgu preču pagrozījumā pat četras reizes. Pēterburgas pārsvars nekaitēja Rīgas eksportam, jo katrai no tām bija savs preču piegādes rajons.