Mūžzaļo cietlapju meži un krūmāji.
Ģeogrāfiskais stāvoklis.
Mūžzaļo cietlapju meži un krūmāji atrodas lielākoties Eirāzijas dienvidrietumu daļā, t.i., visa Vidusjūras rietumu, ziemeļu un austrumu piekraste, kā arī Melnās jūras dienvidu piekraste.
Vislielākā teritorija, kur atrodas mūžzaļie cietlapji, ir Portugāle un Spānija, tad seko Itālija, Grieķija, Turcija, Sīrija, Kipra, Malta un Libāna. Nedaudz arī atrodas Melnās jūras piekrastes valstīs, kā Abhāzijas, Krievijas un Ukrainas piekrastēs. Visas šis valsts atrodas tropu joslā.
Klimats.
Šim reģionam raksturīgas siltas un mitras ziemas. Janvāra vidējā temperatūra ir +8 oC. Vasaras ir ļoti sausas un karstas. Jūlija vidējā temperatūra ir 24 oC – 30 oC un pat vairāk. Gada vidējā temperatūra šeit ir 14 °C līdz 21 °C.
Nokrišņu daudzums gadā ir 400 līdz pat 1000 mm. Veģetācijas perioda ilgums gadā vairāk nekā 180 dienas.
Augi.
Mūžzaļo cietlapju mežu un krūmāju zonā aug akmensozoli, korķozoli, citrusi, olīvkoki, mandeļkoki, platānas, oleandri, kastaņas, vīģes, dažādas palmu sugas, magnolijas, mirtes, pistācijas un lauri. Lauksaimniecībā audzē vīnogas, olīvas, citrusaugus un rīsus. Augiem tur ir cietas, spīdīgas lapas, kas karstumā nesažūst.
Citrusi. Mūžzaļi vai ziemzaļi, līdz 10m augsti koki un krūmi ar ērkšķainiem dzinumiem. Lapas spīdīgas, veselas. Ziedi balti vai sārti, smaržīgi. Auglis – oga. Vieni no senākajiem subtropu augļu kokiem. Citrusos ir A, B, C, P vitamīni. Tos lieto uzturā svaigus vai pārstrādātus (marmelādes, cukāti, bezalkoholiskie dzērieni utml.) No ziediem, lapām un zariem iegūst eļļas, esences, citronskābi.
Citronkoks.
Olīvkoki. Mūžzaļi koki vai krūmi. Lapas veselas. Ziedi nelieli, skarveida ziedkopā. Auglis – olveidīgs vai apaļš kaulenis. Ir sīksta un ļoti cieta koksne. Eiropas olīvkoku uzskata par vienu no senākajiem kultūraugiem. Var sasniegt 20m augstumu. Šiem kokiem raksturīgs ļoti ilgs mūžs. Augļi (olīvas) zaļi, balti, sārti, violeti un melni. Nogatavojas 4 – 6 mēnešus. Izmanto olīveļļas iegūšanai.
Olīvkoks.
Magnolijas. Vasarzaļi, retāk mūžzaļi koki vai krūmāji. Lapas vienkāršas, veselas, retāk daivainas, pamīšus. Ziedi lieli, balti, sārti vai dzelteni.
Magnolijas.
Pistācijas. Nelieli mūžzaļi un vasarzaļi koki un krūmi. Lapas līdz plūksnaini saliktas. Ziedi – sīki, skarveida ziedkopā. Auglis – sauss kaulenis. Sēklās daudz eļļas. Sēklas lieto uzturā (svaigas, grauzdētas, sālītas). No iegriezumiem mizā iegūst sveķus (lieto laku un krāsu rūpniecībā). Iegūst arī aromātiskus sveķus – mastiku.
Pistācijas.
Pistācijas.
Lauri. Mūžzaļi koki. Ziedi sīki, balti, čemurainās ziedkopās. Auglis – zili melns kaulenis. 20m augsts koks ar gludu mizu. Lapas iegareni lancetiskas, spīdīgas. Lapas lieto par garšvielu. No augļiem iegūst eļļu, ko izmanto medicīnā un parfimērijā. Vainags vai zars ir sens slavas simbols.
Lauri.
Vīnkoki. Vasarzaļas, retāk mūžzaļas liānas. Lapas parasti vienkāršas, staraini daivainas. Ziedi sīki, stāvās skarās. Auglis – oga. Ogas izmanto uzturā svaigas vai žāvētas, gatavo no tām sulu, ievārījumu, vīnu. Ir siltumprasīgi augi, jāsargā no salnām.
Vīnogas.
Dzīvnieki.
Mūžzaļo cietlapju mežu un krūmāju zonā dzīvo truši, susliki, meža kaķi, lūši, stirnas, bruņurupuči, ķirzakas, čūskas, ērgļi, klinšu irbes, baloži, fazāni, zvirbuļveidīgie putni, dažādas zivis un medūzas.
Zvirbuļveidīgie(Nelieli un vidēji lieli putni, svars no 4g – 1,5 kg, apspalvojums no krāšņi pelēka līdz pelēkam un melnam, dzīvo kokaudzēs un krūmājos, retāk – klajās vietās, ēd sēklas, augļus, ziedputekšņus un nektāru).
Lauka zvirbulis.
Čūskas(Dažāda lieluma rāpuļi ar pagarinātu ķermeni, garums no 0,1 – 10 m, pārvietojas ar vēdera muskuļiem, spēj norīt lielus barībobjektus, daļai augšžoklī ir viens vai divi pāri indeszobu, to indi izmanto medicīnā).
Čūska.
Ķizakas(No 3,5 cm – 3m gari rāpuļi, ķermeņa forma ir daudzveidīga, vairākumam ir divi pāri kāju ar pieciem pirkstiem un gara aste).
Ķirzaka.
Bruņurupuči(Ķermenis masīvs, īss un plats, to ietver stipras kaula bruņas, kuras klāj ragvielas vairogi, olas un gaļu izmanto pārtikā, pārsvarā ūdensdzīvnieki) .
Bruņurupuči.
Lūši(kaķu dzimts pārstāvji, ķermeņa garums apmēram 1 m, svars 8 – 20 kg, ausu galos matu kušķis, pārtiek no zaķiem, grauzējiem, lielākiem putniem, arī no pārnadžiem).
Lūsis.
Ekoloģiskās problēmas.
Mežu izciršana. Meži šajā dabas zonā ir gandrīz iznīcināti, jo pirms 3000 gadiem sākās masveidīga mežu izciršana. Koku stumbrus izmantoja kuģu būvē, ēku celtniecībā un par kurināmo. Lielus mežu masīvus nodedzināja, lai to vietā varētu iekopt laukus, stādīt vīnogulājus un augļu kokus – apelsīnus, mandarīnus, citronus, persikus, ābeles u.c.
Tūrisms.
Tūrisms mūžzaļo cietlapju mežu un krūmāju zonas valstīs ir ļoti attīstīts, un daudzi cilvēki tur dodas ik gadu. Cilvēki tur pirmkārt brauc dēļ pievilcīgi siltā klimata. Visvairāk tūristi brauc uz Vidusjūras piekrastes valstīm (Spānija, Itālija, Grieķija, Turcija u.c.). Šajās valstīs ir bagātīga daba, daudz izklaides iespējas, daudz un dažādi vēstures pieminekļi un daudzveidīga ģeogrāfija. Kā arī ļoti daudz augstas klases kūrorti.