Biogrāfija. Sengrieķu filozofs. Dzimis Atēnās ,piedalījies Peleponēsa karā. Tika apsūdzēts jaunatnes maitāšanā un nepareizu dievu pielūgšanā un notiesāts uz nāvi. Bija Anaksagora skolnieks. Pats nav uzrakstījis nevienu darbu ,par viņa dzīvi un uzskatiem ir zināms no Ksenofonta un Platona darbiem. Viņš bija ētikas zinātnes Biogrāfija. Sengrieķu filozofs. Dzimis Atēnās ,piedalījies Peleponēsa karā. Tika apsūdzēts jaunatnes maitāšanā un nepareizu dievu pielūgšanā un notiesāts uz nāvi. Bija Anaksagora skolnieks. Pats nav uzrakstījis nevienu darbu ,par viņa dzīvi un uzskatiem ir zināms no Ksenofonta un Platona darbiem. Viņš bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Sokrāta pēdējie vārdi ir bijuši :”Mēs esam parādā Akslēpijam gailim. Tad aiznesiet to ,neaizmirstiet.”(Pēc seniem ticējumiem Ārstniecības dievam Akslēpijam gaili ziedoja tie ,kas izveseļojās. Iespējams ,ka Sokrāts uzskatīja ,ka viņa nāve dvēselei ir atveseļošanās un atbrīvošanās no zemes nedienām.)
Mācīšanas metodika. Sokrāts ir dialektikas pamatlicējs. Pozitīvi izpaudās viņa mācīšanas metode ,kura izpaudās kā jautājumi un atbildes. Pārsvarā diskusijas norisinājās tirgus laukumā vai citās sabiedriskās vietās. Ar savu sarunu atraisītību viņš cilvēkiem lika nojaust kas ir tikumība ,kas ir labi un brīnišķīgi ,kas palīdz cilvēkiem iegūt dzīves laimei nepieciešamo. Sokrāts lietojot jautājumus ,sarunu biedros attīstīja slēptās idejas prātā ,vai veicināja pieņēmumus no tiem ar tendenci sniegt priekšlikumus.
4.
Darba mērķis. Sokrāts izplatīja savus uzskatus sarunās un diskusijās. Viņa mērķis bija iegūt patiesību un pretrunu atklāšanu sarunas biedra apgalvojumos.Ar pareizi noformulētu un uzdotu jautājumu noskaidrojās vājās vietas pretinieka zināšanās. Pats galvenais mērķis Sokrāta darbiem palīdzēt cilvēkiem atrast „pašiem sevi.” Daudzos dialogos Sokrāts lika nojaust ,ka cilvēks šajā pasaulē ierodas jau ar zināšanām ,bet tās ir aizmirsis, tāpēc diskusiju laikā tās tiekot atjaunotas. Sokrāts bija arī viens no tiem kas uzskatīja cilvēkus par labiem un patiesiem.
Aforismi ,kurus gribētos pieminēt biežāk mūsu sabiedrībai:
• Audzināšana – grūta lieta ,un tās pilnveidošana ir viens no katra cilvēka svētajiem pienākumiem ,jo nav nekā svarīgāka par sevi un savu tuvāko izglītošanu..
• Dažu zināšanu apguve bez izpratnes ,kas ir augstākais labums ,reti kad sasniedz iecerēto mērķi un ,arī otrādi ,lielākā daļā gadījumu tikai kaitē cilvēkam.
• Neviens neko nevar iemācīties no cilvēka ,kas nepatīk.
• Nav kauns nezināt ,bet gan negribēt zināt.
• Ir tikai viens dievs – zināšanas ,ir tikai viens dēmons – neziņa.
• Es zinu tikai to ,ka nezinu neko.
5.
Platons
(ap 428. -427.g.p.m.ē.,ap 348. – 347.g.p.m.ē.)
Biogrāfija. Īstajā vārdā Aristokls, bija nozīmīgs Senās Grieķijas filozofs ,Sokrāta māceklis ,Aristoteļa skolotājs ,rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Savā pedagoģiskajā sistēmā Platons centās apvienot dažas spartiskās un dažas astēniskās audzināšanas iezīmes. Platona ievērojamākie darbi ir „Valsts” un „Likumi” . Mācīšanas metodes Platona filozofijā svarīgas atziņas rodamas mācībā par idejām un valsts teorijām. Savā tikumu mācībā kā galveno vērtību Platons izceļ labo ideju. Platons uzsvēra ,ka cilvēka dvēseli netikumība nevar sagraut ,tikai sabojāt. Tikummācība ir saistīta ar askētismu. Platons apgalvo ,ka cilvēka dvēsele ir tā ,kas var izšķirties par labu jutekliskajai pasaulei vai idejām. Tikummācībā Platons atzīst dvēseles nemirstību – pēc nāves dvēsele nošķiras no ķermeņa un meklē jaunu ķermeni ,ko iegūst no jauna iemiesojoties.
Darba mērķis. Platons vērtēja audzināšanu kā visas cilvēka dzīves svarīgāko fundamentu Kādā virzienā tas tika audzināts ,tāds un kļūs, droši vien ,viss viņa nākamais dzīves ceļš. Audzināšanu ir jāsāk agrā vecumā ,tā kā jebkuru lietu ,kurai pats galvenais ir sākums. Īstenot audzināšanu spēja būt tikai pieauguši cilvēki ar pieredzi .Galvenais audzināšanas mērķis pēc Platona domām bija – audzināt pilnīgu pilsoni ,kas māk taisnīgi pakļauties vai būt ar vadītājam raksturīgām iezīmēm. Platons pasludināja obligātās vispārējās izglītības sistēmu. Pirmo reizi pedagoģijas vēsturē Platons pievērsa uzmanību pirmsskolas audzināšanai. Viņš ieteica bērnus no3 – 6 g. vec. nodrošināt ar rotaļu laukumu ,kurus uzraudzīs un audzinās valsts izvēlētas
6.
audzinātājas un kuru galvenais princips būs nodrošināt bērniem ar rotaļu palīdzību veicināt attīstību un rūpīgi izvēlētu stāstāmo materiālu izmantošanu ,kā izglītojošu līdzekli.
Aforismi.
• Gudrību nevar tālāk nodot. Gudrība ,kuru cenšas nodot citiem ,vienmēr līdzinās muļķībai.
Bet ko mēs teiksim par tiem ,kas visu redz ,redz mūžam nemainīgu un paliekošu. Vai ne to ,ka viņiem ir zināšanas nevis šķitums?
Aristotelis
(348.g.p.m.ē. – 322.g p.m.ē.)
Biogrāfija. Aristotelis piedzima Stagīras pilsētā ,Egejas jūras krastā. Viņa tēvs bija Maķedonijas valdnieka Aminta III galma ārsts. 367 .gadā Aristotelis ieradās Atēnās un kļuva par Platona akadēmijas klausītāju. Šeit viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus. Pēc Platona nāves apstākļi spieda Aristoteli pamest Atēnas. Viņš devās uz Mazāziju pie sva studiju biedra Hermisa ,kurš tur bija kļuvis par vairāku zemju valdnieku. Vairākus gadus Aristotelis dzīvoja dažādās pilsētās .Asā Aristotelis apprecējās ar Hermisa meitu Pitiādun nodibināja ģimeni. Kad persiešu uzbrukumā dzīvību zaudēja Hermis ,Aristotelis ar sievu pārcēlās uz Lesbosu .Tur sieva Aristotelim dāvāja meitu ,bet pati nomira.
7.
343.g.p.m.ē. Maķedonijas valdnieks Filips II uzaicināja šeit audzināt savu 13.g.v. dēlu Aleksandru kurš vēlāk kļuva par ievērojamu valdnieku.
Kad dēls bija paaudzies un kļuvis par valdnieku Aristotelis atgriezās Atēnās ,kur nodibināja savu filozofisko skolu – liceju. Šeit filozofiju apguva vairāki simti skolēnu.
Mācīšanas metodes Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas laikā. Viņš aicināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves lomu: citu tautu paražām ,Grieķijas polišu likumdošanu ,dzīvnieku un augu uzbūvi ,to īpatnībām un izplatību ,zinātnes un filozofijas vēsturi. Tomēr vislabākais ieguldījums pasaules kultūrā ir Aristoteļa pētījumi par savām metodēm. Uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti pētījumi un eksperimenti ,bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei.
Aristoteli uzskata par moderno zinātņu pamatlicēju. Viņš radīja daudzas zināšanu sistematizācijas metodes ,kuras izmanto arī šodien.
Darba mērķis .Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu ,jo ļoti daudzi jēdzieni ,kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interisēja pasaules izziņas procesi un jautājums ,kā viss ir radies. Lai izskaidrotu esamības pirmsākumus ,Aristotelis radīja mācību ,ko nosauca par metafiziku. Par mijiedarbības un kustības pirmcēloni Aristotelis izvirzīja Dievu. Dievs ir visu lietu kustinātājs un mūžīgais dzinējs. Tas kustina arī laiku ,kas nepārtraukti plūst. Aristotelis bija skeptiski noskaņots pret Platona teoriju par valsti. Pēc viņa domām valsts radusies situācijā ,kad cilvēki saprata ,ka citādi dzīvot vairs nevar ,jo ir sabiedrības būtnes. Cilvēks ir” politisks dzīvnieks”.
Aforismi.
• Ja cilvēks ne no kā nebīstas ,tad ,vai nu viņu velni apsēduši ,vai nu viņš vienkārši ir muļķis.
• Nevajadzētu baidīties nabadzības ,slimību ,vispār visa tā ,kas nav no paša cilvēka atkarīgs.
• Neviens nemīl to ,ko bīstas.
8.
Kvintiliāns
(42.g. – 118.g.)
Biogrāfija. Pilnā vārdā un uzvārdā Marks Fābijs Kvintiliāns. Par Kvintiliāna bērnību un citām personīgajām dzīves gaitām neko īpašu, plašu saziņu līdzekļos atrast nevarēja .Vienīgais lasot Igora Šuvajeva grāmatu „Filosofija 2”es nopratu ,ka Kvintiliāns bija precējies ar ļoti jaunu meiteni ,apmēram 18.g.v. un tā viņam dzemdējusi divus pēcnācējus ,bet pēdējās dzemdībās esot mirusi. Vēl varēja nojaust ,ka filozofs ir bijis jauks pret savu sievu ,jo ļoti pārdzīvojis viņas nāvi. Savu sievu viņš esot uzskatījis kā savu meitu.
Zināms arī tas ,ka Kvintiliāns bijis pedagogs ar lielu pieredzi retorikas pasniedzēja amatā. Šajā iespaidā laikam ir radusies viņa grāmata” Par oratora audzināšanu”.
Populāras bija arī grāmatas „Par zēna mājās audzināšanu” un „Par retorisku apmācību”.
Mācīšanas metodes. Galvenais Kvintiliāna uzdevums audzināšanas metodēs tika ieteikts lai bērnu aukles prastu pareizi izrunāt vārdus un pareizi izvēlēties rotaļu biedrus. Tas bija nepieciešams lai attīstītu bērna runu jau no agras bērnības.
Individuāla pieeja katram bērnam ,uzmanības veltīšana pilnīgi visiem bērniem vienāda.
Skolotājam bija jābūt bērna paraugam un attiecībā pret bērnu mīļam.
Izglītības virsotni var sasniegt tikai ar oratora mākslas apgūšanu.
Darba mērķis. Lai sasniegtu labus rezultātus ,nepieciešams savienot cilvēka dabīgo labestību un audzināšanu. Tāds bija Kvintiliāna uzskats. Kvintiliāns ir minējis arī to ,ka audzināšanai ir jāsaformē brīvs cilvēks. Bērnus Kvintiliāns uzskatīja kā dārgus traukus ,pret kuriem ir jāattiecas saudzīgi un rūpīgi.
Aforismi.
• Pastāv bezdievīga tieksme uzvesties nekaunīgi un izbaudīt visniecīgāko rīcību ,tādejādi aptraipot visu ,kas ir godpilns.
• Es nedzīvoju lai ēstu ,bet ēdu ,lai dzīvotu.
9.
Secinājumi.
Ikviens mūsu darbības veids ir saistīts ar filozofiju. Šie visi pieminētie filozofi ārkārtīgi iedziļinās savās praksēs un veido cilvēcei tik ļoti svarīgas atziņas un atbildes uz daudziem jautājumiem.
Ārkārtīgi interesanta ,man personīgi , likās Sokrāta metode ,aicinot ļaudis brīvi diskutēt par radušiem jautājumiem ,tādejādi liekot citiem saprast ,ka ir dažādas pasaules problēmas. Arī ,tā likās ,kā tāda iespēja uzzināt kāds zināšanu līmenis ir sarunu biedram.
Katrs no filozofiem ir pedagoģijas zinātnē ieviesis ko jaunu. Katrs māceklis no iepriekšējā skolotāja ir guvis zināšanas un papildinot tās ar saviem atklājumiem radās jaunas metodes.
Pedagoģijas vēsture ,sniedz izpratni par pagātni ,ļauj izmantot pagātnes vērtīgāko pieredzi un veicina pedagoģiskās domas attīstību ,paaugstina pedagoģisko meistarību.
Pedagoģiskas teorijas ir cieši saistītas ar vēsturiskiem notikumiem – filozofiju ,ētiku un kultūru. Pedagoģija ir cieši saistīta ar sabiedrības attīstību un pilnveidošanos.
2.
Ievads.
Jau no seniem laikiem „dižie domātāji „ sāka pievērst lielu uzmanību sabiedrības audzināšanai ,attīstībai un cilvēka dzīvei.
Salīdzinot antīkās pasaules audzināšanas modeļus ar šīsdienas – tie spēcīgi atšķiras. Tam par iemeslu varētu būt sabiedrības attīstības līmenis ,jaunas tehnoloģijas un citi ietekmējoši faktori. Bet neskatoties uz to ,kādu no metodēm izmanto arī mūsdienās (Sokrāta dialogi.)
Katrs domātājs ir gribējis būt sabiedrības attīstības veicinātājs pedagoģijā. Katrs no viņiem ir atstājis sabiedrībai un vēsturē savus domu graudus ,kuriem vēl mūsdienās ir atrodams loģisks izskaidrojums.
Pedagoģijas vēsturei ,kā zinātnei ir vistiešākais sakars ar audzināšanu un tās izpētes tehnikām.
Audzināšana – jaunās paaudzes sagatavošana dzīvei sabiedrībā.
Audzināšana – process ,kurā iepriekšējās paaudzes nodod sabiedriski vēsturisku pieredzi nākamajām paaudzēm ,lai tās sagatavotu turpmākai dzīvei un darbam.
10.
Izmantotā literatūra.
1. Roberts Cimmers. Filosofu portāls. 2007.g. ,”Jumava”.(277.l.p.p.)
2. Voldemārs Zelmenis. Pedagoģijas pamati. 2000.g. ,”RaKa”.(291.l.p.p.)
3. Igors Šuvajevs. Filozofija Sarunas par filozofiju I . 1999.g., „Zvaigzne ABC”.(157.l.p.p.)
4. Igors Šuvajevs.Filosofija Sarunas par filozofiju II.2000.g. ,”Zvaigzne ABC”.(172.l.p.p.)
5. Iveta Ķestere. Pedagoģijas vēsture. 2003.g.,”Zvaigzne ABC”.(181.l.p.p.)
6. Braiens Megi. Filozofijas vēsture. 2000.g.,”Zvaigzne ABC”.(240.l.p.p.)
7. www.vikipedia.lv
1.
Saturs.
1. Saturs
2. Ievads.
3. Sokrāts .
5.Platons.
6.Aristotelis.
8.Kvintiliāns.
9.Secinājumi .
10.Izmantotā literatūra.