Bezdarbs Latvijā

Referāts biznesa ekonomiskajos pamatos
„Bezdarbs Latvijā”

Saturs

1. Ievads 3
2. Bezdarbs un tā jēdziens 4
3. Bezdarba cēloņi un sekas 7
4. Bezdarbs Latvijas reģionos 9
5. Bezdarbs starp dažādām cilvēku grupām:
a) Bezdarbs starp vīriešiem un sievietēm 12
b) Bezdarbs pēc izglītības līmeņa 15
c) Bezdarbs nacionalitāšu vidū 17
6. Bezdarbs Latvijā laikposmā no 1992. līdz 2000.gadam 19
7. Latvijas bezdarba līmenis salīdzinājumā ar citām valstīm 22
8. Sociālās garantijas bezdarbniekiem 25
9. Secinājumi un ieteikumi 27
10. Izmantotā literatūra un avoti 29

Ievads
Tur, kur eksistē darba tirgus, eksistē arī bezdarbs jeb nenopirkts darbaspēks. Bezdarbs pastāv visās brīvā tirgus ekonomikas valstīs.
Manuprāt, bezdarbs ir viena no mūsdienu lielākajām ekonomiskajām problēmām. Bezdarbs degradē valsts ekonomisko attīstību, tas traucē veiksmīgai ražošanai, bezdarbs izraisa nabadzību un personu raksturu degradāciju.
Šī problēma cieši skar arī Latviju. Lai gan pirms iestāšanās ES, cilvēkiem tika solītas augstākas darba algas, vairāk iespēju strādāt utt., kā redzam šie solījumi bijuši diezgan patukši. Tie, kuri bija bezdarbnieki Latvijā, vēl joprojām ir bezdarbnieki arī ES.
Bezdarbs nav tā problēma, kas būtu atrisināma vienā dienā. Lai rastu šai problēmai risinājumu, nepieciešams izpētīt bezdarbu kā valsts attīstību ietekmējošu faktoru. Jāizpēta, kāpēc cilvēki kļūst par bezdarbniekiem, vai tur vainīgs ir darba vietu trūkums, cilvēku nepietiekamā kvalifikācija vai arī cilvēku prātos iesakņojusies doma par nolemtību, nabadzību utt. Tikpat svarīgi ir zināt, kādas problēmas bezdarbs valstī izraisa, vai tās izpaužas tikai noteiktās nozarēs vai visā nodarbinātības sistēmā. Tēlaināk izsakoties, ienaidnieku var sakaut, izpētot tā „plusus” un „mīnusus”, un pieņemot pareizos lēmumus.
Šajā darbā tiek sniegts diezgan plašs pētījums par bezdarbu, tā iemesliem un sekām tieši Latvijas ekonomikā, tiek salīdzinātas darbspējīgo grupas un bezdarba īpatsvars tajās, tiek parādīti bezdarba smagāk skartie Latvijas reģioni un nodarbinātības nozares, tiek sniegts bezdarba līmeņa Latvijā salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm.

Bezdarbs un tā jēdziens
Attiecībā uz bezdarbu, svarīgi ir noteikt gan esošo bezdarba līmeni, gan arī klasificēt pa bezdarba veidiem. Atšķirt brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Visās attīstītās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darbaspēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēku piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums. Brīvprātīgo bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspēku tirgū. Pie brīvprātīgajiem bezdarbniekiem pieskaitāmi:
· Sievietes – mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē;
· Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt paši;
· Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai kvalifikāciju, bet arī cerību un vēlmi no jauna kļūt par darba ņēmējiem;
· Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, kas principā nevēlas strādāt un piedāvāt savu darbaspēku darbaspēju tirgū.
Bezdarbnieks ir fiziska persona darbaspējīgā vecumā, kura nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, personai pēc pieraksta vietas jāreģistrējas Valsts nodarbinātības dienestā un jāatgriežas šajā dienestā vismaz 1 reizi mēnesī. Personu par bezdarbnieku atzīst četrpadsmitajā dienā pēc reģistrācijas Valsts nodarbinātības dienestā.
Par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbaspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās darba algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts nodarbinātības Valsts dienestā pēc dzīvesvietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.
Lēmumu, ar kuru persona tiek atzīta par bezdarbnieku, pieņem attiecīgā rajona vai pilētas nodarbinātības valsts dienesta vadītājs septītajā dienā pēc personas reģistrācijas nodarbinātības valsts dienestā.
Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji ir personas, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem.
Darba meklētāji ir visas tās personas (vecumā 15 gadi un vairāk), kas vai nu ir vai nav reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā, un attiecībā uz kurām vienlaicīgi izpildās sekojoši trīs nosacījumi:
1) pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba;
2) pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu;
3)darba atrašanās gadījumā bija gatavs nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt.
Darba meklētāju skaitā ietver arī tās personas, kuras darbu nemeklē, jo ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu atrodas apmācībās.
Darba meklētāju īpatsvars ir darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā.
Ilgstoši darba meklētāji ir darba meklētāji, kas darbu nav atraduši 12 mēnešus un ilgāk.
Bezdarbs atstāj nopietnas un dažkārt pat postošas ekonomiska un sociāla rakstura sekas, kuras skārušas gan atsevišķus cilvēkus, gan sabiedrības. Arī bezdarbs ir saistīts ar pieprasījumu un piedāvājumu. Tirgus ekonomikas valstīs darbaspēks, tāpat kā patēriņa priekšmeti, tiek pirkts un pārdots tirgū.
Viens no nopietnākajiem modernās tirgus ekonomikas trūkumiem ir tās periodiska nespēja nodrošināt pilnīgu nodarbinātību.
Bezdarbs ir vēl viens indikators pēc, kura nosaka ekonomisko stabilitāti. Tā ir attiecība starp darba meklētāju skaitu un darba resursu daudzumu. Nodarbinātības valsts dienests apkopo visu informāciju par strādājošiem un bezdarbniekiem, un tā tiek izmantota bezdarba līmeņa aprēķināšanai. Parasti, jo zemāks ir bezdarba līmenis, jo augstāks ir ekonomiskās aktivitātes līmenis. Dažādu iemeslu dēļ reālais bezdarbs var būt daudz lielāks nekā, uzrāda oficiālā statistika. Bezdarbs rada zemu materiālās labklājības līmeni. Augsts jaunatnes bezdarba līmenis veidojas arī tāpēc, ka darba devēji bieži vien labprātāk pieņem darbā cilvēkus ar darba pieredzi un ir visai grūti atrast pirmo darbu depresīvā darba tirgū. Ne tikai bezdarba līmenis, bet arī bezdarba ilgums var ietekmēt personas labklājību vai tās mājsaimniecības labklājību, pie kuras tā pieder. Visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršu profesiju pārstāvji, kuri veic nekvalificētus darbus.
Par bezdarbu ekonomikā sauc situāciju, kad darbspējīgi, atbilstoša kvalifikācijas strādnieki par atbilstošu samaksu nevar atrast darbu.
Būtiski atšķiras cēloņi, kāpēc nevar atrast darbu, un tāpēc ekonomisti izdala vairākas bezdarba formas:
· cikliskais bezdarbs,
· strukturālais bezdarbs,
· frikcionālais bezdarbs,
· sezonas bezdarbs.
Cikliskais bezdarbs parasti rodas tad, kad ekonomikā ir lejupslīde, recesija. Uzņēmumi samazina ražošanu, daudzi uzņēmumi tiek slēgti, un daudzus strādniekus, bieži pat augstas kvalifikācijas speciālistus, atbrīvo no darba.
Strukturālais bezdarbs. Laika gaitā mainās pieprasījuma struktūra, netiek pieprasīti kādas nozares izstrādājumi, mainās ražošanas tehnoloģija. Piemēram, vairs nav tik liela pieprasījuma Latvijas pārtikas produkcijai, tāpēc darbu zaudējuši un jaunu darbu nevar atrast bijušie mehanizātori, zootehniķi, agronomi u. c. Darbu vairs nevar atrast vienkāršo profesiju pārstāvji. Daudzi strādnieki darbu nevar atrast, jo viņiem nav atbilstošas kvalifikācijas, darba iemaņu, ko pieprasa augstākā tehnoloģija.
Frikcionālais bezdarbs veidojas tad, ja cilvēki labprātīgi atstāj darbu, meklē labāk apmaksātu darbu, maina dzīvesvietu un uzreiz nevar atrast darbu, meklē darbu pēc mācību iestādes beigšanas. Frikcionālo bezdarbu uzskata par dabisku un pat vēlamu.
Sezonas bezdarbs. Daļai darbu ir sezonāls raksturs. Daudzu kurinātāju darbs, sākoties vasarai, kļūst nevajadzīgs. Daudzviet arī lauksaimniecības un celtniecības darbam ir sezonāls raksturs.
Ir arī vēl dažas formas, kurās iedalās bezdarbs.
Bezdarbs, kas saistās ar ārējās konkurences rezultātu gan eksporta, gan importa jomā. Vietējie uzņēmumi bankrotē un ir spiesti sašaurināt darbinieku loku. Latvijā visu 1996.gadu pieauga importa pārsvars pār eksportu iespiežot no vietējā tirgus pašmāju produkciju un veicinot bezdarba pieaugumu.
Daļējais bezdarbs – darba ņēmējs strādā nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Šī bezdarba forma var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. Daļējais brīvprātīgais bezdarbs ir pozitīvi vērtējams, jo atļauj sievietēm mātēm, mājsaimniecēm strādāt daļu darba dienas, studentiem savienot studijas ar darbu, jauniešiem mācīties un apgūt profesiju, pensionāriem strādāt sava spēka ietvaros. Daļējais piespiedu bezdarbs saistās ar ražošanu un pakalpojumu sašaurināšanu lejupslīdes un bedres fāze, rekonstrukcijas apstākļos konjuktūras svārstību gadījumos. Uzņēmēji bieži vien speciāli pilnībā neatlaiž darbiniekus, visupirms speciālistus, jo cer uz cikla rosības un uzplaukuma fāzes atjaunošanos, konjunktūras krituma pārvarēšanu.
Slēptais bezdarbs – šī forma šodien izplatīta Latvijā, kad praktiski nestrādājošie uzņēmumi atlaiž strādniekus ilgstošā atvaļinājumā vai arī juridiski no darba neatbrīvo, bet nemaksā ne algu darba ņēmējam, ne sociālo nodokli budžetam. NVD prognozē, ka oficiāli reģistrētais bezdarbs varētu pieaugt, darbinieki, kuri bijuši darba attiecībās ar faktiski nedarbojušos uzņēmumu, sāk tās pārtraukt un reģistrēties NVD.
Agrārais bezdarbs – runa ir par ģimenēm, kuru īpašumā ir neliels zemes gabals un kuri tie apsaimnieko. Bet visiem ģimenes locekļiem būtībā darba nav. Šie piespiedu bezdarbnieki izdzīvo naturālās saimniecības apstākļos, viņu vienīgais ienākums ir pabalsti par bērniem. Epizodiski meža, ceļu remonti, meliorācijas darbi utt. neļauj šos Latvijas iedzīvotājus raksturot ne kā strādājošos, ne arī kā bezdarbniekus. Šo bezdarba veidu var uzskatīt kā slēptā bezdarba paveidu.
Bezdarba līmenis = Bezdarbnieku skaits : Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits x 100

Bezdarba cēloņi un sekas
Bezdarba galvenais cēlonis kopumā ir darba meklētāju nespēja piedāvāt darba tirgum pieprasītā veida un atbilstošas kvalitātes darba spējas. Ir arī citi cēloņi:
· ekonomiskās aktivitātes samazināšanās;
· tautsaimniecības pārstrukturēšanās;
· dažādi ārējie faktori (piem., pieaugošas grūtības ar eksportu);
· sezonāla rakstura tirgus izmaiņas.
Darbaspēks ir viens no ražošanas faktoriem, bieži vien vissvarīgākais. Kopējais darbaspēka tirgus ekonomikā aptver visus strādājošos. Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu: resursu zudums, nenodarbināto cilvēku ekonomiskās grūtības, personības degradācija u.c. Augsts un arvien pieaugošs bezdarbs ir valsts ekonomiskās lejupslīdes pazīme.
Ekonomists Arturs Oukens atklāja, kā aprēķināt bezdarba radītos ekonomiskos zaudējumus. Oukena likums nosaka: ja bezdarba līmenis par 1% pārsniedz dabisko bezdarbu, tad nesaražotais nominālais iekšzemes kopprodukts līdzinās 2,5%.
Tātad nesaražoto jeb zaudēto iekšzemes kopprodukta daļu bezdarba ietekmē, ja no faktiskā bezdarba procentu atskaita dabiskā bezdarba procentu un iegūto starpību sareizina ar 2,5, savukārt iegūto lielumu pareizina ar nominālo iekšzemes kopproduktu. Šajos aprēķinos vēl izmanto tādu lielumu, kā potenciālais iekšzemes kopprodukts. Tas vajadzīgs, lai noteiktu produkcijas daudzumu, kuru varētu saražot, ja nebūtu bezdarba.
Bezdarbs ir negatīva parādība ne tikai ekonomikai, bet arī sabiedrībai, jo tas sev līdzi nes dažādas nelabvēlīgas sekas:
· tiek saražots mazāks iekšzemes kopprodukta apjoms, savukārt tā sekas ir iedzīvotāju personisko ienākumu un uzkrājumu zaudējums;
· cilvēkiem, kuri zaudējuši savas darbavietas, pazeminās dzīves standarts, un tas pats notiek ar viņu apgādājamiem;
· pastāv arī prasmju zudums: strādājošiem, kuri ir nenodarbināti ilgu laika periodu, var būt problemātiski saglabāt savas prasmes iepriekšējā līmenī;
· pieaug noziedzība, alkoholisms un narkomānija, jo cilvēki krīt arvien lielākā depresijā un viņus pārņem nolemtības sajūta;
· bezdarbs var atstāt graujošas sekas uz dabu zaudējošo cilvēku morāli, kuri var justies atstumti un nevajadzīgi;
· vēl viens zaudējums sabiedrībai ir nodokļu iekasēšanas bezdarbu pabalstiem, jo ir nepieciešams iegūt naudu, lai maksātu sociālās nodrošināšanas pabalstus tiem, kuri ir bez darba. Ja bezdarba līmeni var samazināt, tad šo naudu var izmantot pensijām, skolām, slimnīcām, ceļiem u.t.t. Tāpat var samazināt nodokļu likmes.
Bezdarbs, protams, rada zemu materiālās labklājības līmeni, taču nodarbinātība pati par sevi vēl nav pietiekama, lai cilvēks negrimtu nabadzībā. Tāpēc bieži vien ne tikai bezdarbs ir augstāk minēto seku iemesls, bet arī zemais atalgojums darbavietās.
Pastāvot augstam bezdarba līmenim, valstī ir arī savi labi faktori. Kā galvenais pozitīvais faktors, pastāvot augstam bezdarbam, ir minama zemā inflācija. Makroekonomikā ir tāds nerakstīts likums, ka pie augstas nodarbinātības ir augsta inflācija un otrādi, tāpēc valdībai ir jāprot sabalansēt šīs divas lietas, lai nenokļūtu ne vienā, ne otrā galējībā. Taču „izlavierēt” starp abiem „bezdibeņiem” ir diezgan sarežģīti.
Nelabvēlīgo seku ir daudz vairāk nekā ieguvumu, tāpēc bezdarbs ir uzskatāms par negatīvu parādību. Cenšoties to izskaust, ir jāseko, kā valstī uz to reaģē pārējie makroekonomiskie rādītāji. Bezdarbs ir tā parādība, kas ietekmē visu ekonomiku kopumā, to nevar skatīt un risināt kā atsevišķu faktoru.

Bezdarbs Latvijas reģionos
Bezdarba apmērs konkrētā valstī, reģionā noteiktā periodā ir viens no nozīmīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, kas liecina par saimnieciskās aktivitātes pakāpi.
Kopš 1996. gada ir tendence samazināties bezdarbnieku skaitam. Visgrūtāk darbu atrast ir Latgalē, kur ir visaugstākais bezdarba līmenis Latvijā.
Labklājības ministrija ir izstrādājusi vairākus jaunus projektus nodarbinātības risināšanai Latgales reģionā. 1999.gadā uzsāktas individuālās uzņēmējdarbības uzsākšanas stimulēšanas programmas, sākts ieviest jaunas bezdarbnieku apmācības stimulēšanas programmas, sākts ieviest jaunas bezdarbnieku apmācības formas jauniešiem – bezdarbniekiem, tai skaitā iesaistīt profesionālo izglītību ieguvušos jauniešus mācību praksē pie darba devējiem, jauniešu bez profesionālās izglītības – apmācībā pie Latvijas Amatniecības kamerā reģistrētajiem amatniekiem.
Nodarbinātību veicinošie pasākumi un ekonomiskās aktivitātes pieaugums pagaidām nenodrošina cerētās pozitīvās izmaiņas daudzos lauku rajonos. Saglabājas ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības starp Latvijas reģioniem. Daudz augstāks par vidējo bezdarba līmeni valstī tas ir, jau pieminētajā, Latgales reģionā: Rēzeknes, Balvu, Krāslavas, Preiļu un Ludzas rajonos (2001.gada novembra beigās attiecīgi 26,8%, 21,6%, 20,4%, 20,1% un 19,8%). Tomēr minētajos, kā arī vairākos citos rajonos bija manāma tendence bezdarba līmenim nedaudz samazināties.
Vismazākais bezdarba līmenis ir Rīgā, Ventspilī un Jelgavā, kas ir izskaidrojams ar valsts lielāko uzņēmu koncentrēšanos šajās pilsētās, un no rajoniem Ogres, Rīgas, Saldus un Tukuma rajoni. Zemāks bezdarba līmenis ir tajos rajonos ,kuri ir tuvāk Rīgai, jo daudzi šo rajonu iedzīvotāji spēj atrast darbu galvaspilsētā. Tuvāku priekšstatu par bezdarba līmeņa dinamiku Latvijas pilsētās un rajonos sniedz 1. un 2.tabula.

1.tabula
Reģistrētā bezdarba līmenis pilsētās
Pilsēta 2000.g. 2001.g.
Rīga 4,9 4,2
Daugavpils 10,6 11,2
Jelgava 9,4 8,9
Jūrmala 9,6 8,8
Liepāja 14,5 12,9
Rēzekne 13,1 12,3
Ventspils 8,1 7,1

2.tabula
Reģistrētā bezdarba līmenis rajonos
Rajons 2000.g. 2001.g.
Aizkraukles 11,7 10,2
Alūksnes 10,6 10,2
Balvu 22,9 22,4
Bauskas 8,8 9,0
Cēsu 7,6 7,1
Daugavpils 19,6 19,9
Dobeles 11,3 10,8
Gulbenes 9,9 9,9
Jelgavas 12,2 12,1
Jēkabpils 14,3 13,7
Krāslavas 22,2 22,1
Kuldīgas 8,1 9,4
Liepājas 14,4 13,5
Limbažu 10,4 7,9
Ludzas 19,4 19,3
Madonas 12,8 12,3
Ogres 6,1 5,7
Preiļu 22,3 21,3
Rēzeknes 27,0 26,6
Rīgas 7,6 6,9
Saldus 6,0 6,6
Talsu 10,4 8,2
Tukuma 7,4 7,3
Valkas 9,0 7,9
Valmieras 9,1 7,9
Ventspils 10,7 10,0

Bezdarbs ir ievērojami augstāks pensijas vecuma vīriešiem pilsētās, it īpaši salīdzinājumā ar to, ka šis fenomens nav novērojams tās pašas vecuma grupas vīriešiem laukos. Lauku vīriešiem palielākai daļai pieder zemes gabals, kur tie var audzēt pārtiku, lai papildinātu savus iztikas līdzekļus, bet pilsētas vīriešiem tādu iespēju nav un viņi meklē darbu, lai palielinātu savus ienākumus. Darba meklējumos viņi neapšaubāmi sastopas ar grūtībām. Visvairāk skar ilgstošais bezdarbs lauku vīriešus. Vairāk nekā 66% lauku vīriešu bezdarbnieku ir meklējuši darbu vienu gadu vai ilgāk.
Pilsētās jaunatnes bezdarba problēma izvirzās vairāk nekā laukos, un tas saskan ar vispārējām atšķirībām bezdarba ziņā starp pilsētām un laukiem. Apmēram 47% pilsētu jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem cieš no bezdarba salīdzinājumā ar apmēram 19 % šīs vecuma grupas lauku jauniešu.
Laukos salīdzinājumā ar pilsētām ir zemāks patstāvīgo darbu īpatsvars (laukos 85,72%, pilsētās 89,74%). Vēl viens trūkums laukos ir tas, ka tur daudz lielāks ir sezonas darbu īpatsvars, respektīvi, 9,15% salīdzinājumā ar 1,77% pilsētās. Savukārt pagaidu vai gadījumu darbu īpatsvars ir daudz augstāks pilsētās (8,49% salīdzinājumā ar 5,16% laukos).
Bezdarba līmenis atspoguļo situāciju darba tirgū. 2000.gada laikā reģistrētā bezdarba līmenis (Nodarbinātības valsts dienesta dati) gan reģionos, gan valstī kopumā ir krities, kaut gan atšķirība starp zemāko un augstāko bezdarba līmeni reģionos sastāda gandrīz 4 reizes. Centrālā statistikas pārvalde pēc Eiropas Savienības lietotās Starptautiskās darba organizācijas (ILO) metodoloģijas no Darbaspēka apsekojuma rezultātiem iegūst reālo bezdarba līmeni, kas ir krietni augstāks nekā reģistrētais. Ja salīdzina atšķirības reģionu ietvaros, ņemot par pamatu divus dažādus datu avotus, diference ir 1,2 – 2,9 .Bezdarba līmenis ir arī viens no kritērijiem, lai saņemtu ES pirmsstrukturālo fondu palīdzību MĒRĶA 2 ietvaros, kas domāta reģioniem, kurus ietekmē ražošanas aktivitātes kritums. Lai pretendētu uz šo fondu palīdzību, bezdarba līmenim reģionā ir jābūt lielākam nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs. Salīdzinot datus, kas iegūti pēc vienotas metodoloģijas, vidējais bezdarba līmenis Latvijas reģionos ir līdz pat divarpus reizes augstāks nekā vidēji ES (ES tas ir 9%).
Arī tāda lieta kā sociālās aptaujas liecina par bezdarba dažādo līmeni valsts reģionos. 3.tabulā varam aplūkot, kādas problēmas par aktuālākajām sabiedrībā atzīst Latvijas reģionu iedzīvotāji.
3.tabula
Vieta Rīgas un Vidzemes iedzīvotāji Kurzemes iedzīvotāji Zemgales iedzīvotāji Latgales iedzīvotāji
1.vieta Sociālā aizsardzība Veselības aizsardzība Sociālā aizsardzība Bezdarbs
2.vieta Veselības aizsardzība Sociālā aizsardzība Bezdarbs Sociālā aizsardzība
3.vieta Bezdarbs Bezdarbs Izglītības problēmas Labklājība

Pēc tabulas datiem varam secināt, ka bezdarba problēmas visspēcīgāk izjūt Latgales un Zemgales iedzīvotāji. Tas atbilst patiesībai, jo patiešām Zemgalē un vēl jo vairāk Latgalē ir augsts bezdarba līmenis. To varētu skaidrot ar to, ka Zemgalē un Latgalē nav tik daudz uzņēmumu, rūpnīcu, ražotņu, kā varbūt ir Kurzemē un Rīgā. Turklāt, papētot reģionu vēsturisko attīstību, nākas secināt, ka Latgale un Zemgale, kas sākotnēji bijušas spēcīgi attīstītas, ienākot svešām varām pamazām degradējās. Degradācijas sekas izjūtam arī mūsdienās.

Bezdarbs starp vīriešiem un sievietēm
Lai arī mēs dzīvojam jau 21.gadsimtā, kad tiek sludināta dzimumu līdztiesība, tomēr vēl joprojām darbā labprātāk tiek ņemts vīrietis nekā sieviete. To pierāda tas, ka aktīvākās darba meklētājās ir sievietes, kuras sastāda vairāk nekā pusi no bezdarbnieku skaita – 2001.gadā 58,5% (iedzīvotāju kopskaitā sieviešu ir 53,4%).
4.tabulā redzamie skaitļi rāda, ka vīriešiem bez darba stāža dabūt darbu ir daudz vieglāk nekā sievietēm bez darba pieredzes. Darba meklētāju sieviešu (bez darba stāža) skaits ir uz pusi lielāks nekā vīriešu un šai atstarpei ir tendence arvien pieaugt.
Nedaudz labāka aina ir ar tām sievietēm, kurām ir jau darba pieredze. Kaut arī šeit sieviešu bezdarbnieču skaits ir lielāks par vīriešu, tomēr tā starpība nav tik liela kā starp abu dzimumu bezdarbnieku skaitu, kuriem nav darba stāža, un šī starpība arvien samazinās.
Tas viss liecina par to, ka darba devējs uz sievietēm bez darba stāža skatās ar aizdomām un neuzticēšanos, kamēr tās, kurām šis darba stāžs ir, atrodas daudzmaz līdzīgās pozīcijās ar vīriešiem.

4.tabula
Reģistrēto bezdarbnieku sadalījums pēc dzimuma
(cilvēku skaits)
Tai skaitā
Pavisam Bez darba stāža ar darba stāžu
Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes
1997 84934 3274 5497 31226 44937
1998 111383 3319 5923 42877 59264
1999 109497 2927 5823 43740 57007
2000 III 108525 3070 5862 44565 55028
VI 1000580 2548 5347 40859 51826
IX 94270 2482 5711 37274 48803
XII 93283 2412 5523 37103 48245
2001 III 96723 2585 5705 39481 48952

Jā, protams, ir profesijas, kas agrāk bija domātas tikai vīriešiem (smagie būvniecības darbi utt.). Taču, ņemot vērā to, ka tagad ir 21.gs. un lielākā daļa rūpnīcu uzņēmumu un ražotņu ir nodrošinātas ar ierīcēm, mašīnām, iekārtām, kas darbu atvieglo, tad ir neizprotama šāda veida sieviešu diskriminācija. Acīmredzot, lielākā daļa uzņēmēju vēl ir iestiguši kādā no valsts vēsturiskās attīstības pārejas posmiem.
Sieviešu nenodarbinātība ir iemesls arī tam, ka tās dodas darba meklējumos uz ārzemēm, kur pastāv dzimumu līdztiesība gan vārdos, gan darbos.
Pētot bezdarba līmeņa atšķirības starp dzimumiem ir būtiski pievērst uzmanību ne tikai kopējai dinamikai, bet arī tādam būtiskam faktoram kā bezdarbnieku skaitam atkarībā no konkrētā vecuma.

5.tabula
Reģistrēto bezdarbnieku sadalījums pēc dzimuma un vecuma
(procentos no kopskaita)

Vīrieši pa vecuma grupām sievietes pa vecuma grupām
15-19 20-24 25-29 30-49 50-54 55-59 Kopā(vīr.) 15-19 20-24 25-29 30-49 50-59 Kopā(siev.)
1997 1,8 5,3 3,8 19,8 4,5 5,4 40,6 2,5 8,6 9,2 32,0 7,1 59,4
1998 1,5 5,1 4,5 20,5 4,6 5,3 41,5 2,1 7,7 8,3 32,6 7,8 58,5
1999 1,2 4,9 4,6 21,4 5,0 5,5 42,6 1,5 7,2 8,2 32,3 8,2 57,4
2000III 1,2 5,0 4,7 21,8 5,3 5,7 43,9 1,5 7,1 8,1 31,2 8,2 56,1
VI 1,0 4,8 4,6 21,4 5,4 5,7 43,2 1,3 7,1 8,2 31,5 8,7 56,8
IX 1,1 4,7 4,3 20,8 5,4 5,6 42,2 1,8 7,3 8,3 31,5 8,9 57,8
XII 1,2 4,7 4,4 21,2 5,4 5,3 42,4 1,6 7,3 8,3 31,2 9,2 57,6
2001III 1,2 4,9 4,6 21,6 5,6 5,2 43,5 1,5 7,2 8,2 30,5 9,1 56,5

Nodarbinātības līmenis jauniešu vidū ir diezgan zems, galvenokārt tāpēc, ka ievērojama daļa jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem vēl apmeklē skolu, līdz ar to arī kopējā bezdarbnieku skaitā šīs grupas pārstāvju nav īpaši daudz, un īpaša atšķirība starp sievietēm un vīriešiem jaunākajā grupā nav.
Bezdarbnieku skaits strauji sāk pieaugt vecuma grupā no 20 līdz 29, un jo īpaši izteikts tas ir sieviešu vidū. Viens no iemesliem jaunu sieviešu lielākam īpatsvaram starp bezdarbniekiem varētu būt tas, ka pašreizējie ekonomiskie apstākļi ir devuši vīriešiem lielākas iespējas atrast darbu, bet jaunām sievietēm bieži vien ir nepieciešama diezgan laba izglītība, lai to atrastu. 20 – 29 ir tā vecuma grupa, kura ir jāapskata divās daļās:
1. Liela daļa šajā grupā ietilpstošo Latvijas iedzīvotāju vēl joprojām turpina mācības, tādējādi viņi neatbilst bezdarbnieku statusam;
2. Tomēr pirmo daļu pilnībā kompensē otrā, kura ir beigusi skolas, bet vēl nav spējusi iekrāt darba pieredzi, kas šajā gadījumā ir galvenais šķērslis darba atrašanai.
Paradoksāli ir tas, ka lielākais bezdarbnieku skaits ir vecumu grupā no 30-49. Paradokss slēpjas tur, ka tieši vecums no 30-49 ir cilvēka fiziskais un radošais pilnbrieds. Pastāvošo situāciju var izskaidrot ar to, ka tieši šajā vecuma grupā pašlaik Latvijā ir vislielākais iedzīvotāju skaits, un to, ka šai grupai ir visai liela vecuma amplitūda. Tieši grupa no 30-49 vispilnīgāk parāda to, kādās attiecības darba tirgū valda starp dzimumiem, un kā redzams, tad sievietes bezdarbnieces ir par ~33% vairāk nekā vīrieši, un šis stāvoklis pēdējo piecu gadu laikā būtiski nav mainījies.
Sieviešu bezdarbnieču īpatsvara pārsvars pār vīriešiem vecuma grupā no 50 līdz 59 ir izskaidrojams ar to, ka Latvijā vīrieša dzīves ilgums ir īsāks par sievietes, un šī ir tā vecuma grupa, kur sieviešu skaits jau diezgan ievērojami pārsniedz vīriešu, kas automātiski atspoguļojas arī bezdarbnieku sadalījumā pa dzimumiem.
Izdarot rezumējošu secinājumu, var teikt, ka bezdarbnieču sieviešu skaits joprojām pārsniedz bezdarbnieku vīriešu skaitu, tomēr ar katru gadu šī procentuālā attiecība tuvojas tādai, kāda valstī pastāv kopumā starp vīriešiem un sievietēm. Pasaule attīstās, darbi un tehnoloģijas vairs nav tik sarežģītas, kā tas bija agrāk, tāpēc beidzot ļaujam strādāt arī sievietēm. Acīmredzot, kļūstam prātīgāki un patiešām ne tikai sludinām dzimumu līdztiesību, bet arī reāli dzīvē to īstenojam.

Bezdarbs pēc izglītības līmeņa
Kā liecina dati, bezdarbam ir saistība ar izglītības līmeni: jo augstāks izglītības līmenis, jo zemāks ir attiecīgās iedzīvotāju grupas bezdarba līmenis (4.tabula). Vienīgais izņēmums no šīs likumsakarības ir zemas izglītības sievietes, it īpaši laukos. Tas ir saistīts ar lielajām grūtībām, ar kādām šī iedzīvotāju grupa sastopas darba meklējumos, kā rezultātā veidojas ļoti zems aktivitātes, nevis augsts bezdarba līmenis.
6.tabula
Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības līmeņa
Tai skaitā ar izglītību
Pavisam Augstāko Vidējo profesionālo Arodizglītību1 Vidējo vispārējo Pamat un nepabeigta pamata
1997 8493 5166 18397 13895 25620 21856
1998 111383 7569 23827 18538 34821 26628
1999 109497 7787 23396 19365 33843 25106
2000 III 108525 7412 22783 20075 32910 25345
VI 100580 6983 21169 19142 30025 23261
IX 94270 6610 19831 18040 28284 21505
XII 93283 6420 19452 18336 27648 21427
2000 III 96723 6462 38072 1587 28142 22460

Kā liecina statistikas dati, tad pēc izglītības līmeņa vislielāko bezdarbnieku īpatsvaru pēdējos piecos gados vidēji sastāda iedzīvotāji ar vidējo vispārējo izglītību (vidēji 32,2% t.i. 29795 tūkst.), bet ar pamata un nepabeigtu pamata izglītību attiecīgi 25,3% (23261 tūkst.), ar vidējo speciālo izglītību 21,3% (19777 tūkst.), ar arodizglītību bezdarbnieku īpatsvars ir 15,0% (13981 tūkst.) un vismazāk bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību – 6,2% (5776 tūkst.).
Profesionālās izglītības trūkums iedzīvotājus ar vidējo vispārējo izglītību, kā arī iedzīvotājus ar pamata un nepabeigtu pamata izglītību padara tos konkurēt nespējīgus darba tirgū, turklāt viņi ir gatavi strādāt jebkuru mazkvalificētu un bieži vien zemu atalgotu darbu.
Augstākā izglītība ievērojami mazina risku būt bezdarbniekam. Tas, ka konkrētam darbam sagatavots arodskolas absolvents var vieglāk atrast darbu, arī būtu loģiski. Taču dīvaini, ka vidusskolas beidzējiem ir lielākas iespējas būt bezdarbniekam nekā pamatskolas beidzējam. Tas izskaidrojams ar to, ka pamatskolas beidzēji piekrīt jebkuram darbam pat par zemu samaksu, bet vidusskolas absolventi tam var arī nepiekrist. Pamatskolu beidzēji ir vienīgie, kuru bezdarba līmenis 2000.gadā ir sasniedzis tādu pašu līmeni, kāds tas bija pirms 1998.gada Krievijas ekonomiskās krīzes.
Darba tirgū nav pieprasījuma bez profesijas. Gandrīz katram ceturtajam bezdarbniekam ir pamata vai nepabeigta pamata izglītība, nav profesijas vai arī ir zemas kvalifikācijas profesija.
Tātad, jo izglītotāki cilvēki, jo vieglāk viņiem atrast darbu, tāpēc valstij vairāk līdzekļi un uzmanība būtu jāveltī tieši valsts iedzīvotāju izglītošanai, kas tādējādi būtu arī ieguldījums bezdarba līmeņa mazināšanai nākotnē. Investējot valsts budžeta līdzekļus izglītības struktūras attīstībai, ir iespējams pārkvalificēt bezdarbniekus, dodot tiem atkal iespējas strādāt, ir iespējams veidot labus, augsti apmācītus profesionāļus, kas būs veiksmīgs papildinājums ne tikai Latvijas darba tirgū, bet arī ārzemēs. Izglītība spēlē nozīmīgu lomu bezdarba līmeņa samazināšanā.

Bezdarbs nacionalitāšu vidū
Tādā daudznacionālā valstī kā Latvija, ir ļoti interesanti izvērtēt to, kā darba tirgū veicas vai neveicas konkrētai nacionalitātei. 7. un 8.tabulā ir atainots absolūtais un procentuālais bezdarbnieku skaits, taču pilnīgāku priekšstatu par konkrētās nacionalitātes sekmēm darba tirgū sniedz šajā tabulā iekļauto datu salīdzināšana ar Latvijas patstāvīgo iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Sekojošā datu salīdzināšana parāda, ka vieglāk darbu ir atrast latviešiem un ebrejiem, grūtāk to izdarīt ir krieviem, baltkrieviem un poļiem, kamēr lietuviešiem un ukraiņiem viņu etniskā piederība ne sekmē, ne traucē dabūt darbu.
Par pamatu tam, ka krieviem, baltkrieviem un poļiem bezdarba līmenis ir augstāks nekā latviešiem, ebrejiem un lietuviešiem, kalpo tas, ka liela daļa šo slāvu tautu Latvijas iedzīvotāji nemāk valsts valodu, kas traucē tiem sekmīgi konkurēt ar valsts valodu pārzinātājiem darba tirgū.
7.tabula
Reģistrēto bezdarbnieku nacionālais sastāvs
(cilvēku skaits)
Laika posms Latvieši Krievi Baltkrievi Poļi Ukraiņi Lietuvieši Ebreji Citas tautības
1997.g. 45621 28366 4102 2393 2090 1225 139 998
1998.g. 55219 40678 5481 3242 3367 1630 204 1562
1999.g. 53641 40242 5476 3256 3335 1628 199 1720
2000.g. III 53690 39515 5374 3222 3257 1642 170 1655
VI 49781 36391 5027 3175 2986 1492 168 1560
IX 46899 33970 4728 2905 2738 1407 156 1467
XII 46501 33487 4725 2832 2736 1358 148 1496
2001.g. III 48740 34367 4818 2886 2808 1423 159 1522
Ja mēs izvērtējam to, kā situācija ir mainījusies pēdējo 5 gadu laikā, tad 7.un 8.tabulā ir redzams, ka smags trieciens bija 1998.gada Krievijas krīze, jo bezdarbs 1998.gadā salīdzinot ar 1997.g. pieauga par ~23%, un nacionālajai piederībai šai gadījumā nebija nekādas nozīmes. Vissekmīgāk no šīs krīzes ir atguvušies latvieši, lietuvieši un ebreji, 2000.gada beigās un 20001.gada sākumā sasniedzot gandrīz 1997.gada bezdarba līmeni. Turpretī krieviem, baltkrieviem, poļiem un ukraiņiem, kaut arī situācija ir ar katru gadu uzlabojusies, nav izdevies pietuvoties 1997.gada bezdarba līmenim.
8.tabula
Reģistrēto bezdarbnieku nacionālais sastāvs
(procentos no kopskaita)
Laika posms Latvieši Krievi Baltkrievi Poļi Ukraiņi Lietuvieši Ebreji Citas tautības
1997.g. 53,7 33,4 4,8 2,8 2,5 1,4 0,2 1,2
1998.g. 49,6 36,5 4,9 2,9 3,0 1,5 0,2 1,4
1999.g. 49,0 36,7 5,0 3,0 3,0 1,5 0,2 1,6
2000.g. III 49,5 36,4 4,9 3,0 3,0 1,5 0,2 1,5
VI 49,5 36,2 5,0 3,1 3,0 1,5 0,2 1,5
IX 49,7 36,0 5,0 3,1 2,9 1,5 0,2 1,6
XII 49,8 35,9 5,1 3,0 2,9 1,5 0,2 1,6
2001.g. III 50,3 35,5 5,0 3,0 2,9 1,5 0,2 1,6

No pieejamajiem datiem var secināt, ka ar katru gadu bezdarba līmenis mazināsies visu Latvijā dzīvojošo tautu vidū (pie nosacījuma, ja Latviju neskars kāda ekonomiska krīze), taču latviešu, lietuviešu un ebreju vidū tam ir tendence samazināties straujāk, kamēr slāvu tautību – lēnāk.

Bezdarbs Latvijā no 1992.gada līdz 2001.gadam
Latvijā 90. gadu sākumā radās jauna sociāla un ekonomiska problēma – bezdarbs. Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90. gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2,4% reģistrācijas pirmajā gadā pieauga līdz 9,2% 1998.gadā, bet pēdējos trijos gados ir nokrities līdz 7,7% Darba meklētāju īpatsvars visā pārskata periodā ir augstāks un tā svārstības ir lielākas. Vislielākais darba meklētāju īpatsvars ir bijis 1996. gadā, kad tas sasniedzis 19,4%, bet vismazākais 1992. gadā tāpat kā reģistrētais bezdarba līmenis.
Kopš 1993. gada 1. cet., kad bezdarba līmenis bija 3,7%, tas gada laikā palielinājās līdz 5,8% un turpināja lēnām palielināties. Var teikt, ka 1996. gadā bezdarba līmenis visu cauru gadu praktiski bija nemainīgs, bet strauji palielinājās 1998. gada pēdējā ceturksnī. Tas bija saistīts ar ka, līdz 1998. gadam Latvijas tautsaimniecībā liela nozīme bija tirdzniecības sakariem ar Krieviju. Eksports uz Krieviju 1997. gadā veidoja 21,0% no eksporta kopapjoma. Ekonomiskās sankcijas 1998. gada sākumā un Krievijas krīze augustā izraisīja ievērojamu Latvijā ražotās produkcijas pieprasījuma kritumu. Tas veicināja uzņēmumu ražošanas sašaurināšanos un reģistrētā bezdarba līmeņa pieaugumu. 1998. gada oktobrī un novembrī reģistrēto bezdarbnieku skaits ievērojami pieauga salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu (attiecīgi par 16,7% un 25,8%). Tik straujš bezdarba līmeņa pieaugums mēneša laikā nebija novērots kopš bezdarbnieku reģistrācijas sākuma. Bezdarba līmeņa celšanos sākotnēji palēnināja slēpto bezdarbnieku skaita pieaugums. Slēpto bezdarbnieku skaits 1998. gadā vidēji bija 9,8 tūkst., 1999. gada 1. ceturksnī – jau 14,7 tūkst. Tomēr darba meklētāju skaits 1998. gada beigās samazinājās. Strauji palielinājās reģistrēto bezdarbnieku skaits, jo atbrīvotie darbinieki reģistrējās NVD, lai varētu saņemt pabalstu un nodrošinātos pret strauju dzīves līmeņa kritumu. Darba meklētāji, kas līdz Krievijas krīzei nesaņēma pabalstu un nebija varējuši iekārtoties darbā, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, zaudēja cerības atrast darbu, tādējādi kļūstot par ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem. 1998. gada novembrī to cilvēku skaits, kuri bija zaudējuši cerības atrast darbu, salīdzinājumā ar 1998. gada maiju bija pieaudzis par 16,0% (līdz 50,7 tūkst.). Situācijas pasliktināšanās visspilgtāk izpaudās pilsētās un rajonos, kur liela iedzīvotāju daļa strādāja uz Krievijas tirgu orientētos uzņēmumos. Tie bija pārtikas un apģērbu ražošanas, mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumi, kā arī ar zivsaimniecību saistītie uzņēmumi. Strauji pieauga bezdarbnieku skaits un sociālā spriedze Liepājā, Rēzeknē un Daugavpilī, kā arī ar zivsaimniecību saistītajās teritorijās – īpaši Salacgrīvā, Rojā, Lapmežciemā, Engurē un Ventspilī. Krievijas krīzes ietekme atspoguļojās arī strādājošo skaita pārmaiņās tautsaimniecības nozarēs. Nozares, kurās strādājošo skaits samazinājās visstraujāk, bija rūpniecība, īpaši apstrādes rūpniecība, finanšu starpniecība, zvejniecība, lauksaimniecība un transports, glabāšana un sakari.
Bezdarba līmenis Krievijas krīzes ietekmē strauji pieauga no 1998. gada augusta līdz pat 1999. gada aprīlim (no 7,2% līdz 10,1%). Pēc šā lēciena tas ļoti pakāpeniski (par 0,1 procentu punktu mēnesī) samazinājās. Un 4. ceturkšņa dati par bezdarba līmeņa kritumu līdz 9,1% liecināja par uzņēmumu atgūšanos no 1998. gada piedzīvotās krīzes. Viss 1999.gads beidzās ar šo pašu 9,1% augsto bezdarba līmeni.
2000.gadā Latvijā joprojām veiksmīgi turpināja samazināties bezdarba līmenis, septembrī pirmo reizi kopš 1998.gada septembra nokrītot zem 8% robežas (2000.gada septembrī 7,9%). 2000.gada beigās bezdarba līmenis nokritās vēl par vienu procentu, sasniegdams 7,8% robežu. Beidzot 2000.gadu valstī bija reģistrēti 109,0 tūkst. aktīvi darba meklētāji, bet par bezdarbniekiem atzīti 93283.
2001.gads iesākās ne tik veiksmīgi, jo pirmajos trijos mēnešos bezdarbnieku līmenis atkal pieauga līdz 8,1%, taču turpmākajos mēnešos tas atkal nokritās līdz 7,7%, kaut visu septembri, oktobri un novembri bija noturējies 7,6% robežās.
Līdz 2001.gada nogalei valstī bija reģistrēti ~99 tūkst. aktīvi darba meklētāji, bet par bezdarbniekiem atzīti 91642 cilvēku jeb 7,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
Var pieminēt arī to, ka 2002.gada janvārī bezdarba līmenis ir identisks ar to, kāds tas bija 2001.gada janvārī 7,9%, kas liecina par to, ka kopējais bezdarbnieku skaits, salīdzinot ar 2001.gada nogali, atkal ir pieaudzis.
Aplūkojot šo pēdējo 10 gadu bezdarba līmeņa dinamiku un tendences, var secināt, ka Latvijas darbaspēka tirgus pamatproblēmas ir:
· Piedāvājuma un pieprasījuma kvantitatīvā neatbilstība. Šeit parādās tā problēma, ka NVD reģistrēto bezdarbnieku skaits stipri atšķiras no vakanto darba vietu skaita. Rīgā šī attiecība ir apmēram 10:1 (bezdarbnieki : vakantās darba vietas), bet lauku rajonos šī situācija ir vēl traģiskāka, Daugavpils rajonā 2450:1, Balvu rajonā 2828:1. Šajos lauku rajonos nav manāma nekāda turpmāka attīstība, saimnieciska rosība, darbaspēka pieprasījums. Tāpēc ir svarīgi katra darbaspēka tirgus tipa analīzē lietot atbilstošu informāciju.
· Piedāvājuma un pieprasījuma kvalitatīvā neatbilstība. Darba tirgū piedāvātais darbaspēks ir samērā zemas kvalitātes, bet pieprasījums pamatā ir pēc augsti kvalificēta darbaspēka. Tagad jebkurā vietā prasa galvenokārt gados jaunus, izglītotus cilvēkus ar svešvalodas zināšanām un prasmi strādāt ar datoru, spējīgiem strādāt neierobežotu darba laiku un darba nedēļu, ar praktisku darba pieredzi attiecīgajā nozarē. Jaunajiem parasti trūkst darba pieredzes, bet vecajiem, kuriem tā pieredze būtu, trūkst svešvalodas un datorzināšanas.
· Piedāvājuma un pieprasījuma teritoriālā neatbilstība. Latvijas dažādās vietās ir dažāds pieprasījums pēc noteiktām profesijām. Kur vajadzīgi būs agronomi, tur mazāk vajadzīgi būs grāmatveži, menedžeri vai citas profesijas pārstāvji. Var būt tā, ka Saldus rajonā būs vajadzīgi traktoristi, kuri tur nav, bet savukārt Rēzeknes rajonā šie traktoristi ir bez darba. Bet, lai darbaspēks brīvi pārvietotos no viena rajona uz otru, ir vajadzīgi šādi priekšnoteikumi: brīvi dzīvokļi, kur apmesties šiem traktoristiem, darba vietas cietiem ģimenes locekļiem, pietiekami plaša informācijas plūsma valsts mērogā, un daudzi citi, kuri pašreiz Latvijā nav. Cilvēka psiholoģija ir vairāk nobriedusi sēdēt un gaidīt, kad parādīsies brīvas darba vietas tuvumā, nevis pārvietoties no viena Latvijas nostūra uz citu.

Bezdarba līmenis Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm

Latvijas bezdarba rādītājs – 8,3% – decembrī bija devītais augstākais ES. 12 eirozonas valstu vidējais bezdarba līmenis decembrī bija 8,4%, salīdzinot ar 8,3% novembrī. 2004.gada decembrī 25 ES valstīs bezdarbs bija 9%, bet eirozonas valstīs – 8,8%.
ES valstīs zemākie bezdarba rādītāji pagājušā gada decembrī bija Īrijā – 4,3%, Dānijā – 4,4%. Nīderlandē – 4,7%, Lielbritānijā – 4,9% (oktobrī) un Austrijā – 5,2%. Savukārt vislielākais bezdarbs bija Polijā – 17,2%, Slovākijā – 16,1%, Grieķijā – 10,1% (2005.gada trešajā ceturksnī), Vācijā – 9,5% un Francijā – 9,2%.
No visām 25 ES valstīm 16 valstīs bezdarba līmenis decembrī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, bija pazeminājies, sešās – paaugstinājies, bet divās valstīs nebija mainījies.
Lielākais bezdarba pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, decembrī reģistrēts Luksemburgā – no 5% līdz 5,6%, Ungārijā – no 6,6% līdz 7,3%, Lielbritānijā – no 4,6% līdz 4,9% (oktobrī) un Portugālē – no 7,1% līdz 7,5%.
Savukārt lielākais samazinājums bijis Lietuvā – no 10,2% līdz 6,8%, Igaunijā – no 8,7% līdz 6,7%, Spānijā – no 10,3% līdz 8,5%, Latvijā – no 10% līdz 8,3% un Dānijā – no 5,2% līdz 4,4%. Salīdzinājumā ASV bezdarba līmenis decembrī bija 4,9%, bet Japānā – 4,4%.
Latvija, 2004.gada 1.maijā kļūstot par ES pilntiesīgu dalībvalsti, ir uzņēmusies tās pienākumus un saistības arī nodarbinātības jomā. Eiropas Padome 2000.gadā Galotņu tikšanās laikā Lisabonā uzstādīja mērķi līdz 2010.gadam kļūt par viskonkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, tādējādi pieņemot izaicinājumu – vienlaicīgi ceļot produktivitāti, arī sekmēt visu ES iedzīvotāju dzīves standartu paaugstināšanos.
Šī brīža situācija liek secināt, ka Lisabonas stratēģijas izvirzītie mērķi līdz 2010.gadam (nodarbinātības līmenis ES – 70%, sieviešu nodarbinātības līmenis – 60%) un ES Padomes Stokholmā pieņemtie starpposma mērķi 2005.gadam (nodarbinātības līmenis – 67%, sievietēm – 57%), kas ir Lisabonas mērķu papildinājumi kopā ar izvirzītu jaunu rādītāju – sasniegt 2010.gadā nodarbinātības līmeni personām vecumā no 55 līdz 64 gadiem 50% apmērā, Latvijā tiks sasniegti tikai daļēji.
9.tabula
Latvija LV Mērķi ES mērķi ES mērķi
2000 2001 2002 2003 2004 2005 2010 2005 2010
Nodarbinātības līmenis (%) 57,5 58,6 60,4 61,8 62,3 64,0 67,0 67,0 70,0
Nodarbinātības līmenis sievietēm (%) 53,8 55,7 56,8 57,9 58,4 60,0 62,0 57,0 60,0
Nodarbinātības līmenis 55-64 (%) 36,0 36,9 41,7 44,1 48,0 46,0 48,0 – 50,0
Bezdarba līmenis (%) 13,7 12,9 12,6 10,4 9,8 <10,0 <10,0 – –
Ilgtermiņa bezdarba līmenis (%) 7,9 7,2 5,8 4,3 4,9 – – – –
Par nodarbinātības politikas koordinēšanu Latvijā ir atbildīga Ekonomikas ministrija, bezdarba samazināšanas politikas izstrāde un īstenošana ir Labklājības ministrijas un tā pārraudzībā esošo Nodarbinātības valsts aģentūras un Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras atbildība.
Latvijas ekonomiskās politikas ilgtermiņa mērķis ir pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības iedzīvotāju vidējo dzīves līmeni. Kaut arī, saskaņā ar EUROSTAT datiem, 2004.gadā Latvijā IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija viszemākais jauno ES dalībvalstu vidū (tikai 43,3% no ES vidējā), kopš 2000.gada tas pieaudzis par 8,1 procentpunktiem.
2004.gadā kopējais nodarbinātības līmenis Latvijā bija 62,3%, ekonomiskās aktivitātes līmenis – 69,6% un bezdarba līmenis (pēc Starptautiskās Darba organizācijas metodikas) – 10,4%. Līdz ar valsts kopējo ekonomisko attīstību vērojama nodarbinātības rādītāju uzlabošanās tendence gan sievietēm, gan vīriešiem. Kā īpaši pozitīvs rādītājs jāmin sieviešu nodarbinātības līmenis, kas 2004.gadā bija 58,4% un jau pārsniedza Stokholmas starpposma mērķi 2005.gadam 57%. Tomēr, ņemot vērā reģionu nevienmērīgo sociāli ekonomisko attīstību, ir ievērojamas atšķirības reģionos, salīdzinājumam nodarbinātības līmenis Rīgas reģionā – 67,3%, bet Latgales reģionā – 53,6%. Tas lielā mērā ir skaidrojams ar nepietiekami attīstīto infrastruktūru reģionos, kas kavē uzņēmējdarbības aktivitāšu attīstību, kā arī darbaspēka prasmju un iemaņu neatbilstību tirgus ekonomikas prasībām.
2004.gadā bezdarba līmenis Latvijā bija 9,8% un tas joprojām pārsniedz ES-25 vidējo rādītāju – 9,0%. Taču pēdējo gadu laikā starpība starp šo rādītāju Latvijā un ES-25 ir ievērojami samazinājusies (no 4,9 procentu punktiem 1998.gadā līdz 0,8 2004.gadā).
Veicot ekonomikas pārorientēšanos no plānveida uz brīvā tirgus apstākļiem, kā arī mainoties tautsaimniecības struktūrai, daļai iedzīvotāju ir problēmas iekļauties darba tirgū, jo, neskatoties uz (ar ES vidējiem datiem salīdzinot) augsto iedzīvotāju izglītības līmeni, cilvēkiem ir nepietiekamas iemaņas informācijas tehnoloģiju, moderno mārketinga un vadības metožu pielietošanā, kā arī trūkst svešvalodu zināšanas, kas veicinātu viņu konkurētspēju darba tirgū.
Latvijā ir identificētas vairākas sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, kuras vai nu jau pašreiz sastopas ar grūtībām pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, vai kurām nākotnē šāda problēma varētu rasties. Galvenās no tām ir darba meklētāji – jaunieši vecumā no 15-24 gadiem, pirmspensijas vecuma cilvēki vecumā no 55-64 gadiem, darba meklētāji ar zemu pamata prasmju un izglītības līmeni, invalīdi, ilgstošie darba meklētāji (kas nestrādā ilgāk par 12 mēnešiem), sievietes pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas un personas, kas rehabilitējas no atkarības vielu lietošanas. 2006. gada 28.februārī bezdarba līmenis Latvijā, salīdzinot ar 2006. gada 31.janvāri nav mainījies un palika 7,5% līmenī. Bezdarba līmenis aprēķināts no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita, tajā iekļauti arī aktīvajos nodarbinātības pasākumos iesaistītie bezdarbnieki. Savukārt bezdarba līmenis, atskaitot no kopējā bezdarbnieku skaita tos, kuri nav pieejami darba tirgum, jo ilgstoši atrodas aktīvās nodarbinātības pasākumos (profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas vai kvalifikācijas paaugstināšanas kursos, veic algotos pagaidu sabiedriskos darbus vai ir nodarbināti pasākumos noteiktu personu grupām), bija 6,9%.
Nodarbinātības valsts aģentūrā uzskaitē 2006.gada februāra sākumā bija 79368, februāra beigās – 79625 bezdarbnieki. Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir palielinājies tikai par 257 cilvēkiem.
2006. gada februārī bezdarbnieka statuss tika piešķirts 7815 personām, tas ir par 1739 cilvēkiem mazāk nekā 2006.gada janvārī.
Viszemākais bezdarba līmenis februārī reģistrēts: Ogres rajonā – 4,8%, Rīgas rajonā 5,3%, Saldus rajonā – 5,3%, Limbažu rajonā – 5,6%, Tukuma rajonā – 5,6%, Cēsu rajonā – 6,0%, Talsu rajonā – 6,5%, Valmieras rajonā – 6,6%, Jelgavas rajonā – 7,2%, Bauskas rajonā – 8,3%, Alūksnes rajonā – 8,5%, Ventspils rajonā – 8,5 %. No pilsētām viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā 4,1%, Jelgavā – 6,0%, Jūrmalā 6,2%, Ventspilī – 7,0%. Februārī Liepājā un Daugavpilī bezdarba līmenis bija 8,1%, Rēzeknē – 10,6%.
Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgalē: februārī Ludzas rajonā tas bija 27,4%, Rēzeknes rajonā 25,2%, Balvu rajonā 22,9%, Krāslavas rajonā 21,1%, Daugavpils rajonā 18,9%,
Nodarbinātības valsts aģentūras organizētajos aktīvās nodarbinātības pasākumos 2006. gada februārī tika iesaistīti 16742 bezdarbnieki.
Salīdzinoši, bezdarba līmenis Latvijā tomēr ir pārāk augsts. Protams, Latvija nav tik augsti attīstīta kā Īrija vai Zviedrija, taču situāciju vajadzētu krietni vien uzlabot. Pēdējā laikā tas arī notiek, tagad, kad Latvija ir ES, kad robežas starp dalībvalstīm ir atvērtas darbaspēka izceļošanai un ieceļošanai, Latvijā bezdarba līmenis ir samazinājies, bezdarbnieku ir kļuvis mazāk. Daudzi dodas uz ārzemēm strādāt un pelnīt, tur ir vajadzīgi arī ne pārāk augsti kvalificēti strādnieki (piemēram, zemeņu vai sēņu lasīšanai), kas ir izdevīgi latviešu bezdarbniekiem. Taču cik pozitīva šī izceļošana izvētīsies Latvijas ekonomikai, redzēsim laika gaitā. Manuprāt, drīzāk būsim no vienas galējības ieskrējuši otrā. Jā, bezdarbnieku būs mazāk, taču samazināsies arī strādājošo skaits, kuri vēlēsies strādāt labāk apmaksātu darbu ārzemēs, nevis pelnīt santīmus Latvijā.

Sociālās garantijas bezdarbniekiem
Tautsaimniecībā nodarbinātie veic obligātās sociālās apdrošināšanas maksājumus (maksā sociālo nodokli), tā apdrošinot sevi iespējamam bezdarbam gadījumam. Likums paredz iespēju bezdarbniekam saņemt bezdarbnieka pabalstu vai stipendiju bezdarbnieka profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā. Šo pabalstu var saņemt tikai bezdarbnieks, kuram apdrošināšanas maksājumu stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Tāpēc katram strādājošam personīgi jāpārliecinās, vai darba devējs maksā sociālo nodokli. To var uzzināt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.
Bezdarbnieks zaudē bezdarbnieka statusu ja:
1) noslēdz darba līgumu uz nenoteiktu laiku vai darba līgumu uz laiku, kas ir ilgāks par diviem mēnešiem;
2) saskaņā ar likumu iegūst tiesības uz vecuma pensiju;
3) saskaņā ar likumu iegūst tiesības uz invaliditātes pensiju vai cita veida pensiju, vai pabalstu, ja šo ienākumu apmērs ir lielāks par valsts noteikto minimālo pensiju;
4) nonāk pilnīgā valsts apgādībā;
5) iestājas mācību iestādes dienas nodaļā;
6) divas reizes pēc kārtas atsakās no piemērota darba piedāvājuma;
7) bez attaisnojoša iemesla neapmeklē profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanas nodarbības vai nepilda darba līgumu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu;
8) sniedzis nepatiesas ziņas par bezdarbnieka statusa iegūšanu;
9) pārceļas uz patstāvīgu dzīvi ārpus Latvijas Republikas teritorijas;
Lēmumu par bezdarbnieka statusa zaudēšanu pieņem attiecīgā rajona vai pilsētas nodarbinātības valsts dienesta darbinieks.
Bezdarbnieka tiesības un pienākumi:
Bezdarbniekam ir tiesības:
1) saņemt informāciju par brīvajām darba vietām;
2) saņemt piemērota darba piedāvājumus;
3) iziet profesionālo apmācību un pārkvalificēties;
4) saņemt bezdarbnieka pabalstu;
5) saņemt stipendiju profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā;
6) piedalīties algotos pagaidu sabiedriskajos darbos un citos nodarbinātības valsts dienesta organizētajos aktīvās nodarbinātības pasākumos;
7) pārsūdzēt nodarbinātības valsts dienestu tiesā;
Bezdarbnieka pienākums ir:
1) patstāvīgi un ar nodarbinātības valsts dienesta palīdzību meklēt darbu;
2) reizi mēnesī ierasties valsts nodarbinātības dienestā;
3) ierasties valsts nodarbinātības dienestā divu darbadienu laikā no izsaukuma saņemšanas dienas;
4) piedalīties nodarbinātības valsts dienesta organizētajos bezdarbnieku aktīvās nodarbinātības pasākumos (profesionālajā apmācībā un pārkvalificēšanos kursos, darba praksē pie darba devēja vai amata meistara pēc arodapmācības, darba meklētāju kluba darbā, individuālo darba plānu pildīšanā un citos pasākumos), kā arī pildīt darba līgumu par algoto pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu; personām, kurām atlicis mazāk par pieciem gadiem līdz vecumam , kas dod tiesības uz vecuma pensiju saskaņā ar likumu Par valsts pensijām, ir pienākums iesaistīties pasākumos, kuru mērķis ir šīs personas integrēt darba tirgū;
5) ziņot valsts nodarbinātības dienestam:
a) trīs darbadienu laikā – par pārmaiņām, uz kuru pamata tiek zaudēts bezdarbnieka statuss;
b) trīs darbadienu laikā – par dzīvesvieta maiņu;
c) trīs nedēļu laikā no slimošanas sākuma – par slimības laiku, kas ir bijis ilgāks par divām nedēļām;
Bezdarbnieka pabalstu nepiešķir personām, kas:
a) pārtraukušas darba attiecības pēc paša vēlēšanās,
b) atlaistas no darba par disciplīnas vai darba līguma noteikuma pārkāpumiem,
c) var saņemt pensiju vai cita veida pabalstus,
d) atrodas pilnīgā valsts apgādībā,
e) nelikumīgi uzturas Latvijas Republikā,
f) ir mācību iestāžu dienas nodaļu audzēkņi vai studenti.
Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu zaudē, ja:
a) trīs reizes atsakās no piemērota darba piedāvājuma vai profesionālās apmācības, vai pārkvalificēšanās.
Piemērots darbs ir tāds, kas atbilst darba meklētāja profesionālajai sagatavotībai, veselības stāvoklim un ja darbvieta ir sasniedzama (ne tālāk kā 40 kilometru no dzīvesvietas un vienā virzienā ar sabiedrisko transportu var nokļūt pusotras stundas laikā). Ja par bezdarbnieku kļūst pēc mācības iestādes beigšanas, bezdarbnieka pabalsts ir 70% no valsts noteiktās minimālās mēneša algas pabalsta piešķiršanas dienā.

Secinājumi
Pētot bezdarbu kā Latvijas ekonomiku ietekmējošu faktoru, guvu atziņas un secinājumus:
1) Bezdarbs ir problēma, kas jārisina valstiski – visiem kopā, nevis atsevišķi pa nozarēm.
2) Diemžēl bezdarbnieki vienmēr iedalīsies divās grupās – tādos, kas gribētu strādāt, taču dzīves apstākļu un sagadīšanās dēļ nespēj atrast sev darbu un tādos, kas nemaz negrib strādāt un droši vien atteiktos, ja darbu piedāvātu. Skumji ir tas, ka tie, kas atsakās no piedāvātā darba diemžēl nav augstu situēti cilvēki, tie ir cilvēki, kas uz ielām ubago, rakņājas atkritumu tvertnēs, lieto alkoholu, narkotikas. Tie ir cilvēki, kas iestiguši sevis žēlošanā un uzskatos par mūžīgu nolemtību un dzīves pārestībām.
3) Analizējot bezdarba cēloņus un sekas, nākas secināt, ka lielu lomu šajos procesos spēlē izglītības struktūra, valsts attīstības līmenis un varas pārstāvju attieksme pret tautu, pašu cilvēku raksturu stingrība, uzņēmēju vēlmes un mērķi utt.
4) Jebkurā tirgus ekonomikas valstī notiek cīņa starp bezdarbu un inflāciju. Abi šie procesi ir cieši saistīti. Jo augstāks bezdarbs, jo zemāka inflācija un otrādi. Valstij ir jāatrod vidusceļš, kas tās ekonomikai būs izdevīgāks. Diemžēl jāsecina, ka Latvija šo vidusceļu vēl nav atradusi. Pirms neilga laika bezdarba līmenis kāpās arvien augstāk un augstāk, tad tika pieņemti mēri un veikti pasākumu kopumi, kas bezdarba straujo augšanu apturēja. Taču, kas notika mirklīti vēlāk, uz augšu rāpties sāka inflācija, un atkal ir slikti. Latvijai ir vajadzīga stabila valdība, kārtīgi likumi, kas rūpētos par tautas un valsts pilnvērtīgu attīstību, nevis dzītu galējībās.
5) Latvijā augstākais bezdarba līmenis ir Latgalē. Veiktajās aptaujās, iedzīvotāji to arī atzīst un min kā galveno trūkumu, kas kavē sabiedrības un ekonomikas attīstību šajā reģionā. Paskatoties vēsturē, redzam pretējo – Latgale ir bijis visattīstītākais valsts reģions, taču nākot poļu varai viss ir mainījies un Latgales ekonomiskā attīstība sākusi degradēties. Tātad nākas secināt, ka pie vainas bija valdošā vara, iekārta un likumi. Mūsdienās nekas nav mainījies, tātad jāizdara attiecīgi tie paši secinājumi. Ir vajadzīga valdība, kas redzētu tālāk par Rīgas vārtiem, ir vajadzīgi jauni uzņēmumi, jaunas ražotnes bezdarba smagāk skartajos reģionos. Nu nav Latgalē vājāki strādnieki vai neizglītotāki cilvēki, šim reģionam ir vajadzīga palīdzība, lai pavisam aizslaucītu vēstures atstātās pēdas.
6) Dzimumu līdztiesība vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Par laimi, attīstoties tehnoloģijām, zinātnei, esam sapratuši, ka nevajag darbus dalīt atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Jā, ir darbi, kas sievietēm varētu būt par smagu, taču tas viņām pašām jāsaprot, diezin vai kāds a gandarījumu strādās darbu, kas bojā viņa veselību, nervus utt. Ir jāaizmirst padomju laiku stereotipi.
7) Valstij ir jāatrod līdzekļi izglītības sfēras sekmīgākai attīstībai. Izglītība ir viens no bezdarba samazināšanas stūrakmeņiem. Ir nepieciešama bezdarbnieku pārkvalificēšana, lai viņi atkal varētu atsākt strādāt, ir nepieciešami kursi, apmācības, kuros cilvēki varētu papildināt un uzlabot savas zināšanas. Augstskolās ir nepieciešamas prakses iespējas, lai jaunieši jau mācoties gūtu pieredzi reālā darbā. Prakses iespējas palīdzētu studentiem pēc izglītības iegūšanas vieglāk atrast darbu un vieglāk tajā iejusties.
8) Nozīmīgi līdzekļi jāvelta arī sabiedrības integrācijai. Latviešu sabiedrībā būtu sekmīgāk jāintegrē slāvu tautības Latvijas iedzīvotāji, kuriem ir grūtības atrast darbu Latvijā valodu un kultūru barjeru dēļ.
9) Bezdarbniekiem ir jābūt iespējai uzzināt par sociālajām garantijām, par savām tiesībām un arīdzan pienākumiem.
Protams, bezdarbs vienmēr pastāvēs, lai arī neliels, taču tomēr tas būs. Visus piespiest strādāt nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Esot ES, Latvijai jācenšas tuvināties ES valstu attīstības līmenim, ir jāsakārto sava ekonomika, lai Latvijas iedzīvotāji nebrauktu meklēt darbu ārzemēs, bet, lai viņiem pietiktu labi apmaksāta darba šeit Latvijā. Tad ieguvēji būs gan cilvēki, gan Latvijas ekonomika kopumā.

Izmantotā literatūra un avoti
Interneta avoti:
1. www.cvmarket.lv
2. www.financenet.lv
3. www.lm.gov.lv
4. www.nva.lv
Mācību grāmatas:
1. „Biznesa pamati”, Junior Achievment – Latvija, RAKA, 1998
2. D.Vilne, J.Birzniece „Ekonomika”, Junior Achievment – Latvija, RAKA, 1999