Akmens mūžībā, mūžība akmenim.

Akmens mūžībā, mūžība akmenim.

Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi, saules mūžu nedzīvošu
Ūdentiņis, akmentiņis – tie dzīvos saules mūžu
/t. dz./

Akmens mūsu apkārtnē un dzīvē – tas ir tik pašsaprotami un vienkārši, tāpat kā zeme, ūdens, debesis, mākoņi.
Jau kopš bērnības pazīstu akmeņus. Tie ir bijuši mani draugi un rotaļu biedri, kad ar tiem rotaļājos, liku kaudzītēs, šķiroju pēc krāsaam un izmēriem, metu tālumā un mērķēju pa tukšām bundžītēm. Akmeņi bija tik dažādi : lieli, mazi , resni , plāni , raibi, vienkrāsaini, gludi, rievaini, bet viņos bija kas īpašs un neizpētīts. Visspilgtāk atmiņā palikuši mazie, plakanie olīši Papes jūrmalā. Ar tiem, vietā kur upīte ietek jūra, mētāju ‘’vardītes’’ un skaitīju cik reizes tās palēcās virs ūdens un tad pazuda dzelmē. Akmeņi ir bijuši arī mani nelabvēļi un ienaidnieki, kad aizķērās aiz tiem kājas un dabūju pirmos punus.
Tā akmens kopš seniem laikiem saista cilvēku uzmanību. Nez cik tam gadu ? Ja akmeņi prastu runāt, mēs noteikti uzzinātu daudz vairāk. Tas būtu dialogs starp pagātni un mūsdienām. Mēs nezinām cik ilgs ir akmens mūžs, bet zinām, ka viņš ir vecāks par visu cilvēku cilti uz Zemes. Senie cilvēki izdzīvoja ar akmens palīdzību, cilvēks no akmens radīja darbarīkus, ieročus un citas noderīgas lietas, ar akmens palīdzību iemācījās iegūt uguni. Tāpēc šis laika posms ir nosaukts par akmens laikmetu cilvēku dzīvē. Akmens nosaukums tiek dots dažādām celtnēm, piedēvējot tām varenību. Piemēram, Hansabankas centrālā ēka Rīgā nosaukta par “Saules akmeni”. Turpat arī ir “Akmens tilts” pār Daugavu. Akmens vārdu mēs izmantojam arī savā runā. Ir taču dzirdētas šādas frāzes, kā “mūsu valsts stūrakmens”, “akmens seja, akmens smaids”, “sirds vietā akmens”, ‘kā akmens uz sirds”, ‘’klupšanas akmens”.
Akmens ir vērtība. Cilvēki katru dienu redz akmeņus, prot tos novērtēt un izmantot. Saka, ka akmens esot dzīvs, tam ir ķermenis, tas elpo un savu unikālo īpašību dēļ tas tiek plaši pielietots. Akmens ir labs celtniecības materiāls, tas sastopams mūsu dārzos, mauriņos, mākslas galerijās, kapu vietās, piemiņu vietās un citur. Mēs atkal ceļam godā aizmirstus, neapkoptus, bet varenus un cienīgus akmeņus, kas bijuši senajās apdzīvotajās vietās. Mums pat ir savs akmens kalendārs.
Gadi iet, cilvēki mirst, dzimst, bet akmens, kāds bijis, tāds arī paliek. Akmens ir mūžības un stabilitātes simbols.
Lai mūžība akmenim!

Scroll to Top