Reformācijas priekšnoteikumi un cēloņi
Protestantu reformācija brieda līdz ar baznīcas arvien dziļāku degradāciju. Eiropas sabiedrībā, tajā skaitā lielā daļā pašas garīdzniecības brieda neapmierinātība par daudzu augsta līmeņa baznīcas amatpersonu izlaidīgo dzīves veidu, greznību, visatļautību, slinkumu, kas arvien vairāk diskreditēja baznīcu kopumā un grāva tās reputāciju. Piemēram, Eiropā klīda sašutuma pilni nostāsti par pāvestu Aleksandru VI (1492-1503), kurš izcēlās ar neslēptu tieksmi uz zeltu, dārglietām, kāršu spēli un sievietēm. Viņš vairāk šķita norūpējies par savu ārlaulības bērnu karjeru, nekā baznīcas priekšrakstu ievērošanu [1]. Ja šādu rīcību atļāvās pats pāvests, ko tad varēja sagaidīt no zemāka līmeņa Dieva kalpiem.
Reformācija droši vien nebūtu varējusi sākties arī bez lielās krīzes vidusslaiku baznīcā Aviņjonas “trimdas” laikā, lielās shizmas un renesanses laika pāvestiem. Daudziem Eiropas iedzīvotājiem viduslaiku baznīca vairs nespēja dot reliģisku mierinājumu.
Baznīcas tradicionālā mācība un spirituālā prakse izraisīja krīzi intelektuālajos garīdziniekos un lajos. Pāvestu sekulārās pretenzijas un teologu sausā sholastika mudināja lajus un garīdziniekus meklēt siltāku, tuvāku, personiskāku un ideālistiskāku pietāti pret Dievu. Pāvestu acīs šādi meklējumi bija ķecerīgi. Vēlajos viduslaikos sastopam vienus no otra neatkarīgus laju un garīdzinieku mēģinājumus reformēt reliģisko dzīvi, kā arī eksperimentēt ar jaunām reliģiskām formām.
Daudzi un dažādi faktori veicināja laju kritisko nostāju pret baznīcu. Pilsētās laji zināja daudz vairāk par pasauli nekā tie, kas kontrolēja viņu dzīvi. Laji bija daudz ceļojuši gan kā karavīri, gan kā svētceļnieki, pētnieki un tirgotāji. Jaunā pasta sistēma un jaunās iespiedmašīnas informēja tos par notikumiem visā pasaulē. Grāmatas un bibliotēkas mudināja cilvēkus lasīt, radīdamas viņos intelektuālu zinātkāri. Tāpēc laji bija spējīgi pārņemt iniciatīvu savās rokās, lai veidotu sabiedrības kultūras dzīvi.
Sākot ar albiģiešiem, valdiešiem, begīniem un beghardiem 13. gs. līdz lolardiem un husītiem 15. gs., laju reliģiskajām kustībām bija kopējs mērķis: reliģiska vienkāršība, atdarinot Jēzus Kristus vārdus un darbus. Viņi visi vēlējās reliģiju, kurā valdītu īsta pašuzupurēšanās, kādu radīja Jēzus Kristus un pirmo mācekļu piemērs. Laji vēlējās, lai katram baznīcas loceklim būtu tās galvei vienlīdzīgas balsstiesības. Viņi vēlējās arī garīgāku baznīcu, – kas uzskatāmi dzīvotu pēc Jaunās Derības parauga.
Reformācijas priekšvakarā Romas internacionālais baznīcas iestāžu tīkls, kas bija vienojis Eiropu viduslaikos, sāka izirt. Šo procesu paātrināja atsevišķu reģionu nacionālisms un vietējās sekulārās administrācijas kompetence. Bieži varēja dzirdēt teicienu: „Māte Baznīca, mēs paši to varam padarīt labāk!” Sena tradīcija atļāva pāvestiem pārdot augstākos baznīcas amatus vairāksolīšanā, turklāt atbrīvojot tos no dzīvošanas attiecīgajā vietējā rezidencē (viņi visi daudz labprātāk dzīvoja Romā, tuvāk pāvestam un galvenajai pilsētai). Nav jābrīnās, ka vietējā reliģiskā dzīve pamira. Algotie vietnieki nebija īpaši ieinteresēti dedzīgā savu reliģisko pienākumu izpildīšanā, jo vietējā reliģiskā centra ienākumi nonāca amata turētā kasē, kas atradās Romā. Vēlajos viduslaikos reti kāda pilsēta nesūdzējās par savu bīskapu, abatu un prelātu slikto vadību, naudas politiku un konkubinātu.
Draudzes jau bija skaļi protestējušas pret baznīcas netaisnīgo naudas politiku ilgi pirms tam, kad Mārtiņš Luters publicēja savu slaveno apsūdzību „Vācu nācijas kristīgai aristokrātijai” (An den christlichen Adel deutsher Nation 1520.). Īsi pirms Reformācijas īpaši populāra bija atlaidu pārdošana, kam bija jāatbrīvo dvēseles no reliģiska soda purgatorijā, un ne tikai paša pircēja dvēseli nākotnē, bet arī mirošo tuvinieku dvēseles. Arī pret šo naudas vākšanas veido ļaudis bija protestējuši pirms Lutera. Attiecīgo zemju laicīgie valdnieki nepretojās atlaidu pārdošanai, ja daļa ienākumu nonāca viņu kasēs. Kamēr ienākumi palika uz vietas, viss bija kārtībā, bet, kad sāka pārdot atlaidas tālejošākiem mērķiem, piemēram, Sv. Pētera katedrāles būvei Romā, pret kuru Luters protestēja, vispārējā pretestība pieauga gluži ekonomisku iemeslu dēļ.
Atlaidu pārdošana turpinājās, kamēr vietējie laicīgie valdnieki nebija atraduši labāku veidu, kā iegūt ienākumus no reliģijas. Un šāds jauns un efektīvs līdzeklis radās pavisam drīz. Reformācija atļāva klosteru slēgšanu un reliģisko īpašumu konfiskāciju.
Viduslaikos baznīcas un civilie likumi piešķīra garīdzniekiem īpašas personas un īpašuma tiesības. Baznīcām un klosteriem kā svētām vietām nebija jāmaksā nodokļi un jāpilda citi likumi. Tās bija vietas, kurās valdīja „svēts miers” un kuras deva patvēruma tiesības. Apgrūtināt garīdziniekus ar tādiem pienākumiem kā militārais dienests, pilsētas vārtu sargāšana u.c. līdzīgiem pilsoņa pienākumiem bija aizliegts. Laji, lai arī kādu amatu vai stāvokli tie ieņemtu, nevarēja tiesāt garīdziniekus, kas bija vidutāji starp pilsoņiem un Dievu. Tāpēc garīdzinieki baudīja „vietas imunitāti” (baznīcas īpašumiem nav jāmaksā nodokļi, un tiem ir patvēruma tiesības) un „personas imunitāti” (garīdzniecību nevar tiesāt civilās tiesās).
Reformācijas priekšvakarā izdeva rīkojumus, kas sašaurināja šīs tiesības. Likumi mēģināja regulēt jaunu baznīcas īpašumu iegūšanu. Tāpat tie mēģināja regulēt patvēruma tiesības, jo bieži tās traucēja tiesu darbību. Bija arī mēģinājumi piemērot nodokļa likumus baznīcas īpašumiem. Laicīgā valdība vairs necieta baznīcas iejaukšanos politiskās un administratīvās funkcijās.
] Mārtiņš Luters un vācu reformācija
Mārtiņš Luters
Viduslaiku Vācijai trūka politiskās vienotības, lai tā varētu īstenot „nacionālās” reliģiskās reformas, kā to darīja Francija un Anglija. Vācijā reformācija varēja notikt tikai zināmos ierobežotos apgabalos. Vācu reformācijas centrā atrodas Mārtiņš Luters. Reformācijas avots bija problēmas, kas bija kopējas garīdzniekiem un lajiem: tradicionālās viduslaiku baznīcas nespēja sniegt personisku un intelektuālu mierinājumu. Luteru sevišķi nodarbināja milzīgā starpība starp paša grēcīgumu un to taisnīgumu, kāds nepieciešams pestīšanai. Tradicionālās baznīcas mācības un grēksūdzes sakraments nedeva mierinājumu. Luters rakstīja, ka viņš sācis nicināt izteicienu „Dieva taisnīgums”. Luteram šķita, ka šis izteiciens prasa no viņa tādu dzīvesveidu, kuru nevar sasniegt ne viņš, ne arī kāds cits. Lutera ideja par „pestīšanu tikai caur ticību” tika izstrādāta pamazām dažu gadu laikā. Viņš mācīja, ka taisnīgums, kuru prasa Dievs, nenāk no reliģiskiem darbiem vai ceremonijām, bet mājo visos, kas vienkārši tic un paļaujas uz Jēzus Kristus pestīšanas darbu, kas vienīgais iemieso pilnīgu taisnīgumu Dieva priekšā. Ticēt Jēzum Kristum nozīmē stāvēt Dieva priekšā, tērptam kristus taisnīgumā.
95 tēzes
Konflikta sākumu izraisīja t.s. „jubilejas atlaidas”, kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai savāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles atjaunošanai Romā. Saksijā šajā pasākumā piedalījās pāvests, Maincas arhibīskaps Albrehts, kas reizē bija arī Magdeburgas bīskaps, un Augsburgas baņķieris Fuggers. Atlaidas pārdeva pieredzējis atlaidu pārdevējs slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Viņa sauklis ‘’Sobald das Geld im Kasten klingt, die Seele schon in Himmel springt’’ ieguvis apšaubāmu slavu. Kad 1517. gada 31. oktobrī Luters pienagloja savas 95 tēzes pret atlaidu tirgošanu pie Vitenbergas cietokšņa baznīcas durvīm, viņš pats īsti neapzinājās, ko aizsāk. Pēc ekskomunikācijas un sprieduma Vormsas parlamenta priekšā Luters nonāca Vartburgas pilī, kur viņš atradās kūrfirsta Frīdriha Gudrā aizsardzībā. Šeit Luters pārtulkoja Jauno Derību vācu valodā.
Jau 16. gs. 30. gados Lutera sekotāji izveidoja reģionālās konsistorijas, kurās darbojās teologi un advokāti, kas pārraudzīja un vadīja jauno protestantu baznīcu. Filips Melanhtons bija kustības garīgais vadonis. Protestantisms ātri izplatījās Dānijā un Zviedrijā, un pat dažās Polijas provincēs. Ar 1555. gada Augsburgas miera līgumu bija panākta savstarpēja vienošanās, sekojot principam: cuius regio, eius religio (kurš valda, tas arī nosaka reliģiju). Anabaptisti un kalvinisti netika iekļauti šajā līgumā. Anabaptisti atkāpās, taču kalvinisti organizēja paši savu revolūciju visā Ziemeļeiropā.
] Žans Kalvins un Ženēvas reformācija
Žans Kalvins
16. gadsimta otrajā pusē kalvinisms nomainīja luterānismu kā dominējošo protestantu kustību Eiropā. Kalvinisti ticēja dievišķai predestinācijai un individuālai atbildībai sabiedrības pārorganizēšanā pēc Dieva plāna. Kalvinisti kļuva dedzīgi reformatori un centās pārveidot cilvēku sabiedrību tā, lai sieviešu un vīriešu ārējā rīcība atbilstu iekšējai ticībai.
Vācu sociologs Maksis Vēbers savā darbā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” (1904.) saka, ka šī īpatnējā pašpaļāvības un pašdisciplinēta aktīvisma kombinācija radīja ētiku, kas stimulēja un nostiprināja agrīno kapitālismu, cieši saistot kalvinismu un vēlāko puritānismu ar kapitālistiskās sabiedrības attīstību.
Kalvins piedzima garīdzniecībai tuvā ģimenē, saņēma šim garam atbilstošu izglītību, taču nostājās reformatoru pusē. 1534. gadā viņš piedzīvoja, ka viņa „spītīgo sirdi mācīja pats Dievs”. Kalvins sava Ženēvas protestantisma garā izveidoja teokrātisku valsti. Viņa grāmata „Kristīgās baznīcas institūti” ieņem svarīgu vietu protestantu teoloģijā.
Kalvins un viņa sekotāji vēlējās uzlabot sabiedrības morāli. Viņš domāja, ka ticība nav saistīta tikai ar prātu, tā maina katra cilvēka darbību un saskaņo to ar Dieva likumu. Dieva izredzētajiem jādzīvo tā, lai tas labpatiktu Dievam. Kalvins pūlējās šo mērķi sasniegt ar konsistorijas palīdzību, kura sastāvēja no vecākajiem un mācītājiem un kuru vadīja 4 sindiki. Konsistorija ieviesa stingru tikumisku disciplīnu un sodīja katru morālu un reliģisku pārkāpumu: par neiešanu uz baznīcu – 2 sū sodanaudas, par „nešķīstu dzīvošanu” – sešas dienas pie ūdens un maizes un 60 sū soda naudas. Vēlāk ļaudis sodīja arī par Kalvina un konsistorijas kritizēšanu.
] Katoļu reformācija un kontrreformācija
Ignacijs Lojola
Protestantu reformācija nepārsteidza viduslaiku baznīcu, jo arī pašā baznīcā notika reformu mēģinājumi, kurus veica koncili. Viens no pēdējiem bija Trentas koncils (1545.-1563.), kuru kontrolēja pāvests un vairākums itāļu bīskapu. Koncila īstenotās reformas attiecās uz baznīcas iekšējo disciplīnu: tika ierobežota baznīcas amatu un citu reliģisku īpašumu pārdošana, bīskapi, kas nedzīvoja savās diecēzēs, bija spiesti atgriezties savās vietās, lai tur piedalītos reliģiskajā dzīvē. Nekādas doktrinālās maiņas netika ievestas. Baznīca palika pie labajiem darbiem kā pestīšanas līdzekļa, septiņiem sakramentiem, maizes pārvēršanas miesā, vīna aizlieguma lajiem, garīdznieku celibāta, purgatorija realitātes, svēto, relikviju un svētbilžu kulta, kā arī atlaidu pārdošanas.
Šajā laikā nodibinājās arī jaunas mūku biedrības, no kurām nozīmīgākā bija Ignacija Lojolas dibināta „Jēzus biedrība” – jezuīti. Baznīca to oficiāli atzina 1540. gadā. Jezuītu ordenis uzsvēra stingru iekšēju un ārēju disciplīnu, garīgus vingrinājumus, padevību augstākajām baznīcas autoritātēm, garīgu entuziasmu un misticismu – tā bija kombinācija, kas atgrieza daudzus protestantus atpakaļ katoļticībā, īpaši Austrijā un Bavārijā.