pērs gints

Domraksts.

Cilvēka vērtības Henriksa Ibsena darbā “Pērs Gints”.

Cilvēkam dzīve dota, lai dzīvotu. Katram cilvēkam ir atšķirīgi uzskati par dzīvi, likteni. Manuprāt, dzīve jāveido pašam, kādu izveidosi, tādu arī būs jādzīvo. Savukārt, citi uzskata, kādu liktenis ir nolēmi, tāda tā būs. Jebkurā gadījumā dzīve ir skaista un interesanta. Nav tādas normas, kura apzīmētu pareizu dzīvi. Katrs dzīvo pēc saviem uzskatiem, vēlmēm un mērķiem.

Pēra Ginta dzīve ir bijusi piedzīvojumiem bagāta. Viņš ir daudz ceļojis, viņam ir ļoti bagāta fantāzija. Būdams jauneklis, viņš st

t
tāsta burvīgus piedzīvojumus. Arī pie mātes nāves gultas viņš mātei palīdz pārkāpt pāri nāves slieksnim, stāstot brīnišķīgas ainas, kuras it kā skatot māte mirst:

“ Paldies tev par tavu mūžu,

Par sirsnību bērndienās!

Bet paldies no tevis ar gūšu –

Par vedumu paldies man tas. ”

Manuprāt, tiešām viņam pienāks šis “paldies”, jo viņš atviegloja mātei aiziešanu, domājot ko labu. Taču māti viņš pat neapglabā, bet aizskrien prom, uzticot viņu paglabāt kādai zemnieku sievai. Pēra Ginta raksturā ir ļoti daudz sirsnības, sapņainības un aizrautības. Tās visas ir

r
r labas īpašības. Bet pērs Gints savu dzīvi grib dzīvot viegli kā pasakā, izvairoties no grūtībām, pienākumiem un uzupurēšanās. Viņš ir gļēvs. Pērs Gints negrib noslīkt pats, kaut gan viņš ir jau vecs, bet gan ļauj noslīkt kuģa pavāram, kuram ir
r
r ģimene un viņš ir tās galvenais apgādnieks.

Es domāju, ka daudz cilvēki vēlas, lai viss nāk vieglu ceļu, bet diemžēl tā tas nenotiek. Tikai tie, kas daudz dzīvē mācās un cīnās par savu vietu zem saules, tiek tālāk. Pat, ja cilvēks ir bagāts, viņš nevar nodzīvot dzīvi pa tukšo, izšķiežot naudu visādos niekos. Pērs Gints ieguva naudu pats, strādājot par zeltraci, tirgojot vergus, spekulējot, pat būdams misionārs viņš pelnīja naudu. Viņš bija bagāts, bet viņa naudu nozaga. Būdams tālu prom no mājām, viņš aizmirsa Solveigu, solījumus par māju un kopīgu dzīvi. Pērs Gints ir bijis kā vējš – visur pabijis, saskāries ar dažādiem notikumiem, pārdzīvojumiem. Viņa mūža mīlestība Solveiga pati tajā laikā dzīvo Pēra Ginta celtajā mājā un jūtas laimīga. Solveiga vi
i
ienmēr paliek uzticīga savām jūtām. Pēra Ginta dzīve sastāv tikai no kompromisiem.

Mūža nogalē Pērs Gints atskārš sava ‘es’ bezvērtību. Visi mežā sastaptie kamoli, savītušās lapas, zuzēšanu gaisā, rasas pilieni, nolauztie stumbri, pat Ozes balss atgādina viņam par neizdomātām domām, neatminētiem sapņiem, neizdziedātām dziesmām, neizraudātām asarām, nepadarītiem darbiem. Pat pogu lējējs saka, ka Pērs Gints ir tikai vidējs grēcinieks – ne šis, ne tas.

“ Pogu lējējs:

Tev dzīvē nekad nēsi bijis tu pats

Kam kliegt tad, ja teici pārstrādāts.

Pērs Gints:

Kas neesmu bijis?

Nu ir jāsmejas!

Pērs Gi

i
ints ir bijis vēl cits kaut kas?

Nē, lējēj, nu stāsti tu pasakas! “

Pēram Gintam tiek dota viena iespēja atrast lieciniekus, kuri apliecinās, ka viņš bijis ‘es pats’. Bet viņš nesameklē tos, izņemot Solveigu, jo nekad nav bijis ‘es pats’. Īstenībā viņš nemaz nav bijis cilvēks. Visu mūžu Pēru Gintu vadīja troļļu likums:

“ Esi trollis tikai un diezgan! ”

Lai cilvēks būtu ‘es pats’, viņam vajag dzīvot ar aizrautību, lielu vēlēšanos. Pēra Ginta dzīve ir bijusi tukša un pelēka.

Atgriežoties mājās, Pērs Gints pirmo reizi iet taisni, nevis ar līkumu apkārt. Mūža pēdējā brīdī Pērs Gints uzdod jautājumu Solveigai:

“ Tad teic, ja tev ziņa! Kur bij mans es pats

mana dvēseles spēja? Kur biji ar dieva

zīmogu sejā?

Solveiga: Manas ticības, cerības, mīlas svētziņā. ”

Mīlestība darījusi Solveigu garīgi bagātāku un laimīgu. Pērs Gints devis saturu un jūtas Solveigas dzīvei.

Manuprāt savs ‘es’ nav jāmeklē tālās pasaules valstīs, to var atrast tepat.