Katru cilvēku rūp milions dažādu jautājumu. Sakot no visīsākaiem un visvienkaršākaiem, beidzot ar ļoti dziļam un grūtam pārdomam. Katrs no mums rūpejas par kadu, vai par kaut ko, ka arī ir kāda cita rupju objekts. Rūpes sagadā prieku apkartējiem, tā ir ricība kas veltīta kāda labklaībai, attistībai. Taču nelaime ir tāda ka katrs no mums ir egoists savā būtība un mūs paīstam rūp tikai tas kas ir saistīts tieši ar mums pašiem. Un bieži vien mēs paejam garām cilvēķem kuriem ir vajadzīga mūsu palidzība, atstājam bez uzmanības jautājumus kuri mums šķēt mazsvarīgi, bet istenibā ir ļoti nozimīģi, ka piemēram ekoloģija.
Kas rūp man, 11 klases skolnieci šodien? Laikām daudz, piemēram: kā es izskatos, manas atzīmes, kas notiek skolā, kas rītdien bus skolā, kā es pabeigšu mācības, kur iestāšos, kā sakartošu savu dzīvi… Un vel daudz, daudz dažādu jautājumu, bet raugoties globālāk tie ir banāli. Taču pienāk tāds brīdis katra cilvēka dzīvē kad viņš sāk apdomāt savas eksistences cēloņus. Un tie jautajumi ir daudz globālākie, ka arī rast atbildes uz tiem ir daudz grūtāk.
Tieši tā arī ar mani ir, es nevaru īsti saprast kas es esmu, pie kā piederu vairāk un kādēļ? Es esmu meitene, kur jau dzaudzreiz pārstāveja Latviju starptautiskās sacensībās, taču skolā es mācos poļu valodu kā dzimto, bet majās runāju krieviski. Latviju uzskatu par savu dzimteni, ja piedzimu un dzīvoju šeit, esmu šīs valsta pilsone. Taču pēc tautības esmu poliete. Un kā but ar krievu valodu kuru runāju no dzimšanas? Man ir grūti atbildēt uz šiem jautājumiem, pašai sev.
Bet arī šie jautājumi zaudē jēgu kad saku uzdot sev citus, vairāk neizzināmus. Galu galā esmu zemes iedzīvotāja un piederu šai planētai. Bet ja raudzīties no visa kosmosa viedokļa, kas ir mana planēta Zeme. Cilvēkiem pat nav īsti zināms kā ta radās ir tikai pienēmumi, ko jau teikt par tas rašanas iemesliem. Ir tik daudz jautājumu uz kuriem visa cilvēce jau gadsimtiem ilgi meklē atbildes, un nevar atrast istās. Varbūt katram ir sava, sava pareiza atbilde un savi uzdevumi kuri jāveic savas neilgas dzīves laikā? Varbūt visums ir milzīgs organisms un mēs- Zemes iemitnieki ka mazas sīkas šūniņas, kuras katra pilda savu uzdēvumu. Sīku, pat niecīgu, taču bez kura visa organisma darbība bus nepilna. Mēs esam ka milzīgas mozaikas mazi fragmentiņi. Patiesibā es to nezinu, tas ir tikai pienēmums. Un tādu pienēmumu laika gaita ir izveidojies ļoti duadz un visi ir ļoti dažādi. Vārbūt arī tā, ka mūsu prats nevar apgūt atbildes uz šiem jautājumiem, tas ir pa spēkam tikai pilnīgam cilcvēkam ar absolūtam prāt spējam. Un no tā izriet, kamer cilvēķi meklē atbildes uz šiem jautājumiem tie sniedzas pie pilnības. Un kamēr tie sniedzas pie pilnības tie dzīvo. Beidzot tiekties un meklēt atbildes dzīve apstājas uz zaudē jēgu.
Man katru dienu rūp milzums dažādu sīkumu. Taču vissvarīgākais man ir tas lai mana dzīve nepaietu garam, lai es nenodzīvotu to velti un atstātu kakutko saviem bērniem un mazbērniem. Lai tas “kautkas” nebūtu materiāla vertība, nedz arī nekustamais īpašums, bet kaut kas, kas paliks cilvēku sirdīs, ko nevarēs pārdot nedz arī salauzt. Lai tas palidzētu rast viņem atbildes uz jautājumiem. Ne, lai tas palidzētu tiem rast pareizu ceļu, kurš palidzēs atrast atbildes uz jautājumiem. Jo vienkarši atbildes tas ir pavisam viegli un tās atniems viniem dzīves jēgu. Bet man rūp tas lai cilvēce, lai visi nemitīģi pilnveidotos, un kas zin varbūt tās atbildes nav nemaz tik grūtas un ir te pat, mums zen deguna ir tikai jaatver acis un jāierauga. Tas varētu notikt ļoti drīz, tik līdz mēs atversim acis un mūs saks rūpēt ne tikai savas privātas problēmas, bet mēs vairs nepaiesim garām tiem kuriem var noderēt mūsu palidzība. Un mūsu pašu ricība nebūs versta tikai mūs pašu labam. Tad daudzi jautājumi kļūs skaidri, dzīve nekļūs vieglāka, taču kļūs labāka.