Rīga – 1997
SATURA RĀDĪTĀJS.
Ievads.
1.nodaļa. Problēmas teorētiskais pamatojums.
1.1. Agresivitātes jēdziena raksturojums
1.2. Agresivitātes cēloņu raksturojums
1.3. Bērnu agresivitātes cēloņi un izpausmes
1.4. Agresivitātes novēršanas ceļi
2.nodaļa. Metodoloģiskais pamatojums.
2.1. Rotaļu terapijas iespējas bērnu agresivitātes novēršanā
2.2. Izpētes metodiku īss raksturojums
3.nodaļa. Eksperimentālais darbs ar pirmsskolas vecuma bērniem
Secinājumi
Literatūras saraksts
Pielikums
Rezumējums svešvalodā
Ievads.
Sākot ar 60.gadu vidu varmācības un agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts par varmācības gadsimtu. Jaunākās psiholoģiskās un sociāli – filozofiskās literatūras analīze 70. – 80.gados liecina par to, ka jautājumi, kuri ir veltīti cilvēka agresivitātei, izvirzās priekšplānā. Lai risinātu šo problēmu, tika radītas autoritatīvas komisijas, kas pētija iedzīvotāju agresīvo uzvedību. Jāatzīmē pasaules pētniecības institūts Zviedrijā, kurš pēta kara un miera problēmu. Guggenšteina fonds piešķīra vairākus milionus dolāru, lai pētītu ar agresiju saistītās problēmas. Arī Latvijā tas ir ļoti aktuāli. Pēdējo gadu likumpārkāpumu statistika liecina, ka oficiāli reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Noziedzība sāka palielināties 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. 1992.gadā tika izdarīti 61,9 tūkst. noziegumu. Pēdējos gados saglabājusies tendence noziegumus izdarīt grupās. Ievērojama kriminogēnā aktivitāte ir nepilngadīgo vidū. Valstī nepieļaujami liels ir slepkavību un slepkavību mēģinājumu skaits. 1995.gadā reģistrēta 281 slepkavība.
Manuprāt, mūsdienu sabiedrība kopumā ir kļuvusi cietsirdīgāka. Agresivitāte ir, it kā, sociāls pasūtījums, jo, pretējā gadījumā, cilvēks vienkārši neizdzīvos. Liela cietsirdība ir vērojama skolās gan pret bērniem, gan pret skolotājiem. Arī bērnudārzos bērnu neadekvātai uzvedībai ir tendence pieaugt. Lai produktīvi varētu cīnīties ar šo problēmu, uzkatu, pētījumu jāveic jau ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Termins agresivitāte un agresija bieži vien tiek lietots ļoti plašā nozīmē. Austrijas zinātnieks K.Lorencs ir teicis, ka daudzu cilvēku izpratnē agresivitāte ir saistīta ar ļoti daudzpusīgām ikdienas parādībām, sākot ar kautiņu starp suni un gaili, zēnu kīviņiem un beidzot ar karu un atombumbām (30.,81.).
Agresivitātes sarežģītā struktūra un formu dažādība noved pie tā, ka mūsdienu zinātnē tai nav viennozīmīga traktējuma. Tas atļauj dažādiem autoriem, atkarībā no mērķa un uzdevumiem, ielikt agresijas izpratnē pavisam atšķirīgu saturu. J.Dolards, N.O.Mauers, N.E.Millers u.c. definē to kā savdabīgu cilvēka aizsargreakciju uz dažādu ārējo faktoru iedarbību. K.Lorencs, Dž.Gudola, L.Valcelli u.c. agresivitāti aplūko kā uzbrukumu vai cīņu vienas sugas ietvaros.
Daudzi psihologi ir pētījuši šī fenomena sakni jeb cēloņus. Arī šeit ir vērojama šķelšanās uzkatu ziņā. Z.Freids, Lorencs, Mak Dougols, N.Jaklins u.c. agresivitātes izcelsmi saista ar cilvēka instinktiem un dažādiem fizioloģiskiem faktoriem, piemēram, dzimumhormoniem. R.Dolards, L.Berkovics u.c. par agresivitātes cēloni min citu cilvēku liktos šķēršļus subjekta ceļā, kā arī subjektam nozīmīgu dzīves sastāvdaļu zaudējumu. A.Bandura, H.A.Dangerings, S.Fešbahs u.c. uzkata, ka agresivitātes cēloņi meklējami negatīvajā sociālajā vidē, kur subjekts apgūst antisociālas uzvedības normas.
Daudzi rietumu psihologi, piemēram, M.Maselli, H.Cumkleiss, T.Nikels u.c. ir pētījuši dažādus papildfaktorus, kuri veicina agresivitāti. Pie šādiem faktoriem var pieskaitīt nolūku, vēlmi atmaksāt u.c. agresivitātes stimulus.
Psihologu uzmanību ir piesaistījusi agresivitāte ne tikai pieaugušo pasaulē, bet arī šo parādību iezīmes bērnos. Lielu ieguldījumu bērnu agresivitātes pētīšanā deva A.Bandura, Š. un E.Gīuki, kuri veica vairākkārtīgus eksperimentus, lai izzinātu bērnu agresijas cēloņus. Viņi nonāca pie secinājuma, ka agresivitāti bērnos izraisa vecāku negatīvais uzvedības paraugs un pazemojošā attieksme pret bērnu.
Daudzi krievu un latviešu psihologi, kā arī pedagogi (L.Božēvica, M.Repina, V.Sečko, A.Vecgrāve, I.Plotnieks u.c.) uzkata, ka agresivitāte bērnos rodas dažādu socioloģisku un psiholoģiski – pedagoģisku nepilnību dēļ. Tās ir vecāku negatīvās savstarpējās attiecības, nelabvēlīgie dzīves apstākļi kā arī vecāku neizglītotība audzināšanas jautājumos.
Kā tad novērst šīs negatīvās uzvedības izpausmes? Šīs problēmas risinājumus ir meklejuši daudzi zinātnieki un praktiķi (Z.Freids, H.Cumkleiss, Č.Millers, E.Doneršteins u.c.) kā arī fiziologi un mediķi (V.Markss, F.Ervins u.c.). Daudzas korekcijas metodes ietver sevī dažādas uzvedības teorijas un sociālo iemaņu apguvi, radot mākslīgas situācijas un citus stimulus. Uzkatu, ka šāda veida pieja nav pilnvērtīga, jo neietver sevī agresijas cēloņu meklējumus. Tāpēc savā praktiskajā darbā ar agresīviem bērniem es izmantoju rotaļu terapiju, jo uzkatu, ka tieši ar to tiek radīti dabīgi apstākļi, nevis mākslīga situācija. Savā darbā izmantoju nedirektīvo un atreaģējošo rotaļu terapijas metodi.
Mērķis – izzināt agresivitātes parādību pirmsskolas vecuma bērnos un atrast metodes agresivitātes novēršanā.
Hipotčze. Izejot no humānistiskajiem rotaļu terapijas principiem, es paredzu, ka attīstot bērnā pašapziņu (cieņu pret sevi), var novērst agresivitāti.
Uzdevumi:
1. Analizčt psiholoģisko un pedagoģisko literatūru par agresivitātes izpēti;
2. Teorētiski apstrādāt datus par agresivitātes cēloņiem;
3. Analizēt literatūru par pirmsskolas vecuma bērnu agresivitātes cēloņiem un izpausmēm;
4. Eksperimentāli pārbaudīt rotaļu terapijas pielietojamību bērnu agresivitātes novēršanas darbā;
5. Apkopot iegūtos rezultātus.
BĀZE:
Savus pētījumus veicu divos Rīgas bērnudārzos:
– b/d Nr.39;
– b/d Kadiķītis.
Šajos bērnudārzos novēroju bērnus ar agresīvu uzvedību vecumā no 4 – 7 gadiem. Korekcijas darbu veicu ar bērniem no pilnām ģimenēm.
Darbs sastāv no trijām daļām – ievada, literatūras saraksta, ko sastāda 38 autoru darbi, pielikuma un anotācijas angļu valodā.
1. nodaļa.
1. PROBLĒMAS TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS
1.1. Agresivitātes jēdziena raksturojums
Literatūra, kurā aplūkota agresivitāte ir ļoti plaša. Sevišķi pēdējos gados Rietumos pievērš lielu uzmanību agresivitātei un tās novēršanai. To pēta dažādas zinātnes disciplīnas – gan dabas, gan sociālās zinātnes. Dabas zinātnes ietvaros (bioloģijas, bioķīmijas, neirofizioloģijas, ģenētikas utt.) nozīmīgākie sasniegumi ir saistīti ar lokalizācijas centriem, kuri nosaka agresīvas reakcijas. Ne mazāk svarīga nozīme agresijas izpētē ir sociālajām zinātnēm, jo ārpus sabiedrības un kultūras saprast to vienkārši nav iespējams. Agresivitāti galvenokārt aplūko psiholoģijas zinātne. Daudzi psihologi ir izstrādājuši teorijas, cenšoties saprast agresivitātes dabu un atklāt dotās uzvedības nozīmi un jēgu. Psihologu dažādais skatījums uz agresivitāti liek secināt, ka mūsdienu zinātnē nav viennozīmīgs agresivitātes traktējums jeb definīcija. Aplūkojot agresivitātes izpētes loku, noskaidrosim galvenās agresivitātes jēdziena teorijas.
Z.Freids agresivitāti definē kā reālu aktivizētu tendenci vai tendenču kopumu, kas vērsts uz citu pazemošanu vai iznīcināšanu. Rīcība ir vērsta uz fizisku vai psiholoģisku ļaunuma nodarīšanu kā arī uz cilvēka vai cilvēku grupas galēju iznīcību.
J.Dolards, N.E.Millers, N.O.Mauers un citi psihologi uzkatīja, ka agresija nav automātiskas iekšējas organisma tieksmes, bet gan reakcija uz frustrāciju. Tie ir dažādi šķēršļi, kas neļauj cilvēkam darboties atbilstoši savām interesēm. Ilgstoša frustrācija cilvēku sadusmo un viņš kļūst agresīvs. Tātad agresivitāte ir ļaunprātīga darbība, kas vērsta uz cilvēku, kas izraisījis frustrāciju, bet, ja tas nav iespējams, tad agresija tiek vērsta uz citiem subjektiem vai objektiem.
A.H.Buss, A.Bandura un R.H.Valters aplūko agresivitāti stipri bihevioristiski, definējot to kā ļaunuma nodarīšanu. Taču H.Kaufmans šādu definīciju uzkata par nepilnīgu un papildina to uzsverot, ka mērķtiecīga ļaunprātīga darbība, kura nesasniedz mērķi, arī uzkatāma par agresivitāti.
Zoopsihologs L.Valcelli definē agresivitāti kā specifiski orientētu uzvedību, kura vērsta uz fizisku vai psiholoģisku organisma likvidāciju.
S.Fešbahs uzsver, ka agresivitāte var būt gan individuāla, gan kolektīva rīcība un izdala trīs galvenos agresivitātes veidus: naidīgā, reaktīvā un instrumentālā.
Naidīgai jeb ļaunprātīgai agresijai ir raksturīgs mērķtiecīgs un pilnīgi apzināts nolūks nodarīt ļaunumu otram cilvēkam vai cilvēku grupai. Naidīgā agresija var būt gan īslaicīga, gan ilgstoša. Īslaicīga tā ir tādā gadījumā, kad upuris nepretojas. Pretošanās gadījumā tā kļūst ilgstoša.
Reaktīvā agresija ir dusmu sprādziens bez mērķtiecības. Šis agresijas veids ir ātri pārejošs. Reaktīvai agresijai ir vairākas izpausmes. Ne vienmēr tas ir uzbrukums. Bērniem tās var būt kaprīzes vai stūrgalvība. Cēloņi šīm izpausmēm ir upura ceļā likti šķēršļi. Kad darbība nav pakļauta subjekta gribai, tad tā ieiet afektā. Tas ir brāzmains un relatīvi īslaicīgs emocionāls pārdzīvojums, kas izpaužas ārēji manāmās fizioloģisko procesu un kustību izmaiņās. Afekta stāvoklis attīstās kritiskās situācijās, kad cilvēks nevar atrast izeju no bīstamiem, visbiežāk naidīgiem stāvokļiem. Cilvēks nav spējīgs kontrolēt savu rīcību. Viņš var sarunāt rupjības, sist, lamāties utt., jo afekta brīdī notiek daudzu psihisko procesu, piemēram, domāšanas bremzēšana. Vācu psihologs L.Burkovics šāda veida uzvedību nosauc par impulsīvo agresiju.
Insrumentālā agresivitāte izpaužas apstākļos, kad subjekta mērķis ir neitrāls, bet agresija tiek izmantota kā viens no līdzekļiem. Tā var būt šantāža, kas saistīta ar draudiem pret personu, varmācība pret nevainīgu gūstekni vai arī stingra audzināšana, pielietojot stingrus sodus. Nereti instrumentālajā agresijā ietilpst arī ļaunprātības elementi, it sevišķi, ja upuris pretojas. Šie trīs galvenie veidi, kurus izdala S.Fešbahs, var cieši savīties kopā, bet motīvi ir atšķirīgi. Šie agresijas veidi var ne tikai izpausties vienlaicīgi, bet laika gaitā mainoties pāriet no viena veida otrā. S.Fešbahs instrumentālo agresiju iedala sīkāk – individuālajā un sociālajā, kā arī prosociālajā un antisociālajā agresijā. B.G.Ruls uzsver šo jēdzienu nedalāmību. Tie var būt saistīti dažādās kombinācijās, piemēram, prosociāli instrumentālā agresija, kad subjekts uzbrūk upurim, aizstāvot kāda cita (trešā) intereses vai arī antisociāli instrumentālā agresija, kad subjekts aiztāv kādu, vadoties pēc savām interesēm. Pro- un antisociālais šis darbs nav paša rakstīts iedalījums atspoguļo upura, uzbrucēja un novērotāja viedokli un bieži vien var būt neobjektīvs, jo, kas upurim un novērotājam var likties antisociāls, tas uzbrucējam var likties prosociāls. Agresivitāte var būt vērsta pašam uz sevi. To sauc par autoagresiju. Tā izpaužas nervozā uzvedībā.
J.T.Tedeši, R.B.Smits, R.C.Brauns agresivitātes jēdzienu aplūko kā varas nostiprināšanu pār kādu personu vai personu grupu. Viņuprāt, uzvedību var nosaukt par agresīvu, ja tiek izpildīti sekojoši postulāti:
1. Ja uzvedība sevī ietver citu cilvēku iespēju ierobežojumus;
2. Ja novērotājs aplūko darbības kā mērķtiecīgi izdarītu ļaunumu (kaitējumu) otra interesēm vai viņa partnera interesēm, neskatoties uz to, vai subjekts pats ir tiecies uz mērķtiecīgu ļaunuma nodarīšanu vai nē.
3. Ja novērotājs atzīst darbības pretrunīgumu ar sabiedriskajām normām un likumiem.
Psihologi uzsver, ka agresivitāte realizējas tad, kad objekts tiek virzīts uz subjektam vēlamu mērķi.
Analizčjot agresivitātes jēdzienu, var secināt, ka agresijas apzīmēšanai visbiežāk lietotie termini ir pazemošana, apspiešana, kaitēšana, iznīcība, ļaunuma nodarīšana, specifiski orientēta uzvedība un varas nostiprināšana.
Pastāv vairāki agresivitātes izpausmes veidi – naidīgā jeb ļaunprātīgā agresija (mērķtiecīga darbība), reaktīvā jeb impulsīvā agresija un instrumentālā agresija (mērķis neitrāls, bet tiek izmantoti agresīvi līdzekļi).
Agresivitāte tiek iedalīta individuālajā un sociālajā agresijā.
Agresivitāte var būt vērsta ne tikai uz citiem, bet arī uz sevi (autoagresija).
1.2. Agresivitātes cēloņu raksturojums
Agresivitāti ir pētījuši daudzi Rietumu zinātnieki un praktiķi – psihologi, etnologi kā arī mediķi. Eksistē daudzas teorētiskas koncepcijas, kuras skaidro šī fenomena cēloņus.
Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados lielu popularitāti ieguva instinkta teorija. Šīs teorijas pamatlicējs ir Z.Freids. Viņš uzkatīja, ka agresivitāte ir viena no cilvēka Es – instinkta sastāvdaļām, kura lielākoties nav apzināta, bet mīt cilvēka dziļākajos zemapziņas slāņos un noteiktos apstākļos izlaužas uz āru kā varmācīga un graujoša uzvedība. Vēlāk, galvenokārt Pirmā Pasaules kara ietekmē, Z.Freids savu teoriju aplūko kā tieksmi pēc nāves. 1932.gadā viņš aprakstīja cilvēka instinktīvo tiekšanos uz iznīcību, nosaucot to par nāves dziņu. Ar to viņš apzimē pamatdziņu kategoriju, kuras tiecas pēc pilnīgas spriedzes noņemšanas un atgriešanos neorganiskajā stāvoklī. Sevišķi liela agresivitātes intensitāte novērojama gadījumos, kad nāves dziņa tiek vērsta uz āru t.s. destrukcija. Ja nāves dziņa ir vērsta uz sevi, tā izpaužas kā pašdestrukcija.
Z.Freids runā arī par seksuālo dziņu – libido, kuru aplūko kā tiekšanos pēc mīlestības, tuvības un rūpēm. Taču pastāv arī seksuālo dziņu novirzes. Viena no tām ir sadisms, kas tiek aplūkots kā tieksme nodarīt sāpes seksuālajam objektam. Z.Freida pētījumi liecina, ka vairumam vīriešu piemīt seksuāla agresija, kurai ir sava bioloģiskā nozīme, proti – nepieciešamība pārvarēt seksuālā objekta pretošanos. Sadisms ir pārspīlētas dzimumdziņas agresīvais komponents, kurš pārgrupēšanās rezultātā izvirzījusies priekšplānā. (4.,17.)
Viens no instinkta teorijas piekritējiem ir V.Mak-Dougols, kurš uzskatīja, ka cilvēkā mīt vienpadsmit vadošie instinkti. Starp šiem instinktiem ir arī agresija, kas sakrīt ar dusmu emocijām.
Etnologi – K.Lorencs un Dž.Gudola piedeva jaunu skanējumu šai teorijai. Dž.Gudolas pētījumi liecina, ka cilvēces attīstības laikā agresivitātei bija liela nozīme izdzīvošanā. Medniekiem bieži nācās nogalināt dzīvniekus un arī cilvēkus, kuri konkurēja, iegūstot viņu pārtiku, laulāto partneri vai teritoriju. Šī iemesla dēļ visā civilizācijas vēsturē bijuši neskaitāmi konflikti starp klaniem, ciltīm un nācijām. Arī K.Lorencs uzsver agresivitātes lielo nozīmi evolūcijas, izdzīvošanas un cilvēka adaptācijas procesos. K.Lorencs ilgstoši pētija dzīvniekus un viņu uzvedibu. Pētījumu rezultāti tika pārnesti uz cilvēkiem. Viņaprāt, dzīvnieku un cilvēku organismā pastāvīgi rodas īpaša – agresīvā instinkta enerģija. Pie tam tā krājas tik ilgi, līdz noteiktos apstākākļos eksplodē. Tā, piemēram, pētot dzīvniekus, K.Lorencs ir novērojis, ka dažām dzīvnieku sugām notiek līdzīga izlāde, kad viņu teritorijā ir ieklīdis kādas citas sugas pārstāvis.
A.Ādlers agresivitāti aplūko ne tikai no bioloģiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Viņš uzkata, ka agresivitāte parādās kā neatņemama apziņas sastāvdaļa, kas organizē cilvēka darbību. Sacenšanās, cīņa par pirmo vietu, cenšanās pēc pārākuma ir dzīvās matērijas universāla īpašība. Šie bāzes instinkti kļūst autentiski tikai cilvēkam pareizi izprotot sociālās intereses. Cilvēka apziņa var radīt dažādas agresīvās formas – gan atklātas, gan simboliskas, piemēram, lielīšanās ir simboliska pārākuma realizācija. Tas izskaidrojams ar to, ka agresīvais instinkts iekļauj sevī narcistisko komponentu, kas pieprasa atzīšanu un ciešu. Agresivitātei piemīt arī citas simboliskās formas (rituāli un ceremonijas), kas saistītas ar dažādām kultūrām.
A.Ādlers uzkata, ka atbildes agresija ir dabīga, apzināta vai neapzināta cilvēka reakcija uz nelabvēlīgu ietekmi, jo katrs cilvēks cenšas justies kā subjekts, nevis kā objekts.
E.Fromms aplūko divas pavisam atšķirīgas agresivitātes formas. Viena no tām ir aizsardzības agresija, kura saistīta ar cilvēka izdzīvošanu. Šai formai ir bioloģiska rakstura izcelsme. Tā izzūd, kad cilvēka dzīvībai vairs nedraud briesmas. Otra forma ir ļaunprātīgā agresija – destruktīvisms un cietsirdība, kuri piemīt tikai cilvēkiem. To nosaka dažādi psiholoģiskie un sociālie faktori.
Vēlākos gados zinātnieki, kuri pētīja agresivitātes cēloņus, arvien vairāk uzmanību pievērsa tieši šiem psiholoģiskajiem un sociālajiem faktoriem. Tika izstrādātas koncepcijas, kurās agresivitāte aplūkota kā situatīvs nevis kā evolucionārs process. Un tā, – 1939.gadā R.Dolards nāk klajā ar t.s. frustrācijas teoriju , saskaņā ar kuru agresivitāte tika aplūkota kā frustrācijas sekas.
Frustrācija ir ilgstošs emocionāls stāvoklis ar negatīvu emociju pārsvaru. Tā rodas saskaroties ar šķērsli, kas traucē cilvēkam sasniegt mērķi. Šķērslis galvenokārt ir reāls, bet ir gadījumi, kad tas ir iedomāts. Parasti frustācijas stāvoklī cilvēkam rodas trauksmes, izmisuma un dusmu sajūtas. Frustrācijas intensitāte lielā mērā ir atkarīga no mērķa sasniegšanas iespējām un no mērķa nozīmīguma. Ja mērķis ir ļoti nozīmīgs, bet šķērslis liels, frustācija ieiet virssliekšņa fāzē un izpaužas spēcīgā agresijas uzliesmojumā. No šīs teorijas izriet, ka agresivitāte ir frustrācijas sekas, kā arī, ka frustrācijai vienmēr seko agresija. Taču kritiķi iebilda šīs savstarpējās saiknes viennozīmībai, jo ne katra agresijas izpausme ir frustrācijas sekas. Ar frustrāciju nav saistīta neviena instrumentālās agresijas forma. Mērķis, kura ceļā ir šķēršļi var būt arī primitīvas vajadzības, kas ir atkarīgs no cilvēka vecuma un attīstības pakāpes.
Izstrādātajā shēmā: frustrācija – agresivitāte, bez frustrācijas un agresivitātes bāzējas arī bremzešanas un aizvietošanas mehānismi.
Bremzēšana ir tendence ierobežot agresīvās darbības gaidāmo negatīvo seku dēļ. Jebkura tipa agresivitātes bremzēšana ir tieši proporcionāla gaidāmās atmaksas spēkam. Pie tam tiešās agresivitātes bremzēšana aplūkojama kā papildus frustrācija, kura izsauc atkārtotu agresivitāti pret to cilvēku, kurš vainojams pie bremzēšanas un stimulē citu agresijas veidu rašanos.
Aizvietošana – tā ir saglabāta agresijas tendence, kura nav vērsta pret frustrācijas radītāju, bet gan pret kādu citu cilvēku vai objektu.
Psihologs S.Rozencvaigs ir viens no frustrācijas teorijas piekritējiem, taču vislielāko akcentu viņš liek uz frustācijas situatīvo raksturu. Psihologs izdala trīs cēloņus, kuri sākotnēji izraisa frustrāciju, bet vēlāk arī agresivitāti:
1. liegšana – subjektam ir liegti vajadzīgie līdzekļi mērķa sasniegšanai un vajadzību apmierināšanai;
2. zaudējums – priekšmeta vai dzīvas būtnes zaudējums, kas pirms tam deva apmierinājumu;
3. iekšējais konflikts – tas rodas vienlaikus eksistējot diviem vai vairākiem nesavienojamiem stimuliem.
Līdzīgus agresivitātes iemeslus min arī L.Berkovics. Taču viņš atzīst, ka agresivitāte ne vienmēr parādās kā dominējošā reakcija uz frustāciju. Viņš nedaudz pārveidoja frustrācijas teoriju un ieviesa dažus jauninājumus, no kuriem viens attiecas uz ierosinošiem stimuliem, bet otrs uz darbības virzienu. Pie ierosinošiem stimuliem pieskaitāmas dusmas, bet pie darbības virziena dažādi papildus uzbudinātāji, kas stimulē procesu. Dusmas rodas, kad mērķa sasniegšana, uz kuru tiecas subjekts, ir bloķēta no ārpuses. Dusmas pašas par sevi neizraisa agresivitāti. Lai īstenotos agresīva uzvedība, nepieciešami adekvāti šie papildus procesu stimulējošie uzbudinātāji. Adekvāti tie būs tikai tad, ja būs tiešā saistībā ar dusmu avotu t.i., ar frustrācijas cēloņiem.
A.Bandura uzkata, ka dusmu emocijas nav noteicošais faktors, kas izraisa agresiju. Ilgstošu pštījumu rezultātā viņš izveido sociālās apmācības teoriju, kura ietver sevi apgūtu uzvedību. Agresivitāte rodas socializācijas pamatā, novērojot atbilstošu darbības veidu un apgūstot to. A.Bandura pētija cilvēka uzvedību, kas tika orientēta uz paraugu. Paraugs šajā gadījumā tiek aplūkots kā starpattiecību līdzeklis, kura ietekmē ir iespējama attiecību formēšanās. Tāpēc liela uzmanība tiek veltīta sākotnējo starpnieku ietekmei. Tie ir vecāki, kuri ar savu izturēšanos it kā netieši iemāca saviem bērniem agresīvu uzvedību. Jo biežāk cilvēks agresivitāti izmanto dažādu jautājumu risināšanā, jo vairāk šāds darbības veids nostiprinās viņa attiecībās ar cilvēkiem. Liela nozīme ir agresīvo darbību rezultātam. Ja subjektam tas ir veiksmīgs, tad akcents tiek likts uz motivāciju, bet šeit visas tiesības aizsargātas, jo neveiksmes gadījumā uz bremzēšanu. Nozīmīgs šīs teorijas elements ir sociālais vērtējums. Tā var būt uzslava vai rājiens. Pozitīvais vērtējums ir jebkurš stimuls, kurš vai nu pastiprina reakciju vai notur tādā pašā līmenī. A.Bandura uzsver, ka liela nozīme ir pašvērtējumam, kas atkarīgs no iekšējās nepieciešamības ievērot morāles normas. Tāpēc līdzīgās situācijās agresijas vietā darbu vajag pārlasīt un rakstīt tomēr pašam subjektam, kurš var izvelēties pavisam citus darbības veidus, piemēram atkāpšanos vai konstruktīvu problēmu risinājumu.
Š. un E.Gļuki ir šīs teorijas piekritēji un pētot noziedzības un kriminālistikas saknes, nonākuši pie secinājuma, ka mazāk pārkāpumus un antisociālu uzvedību izmanto tie vīrieši, kuriem bērnībā un jaunībā nebija negatīvas uzvedības parauga, kuri bija mīlēti un respektēti. Par sociālo uzvedības modeli Gļuki uzskata ne tikai vecāku negatīvo un agresīvo attieksmi pret citiem, bet arī pret pašu bērnu. Viņi apgalvo, ka galvenā atšķirība starp noziedzīgi tendēto vīriešu vecāku disciplināro praksi un to vecāku praksi, kuru bērni ir ar labu uzvedību ir tā, ka savā laikā viņi ir izmantojuši daudz fizisku sodu.
Daudzi psihologi – M.D.Maselli, H.Cumkleiss, T.V.Nikels, S.Fešbahs un citi ir pētījuši agresijas situatīvos faktorus , kuri spēlē lielu lomu agresivitātes motivācijā. Tie ir: nolūks, mērķa sasniegšanas gaidas un atmaksa, dažādi agresivitāti stimulējošie faktori, pašnovērtējums un citu cilvēku vērtējums. Aplūkosim sīkāk dažus no tiem:
Nolūks.
M.D.Maselli un J.Altroči uzkata, ka agresivitāte rodas cilvēkam ievērojot, ka otram ir ļaunprātīgi nolūki attiecībā pret viņu. Subjekta agresīva rīcība var rasties tikai uz aizdomu pamata, objektam vēl nemaz neuzbrūkot. Bet, ja objekts atklāj savus nodomus un atvainojas par to, tad dusmas un agresija var izpalikt. H.Cumkleiss savos eksperimentos parāda, ka šī efekta pamatā ir motivācija, kādu subjekts saskata pretiniekā. Ja pēc subjekta domām otrs cenšas viņam nodarīt ļaunumu, tad viņa dusmas un attiecīgu tālāko rīcību izmainīt nav iespējams, bet, ja subjekts secinās, ka incidents ir bez iepriekšēja nodoma vai arī notikusi kļūda, tad dusmas var ātri pāriet.
Agresīvā mērķa sasniegšanas gaidas un atmaksa.
H.Cumkleiss uzkata, ka subjektam, apsverot tiešas agresijas iespējas, kuru realizācija neprasa piepūli, mērķa sasniegšanas gaidīšana nespēlē lielu lomu. Liela nozīme šai gaidīšanai ir tad, kad nav iespējams atmaksāt tieši iniciatoram, piemēram, nav iespējams satikties. Tad no cietušā puses var sekot netiešā agresija un izpausties kā goda un reputācijas aizskaršana. Tajā pašā laikā subjekts vēro savas darbības sekas. Ja subjektam pilnībā nav iespējams atmaksāt savam pretiniekam, tad daļa agresijas paliek neizlietota un saglabājas nākotnē. Ja atmaksa ir iespējama, tad subjektam ir aktuāli, vai uz pretinieka agresiju viņš varēs atbildēt arī ar agresiju, cerot uz taisnīgu iznākumu. Izšķirošu lomu spēlē tas, vai subjekts iepriekš pakļāvās uzbrukumam vai nē. Ja subjekts kļuva par agresijas upuri, tad viņš priekšroku dod atmaksai arī tad, ja viņš ļoti riskē. Ja subjekta atmaksas līmenis ir tieši proporcionāls nodarītajam ļaunumam, tad viņš ir apmierināts ar rezultātu, bet, ja subjekta atmaksas līmenis ir pārāk augsts, viņu pārņem vainas apziņa un tendence pēc kompensācijas.
Pašnovērtējums.
S.Fešbahs uzkata, ka pašnovērtējumam ir izšķiroša nozīme subjekta agresivitātei. Pašnovērtējuma līmenis regulē iekšējos normatīvos standartus, kuri var vai nu kavēt vai stimulēt agresijas norisi. Ja netaisna uzbrukuma rezultātā, apvainojums vai liktais šķērslis aizskars subjekta pašcieņu, tad viņš agresiju izmantos, lai to atgūtu. Ja subjekts pēc agresīvā akta izpildīšanas izjūt vainas apziņu un sirdsapziņas pārmetumus, tad iespējams, ka turpmāk analoģiskās situācijās viņš neizmantos agresiju.
M.F.Šeiers, A.Fenigšteins uzskata, ka normatīvie standarti agresijas sfērā neregulē cilvēka agresīvās darbības automātiski. Lai šie standarti darbotos, ir jāpievērš subjekta uzmanība un jānotiek t.s. pašnovērtējuma objektivizācijai, kas civilizē cilvēkus un piespiež vairāk ievērot morālās normas. Savos eksperimentos viņi izmantoja spoguli kā pašnovērtējuma objektivizatoru.
Citu cilvēku vērtējums.
R.A.Barons uzsver, ka citu cilvēku klātbūtne vai nu pastiprina vai bremzē agresijas efektu. Šeit svarīgu lomu spēlē vērotāja agresīvās uzvedības vērtējums. Ja uzvedību vēro cilvēks, kurš atbalsta agresiju, tad arī subjekts to vairāk pielietos savā rīcībā. Bet, ja novērotājs noliedz agresīvas darbības, tad subjekta agresīvā darbība tiek bremzēta. Citu cilvēku vērtējums atstāj lielāku iespaidu uz subjektu nekā pašnovērtējums.
Uzbudinājuma papildus avoti.
Par uzbudinājuma papildus avotiem var uzskatīt īslaicīgu fizisku sasprindzinājumu, seksuāli uzbudinošus stāstus vai filmas, trokšņus, stimulējošus preperātus.
Tagad aplūkosim agresijas cēloņus no medicīnas viedokļa, kurš atšķiras no psihologu skatījuma. Raugoties no šī aspekta, dažādas agresijas un autoagresijas izpausmes var būt kā psihopātijas, encefalīta, smadzeņu audzēju, aterosklerozes un citu slimību simptomi kā arī sekas pēc galvas smadzeņu traumām.
Psihopātijas gadījumā rodas stāvoklis, kam raksturiga personības disharmonija, kas izpaužas rakstura anomālijā. Bieži vien novērojama rupjība, eksplozivitāte, nesavaldīgums un kaprīzes. Īpaši izdalāmi ir pataloģiski uzbudināmie cilvēki, kuriem ir raksturīgas kaislības, lielas dusmas, naids, nesavaldība, kas var novest līdz rupjībai, cietsirdībai un likuma pārkāpumiem.
Medicīnā pastāv jēdziens fizioloģiskā agresija, pie kuras faktoriem pieder dzimumhormoni. Lai gan pētījumi par dzimumhormonu ietekmi uz agresivitāti ir nedaudz, taču arī pārāk zemu nevar novērtēt to lomu.
Pastāv trīs galvenās teorijas, kas saistītas ar agresivitātes cēloņu izpētes darbu:
1. Instinkta teorijas, kas paredz, ka agresija ir viens no cilvēka instinktiem.
2. Frustrācijas teorija, kas paredz, ka agresija ir frustrācijas jeb subjekta ceļā likto šķēršļu rezultāts.
3. Sociālās apmācības teorija, kura par agresivitātes cēloņiem uzskata negatīvo sociālo paraugu.
4. Pastāv dažādi agresivitāti stimulējoši faktori, kā piemēram, nolūks, atmaksas gaidas, pašnovērtējums un citu cilvēku vērtējums.
Raugoties no medicīnas viedokļa, agresivitāte ir dažādu slimību simptoms.
1.3. Bērnu agresivitātes cēloņi un izpausmes
Daudzi rietumu psihologi – Z.Freids, A.Ādlers, A.Bandura, H.G.Hrešers, A.Froms un daudzi citi, kā arī Padomju psihologi un pedagogi – V.Sečko, Makarenko, M.Rupina u.c. ir pētījuši bērnu agresivitātes cēloņus un izpausmes. Šo problēmu aplūko arī latviešu pedagogi – A.Vecgrāve, I.Plotnieks u.c.
Z.Freids uzkata, ka agresivitātes veidošanās bērnos un tās tālākā attīstība ir cieši saistīta ar bērna attīstības stadijām. Z.Freids atzīmē, ka apstājoties orālajā attīstības stadijā, bērnam veidojas tādas agresīvas rakstura iezīmes kā nosliece uz sarkasmu un tieksme izplatīt baumas. Apstāšanās anālajā stadijā rada spītību, kurai pievienojas dusmas un noslieces uz misticismu.
A.Ādlers runā par grūti audzināmiem bērniem – bērniem, kuru agresivitāte izpaužas uz āru. Galvenie faktori, viņaprāt, kas nosaka bērna un vispār cilvēka veidošanos, ir inferioritāte (mazvērtības sajūta) un superioritāte (pārākuma sajūta). Visas šīs inferioritātes un superioritātes problēmas attīstās un iesakņojas bērnībā jau ģimenē, pirms iestāšanās skolā. Tas ir periods, kurā bērns veido savu dzīves stilu. A.Ādlers bērnu nosauc par pirmveidu jeb prototipu un salīdzina ar augli. Prototips ir negatavs auglis, un, ja negatavā auglī slēpjas kāds bojājums, ja tur paslēpies tārps, tad tas aug un attīstās kopā ar augli. (1.,89.)
Tātad bērnu agresīvu uzvedību izraisa vai nu mazvērtības vai pārākuma sajūtas. Sarežģījumus bieži vien rada dažādu orgānu nepilnības. Taču mazvērtības sajūtu izsauc nevis nepilnība pati par sevi, bet gan tās sekas – nespēja pielāgoties apkārtnei. Parasti šāds bērns ir nemitīgā kara stāvoklī.
Grūtības sagādā arī izlutinātie bērni. Ģimenē viņi visu laiku ir atradušies uzmanības centrā un pakļāvuši vecākus savām iegribām. Nonākot sabiedrībā, tādu iespēju viņiem nebūs. Kā uzsver A.Ādlers, šādi bērni nav piemēroti dzīves problēmām. Viņi ir ļoti godkārīgi un valdonīgi, kā arī ķildīgi, un ar citiem dzīvo mūžīgā naidā.
Lielas rūpes sagādā t.s. brīnumbērni. Skolas dzīvē viņi iekļaujas puslīdz apmierinoši, bet vēlāk viņu dzīves plāns izrādās sabiedrībai nepiemērots viņu pārāk izteiktās superioritātes dēļ. Sarežģījumi rodas tad, kad viņi sastopas ar trim galvenajām dzīves problēmām – sabiedrību, darbu un laulībām. Tad uz āru izpaužas viss, kas noticis gados, kad veidojies viņu prototips.
G.Dolards par bērnu agresivitātes cēloņiem uzskata frustrāciju. Viņa uzskati, kurus aplūkojām iepriekšējā nodaļā par cilvēka agresivitātes cēloņiem frustrācijas teorijas ietvaros, attiecas arī uz bērniem. Atšķiras tikai mērķi, kurus bērns grib sasniegt, un radītie šķēršļi, kurus parasti rada paši vecāki.
A.Bandura, Š. un E.Gļuki, R.Slabijs, V.Roedels un citi psihologi uzskata, ka agresivitātes pamatā ir vecāku negatīvais paraugs. Tātad, vecāki paši var kalpot kā paraugs agresijai. Š. un E.Gļuki atzīmē, ka bērniem ar uzvedības traucējumiem, vecāki agrāk, iespējams, ir sodīti. Tāda veida sociālo ietekmi un parauga atdarināšanu nepieciešams izskatīt kontekstā ar kognitīvo bērna attīstību t.i. saistīt to ar apstākli, kad bērns arvien vairāk spēj konstatēt morālos un uzvedības likumus un vadīties pēc tiem.
Bieži vien agresīvi vecāki producē agresīvus bērnus. Tas notiek cikliski un ilgst no paaudzes uz paaudzi. Vecāku uzbrukums ir pirmais ģimenes modelis, kas attīsta bērnos agresivitāti un citas antisociālas uzvedības un pārkāpuma formas.
Š. un E.Gļuki 1940.gadā savu pētījumu rezultātā apstiprināja, ka galveno lomu bērnu negatīvā rakstura veidošanā spēlē pārmērīga disciplīna un antisociāla uzvediba ģimenēs. Zinātnieki ilgstoši pētīja zēnus no Anglijas, Īrijas un Itālijas ģimenēm. Viena daļa zēnu bija noziedzīgi tendēnti, bet otra daļa ar labu uzvedību. Zinātnieki atklāja pārliecinošu pierādījumu tam, ka zēnu agresīvā uzvedība sakņojas agrā bērnības pieredzē, un ģimenes dzīves stilam ir milzīga nozīme. Š. un E.Gļuki atklāja, ka agresijas pazīmes parādas jau no 3 – 6 gadiem. 48% zēnu no agresīvām ģimenēm bija ar antisociālu uzvedību jau agrāk par 7 gadiem, bet 39% no 8 – 10 gadiem.
Lielu ieguldījumu, pētot šo problēmu, ir devis ASV psihologs A.Bandura. Viņš veica daudz eksperimentus ar pirmsskolas vecuma bērniem, pētot agresijas un varmācības cēloņus. Veicot eksperimentu, Bandura izmantoja modelēšanas metodi. Eksperimenta gaitā tiek dots paraugs-modelis, tas tiek vērots un atdarināts, apgūstot noteiktas uzvedības normas.
Banduras eksperiments.
Eksperimentā piedalas 60 pirmsskolas vecuma bērni, kurus sadalīja trijās grupās. Katrai grupai demonstrēja 5 minūšu garu filmu, kurā galvenais varonis epizodiski parādģja fizisku un verbālu agresiju. Pirmai grupai demonstrētās filmas beigās galvenais varonis atbalstīja savu rīcību, otrai – galvenais varonis sevi nosodīja, bet trešai – demonstrētās filmas beigās galvenā varoņa uzvedība neizraisija nekādu reakciju. Pēc filmas bērnus apvienoja kopējā telpā. Pirmās grupas bērni daudz imitēja agresiju, mazāk to darija otrās un trešās grupas bērni. Pēc tam bērniem piedāvāja attēlot notikušo, apsolot apbalvot viņus. Bērni, kuri pirms tam atturējas no agresīvas darbības, šajā reizē parādija lielu aktivitāti, kas var kalpot par pietiekamu apguves pazīmi un dotās izturēšanās formas potenciālu iekļaušanu repertuārā. Bandura secināja, ka bērni ir apguvuši noteiktu uzvedības veidu, kas var parādīties jebkurā laikā.
Tātad – ja bērna ģimenē ir šāds negatīvas uzvedības modelis – agresīvi vecāki, tad arī bērns būs agresīvs.
Nozīmīgs šīs teorijas elements ir sociālā reakcija, kas stimulē vai bremzē bērna agresīvu uzvedību. Audzināšanas praksē visbiežāk izmanto četras atšķirīgas reakcijas:
1. Pozitīvais atbalsts ir tad, ja pēc bērna darbības seko vecāku pozitīva reakcija, piemēram, bērns tiek uzslavēts par labu uzvedību.
2. Negatīvais atbalsts ir tad, ja par bērna darbības neseko ne vecāku pozitīva, ne negatīva reakcija. Piemēram, bērns visu laiku slikti uzvedies, un par to ticis sodīts. Ja bērns, uzlabojot uzvedību, nesagaida nekādu reakciju, tad atteikšanas no kritikas tiek uztverta kā uzslava.
3. Pozitīvais sods ir tad, ja pēc bērna darbības seko vecāku negatīva reakcija – bērns tiek sodīts par sliktu uzvedību.
4. Negatīvais sods ir tad, ja pēc bērna darbības neseko vecāku pozitīva reakcija. Piemēram, ja bērns par labu uzvedību vienmēr ir saņēmis uzslavas, bet pēkšņi tās nesaņem, tad tas tiek uztverts kā sods.
Agresivitāti veicinoša sociālā reakcija ir negatīvais atbalsts. Ja bērns uzvedas agresīvi un neizraisa vecākos nekādu reakciju, tad vēlāk agresija līdzīgos apstākļos palielināsies. Tādā veidā agresija pārvēršas par cilvēka patstāvīgu rakstura īpašību. Un arī pretēji – ja vecāki izmanto pozitīvo sodu un atbalstu t.i. neatbalsta agresiju un stimulē labu uzvedību, bērnā neveidojas agresija.
Psihologs K.Bjutners ir viens no sociālās apmācības teorijas piekritējiem. Viņš uzsver videofilmu negatīvo ietekmi uz bērna raksturu. Bērni, redzot agresīvas ainas (asinsizliešanu, varmācību u.c.), tās izspēlē savās rotaļas, kļūstot agresīvi pret citiem bērniem un iedomātiem pretiniekiem. Daudzkārtēji atkārtojot antisociālu uzvedību, šāda tipa bērna rakstura iezīmes nostiprinās.
ASV psihologs V.K.Arezzo ir līdzīgās domās par bērnu agresivās uzvedības cēloņiem. Ja bērni ir aculiecinieki naidīgai un agresīvai uzvedībai, skatoties TV, redzot intīmu ģimenes locekļu pakļaušanu strīda laikā vai atklātu slepkavību uz ielas, tad neizbēgami viņu uzvedība izpaudīsies agresīvā veidā. Naidīgā attiecību kultūra mūsdienās ir ļoti reāla. Pēc V.K.Arezzo novērojumiem agresivitāte pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā izpaužas sišanā, speršanā, košanā, kniebšanā un spļaušanā. Šāda veida uzvedība var būt daudzu faktoru rezultāts:
1. Nedrošība agrā bērnībā;
2. Nemitīgi sodi no vecāku puses;
3. Aculiecība naidīgām attiecībām.
Kritiķi noliedz atzinumu par videofilmu negatīvo ietekmi uz bērna uzvedību, jo uzskata, ka filmas, kurās demonstrē vardarbību, ar interesi skatās tikai tie bčrni, kuri jau ir agresīvi. Mazagresīvi bērni virspusēji skatās šādas filmas un savu uzmanību nekoncentrē uz attiecīgajām scēnām. Bērni, kuri ģimenēs bieži tiek sodīti, vairāk skatās televizoru, prieksroku dodot vardarbības ainām un agresīviem varoņiem. Skatoties šādas filmas, bērni neapzināti realizē savas vajadzības un atreaģē afektus. Izdzīvojot filmas gaitu un varoņu rīcību, bērns it kā atrisina tās problēmas, kuras viņš nevar atrisināt dzīvē.
Psihologs R.Slabijs un V.R.Roedels atzīmē, ka augsts agresivitātes līmenis ir bērniem, kuru vecāki izmanto bargu disciplīnu un fiziskus sodus. Taču R.Slabijs par nožēlu secina, ka fiziska bērnu sodīšana parādās kā viena no galvenajām vecāku ietekmes formām.
Arī franču zinātnieks Laids de Mauss, vācu psihologi – A.Millere un H.G.Trešers runā par sodu kā agresivitātes cēloni un bērna vēlmēm atriebties. Laids de Mauss uzskata, ka agresijas intensivitāte ir tieši proporcionāla izciestajam sodam. Pie šāda secinājuma zinātnieks ir nonācis, pētot vecāku un bērnu attiecības včsturiskā skatījumā. Agrākos laikmetos varmācība un miesiski bojājumi līdz pat nāvei neparādījās kā galējās vecāku un bērnu attiecību formas. Tā tika uzskatīta par normālu izturēšanos pret bērnu. Attiecīgi šajos laika periodos bērnu agresivitātes līmenis ir bijis augstāks nekā gados, kad vecāku attieksme pret bērnu normalizējās.
A.Millere izvirza jautājumu, vai ir iespējams, ka vecāki, kuri paši audzināti naidīgā garā, pret saviem bērniem izturēsies normāli. Ilgstoši pētot šo problēmu, viņa nonāk pie secinājuma, ka nežēlīga audzināšana, fiziska un psiholoģiska varmācība, neizbēgami noved pie traumām. Vieni šādas attiecības uzskata par varmācības aktu, bet otri par normālu audzināšanu. Aplūkojot problēmu no ārpuses, liekas, ka šādu vecāku bērni to arī uztver kā normu, taču A.Millere to nosauc tikai par aizberga redzamo daļu. No iekšpuses tas izskatās savādāk. Arī tie bērni, kuri neizrāda savas emocijas, stipri pārdzīvo varmācību. Aizberga zemūdens daļā notiek karš starp bērniem un viņu vecākiem, galvenokārt, apvainojumu un vilšanās veidā (15, 11.). Beigu beigās bērns zaudē cerības par mīlestību bez varmācības un pārslēdzas uz kaut ko citu. Zemapziņā bērnam paliek cerība par atriebību, kura var palikt līdz pat mūža beigām. H.G.Trešers uzskata, ka vislielākā kļūda ir agresīvu bērnu izolēt no ģimenes. Tas tikai palielina bērna naidu ne tikai pret vecākiem, bet arī pret citiem cilvēkiem. Bērns sāk izprovocēt jebkuru pieuagušo, kuram ir kāda saskare ar viņu. Bērniem zūd jebkāda uzticība pieaugušajiem un viņš sāk apzināti kaitēt. Ja arī kāds pieaugušais būs labvēlīgi noskaņots, bērns tik un tā nebūs pretimnākošs.
Arī R.Kempbels par galveno bērnu agresivitātes cēloni uzskata vecāku nežēlīgo rīcību, miesassodus un citas instrumentālās agresijas izpausmes, ar kuru palīdzību bērns tiek it kā stingri audzināts.
A.Froms uzskata, ka bērnu agresivitāte ir izmisuma protests pret vecāku negatīvu psiholoģisko vai fizisko ietekmi. Ja bērniem nācies daudz ciest no vecāku puses, tad viņos dzimst agresivitāte. Agresivitāte būtībā ir cīņas reakcija. To rada neapmierinātība, protests un dusmas, bērnam mēģinot grozīt objektīvo pasauli. Bērns ir visvieglāk ievainojamā dzīvā būtne uz zemeslodes, viņu var ļoti viegli aizvainot (33., 16.).
Agresivitāte rodas bērna nepiepildījušos cerību dēļ. Ja bērnam nepieciešama vecāku palīdzība, viņš to, protams, izrāda. Bet, ja vecāki ir vienaldzīgi, tad bērns izsecina, ka nav nekādas jēgas izrādīt savas emocijas. Tās krājas bērnā, līdz izlaužas agresīvā veidā.
Otra vecāku kļūda ir nepietiekama uzmanības un mīlestības izrādīšana. Vecākiem ir dažādas jūtu izpausmes pret bērniem – mīlestība, gādība, žēlums, dusmas, nepacietība u.c. Negatīvās jūtas vecāki bieži vien izrāda emocionālāk un dramatiskāk. Tāpēc bērni sāk asāk uztvert tieši šīs jūtas. Bērni sāk dusmoties un kļūst agresīvi, jo pieaugušajos saskata ļaundarus, kuri viņu traucē un ierobežo.
A.Froms uzskata, ka agresivitāte rodas no pārliekas bērnu lutināšanas. Nonākot sociālajā vidē, bērns nav spējīgs patstāvīgi darboties, un viņam var rasties riebums pret skolu vai bčrnudārzu. Arī šajā gadījumā agresija ir kā protests.
Agresivitāte pati par sevi nodara lielu ļaunumu pašam bērnam. Bērns mīl savus vecākus, viņiem bieži vien tiek skaidrots, ka vecāki ir jāklausa. Izrādot agresivitāti, pats bērns ir sarūgtināts par savu soli, viņā rodas vainas apziņa un bailes zaudēt savu vecāku mīlestību. Vainas apziņa var radīt jaunu agresijas vilni, tādejādi veidojas burvju loks – bērns izjūt ne tikai vecāku nomācošo varu, bet arī savu paša vainu un bailes. Tātad no agresivitātes visvairāk cieš pats bērns.
Tomēr A.Froms uzsver, ka agresivitātei piemīt gan negatīvās, gan arī pozitīvās iezīmes. Tas var izpausties uzņēmībā un aktivitātē vai, pilnīgi pretēji – nepaklausībā un protestā. Agresivitāte var atraisīt iniciatīvu vai radģt naidīgumu; padarīt bērnu neatlaidīgu vai gļēvu. Agresivitātes pozitīvās puses ir jāstimulē, bet negatīvajām – jāpretojas. Agresivitātes negatīvā puse ir saistīta ar meliem, šantāžu, varmācību, fiziskām un garīgām traumām. A.Froms uzskata, ka agresivitāti nevajag pilnībā izslēgt no bērna rakstura. To vajag tikai ierobežot un kontrolēt, bet, ja nepieciešams – atbalstīt.
A.Froms runā arī par spītību kā vienu no netiešās agresijas veidiem. Spītējot bērns atsakās darīt pat viņam sen zināmas lietas un darbojas pretēji savām personīgajām interesēm. Spītības intensitāte un ilgums iekšēji ir saistīti. Spītīgi bērni bieži vien ir stingriem un autokratīviem vecākiem, kuri no bērniem prasa tūlītēju rīkojumu izpildi un pilnīgu paklausību. Spītība ir cīņas pieteikums – kurš kuru piespiedīs atkāpties.
R.Kempbels savukārt uzskata, ka spītība ir atklāta pretošanās un izaicinājums autoritātei. Tā ir stūrgalvīga atteikšanas paklausīt. R.Kempbels spītību uzskata vienkārši par sliktas uzvedības pazīmi. Viņš uzsver, ka vecākiem būtu vēlams no šādām nepatīkamām sadursmēm izvairīties, nevis izdabājot bērnu untumiem un iegribām, bet pastāvīgi pārvērtējot mazulim izvirzītās prasības, pārbaudot, vai tās ir saprātīgas, atbilst viņa vecumam, attīstības līmenim un izpildes spējām.
V.Šterna skatījumā spītība jeb ietiepība ir pārdzīvojums, kā pamatā citu pretdarbības dēļ ir nepiepildītas vēlēšanās un nerealizētas iegribas. Viņš uzskata, ka ietiepība var pāriet atriebībā. Ja kāds izraisījis bērnā nepatiku, sāpes vai traucējis viņam realizēt savas ieceres, tad bērns viņu uzskata par savu ienaidnieku un pāriet uzbrukumā, grūstot, sitot un tml. V.Šterns uzsver, ka bērniem no 2 – 4 gadiem bieži vien vainīgs šķiet kāds priekšmets, kas pagadījies ceļā neveiksmes brīdī. Šādos gadījumos bērnam jāpalīdz saprast, ka vienīgi viņa neuzmanība bijusi iemesls negadījumam. Pretējā gadījumā, bērns savās nevieksmēs vainu meklēs vienmēr ārpus sevis.
R.Dreikuss plaši aplūko agresijas cēloņus bērniem un skolēniem. Viņš uzsver, ka nevienam uzvedības problēmas nav iedzimtas. Tās rodas sociālās un psiholoģiskās attīstības gaitā. Ja bērni neizjūt piederības sajūtu, viņi sāk tiekties pēc prestiža, īpaša statusa un pārākuma pār citiem. Agresiju izraisa bērna nepareizi izvēlētais mērķis sasniegt ievērojamu pārākumu. Šāds bērns jūtas sliktāk nekā citi un ļoti pārdzīvo neabilstību starp to, kas, viņaprāt, viņš pats ir un to, kam, viņaprāt, viņam pašam vajadzētu būt. Bērni, meklēdami vietu ģimenē vai kolektīvā, sastop daudz grūtību. Ja viņu neatbalsta, tad bērns zaudē ticību saviem spēkiem. Šāds pašpārliecinātības zaudējums vēsta par uzvedības grūtību sākumu. Sākotnējais mazdūšības cēlonis ir vecāki, kuri nepieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Bērns sāk justies tāds, kuru neuzskata par pietiekami labu, par spejīgu savu piederību apstiprināt ar noderību vai konstruktīvu rīcību. Līdz ar to viņa sociālā ieinteresētība un sadarbošanās spēju attīstība ir aizkavējusies. Mazvērtības izjūta bērnā sāk izpausties nepieņemamas uzvedības formā. Piederību bērns sāk apliecināt, vēršoties pret citiem un cenšoties būt labāks par citem, kurus viņš iztēlojas pārākus par sevi. Bērns kļūst neiecietīgs un agresīvs. Bērnā var sākt attīstīties slēptā agresija. A.Ādlers to ir dēvējis par pagriezienu no derīgās puses uz nederīgo pusi. Nederīgā puse ir saistīta ar necieņu, nevērību, kad cilvēks tiecas pēc personīgā pārākuma un varas pār citiem.
R.Dreikuss uzskata, ka jebkura agresīva uzvedība ir vērsta uz vienu no trijiem mērķiem:
1. pievērst uzmanību;
2. demonstrēt varu;
3. atriebties.
Pievēršot sev uzmanību, bērns aktīvi izaicina vai aizskar citus. Šāda veida uzvedība ir efektīvs līdzeklis mērķa sasniegšanai. Izdošanās gadījumā, bērns gūst apmierinājumu.
Varas demonstrēšana gadījumā tipiskākas uzsvedības formas ir dumpis, ātras dusmu lēkmes, kaušanās un tēlošana.
Atriebīgi bērni domā, ka apkārtējie cilvēki (vecāki, skolotāji) izturas pret viņiem netaisni, tāpēc arī vēlas atriebties vecākiem, vienaudžiem, skolai un pat visai sabiedrībai. Viņu darbību raksturo uzbrukums – zagšana, vardarbība, brutalitāte, vandālisms un nežēlība. Atriebības iemesls ir vilšanās apkārtējos cilvēkos un cerību sabrukums būt piederīgam pie kādas struktūras (ģimenes, klases). Šiem bērniem nav izdevies sev pievērst uzmanību vai izrādīt savu varu un vienīgais veids, pēc viņu domām, kā nostiprināt pozīcijas ir – kļūt nepanesamam. Šie bērni ceļ naidu, lai tiktu ievēroti un gūtu no tā apmierinājumu, jo viņiem šķiet, ka tādā veidā būs nokārtojuši rēķinus ar tiem cilvēkiem, kas liedz viņiem ienākt to vidū. Sevi šie bērni uzskata par nevērtīgiem. Saasinātās uztveres rezultātā viņiem liekas, ka viņus nemitīgi kritizē, izrīko un neieredz. R.Dreikuss uzsver, ka atriebīgie bērni pat nemēģina uzvesties savādāk, kā vienīgi atriebties, izraisot citos lielu sašutumu.
ASV pedagogs F.Redls un D.Vinemanis agresivitātes izpausmes saista ar dusmām un mērenas dusmu reakcijas uzskata par normu. Pedogogi atzīst, ka bērnu dusmas mulsina un rada stresu pašiem vecākiem, taču viņi aicina vecākus un skolotājus vispirms ielūkoties sevī un pajautāt, kā izturēties pret dusmām kā pret dzīves faktu. F.Redls uzskata, ka vecāku lielākā kļūda ir tā, ka viņi liek bērnam saprast, ka dusmoties ir slikti, tāpēc bērni bieži izjūt vainas apziņu par ekspresīvām dusmu izpausmām. Viņš aicina atbrīvoties no priekšstatiem par dusmām. Mērķis nav represēt dusmu sajūtas bērnos, bet pieņemt tās tāpat kā citas izjūtas. Vecākiem vajag atļaut bērnam just visas jūtas. Runājot par dusmām, vecākiem ir jāparāda bērniem kā savas ekspresīvās jūtas izpaust pieņemamā veidā. Ja vecāki stingri aizliedz bērnam izrādīt dusmas un citas emocijas, tad tās krājas bērnos un noteiktos apstākļos parādās kā dusmu uzliesmojums, ko var uzskatīt par agresivitātes attīstības sākumu. Lai efektīvi reaģētu uz agresīvu uzvedību bērnos, mums jāzin dusmu uzliesmojumu cēloņi. F.Rudls un D.Vinemanis izvirza sekojošus iemeslus:
1. Dusmas var būt aizsardzība, lai izvairītos no mokošām sajūtām;
2. Asociācijas par neveiksmēm;
3. Zema pašapziņa, izolētības un atkarības sajūta;
4. Nemiers par situāciju, kuru bērns nekontrolē.
D.Vinemanis uzsver, ka bērnībā dusmas un skumjas ir cieši savijušās emocijas. Pedogogi uzskata, ka pareizi reaģējot uz bērnu dusmām kā uz īslaicīgu emocionālu stāvokli, kas, galvenokārt, ir frustrācijas rezultāts, bērnos vispār var neveidoties agresivitāte.
F.Redls un D.Vinemanis ir izstrādājuši paņēmienus kā pareizi reaģēt uz bērnu dusmām, uzsverot, ka strādājot ar dusmīgiem bērniem, vecāku darbībai jābūt motivētai pēc vajadzības aizstāvēt un mācīt nevis pēc vēlēšanās sodīt. Vecākiem un skolotājiem jāparāda, ka viņi pieņem bērnu jūtas, tajā pašā laikā ierosināt un parādīt citu ceļu, kā tās izpaust.
V.Šterns runā par bērnu dusmām, kā agresivitātes izpausmi, kuras rodas, uzliesmojot dažādiem pārdzīvojumiem. Dusmas nes sevī zināmu ambivalenci, t.i. ne vien naidu, bet arī mīlestību. Šī dusmu divpolaritāte ļoti pamanāma bērnos: no vienas puses viņos pret vecākiem ir mīlestības jūtas, bet no otras puses naidīgas jūtas, ja kaut kas nenotiek pēc viņu prāta.
ASV mediķis B.Spoks, pētot bērnu uzvedību, ir secinājis, ka agresivitāte ir cieši saistīta ar dusmu reakciju. Agresivitātes cēlonis ir meklējams ģimenē, kurā tiek veicināta dusmu pāraugšana agresijā. Dusmas kā arī bailes un citas emocijas izpilda cilvēka adoptācijas funkcijas ar apkārtējo vidi. Dusmas kā dzīvniekiem tā arī cilvēkiem ir vērstas uz šķēršļu novēršanu, lai sasniegtu mērķi, atpūtu un saņemtu patīkamas izjūtas. Tāpēc ne katra agresijas izpaušanās ir nosodāma un ir pārkāpums. Dusmas ir situatīva rakstura reakcija un ir nepieciešamas, kamēr turpinās cilvēkam bīstamas situācijas. Bet, ja dusmas kļūst par pastāvīgiem pārdzīvojumiem, tad tas vairs nav normāli. Ilgstošu stresoru rezultātā rodas agresivitāte, trauksmainība un bailes.
B.Spoka vērojumi liecina par to, ka, ja māte bērnam ir nodarījusi pāri, tad bērns uz to reaģē, piemēram, bļaujot; ja viens bērns atņem divgadīgam bērnam lāpstiņu, tad divgadīgais bērns reaģēs iesitot. Šīs reakcijas ir situatīvas un adekvātas, bet bieži atkārtojot, tās var pāraugt agresivitātē. B.Spoks izdala dažādus iemeslus, kuru rezultātā dusmu reakcijas pāraug nepieņemamos pārkāpumos:
1. Pastāvīga vecāku agresīva rīcība, kuru vēro bērns un saindējas. Tas saistīts ar to, ka bērnu emocionālā pašregulācijas sistēma balstās un veidojas uz vecāku emocionālo pašregulācijas sistēmas tipu.
2. Vecāku mīlestības trūkums, kas veido bērnā sajūtas, ka viņš nav aizsargāts. Bērnā veidojas bīstamības un ļaunuma sajūta no apkārtējās vides.
3. Ilgstošas un biežas frustrācijas, kam par iemeslu ir vecāku rīcība un citi apstākļi.
4. Pazemojums, apvainojums no vecāku puses. Šis ir frustrācijas paveids, kas stipri ietekmē bērna personības veidošanos.
Daudzi ārzmju autori – J.Kornads, V.Emminghaks, B.Vaitings, V.Lamberts, V.Haptups u.c. ir pētījuši agresivitāti dažādās kultūrās un ir nonākuši pie secinājuma, ka bērniem, kuri ir audzināti dažādās kultūrās, agresivitātes formas un izpausmju biežums gandrīz pilnībā sakrīt. Par to liecina B.Vaitinga un V.Lamberta pētijumi par sešu atšķirīgu kultūras pārstāvju (ASV, Indijas, Filipīnu, Japānas, Meksikas un Korejas) uzvedību. Viņi vēroja vistipiskākās agresijas formas – apvainojumu, fizisku uzbrukumu u.c. un secināja, ka bērni vecumā no 3 – 11 gadiem demonstrē vidēji deviņus agresīvus aktus stundā. 29% no šiem aktiem ir tieša, atklāta agresija. Pie tam zēnu agresijas līmenis bija augstāks nekā meitenēm. Pieaugot vecumam, visās kultūrās notiek agresijas formas maiņa: samazinās fizisko uzbrukumu skaits un pieaug t.s. sociālo formu skaits (verbālā agresija). Tas vairāk attiecas uz meitenēm. Jāatzīmē, ka visās kultūrās jaunāki bērni biežāk pakļaujas agresivitātei nekā gados vecāki bērni. V.Lamberts novērojis tendenci, kas skaidri parādās visās kultūrās, ka bērnu vidē vairāk tiek piedota agresivitāte no vecāku bērnu puses nekā no jaunāku bērnu puses.
L.Kemmlers, pētot dažādu valstu bērnus, secināja, ka agresīvas darbības var novērot jau ļoti agrā bērnībā. Tā visbiežāk ir impulsīvā agresija, kuru grūti ietekmēt no ārpuses. Tā izpaužas dusmu uzliesmojumos, ko pavada bļaušana, košana, spļaušana u.c. darbības. Tā kā šādas uzvedības iemesls ir vēlmju bloķēšana, tad šādas reakcijas nosacīti var dēvēt par agresivitāti, jo bērna mērķis nav nodarīt ļaunumu apkārtējiem.
H.Davē un V.Haptupa pētījumi liecina, ka no 1 – 2 gadiem priekšplānā izvirzās strīdi ar vienaudžiem, kas saistīti ar īpašumu. Šāda tipa strīdi sastāda 78%. Fiziska ietekmēšana un dusmu sprādzieni kļūst arvien mērķtiecīgāki. Tas saistīts ar bērna adoptācijas mehānismiem, kas raksturīgi šajā laikā. E.Ēriksons uzsver, ka strīdi par īpašumu izskaidrojami ar to, ka mazi bērni no 1 – 2 gadiem savas rotaļlietas ieslēdz sava Es robežās un saista tās ar savu Es daļu. Tāpēc bērni šajā vecumā nelabprāt aizdot savas rotaļlietas. Konflikti starp bērniem rotaļlietu dēī veidojas tad, ja divi bērni lūkojas uz vienu un to pašu rotaļlietu vai arī, ja kāds no bērniem ir iecerējis paplašināt savas robeżas. Novērojot konfliktsituācijas rotaļu laikā, var secināt, ka katram bērnam ir savs rotaļlietu klāsts jeb loks, kuras viņš ieslēdz savās Es robežās. Lielu lomu spēlē arī dažādi faktori, kuri ienes izmaiņas bērnu uzvedībā: bērnu dzimums, vecums, rotaļlietu skaits, vide, kurā bērni spēlējas (mājās vai bčrnudārzā).
Kad bērniem ir pasaules izzināšanas un sociālo kontaktu veidošanās periods, viņi bieži vien sastopas ar vecāku aizliegumiem un nonāk konfliktsituācijā starp neapmierināto zinātkāri, interesi par visu jauno un vecāku nedrīkst. Bērni izjūt lielu savu vajadzību ierobežojumu un uztver to kā atstumtību no vecākiem. Šo konfliktu rezultātā bērnos veidojas ļaunums, izmisums un agresīvas tendences. Ja vecāki neiecietīgi izturas pret atklātām agresijas formām, tad bērnos var veidoties simboliskas agresivitātes formas – gaušanās, spītība, nepaklausība u.c. Tātad agresivitātes rašanās šajā vecumā ir saistīta ar vecāku attieksmi pret bērnu un reakciju uz vienu vai otru uzvedības formu. Bērns bieži vien nevar atrast izeju no šīs situācijas un tas var novert pie psiholoģiskas dezorganizācijas – bērnam pazūd apetīte un miegs naktīs kļūst saraustīts.
Vēlāk agresivitāte saistīta ar bērna dzimum-lomu identifikāciju. Izmantojot Doll-play tehniku (bērni spēlējas ar lellēm, iztelojoties sevi kā ģimenes locekļus), var secināt, ka zēnu rotaļāšanās atšķiras no meiteņu rotaļas ar to, ka viņi izrāda lielāku agresivitāti pret lelli tēti, bet mazāku pret lelli mammu. Meitenēm tieši otrādi. Kā liecina pētījumi, zēni, kuriem ir tēvs, vairāk izrāda agresivitāti nekā tie zēni, kuriem nav tēva. Ģimenēs, kurās nav tčva, vīrišķās rakstura iezīmes zēniem attīstās lēnāk, un zēni mazāk izrāda agresiju un ir vairāk atkarīgi no citiem.
Apkārtējās vides ietekme un sava dzimuma apzināšanās procesi atstāj lielu iespaidu uz agresīvo formu veidošanos. Ja divu gadu vecumā gan zēniem, gan meitenēm ir vērojamas praktiski vienādas agresijas formas, tad četros gados frustrācija un neveiksmes izsauc atšķirīgu reakciju: zēni parasti kaujas, bet meitenes – raud.
Dažādu psiholoģisko skolu pārstāvji šo parādību izskaidro atšķirīgi. Psihoanalītiķi uzskata, ka zēniem ir lielāka agresīvā tendence nekā meitenēm. Bihevioristi to izskaidro kā attiecīgu modeļu kopēšanu. Daudzu eksperimentu rezultātā tika noskaidrots, ka pirmajos dzīves gados meitenēm un zēniem neatšķiras negatīvo emocionālo reakciju biežums un ilgums, bet ar laiku to intensitāte zēniem pieaug. Tas tiek izskadrots ar to, ka meitenēm ir tikpat liela agresijas intensitāte cik zēnim, bet meitenes to mazāk izrāda baidīdamās no soda, jo apkārtējie agresivitāti no meiteņu puses nosoda vairāk nekā no zēnu puses.
Arī pusaudžu vecumā novērojamas atšķirības starp zēnu un meiteņu uzvedību. Meitenes no 11-15 gadiem vairāk izmanto verbālās agresijas formas atšķirībā no zēniem, kuri priekšroku dod tiešai agresijai. Pusaudžu vecumā verbālās agresivitātes formas ir aizrādījumi, draudi, baumošana, aizvainojums un kritika. Tas saistīts ar pusaudžu spējām savas emocijas izteikt vārdos. Laika posmā no jaunākā skolas vecuma līdz jaunībai tādu reakciju samērs kā fiziskā, verbālā, netiešā agresija un negatīvisms stipri mainās. Zēniem šajā laikā dominē fiziskā agresivitāte un negatīvisms, bet meitenēm – negatīvisms un verbālā agresija. Fiziskā agresivitāte zēniem kopumā samazinās pēc 16 gadiem.
Ja attīstības gaitā bērns neiemācās kontrolēt savu agresīvo rīcību, tad pusaudža gados tas var apdraudēt vienaudžus. Pētijumi parāda, ka spontānas dusmu reakcijas un uzbrukums apkārtējiem astoņos gados var novest pie fiziskas izrēķināšanās, klaiņošanas pusaudža gados, bet vēlāk – 20 gados jaunietis rīkojas destruktīvi, konfliktē ar vecākiem, sāk dzert un smēķēt.
Daudzi sociologi un psihologi, kā, piemēram, M.Mids, R.Sirs, E.Makkobijs u.c. runā par agresivitātes socializāciju. Par agresivitātes socializāciju var nosaukt procesu, kurā subjekts iemācās kontrolēt savu agresijas virzienu un formu. Dabiskais agresijas potenciāls nekur neizzūd. Tikai socializācijas procesā, saskaroties ar sociālajām prasībām, cilvēki mācās regulēt savus agresīvos impulsus, kas lielākā vai mazākā mērā arī izdodas. Otra cilvēku grupa ir tā, kas saglabā agresīvu uzvedību, bet cenšas to izrādīt taktiskākā veidā, izmantojot verbālo agresiju. Bet trešās grupas cilvēki neiemācās apvaldīt savus agresīvos impulsus, savā uzvedībā izmanto fizisko agresiju.
Socializācijas procesā svarīgu lomu spēlē sākotnējā bērna audzināšanas pieredze, ģimenes tradīcijas un emocionālais fons bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās. Sociologs M.Mids, pētot primitīvās sabiedrības, novēroja, ka tajā sabiedrībā, kur bērniem ir negatīva dzīves pieredze, formējas negatīvas rakstura iezīmes. Atšķirīga aina ir novērojama sabiedrībā, kur visa dzīves struktūra ir vērsta uz savstarpējo izpalīdzību un kooperāciju. Šādos apstākļos bērnos veidojas altruistiska attieksme pret citiem. No pirmajām dzīves dienām bērns tiek aprūpēts, veidojas pozitīvas savstarpējās attiecības un reti tiek izmantoti sodi. Ja bērnā parādās agresīvas tendences, vecāki māca bērnam konstruktīvu uzvedību, piemēram, savas dusmas izlikt uz kādu priekšmetu.
Agresivitātes socializāciju ietekmē galvenokārt divi faktori: vecāku uzvedības paraugs, par kuru plaši runā A.Bandura un citi sociālās apmācģbas teorijas pārstāvji, un apkārtčjo reakcijām uz agresģvu uzvedību. Tagad nedaudz paanalizēsim vecāku audzināšanas īpatnības. Psihologi ir novērojuši, ka tēvi vairāk izmanto fiziskos sodus, bet mātes – verbālos sodus un psiholoģisku ietekmi. Kopumā zēni tiek vairāk sodīti fiziski nekā meitenes. Vecāki dažādi reaģē uz agresīvu uzvedību atkarībā no tā, vai tā ir vērsta pret viņiem vai pret vienaudžiem. Vairāk tiek sodīta agresivitāte, kas vērsta pret vecākiem. Tāpēc, vēršoties pret vecākiem, bērnos bieži vien veidojas vainas apziņa.
R.Sirs, E.Makkobi un H.Levins atzīmē, ka agresivitātes socializācijas procesā lielu lomu spēlē divi faktori: iecietība un soda intensitāte.
Iecietība tiek aplūkota kā vecāku gatavība piedot bērna rīcību, bet soda intensitāte ir vecāku reakcija pēc agresijas akta. Psihologi izvirzīja hipotēzi: tā kā iecietība pati par sevi neveicina bērnos trauksmes un vainas apziņu, tad iespējams bērna agresivitāte būs proporcionāla iecietībai, proti, jo lielāka būs vecāku iecietība, jo lielāka būs bērnu agresivitāte. Ja uzskata, ka sods apspiež nevēlamu uzvedību, tad ar soda palīdzību var apspiest bērnā nevēlamās darbības. Taču šī hipotēze neīstenojās praksē, un psihologi pievērsās papildus pētnieciskajam darbam un secināja, ka tie vecāki, kuri ir neiecietīgi pret agresijas izpausmēm un tajā pašā laikā neizmanto nepiemērotus sodus, iegūst vislabākos rezultātus. Taču bērni, kuru vecāki sākumā ir iecietīgi, bet vēlāk sāk bērnus sodīt, uzrāda augstu agresivitātes līmeni.
Psihologi ir pētījuši saistību starp bērnu agresivitāti un viņu iekļaušanos sabiedriskajā dzīvē. Tā piemēram, agresīvi bērni, kuri sāk apmeklēt bērnudārzu, kļūst ieturētāki, jo ātri saskaras ar atbildes reakciju. Savukārt bērni, kuriem ir zems agresivitātes līmenis, kļūst agresīvāki, saprotot, ka ātra atbildes agresija var atbrīvot viņus no tālākiem triecieniem.
G.K.Pattersons savu pētījumu rezultātā atklāja, ka visi agresīvie akti 80% gadījumu noved pie panākumiem. No tā izriet, ka bērna atrašanās bērnudārzā nodrošina instrumentālās agresijas veidošanas.
Daudzi krievu pedagogi un psihologi, piemēram, Bulanova, V.Seņko, M.Repina, T.Markova, Makarenko u.c. pievērsušies agresīvo jeb grūti audzināmo bērnu problēmai. Viņi uzskata, ka pētāmā problēma analizējama socioloģiskā un psiholoģiskā aspektā. Socioloģiskais aspekts aplūko dažādu ģimeņu galvenās audzināšanas tendences; psiholoģiski-pedagoģiskais aspekts atklāj atsevišķu ģimeņu īpatnības un audzināšanas raksturu (ģimenes dzīves apstākļi, vecāku pedagoģisko māku sava bērna audzināšanā). Analizējot grūtības un to iemeslus bērnu audzināšanā ģimenē, M.Repina un T.Markova uzskata, ka grūtības, kļūdas un nepilnības pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanā izsauc objektīvi apstākļi un subjektīvi faktori, tie bieži savijas. Taču galvenā ietekme bērnu audzināšanā ir vecāku prasībām. To raksturs nosaka bērnu uzvedības īpatnības.
L.Božāviča uzsver, ka pirmsskolas vecuma bērniem ir paaugstināta emocionalitāte un spēja atdarināt vēroto. Viņi ir jūtīgi un ātri iespaidojami. Uztvertais ātri kļūst par pārdzīvojuma, uzmanības, atdarināšanas un pārdomu objektu. Viņa akcentē bērnu nervu sistēmas plastiskumu, Tādēļ, atkarībā no audzināšanas veida, pedagoģiskās iedarbības spēka un efektivitātes kā arī no bērna spējām reaģēt uz iedarbību, izmainās jau iegūtie paradumi. Ņemot vērā mazo dzīves pieredzi, lielo emocionalitāti, nepietiekamo prasmi pareizi novērtēt uztveramās parādības, bērni bieži neatšķir labo no ļaunā; atsevišķās, nepierastās situācijās neprot pareizi uzvesties.
Krievu pedagogs V.Seņko galvenokārt aplūko agresivitātes jeb sliktas uzvedības izpausmes: daudzi bērni ātri uzbudinās, ir pārlieku kustīgi un nesavaldīgi. Atsevišķiem bērniem ir vērojami negatīvi afektīvi stāvokļi, kuri nav ilgstoši un noturīgi – rupjība, kaprīzes, negatīva attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem. V.Seņko uzskata, ka iemesls tam ir neatbilstība starp tīkojumiem un iespējām tos apmierināt. Bērniem, kuru uzvedībā ir novirzes, lielākoties ir vienaldzīga vai negatīva attieksme pret sociālajām iestādēm – skolām un bērnudārziem. Bērni ir nevīžīgi, nekārtīgi un nolaidīgi. Viņiem trūkst patstāvības. Agresīviem bērniem ir tieksme vainu novelt uz citiem. Tāpēc bieži vien viņiem ir slikts stāvoklis kolektīvā. Bezatbildība pieaug, ja bērns par savu rīcību netiek sodīts. V.Seņko min arī galvenos iemeslus:
1. Negatīvs vecāku paraugs.
Bērniem ir tieksme atdarināt. Bet, ja paraugs ir negatīvs, tad tas var novest pie nevēlamām sekām. Dzīves pieredzes trūkuma dēī, bērni nereti pārņem nevēlamas uzvedības formas. Daudzkārtēja sliktas uzvedības atkārtošana veido nelāgu pieradumu.
2. Nepietiekamas rūpes par bērnu.
V.Seņko uzsver vecāku lielo aizņemtību un runā par tā saucamajām sociālajām lomām un to kvalitatīvu apvienošanos nepieciešamību. Grūtības sagādā harmoniski savienot sievietes (vīrieša) darbinieka lomu un mātes (tēva) lomu. Garā dienas slodze, darba slodze mājās, laika trūkums negatīvi ietekmē bērna audzināšanu un viņa uzvedību.
M.Repina, Bulanova, T.Markova, Makarenko u.c. krievu pedagogi aplūko agresīvo bērnu uzvedības iemeslus:
1. Vecāku negatīvās savstarpējās attiecības.
Te minami konflikti vecāku starpā un vecāku amorālais dzīves stils. Šādas parādības novērojamas ģimenēs, kurās vecākiem ir zema tikumiskā virzība un zems kultūras līmenis. Izteiktas konfliktsituācijas ģimenē izsauc dažāda ģimenes locekļu dzīves izpratne, uzskati un interešu loks; vecāku dažādā izglītības pakāpe, darba profils un paradumi. Lielu lomu spēlē iepriekšējā audzināšana ģimenē. Ģimenes konfliktu iemesls var būt arī pārmērīga alkohola lietošana. Bieži vien vecāki alkohola reibumā sāk audzināt bērnus vai arī notiek fiziska izrēķināšanās ar laulāto partnieri bērnu klātbūtnē. Šāda veida konflikti ģimenē rada psiholoģiskas traumas bērnos un uzvedības izmaiņu veidošanos.
2. Ģimenes struktūra un nesaskaņota rīcība.
Bulanovas pētījumi liecina, ka ģimenes ietekme bērna audzināšanā atkarīga no tā, vai ģimene ir dalīta vai nedalīta, ar to saprotot paaudžu skaitu vienas ģimenes ietvaros (cik paaudzes dzīvo kopā). Dzīvojot kopā vairākām paaudzēm, bieži vien rodas nesaskaņas vecāku un vecvecāku starpā audzināšanas jautājumos – prasībās un darbībā. Bieži vien tiek vienlaicīgi izmantotas dažādas pretrunīgas audzināšanas formas. Bulanova uzsver, ka bērnu negatīvi ietekmē nevienmērīga psiholoģisko spēku sadale ģimenē, viena vecāka (biežāk tēva) pasivitāte bērna audzināšanā.
3. Nelabvēlīgi dzīves apstākļi.
Bērna nervozitāti un tālāko negatīvo uzvedību izraisa tas, ka ģimenei nākas dzīvot nelabvēlīgos apstākļos. Bulanova uzsver, ka dzīvojamās platības trūkums (viena istaba) negatīvi ietekmē bērnu un vecāku savstarpējās attiecības. Tiek grauta bērna nervu sistčma. Vērojamas situācijas, kad vecāki vakaros ilgi skatās televizoru un vēlu iet gulēt, bērns ir spiests darīt to pašu. Taču no rīta bērnam ir grūti piecelties, jo nav bijis pietiekams miega un atpūtas laiks. Tas izraisa bērna kašķīgumu un neiecietīgumu.
4. Vecāku neizglītotība audzināšanas jautājumos.
T.Makarovas un T.Repinas pētījumi parāda, ka daudzu vecāku nesagatavotība savu bērnu audzināšanā, neiedziļināšanās savu bērnu psihiskās attīstības īpatnībās, bērna vecuma un individuālo īpatnību neievērošana, neprasme noteikt audzināšanas faktoru iedarbību uz bērnu, biežie pārmetumi izsauc nopietnas kļūdas un neveiksmes. Makarenko runā par mēra sajūtas trūkumu no vecāku puses, piemēram, lutināšana, nepamatota pakļaušanās bērnu prasībām. Vecāku pārmērīgas zemošanās un izdabāšanas dēļ, bērnā tiek ieaudzinātas patērčtāja jūtas. Saskaroties ar grūtībām, bērns var kļūt kaprīzs, spītīgs un pat histērisks.
Fizisko sodu T.Markova uzskata par otru lielāko vecāku audzināšanas kļūdu. Dažkārt bērna uzvedība pēc fiziskā soda uzlabojas, jo bērnam ir bailes no vecākiem. Bērni, kuriem ir vājš nervu tips, no fiziskiem sodiem kļūst liekulīgi un melīgi, bet bčrni ar stipru nervu darbību – rupji, izaicinoši un cietsirdīgi.
T.Markova atbalsta tikai verbālo sodu, kas seko pēc bērna nepareizas rīcības, lai bērns saprastu, ka nav rīkojies pareizi, taču diemžēl nevienmēr vecāki pievērš uzmanību bērnu uzvedības negatīvajām iezīmēm. Uzvedības novirzes ar laiku saasinās. Daudzkārt atkārtojot uzvedības normu neievērošanu – rupjību, nepaklausību, bērns apgūst negatīvu tikumisku pieredzi un it kā vingrinās tajā. ASV zinātnieks H.Delgado šajā sakarībā konstatē, ka tajos gadījumos, kad vecāki pasīvi reaģē uz izlaidību bērnu uzvedībā, viņi nostiprina līdzīgu reakcijas tipu un veicina agresīva rakstura veidošanos, kas nākotnē var izpausties dažādās situācijās. Pētījumi pierādīja, ka pastāvīga antisabiedriskas uzvedības atbalstīšana šinī periodā ir visefektīvākais paņēmiens agresīvas personības veidošanā. Tātad – jo savlaicīgāk pieaugušie vērsīsies pret bērnu uzvedības novirzēm, jo vieglāk bērns pakļausies korekcijai.
V.Mjasičevs, E.Jakovļeva, S.Freibergs un citi psihologi runā par vecāku prasibu ietekmi uz bērna uzvedību. Liela nozīme audzināšanas sistēmā ierādāma vecāku prasību raksturam. Prasības audzināšanā ir izejas punkts, ar kura palidzību organizē bērna dzīvi. Viens no iemeslim, kas stimulē bērnu uzvedības traucējumus, ir miera sajūtas zaudēšana pamudinājumu un soda pielietošanā.
S.Šefers uzsver, ka sodu izvēlē vecāki nevienmēr ievēro bērna vecuma un individuālās īpatnības, neiedziļinoties viņu rīcības būtībā. Bieži vecāki soda bērnus uzbudinājuma brīdī, neievērojot apstākļus, kas izmainījuši bērna rīcību. Bieži uzvedības traucējumus veicina vecāku takta trūkums – paaugstināts tonis, runājot ar bērniem, bieži sodi un draudi. Analizējot vārdisko metožu izmantošanu ģimenē, vērojama aizlieguma tendence. T.Repina atzīmē, ka biežie aizrādījumi, galvenokārt, ir saistīti ar lietu kārtību, nevis ar bērnu tikumisko audzināšanu. Aizliegumi uztrauc bērnus un izsauc vēlēšanos darīt pretējo. A.Vecgrāves pētījumi liecina, ka bērnu spītības cēlonis ir stingri un autoritatīvi vecāki, kuri no bērna prasa tūlītēju rīkojumu izpildi un pilnīgu paklausību. Tādos gadījumos spītība bērnos rodas kā protesta reakcija, kas pārvēršas par cīņu starp bērnu un vecākiem. Negatīvā emocionālā stāvokļa rezultātā, visas bērna reakcijas kļūst negatīvas. Tādos brīžos bērni atsakās izpildīt pat viņiem zināmas lietas un darbojas pretēji savām personīgajām interesēm: mētā rotaļlietas, izvairās no tuvinieku glāstiem un vārtās pa grīdu.
Pretēji vecāku autoritārismam pastāv vecāku pārmērīga uzmanība un visu bērnu prasību apmierināšana, kas izraisa histērisku rakstura iezīmju, egocentrisma attīstību un paškontroles trūkumu. Pārmērīgi maiga audzināšana veicina bērnā nepilnvertības izjūtu un tendenci uz tiranizēšanu. Bērna egoisms izpaužas dažādi: greizsirdībā starp bērniem, ķildās un negatīvā atteiksmē pret citiem bērniem, kas izpaužas cenšoties pakļaut citus. Egoistiskas tendences parādās jau triju gadu vecumā. Zinātnieki to sauc par jūtu nenoturīgumu. E.Jakovļeva par alkatību un agresivitāti nosauc tiekšanos pēc skaistas, jaunas rotaļlietas, ko mazulis izrauj no cita bērna rokām. Viņa uzsver, ka ģimenēs, kur aug viens bērns, novērojams lielāks bērnu egoisms, nekā ģimenēs, kur aug vairāki bērni.
Latviešu psiholoģe-pedagoģe A.Vecgrāve par agresivitātes galveno iemeslu uzskata mūsdienu cilvēka aiziešanu no dabas, kā arī morālo un filozofisko orientāciju zaudējumu. Cilvēks jūtas apjucis, iekšēji nestabils, naidīgi noskaņots pret sevi un citiem. Mūsu katra paša disharmonija sekmē agresīvas, disharmoniskas sabiedrības veidošanos. Tas vistiešāk skar bērnus.
A.Vecgrāve nodala relatīvi veselo bērnu agresivitāti no tādu bērnu agresivitātes, kuri dažādu faktoru ietekmē guvuši centrālās nervu sistēmas bojājumus embrija attīstības stadijā vai dzemdību traumas, kā arī traumu un slimību dēļ agrā bērnībā; kuriem ir neliela cerebrālā disfunkcija vai attīstības traucējumi. Šie bērni ir nenosvērtāki, impulsīvāki – tāpēc viņiem ir grūtāk apvaldīt pirmo, spontāno agresīvo reakciju. Ja ir cietušas arī intelektuālās spējas, bērni vājāk orientējas apkārt notiekošajā, pat šķietami vienkāršā sadzīviskā situācijā, kas tiek uztverta kā draudoša, tāpēc attieksme pret to var būt naidīga. Saskarsmē ar vienaudžiem, redzot viņu agresīvo uzvedību, bērni to ātri pārņem. Tiem bērniem, kuriem ir centrālās nervu sistēmas bojājumi, biežāk sāp galva, vērojams uzbudinājums un trauksmainība. Tāpēc viņiem citu uzvedība liekas agresīva, naidīga un arī atbildes reakcija mēdz būt tāda pati.
A.Vecgrāve min relatīvi veselo bērnu agresivitātes iemeslus:
1. Mīlestības trūkums – bērniem ar mīlestības trūkumu nav pozitīvā atbalsta no sev tuviem cilvēkiem. Bērniem pieredzē neuzkrājas nekas priecīgs, tāpēc viņš upuri nežēlo, jo, lai żēlotu, ir jābūt mīlestības pieredzei. Visjūtīgākais vecums ir no trīs līdz pieciem gadiem.
2. Bērniem nav iespēja sevi pozitīvi apliecināt – ja bērnam nav iespēja kaut ko radīt, tad viņš sevi apliecina iznīcinot. Arī negatīvas kaislības ir savdabīga atbilde uz cilvēciskās eksistences problēmām. Psiholoģiskais mehānisms sevis apliecināšanai caur agresivitāti ir vienkāršs: ja apkārtējā vide bērnam nav radījusi iespēju izjust sevi pašam, apliecinot caur labo, caur to paust pozitīvas emocijas, tad bērns sevi apliecina caur slikto, bieži kļūstot agresīvs pret piedāvātajām vai uzspiestajām vērtībām. To var novērot tad, ja viens vai vairāki bērni izveidojuši kādas spēles modeli, tas, kurš nespēj šajā spēlē iekļauties, reaģē agresīvi – cenšas traucēt, postīt un tā tālāk.
3. Bērna sodīšana un negatīvs paraugs – agresīva, autoritatīva audzināšana jau pati par sevi bērnā pastiprina agresivitāti. Sodam par agresīvu uzvedību ir jābūt ļoti saprātīgam. Visagresīvākie cilvēki izaug tajās ģimenēs, kurās pieaugušie nežēlīgi izturas cits pret citu. Īpaši bīstami ir miesas sodi, jo tie rodas fiziskas sāpes, pazemojuma izjūtu, izraisa vēlēšanos atriebties, sagādāt ciešanas citam, tādējādi, sniedzot it kā atvieglojumu. Lai šādās situācijās atbrīvotos no soda radītā negatīvā efekta, bērns meklē iespēju izlādēties – atbrīvoties no sasprindzinājuma. Un par upuri var kļūt fiziski vājāks. Tā pāridarītājs izbauda savu varu un spēku pār otru.
4. Gadījumi, kad kāda agresīva darbība ir veicinājusi panākumus un agresivitāte ir nostiprinājusies kā pozitīvs darbības modelis.
A.Vecgrāve uzsver, ka ne visos gadījumos agresivitāte ir slikta. Noteiktai tās devai cilvēkā jābūt, lai sevi aizstāvētu vai arī, lai sasniegtu mērķi. Bērnam nav jājūtas kā savas uzvedības upurim, viņam ir jāpalīdz iemācīties savu uzvedību regulēt un vadīt. Bērna jūtas – dusmas, sašutums, aizvainojums – ir pareizas. Situācijas izjūta ir pareiza, nepareiza ir vienīgi viņa agresīvā reakcija.
Analizējot literatūru, kurā aplūkota bērnu agresivitāte, var secināt, ka galvenie agresivitātes iemesli ir:
1. Bērna mazvērtības un nedrošības sajūta, ko izraisa pārlieku liela vecāku disciplīna, fiziski sodi, negatīva psiholoģiskā ietekme, uzmanības un mīlestības trūkums;
2. Bērna pārlieku liela lutināšana, kas noved viņa nespējas adoptēties sabiedrībā;
3. Negatīvs sociālais paraugs.
Bērnu agresivitāti iedala sīkak – tiešā jeb fiziskā, netiešā un verbālā agresija.
Katrai no iepriekšminčtām formām ir savas izpausmes. Tiešās agresijas izpausmes ir: košana, sišana, speršana, spļaušana, kniebšana, grśstīšanās, zagšana un vandālisms. Netiešā agresija ir spītība, gaušanas, nevērība, nenovīdība, dumpis un citi pretošanās veidi. Verbālā agresija izpaužas kliedzot, apvainojot citus, baumojot, draudot, aizrādot un kritizējot.
Pastāv t.s. agresivitātes normas. Tas nozīmē, ka agresivitātes biežums un izpausmes veidi ir stipri līdzīgi visās kultūrās.
Agresivitātes socializācija ir process, kurā subjekts iemācās kontrolēt savu agresīvo virzību un agresijas formu.
1.4. Agresivitātes novēršanas ceļi
Vispirms aplūkosim dažādas agresijas korekcijas metodes, kas skar tieši pieaugušos.
Z.Freids un citi instinkta teorijas piekritēji agresijas korekciju saista ar spontānas, agresīvās enerģijas samazināšanu. Tāpēc 60 – 70.gados pupulārākās bija t.s. izspiešanas un katarsisa korekcijas metodes. Šīs metodes plaši izmantoja psihoterapijā. Izspiešanas metodes pamatā ir priekšstats par to, ka agresija var tikt izspiesta, agresoram novērojot vardarbības scēnas, kā arī caur intensīviem izpausmju aktiem.
Katarsija efekts burtiskā tulkojumā nozīmē emociju attīrīšana – tas uzbudinājuma atbrīvošanas process, kas noved pie sasprindzinājuma līmeņa samazināšanās. Šīs idejas jēga ir tā, ka fiziskās un emocionālās varmācības tendences izteiksme tiek novesta līdz īslaicīgam vai ilgstošam atvieglojumam, kā rezultātā tiek panākts psiholoģisks līdzsvars un agresijas atslābums. Z.Freids un citi psihoanalītiķi katarsisa efektam piedod lielu nozīmi, izskaidrojot to kā cilvēka vajadzibu attīrīties no agresīvām tendencēm.
Katarsija metodi plaši pielietoja arī frustrācijas teorijas piekritēji – R.G.Grīns un H.Cumkleis. Viņi uzsver, ka apspiestais agresijas akts ietver sevī frustrāciju, kura palielina agresijas stimulu. Un otrādi – jebkurai agresijas akta izlādei ir jāpazemina šis stimuls. Šādu atbrīvošanos tad arī sauc par katarsisu. Lai katarsisa metodi īstenotu praksē, jāievēro četri priekšnosacījumi.
1. nepieciešams stimulēt agresijas motīvus. Pēc Jēlas grupas domām to var panākt ar frustrāciju. Taču Berkovics iebilda pret šo nosacījumu. Viņš uzskatīja, ka izlādi nevar panākt tikai ar frustrāciju, un savos eksperimentos viņš pacientos mēģināja izsaukt dusmas, viņus apvainojot, tādējādi stimulējot naidu un atmodinot agresivitāti.
2. Agresivitātes darbībām jābūt mērķtiecīgām, kas vērstas uz dusmu avotu. Jēlas grupas biedri uzskata, ka pēc izlādes, agresivitātes tendences neizzūd, tās tikai samazinās. Tas, cik daudz agresija samazināsies, ir atkarīgs no tā, cik precīzi tiks sasniegts agresijas mērķis un kāda būs agresivitātes intensitāte.
3. Ir nepieciešams izšķirt agresijas stimulu no pašas agresīvās darbības.
4. Nepieciešams likvidēt sākotnējo frustrāciju un nepieļaut jaunas frustrācijas rašanos.
Jēlas grupas locekļi uzskatīja, ka katarsisa metode ir izdevusies, ja darbības mērķis ir sasniegts un motivācija izzudusi.
Kornats uzsver, ka izšķirošo lomu spēlē situācijas īpatnību raksturojums. Pēc darbības veikšanas notiek esošās situācijas analīze. Pozitīva novērtējuma un emocionālā stāvokļa (pozitīvu) izmaiņu gadījumā, agresivitātes motivācija deaktivizējas.
Sociālās apmācības teorijas piekritējs A.Bandura uzskata, ka agresīvu uzvedību var pakļaut kontrolei tikai tādā gadījumā, kad tiek likvidēti agresijas rašanās priekšnosacījumi, proti, negatīvas uzvedības paraugs.
A.Bass, D.Zilmens, J.de Vits u.c. agresivitāti aplūko mūsdienu sabiedrības ietvaros, uzskatot, ka agresivitātes dažādās funkcijas atļauj cilvēkiem ar nelielu piepūli realizēt viņu mērķus. D.Zilmens iesaka izstrādāt efektīvu stratēģiju, kur agresivitāte nespēlētu galveno lomu sociālo problēmu risināšanā:
1. visu dzīves priekšrocību taisnīga sadalīšana cilvēku sabiedrībā;
2. anulēt tās dzīves priekšrocības, kuras iegūtas piespiedu ceļā.
Taču kritiķi šo stratēģiju uzskata par utopisku.
70-gados viens no izplatītākajiem agresivitātes ierobežošanas līdzekļiem bija sods. Tā ietekmi uz cilvēka uzvedību ir pētījuši daudzi psihologi, piemēram, L.Erons, U.Hortupa un J.de Vits. Taču viņi ir nonākuši pie secinājuma, ka sods veicina agresivitātes parādīšanos un tie vecāki, kuri pielieto sodus, parāda savdabīgu uzvedības modeli saviem bērniem. Īpaši tas skar fizisko ietekmēšanu. Tikai ļoti mērens sods var veicināt alternatīvas uzvedības parauga formēšanos. L.Erons izpētīja, ka sods mazina agresiju tikai tiem zēniem, kuri stingri identificējas ar savu tēvu.
80-gados parādijās t.s. fizioloģiskās kontroles metode, kas iekļauj sevī fizioloģiskas manipulācijas. Šo metodi izmantoja ASV zinātnieki V.Markss un F.Ervins. Teorija paredz, ka dzīvniekiem un cilvēkiem ir iedzimtas neiro-endokrīnās sistēmas – specifiski fizioloģiski substrati, kurus aktivizējot tiek izsaukta naidīga uzvedība. Viņi uzskatīja, ka agresīvas reakcijas var likvidēt ar ķirurģisku un formakoloģisku iejaukšanos. Pastāv četri galvenie agresivitātes fizioloģiskās kontroles varianti:
1. ķirurģiska iejaukšanās,
2. smadzeņu elektrostimulācija,
3. hormonālā līmeņa izmaiņas organismā,
4. farmakorekcija.
Mūsdienās lielu popularitāti ieguvusi t.s. nesavienojamo reakciju stratēģija. Tās piekritēji ir R.Barons, Č.Millers, E.Doneršteins u.c. Šīs stratēģijas pamatā ir princips, ka organisms nav spējīgs vienā un tajā pašā laikā pārdzīvot divus pretēji emocionālus stāvokļus, kā arī reaģēt uz vienu un to pašu situāciju vienlaicīgi ar divām pēc savas būtības nesavienojamām reakcijām. No tā izriet, ka jebkuri stimuli, kuri izsauc pozitīvas emocijas, var efektīvi novērst dusmas un agresivitāti.
Galvenā uzmanība tiek vērsta uz trim stimuliem:
1) empātiju; 2) humoru; 3) vieglu erotiku.
1. R.Barons uzsver, ka līdzdzīvošanas pakāpe ir atkarīga no cilvēku tuvības un viņu saderības pakāpes. Empātija tiek noteikta ne tikai pēc ārējiem faktoriem, bet pēc iekšējās cilvēku spējas līdzdzīvot. R.Barons savos eksperimentos pētija, kā agresoru ietekmē upuru izrādītās sāpes un pārdzīvojumi. Viņi secināja, ka šāda veida reakcijas efektīvi iedarbojas tad, ja agresors izjūt tās pašas emocijas, ko cietušais. Analoģiskās situācijas nākotnē subjekta agresivitāte var stipri samazināties. Tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā viņi spēj just līdzi un reaģēt uz upura sāpēm un diskomfortu kā uz savējām. Tātad cilvēks ar augsti attīstītām empātijas spējām mazāk iesaistās varmācīgās un antisociālās darbībās.
2. Č.Millers un E.Doneršteins izpētija, ka humors cilvēkos izraisa veselu virkni pozitīvu emociju, kuras nav saistītas ar dusmām un agresiju. Savos eksperimentos viņi pētija humora ietekmi uz agresīvi noskaņotiem cilvēkiem un secināja, ka tas viņus atbrīvo un nomierina.
3. Pie vieglas erotikas pieskaitāmi glāsti un maigi pieskārieni.
Kā liecina eksperimenti, šādi efekti var aizkavēt agresijas aktus, bet stipri seksuāli stimuli veicina fiziskās agresijas pieaugšanu. Šis paņēmiens ir īpaši efektīvs vecāku un bērnu attiecībās, kā arī starp pretējā dzimuma pārstāvjiem. ASV antropologi, taj skaitā Forē, pētija Jaungvinejas seno tautu kultūru un secināja, ka viņiem bijuši dažādi rituāli, kas līdzinājušies vieglai erotikai, un ar kuru palīdzību tika noņemts stress un agresivitāte.
Psiholoģijas praksē pastāv uzskats, ka viena no visefektīvākajām korekcijas metodēm, kuru izmanto darbā ar agresīviem bērniem un pusaudžiem, ir tiešā uzvedības terapija. Tā balstās uz sociālās apmācības pamatprincipiem un priekšstatiem par sociālo psiholoģiju un attīstības teoriju. Uzvedības labošanas metodes radās kā reakcija uz tajā laikā tradicionālo medicīnas metodi. Tāpčc bihevioristiskās pieejas teorija paredz, ka uzvedības pārkāpumi ir nevis kādas slimības simptoms, bet noteikts reaģēšanas veids. Tādējādi iedarbības objekts uzvedības terapijas laikā ir cita cilvēka uzvedība.
Visizplatītākā psihokorekcijas forma ir sociālo iemaņu treniņš. Pētījuma rezultāti pierāda, ka pastāv cieša saistība starp sociālo iemaņu deficitu un agresīvo bērna (pusaudža) uzvedību. Sociālo iemaņu treniņš balstās uz dažādu terapeitisko procedūru realizāciju. Vēlākajos gados šī teorija tika uzlabota, iesaistot dažādas mākslīgas situācijas un stimulus. Laika gaitā psihologi nonāca pie secinājuma, ka integrējot bihevioristisko pieeju un psihoanalīzi, var sasniegt augstus korekcijas rezultātus.
Vienlaicīgi 70-gados plašu popularitāti ieguva grupu psihoterapeitiskais darbs. Strādājot ar pusaudžu grupām, psihologi secināja, ka liela nozīme ir integrācijai. Tādejādi tika izveidota kompleksā korekcijas metode, kurā tika apvienota kognitīvā, geštalt un uzvedības psihoterapija. Šī metode sastāv no trijām programmām:
1) modificētas uzvedības treniņš,
2) pedagoga psiholoģiskās kompetences treniņš,
3) vecāku psiholoģiskās kompetences treniņš.
Pirmā programma sastāv no diviem blokiem – diagnosticējošā un koriģējošā bloka. Diagnosticējošais bloks ir nepieciešams, lai iegūtu informāciju par katra pusaudža individuālajām īpatnībām. Korekcijas bloks ietver sevī psiholoģisko treniņu, izmantojot dažādus psiholoģiskus paņēmienus. Treniņa mērķis ir meklēt alternatīvas savu vajadzību apmierināšanai un savstarpējo attiecību veidošanai. Treniņu laikā dalībnieku uzdevums ir apzināties savas problēmas, atreaģet negatīvās emocijas, mācīties regulēt savas emocijas, mācīties kontrolēt rīcību un aizturēt negatīvos impulsus, veidod pozitīvas morālās pozīcijas, dzīves perspektīves un nākotni.
Korekcijas darbs noris grupās. Grupā ir 10-12 pusaudžu, kuru vecums praktiski neatšķiras, jo noteiktā vecumposmā ir līdzīgas problēmas. Grupā ir gan meitenes, gan zēni. Treniņu vada pieaugušais-psihologs. Treniņa laikā pieaugušais kopā ar pusaudžiem izpilda dažādus vingrinājumus, kuru mērķis ir panākt izmaiņas emocionālajā, gribas, tikumiskajā un uzvedības sfērā.
Viens no svarīgākajiem faktoriem ir problēmu atlase. To veic jau pirmā treniņa sākumā. Lai to izdarītu, nepieciešama apspriede par trim galvenajiem virzieniem – dzīvi, mājām un skolu. Pieredzes apmaiņa dod iespēju, no vienas puses, izstāstīt par saviem pārdzīvojumiem un, no otras puses, atreaģēt negatīvās emocijas. Apspriežot pozitīvo pieredzi, pusaudži bieži vien nonāk pie secinājuma, ka nemaz nav tik slikti, ka ir cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuri saprot un mīl.
Pedagogu psiholoģiskās kompetences mērķis šīs metodes ietvaros ir informēt pedagogus par individuāli-psiholoģiskām pusaudžu īpatnībām. Šīs programmas ietvaros apgūst efektīvus savstarpējās sadarbības veidus. Treniņa laikā tiek risināti dažādi uzdevumi. Pedagogs mēģina noteikt un identificčt savas negatīvās emocijas, kuras rodas saskaroties ar agresīviem bērniem. Pedagogi mācās atreaģēt savas negatīvas emocijas un iegūt psiholoģisku līdzsvaru. Viņiem tiek sniegta informācija, kā veidot attiecības ar dažāda vecuma agresīviem bērniem. Apmācības beigās pedagogi paši izstrādā metodes, lai efektīvi veidotu savstarpējās attiecības.
Vecāku psiholoģiskās kompetences treniņa ietvaros tiek strādāts ar vecākiem, kuri izjūt lielas grūtības audzinot bērnus ar antisociālu uzvedību. Šī programma tika izveidota balstoties uz aptaujas rezultātiem par vecāku cietsirdīgo un neiejūtīgo izturēšanos pret bērnu. Treniņa laikā tiek radīti dažādi psiholoģiskie priekšnoteikumi, lai vecāki pārvarētu audzināšanas stereotipus, mazinātu ierobežojumus attiecībā pret bērniem un gūtu jaunu pieredzi kā labāk sadarboties ar savu bērnu. Darba procesā tiek risināti sekojoši uzdevumi:
1) tiek pārdomāta vecāku loma un pozīcija;
2) tiek veidota savstarpējā cieņa un izpratne par vecāku un bērnu vajadzībām;
3) tiek mazināta vecāku spriedze un paaugstināta viņu pārliecība pašiem par sevi;
4) efektīva savstarpēja attiecību stila izstrādāšana.
Tagad aplūkosim psiholoģiski-pedagoģiskas korekcijas uzdevumus un līdzekļus darbā ar agresīviem bērniem.
Uzdevumi ir sekojoši:
1. Samazināt emocionālo spriedzi bērnos.
2. Sniegt priekšstatus par morāles normām.
3. Attīstīt psihomotorās funkcijas.
4. Attīstīt bērnā spējas saprast citu cilvēku emocionālo stāvokli un adekvāti izrādīt savas emocijas.
5. Iemācīt bērnam relaksēties.
Korekcijas līdzekļi:
1. Etīdes un rotaļas, kas attīsta psihomotorās funkcijas, un regulē uzvedību kolektīvā.
2. Etīdes un rotaļas, kuras veicina patvaļīgas muskuļu tonusa izmaiņas.
3. Vingrinājumi un spēles, kurās jāatveido dažādas rakstura īpašības, lai bērni apzinātu savas negatīvās rakstura īpašības un iegūtu priekšstatu par vēlamās uzvedības modeli.
Palīglīdzekļi, kurus var izmantot darbā ar agresīviem bērniem, ir zīmēšana un mūzika. Mūzika palīdz noņemt spriedzi bērnos, bet grafiskā atreaģēšana īpaši nozīmīga ir tiem bērniem, kuri nevar savus pārdzīvojumus izteikt vārdos. Dažādas sižeta rotaļas palīdz izprast savstarpējas attiecības un mazināt agresīvu rīcību. Sižeta rotaļas attīsta bērnu empātiju. Liela nozīme ir fiziskajām nodarbībām. Kā uzskata A.Vecgrāve, dodot šiem bērniem iespēju pietiekami daudz izkustčties rotaļās, fizkultūras nodarbībās, pulciņos un citur, negatīvais agresijas līmenis noteikti kļūst zemāks.
Analizējot literatūru, kurā aplūkotas agresijas korekcijas metodes, secināju, ka daudzas metodes skar tieši pieaugušos.
Dažādas korekcijas metodes darbā ar agresīviem bērniem ietver sevī uzvedības modificēšanu, apgūstot sociālās iemaņas un normas. Šajās korekcijas metodēs saskatu vairākas nepilnības:
1. Šīs metodes sākotnēji noņem uzvedības noviržu simptomus, bet nemeklē agresīvas uzvedības cēloņus;
2. Šie paņēmieni neietver sevī agresivitātes profilaksi.
3. Šo paņēmienu efektivitāte ir īslaicīga.
4. Netiek atreaģētas negativās emocijas un pārdzīvojumi.
2. nodaļa.
METODOLOĢISKAIS PAMATOJUMS
2.1. Rotaļu terapijas iespējas bērnu agresivitātes novēršanā
Tā kā es uzskatu, ka dažādas metodes darbā ar agresīviem bērniem, kuras ietver sevī uzvedības modificēšanu kā arī sociālo iemaņu un normu apguvi, ir visai neefektīvi korekcijas paņēmieni, savā darbā izmantoju rotaļu terapiju.
Tā kā rotaļu terapija Latvijas Republikā pagaidām vēl ir maz pazīstama, tad nedaudz aprakstīšu tās būtību. Nevar runāt par atsevišķām šīs terapijas metodēm, nezinot tās kopējo jēgu.
Tā radās 50-gados, mēģinot piemērot psihoanalīzes pieju tieši darbā ar bērniem. Tas būtībā ir psihoterapeitiskais darbs ar bērnu, izmantojot rotaļu. Rotaļas laikā bērns sniedz informāciju par savu pasaules eksistenci. Atšķirībā no pieaugušajiem, kuri savas jūtas, problēmas un satraukumu izsaka vārdos, bērni savas jūtas izsaka rotaļā. Bērniem rotaļa ir tas pats, kas pieaugušajiem problēmu izklāsts. Tas ir līdzeklis, lai izteiktu jūtas, izzinātu attiecības un pašrealizētos. Lai to izdarītu, bērns izvēlas attiecīgas rotaļlietas kā arī rotaļu materiālu un izspēlē attiecīgo situāciju, kas ārējā pasaulē radija problēmas. Rotaļa ir simboliska bērna valoda, kas atklāj bērna pārdzīvojumus, bērna sapņus, vēlmes un vajadzības. Izspēlējot problēmsituācijas, bērns apjēdz savas iespējas un izmainās viņa attieksme pret pasauli, jo bērni sāk paredzēt elastību problēmu risināšanā. Z.Freids ir teicis, ka rotaļā katrs bērns ir līdzīgs rakstniekam: viņš veido savu personisko pasauli tā kā viņam tas labāk patīk ( 21, 19).
Terapeita uzdevums ir atbrīvoties no savas reālās pasaules kā arī vārdiskās izteiksmes un ieiet konceptuāli-ekspresīvajā bērna pasaulē. Rotaļu terapija ir kā dinamiska sistēma starp bērnu un terapeitu, kura nodrošina vajadzīgo rotaļu materiālu un veido pozitīvu emocionālo gaisotni, lai bērns pilnībā izteiktos un apzinātu savas jūtas, domas, pārdzīvojumus un rīcību. Tāpēc atmosfērai jābūt brīvai un nepiespiestai. Rotaļu terapijas seansi norit rotaļu istabā, kur bērnam ir pieejami nepieciešamie rotaļu materiāli. Terapeitam jābūt patiesi ieinteresētam, ar labvēlīgu attieksmi pret bērnu. Terapeitam ir jāmīl šis bērns un jāpieņem tāds kāds viņš ir.
Visi iepriekšminētie priekšnosacījumi attiecas arī uz korekcijas darbu ar agresīviem bērniem. Strādājot ar agresīviem bērniem, tiek izmantotas galvenās metodes – nedirektīvā un atreaģējošā. Tā kā agresijas cēlonis bieži vien ir vecāku lielais autoritārisms, tad bērniem, iespējams, ir iedragāta pašapziņa. Šajā gadījumā tiek izmantota nedirektīvā metode. Ar šīs metodes palīdzību bērnam tiek celta pašapziņa. Tās būtība slēpjas bērna pilnīgā rīcības brīvībā. Terapijas laikā bērns sāk apzināties, ka pats ir spējīgs brīvi izlemt, ko un kā darīt. Tas, ko bērns dara nāk no viņa paša gribas. Terapeita uzdevums ir paust labvēlīgu attieksmi pret bērna izpausmēm un verbāli atbalstīt bērnu.
Atreaģejošo rotaļu terapiju izmanto gadījumos, kad bērna agresijas cēlonis ir traumatisku gadījumu pārdzīvojums. Rotaļa dod iespēju bērnam to atreaģēt. Terapeits rada tādu vidi, kur speciāli atlasītas rotaļlietas palīdz bērniem atjaunot to pieredzi, kas izsauca viņam trauksmes reakciju. Traumējošās situācijas atjaunošana bērnam palīdz atbrīvotis no sāpēm, sasprindzinājuma un, tajā skaitā, no iekšienē uzkrājušās agresijas. Atbrīvojoties no agresijas, bērns var sākt mētāt rotaļlietas un citus priekšmetus, sprādzināt balonus vai izrādīt infantīlas darbības. Rotaļlietas, kuras palīdz agresijas atreaģēšanā ir dažādi rotaļu cilvēciņi, ieroči, plastmasas nazis. Bērni tos izmanto, lai izteiktu dusmas, naidu un frustrāciju. Svarīgi, lai rotaļu istabā bērni justu, ka viņi var izrādīt savas agresīvās emocijas. No tā viņi izjūt apmierinājumu un pamazām viņos atttīstās pozitīvās jūtas. Šaudīšanās, sišana un dūrieni ar plastmass nazi rotaļu istabā ir pieņemami, jo tie izpaužas simboliski. Šajā procesā nedrīkst iejaukties. Gittons piedāvā ietvert tādas rotaļlietas, kuras līdzīgas dzīvniekiem, jo bērnam var sagādāt grūtības agresiju izrādīt uz lelli, kura atgādina mammu. Daži bērni izrāda naidu kožot, kožļājot un mētājot rotaļlietas. Arī māls var kalpot, lai atreaģētu agresiju, jo mālu var mīcīt, durstīt, virpināt, enerģiski ripināt, saraut gabalos. Bez tam bērns no māla var izveidot savu rotaļlietu, ar kuru spēlēties.
2.2. Izpētes metodikas īss raksturojums
Lai atlasītu agresīvos bērnus savam darbam un izzinātu viņu agresijas cēloņus, es izmantoju trīs metodes: novērojumu kā arī grafiskās metodes – Ģimenes zīmējumu un metodi Māja, koks, cilvēks.
Novērojums.
Novērošanas metode ir senākā metode, ar kuras palīdzību var iegūt informāciju par bērna uzvedību. Šo metodi bieži izmanto arī pedagoģijā, lai sastādītu bērna raksturojumu. Lielu lomu šī metode spēlē arī psiholoģijā. Pirmkārt, tā ir iespēja iegūt informāciju, lai veiktu sākotnējo bērna uzvedības psiholoģisko analīzi un sastādītu tālāko izpētes programmu. Otkārt, šo metodi var izmantot tad, ja psiholoģisko informāciju nevar iegūt ar citām metodēm.
Novērojums sevī ietver informācijas atlasi tiešās novērošanas ceļā. Psihologa uzdevums ir fiksēt visus bērna uzvedības elementus, saskaņā ar izpētes mērķi un uzdevumiem. Psiholoģiskajā praksē tiek izmantoti divu veidu novērojumi:
Pirmajā gadījumā netiek stingri noteikts, kādi konkrēti uzvedības elementi tiks vēroti. Iepriekš tikai tiek noteikts vērošanas objekts un novērojomā situācija.
Tā kā nav iespējams novērot visas bērna darbības, tad tiek izveidota novērošanas shēma. S.Rozencvaigs uzskata, ka kritiska vai frustrāciska situācija ir labs indikators, kas palīdz diagnosticēt bērnu uzvedības pārkāpumus, jo šādas situācijas liek bērnam darboties, lai izmainītu esošo stāvokli. Bērnu aktivitāte iekļauj emocionālās, verbālās un neverbālās reakcijas.
Metode Ģimenes zīmčjums.
Šī ir viena no projektīvajām metodēm, kas tiek izmantota, lai izpētītu stāvokli ģimenē. Ģimenes zīmējuma metodika vēsturiski saistīta ar vispārēju projektīvās psiholoģijas attīstību. Projektīvās metodes viens no aizsācējiem ir K.Mahovers, kura pētījumi izraisīja lielu interesi. Pamazām projektīvās metodes ieguva lielu popularitāti psihologu-praktiķu vidū 50-gados.
Ģimenes zīmējuma metodika saistāma ar V.Vulfa vārdu. Viņš uzsvēra ģimenes lielo ietekmi uz bērna personības attīstību tieši pirmsskolas vecumā un izstrādāja noteiktu analīzes un interpretācijas sistēmu, lai pēc bērna zīmējumiem spriestu par stāvokli ģimenē un bērna vietu tajā. Idejas pamatā ir tas, ka bērns zīmē nevis to, ko māk vai nezīmē to, ko nemāk, bet to, kas viņam ir svarīgi. Bērni zīmē it kā neapzināti, izliekot uz papīra savas iekšējās emocijas.
Analizējot ģimenes zīmējumu, tiek ņemti vērā četri galvenie faktori:
1. secība kādā tiek zīmēti ģimenes locekļi, izvietojums un ģimenes locekļu iztrūkums.
Secība parāda, cik nozīmīgs bērnam ir katrs ģimenes loceklis. Ģimenes locekļu iztrūkums nav nejaušība, bet gan bērna izrādītā attieksme pret šo cilvēku;
2. formu un proporciju atšķirības;
3. atsevišķas ķermeņa daļas;
4. blakuspriekšmeti.
Tiek analizēts arī pats zīmēšanas process (krāsu izvēle, svītrojumi, šaubas, emocionālas reakcijas un spontāni komentāri). Tas sniedz papildus informāciju par bērna attieksmi pret dažādām zīmējuma detaļām un viņa vispārējo emocionālo stāvokli.
Šī arī ir viena no projektīvām metodēm, kuru izmanto bērna izpētē. Šiem priekšmetiem ir simboliska nozīme. Māja simbolizē bērna ķermeni, koks – dvēseli, bet cilvēks – bērna Es stāvokli.
Lai izpildītu šo testu, bērnam tiek dota balta lapa un zīmuļi. Bērna uzdevums ir uzzīmēt māju, koku un cilvēku. Ja bērns uzdod jautājumus, piemēram, kā zīmēt, kādā krāsā, tad psihologam jāpaskaidro, ka jāzīmē ir tā kā viņš pats vēlas. Arī šajā metodē informāciju iegūst ne tikai analizējot zīmējumu, bet arī vērojot kā bērns uzvedas zīmēšanas laikā.
Analizčjot zīmējumu Māja, koks, cilvēks, jāņem vērā trīs aspekti:
1) zīmējuma detaļas,
2) uzzīmēto priekšmetu proporcijas,
3) perspektīva.
Uzmanība jāpievērš arī zīmējuma izvietojumam uz lapas, detaļu savstarpējam izvietojumam un objektu virzībai.
Simptomi, kas abās projektīvās metodēs norāda uz agresivitāti ir sekojoēi: cilvēka redzamie zobi; lielas spēcīgas rokas; ja rokas ir kā boksa cimdi; izvērsti, spici pirksti; koki ar asiem zariem, detaļu kropļojumi; ieroči, tanki u.c. līdzīgas papilddetaļas. Arī stipra zīmuļa spiešana zīmēšanas laikā norāda uz agresivitāti.
3.nodaļa.
EKSPERIMENTĀLAIS DARBS AR PIRMSSKOLAS VECUMA BĒRNIEM
Lai praktiski izpētītu bērnu agresivitāti un tās cēloņus, es novēroju un tālāk strādāju ar bērniem vecumā no 4 – 7 gadiem. Tā kā diagnosticējošais un korekcijas darbs ir apjomīgs, aprakstīšu savu darbu ar diviem bērniem vecumā no 5 – 6 gadiem. Lai rastu kopēju priekšstatu par konkrēta bērna agresivitāti un tālāko manu darbību tās novēršanā, es aprakstīšu katru bērnu atsevišķi, iekļaujot grafisko darbu analīzi un korekcijas darba gaitu.
Armands R.
Armandam ir 6 gadi. Viņam ir abi vecāki un ir vienīgais bērns ģimenē. Armandu vēroju grupiņā starp bērniem. Viņš krasi atēķiras no citiem bērniem – bija skaļš un ļoti kustīgs. Jau no paša rīta viņš ar savu uzvedību demonstrēja, ka ir ieradies. Armands tūlīt steidzās pie mantām. Ja kāds bērns spēlējās ar rotaļlietu, kuru bija iekārojis Armands, tad tā tika atņemta. Lai sasniegtu mērķi, Armands lika lietā visus līdzekļus – sita, koda un dažreiz pat skrāpēja. Ieguvis kāroto rotaļlietu, viņš nomierinājās. Šādas situācijas bija vērojamas bieži. Pats Armands ar rotaļlietām dalījās reti. Ja kāds bērns gribēja paņemt rotaļlietu, ar kuru Armands spēlējās, tad kautiņš bija neizbēgams. Armands sāka sist šim bērnam, dažreiz nonākot līdz pat afekta stāvoklim. Novēroju šādu gadījumu – izcēlās kārtējais strīds par vienu mašīnu. Armands cīnijās viens pret vairākiem bērniem un kautiņa rezultātā zaudēja. Sākumā likās, ka viņš ir samierinājies, bet vēlāk, kad ar šo rotaļlietu vairs neviens nespēlējās, Armands to saplēsa. Armanda uzvedība ir spontāna un neprognozējama – mierīgi brīži mijās ar asiem dusmu uzliesmojumiem. Armands visur gribēja būt pirmais, piemēram, ejot pusdienās. Ja kāds cits nostājās viņam priekšā, tad Armands sāka grūst viņu malā. Zēns bieži sev pievērsa uzmanību ar neapmierinošu rīcību – skaļi smējās, kliedza, raustija pats sevi aiz ausīm, darija tieši to, ko audzinātāja bija noliegusi.
Lai izpētītu viņa agresīvās uzvedības cēloņus, izmantoju jau iepriekšpieminētās grafiskās metodes.
Grafisko attēlu raksturojums.
Pēc zīmējumiem var spriest, ka bērns ir t.s. kustībnieks. Tas nozīmē, ka bērns visu uztver caur ķermeni. Tāpēc šāda tipa bērniem ir svarīgi izrādīt mīlestību tieši fiziska kontakta veidā, bērnu paņemot klēpī, glāstot, apmīļojot utt. Ģimenes zīmējumā (Nr.1) skaidri parādās, ka viņam pietrūkst tieši šīs mīlestības izpausmes, jo ģimenē ir vāji attīstīta saskarsme (nevienam ģimenes loceklim nav roku). Arī vecāku starpā nav saskaņas (starp vecākiem ir bērns un tēvs ir agresīvi noskaņots – mati gaisā, kā arī ir traucēta ģimenes hierarhija). To apliecināja arī pats bērns, stāstot, ka vecāku starpā bieži izceļas strīdi. Armands vaļsirdīgi stāstīja, ka mamma saka, ka tētis ir slikts. Bērns šos strīdus dzird un ļoti pārdzīvo (bērnam lielas ausis). Šīs mīlestības trūkuma, diskomforta rezultātā kā arī slikto saskarsmes iemaņu dēļ, bērna uzvedība ir agresīva (zēnam mati gaisā). Armands ir nodarbināts ar domām par nākotni (Nr.2 – mājas sānu siena ir včrsta pa labi). Tas saistīts ar to, ka zēns nezin, kādam viņam būt – labam vai sliktam (divi koki – viens ar noapaļotu lapotni, otrs ar asām adatām. Ar to saistītas arī viņa bailes (daudzie mākoņi). Viņa agresivitāti pastiprina citu attieksme pret viņu, jo viņš taču ir tas sliktais zēns. Armands to ļoti pārdzīvo un viņā rodas pastiprināta vēlēšanās demonstrēt sevi (caurspīdīga māja). Tāpēc Armands nemitīgi sevi izceļ kā nu mācēdams un negrib pieļaut, ka to dara citi (saules stari vērsti uz kokiem). Zīmējumā Nr.3 redzams, ka viņa agresivitāte ir mazinājusies (mati nav vairs stāvus gaisā). Neskatoties uz vecāku savstarpējām problēmām, zēna attiecības ar vecākiem ir uzlabojušās, zēns tiecas pēc saskarsmes (parādās rokas). Zīmējumā māja, koki, cilvēks (Nr.4) redzams, ka zēna diskomforts, kas saistīts ar neziņu par viņa nākotni, ir izzudis. Zēnam ir cēlusies pašapziņa un spēja kontaktēties saskarsmē ar citiem. Viņa agresivitāte ir mazinājusies un Armands apzinās, ka viņš var būt labs (zīmējumā ir tikai viens koks ar apaļu lapotni, māja ir pretstatā, zēna rokas ir paceltas un pats izskatās apmierināts). Līdz ar to pamazām mainās arī citu attieksme pret viņu (zēns sācis iekrāsot māju).
Rotaļu terapijas gaita.
Pirmajā reizē Armands izvēlējās zīmēšanu. Paņemot lapu un krāsas, viņš aizgājā tālāk no manis. Sākumā zēns sāka ākstīties, nezinādams kā uzvesties. Kad viņš saprata, ka esmu labvēlīgi noskaņota un neko viņam neaizrādīšu, viņš kļuva mierīgāks. Zēns ilgi nevarēja izvēlēties krāsu, ar kādu sākt zīmēt un jautāja man. Es atbildēju, ka viņš var zīmēt ar kādām krāsām viņš grib un tas, kā viņš zīmēs būs ļoti labi. Viņa ākstīšanās un nespēja izvēlēties krāsas norāda uz viņa zemo pašapziņas līmeni un grūtībām saskarsmē. Tad sāku ar viņu runāties un uzdot dažus jautājumus, piemēram, kas viņš gribētu būt, kad izaugs liels u.c. jautājumus. Sākumā zēns tikai atbildēja uz maniem jautājumiem, bet vēlāk pats sāka stāstīt par sevi un savu ģimeni. Viņš stāstija, ka mamma ar tēti bieži strīdas, un mamma saka, ka tētis ir slikts. Savukārt es zēnam atbildēju, ka neskatoties uz visu, tētis viņu ļoti mīl, arī mamma viņu ļoti mīl. Viņš palika domīgs. Pčc pirmā zīmējuma uzzīmēšanas, zēns piecēlās un nedaudz pastaigāja pa telpu. Pēc tam zēns izteica vēlēšanas zīmēt vēl, bet šoreiz viņš apsēdās man blakus. Piedāvāju viņu paņemt klēpī, bet viņš atteicās. Tad mēģināju viņam nedaudz pieskarties, noglāstot viņam galvu. Viņš neprotestēja.
Pabeidzis zīmēt, zēns gāja spēlēties. Sākumā paņemtās mantas viņš sāka svaidīt un smieties, tādā veidā atbrīvojoties no spriedzes. Pēc tam no klučiem cēla augstus torņus un tos nojauca. Tad kaut ko kārtoja, sajauca un kārtoja. No tā es secināju, ka bērns tādā veidā mēģina sakārtot savas domas. Kad zēns beidza spēlēties, mēs atvadījāmies, un viņš aizgāja.
Satiekoties nākošajā reize, zēns bija ļoti priecīgs mani ieraugot un pats iedeva man roku. Biju ļoti priecīga, jo zēns izrādija vēlēšanas kontaktēties ar mani. Sākumā viņš spēlējās – būvēja māju, ņēma arī citas rotaļlietas – lelles, mašīnas un veidoja brīvu sižetu. Ievēroju, ka šajā rotaļā zēns veido ģimenes attiecības. Zēns bija daudz atbrīvotāks un rotaļas laikā runāja. Beidzot rotaļāties, zēns pienāca pie manis. Mēs parunājām un es viņam piedāvāju zīmēt. Armands uzzīmēja ģimeni, kur bija manāmas pārmaiņas, kuras es jau aprakstīju, analizējot grafiskās metodes. Arī šoreiz viņam piedāvāju apsēsties man klēpī un viņš piekrita. Cieši piespiedu zēnu sev klāt un izrādīju savu mīlestību, sakot, ka viņš ir ļoti labs un mīļš zēns. Kad Armans beidza zīmēt, viņš vēl nelielu brīdi pasēdeja man klēpī, bet pēc tam aizgāja, sakot, ka grib uz grupiņu.
Pēdējā tikšanās reizē zēns aicināja mani kopīgi ar viņu paspēlēties. Es protams piekritu. Pa šo laiku mūsu starpā bija izveidojies labs emocionālais kontakts. Zēns bija kļuvis atraisītāks un mierīgāks.
Vadims T.
Vadimam ir 5 gadi un viņš ir no jauktas ģimenes (tēvs – krievs, māte – latviete). Viņš ir vienīgais bērns ģimenē. Vadimu vēroju grupiņā – dabiskos, viņam pierastos apstākļos. Ievēroju, ka Vadims bieži traucē spēlēties citiem bērniem – atņēma rotaļlietas. Izjauca no konstrukcijas materiāliem darinātās celtnes, izspārdija klučus, izsvaidīja lelles, utt. Novēroju, ka Vadims sākuma it kā neuzkrītoši tuvojās savam upurim – apgāja apkārt, pastāvēja, pavēroja, it kā gaidīdams piemērotu brīdi. Tikai pēc tam sekoja viņa rīcība. No tā es secināju, ka viņa darbība nav impulsīva, bet gan mērķtiecīga. Ja gatavodamies uzbrukt, Vadims ieraudzīja, ka viņu vēro kāds pieaugušais, viņš savu darbību pārtrauca, bet pēc laika to atsāka. Šāda viņa izturēšanās atkartojās bieži. Šī iemesla dēļ bērni ar Vadimu negribēja spēlēties un bieži sūdzējās par viņu. Tas vēl vairāk pastiprināja viņā agresiju. Pie galda Vadims bija nemierīgs – laistijās ar dzērienu, traucēja citiem, smējās un smīdināja arī citus.
Lai izzinātu viņa uzvedības motīvus, es izmantoju grafiskās metodes.
Grafisko attēlu analīze.
Vadima zīmējumā Māja, koks, cilvēks (Nr.1) vērojama viņa agresivitāte (koks ar asiem zariem, detaļu kropļojumi). Lielais celms norāda uz zēna kautrīgumu, kas izsauc agresīvas reakcijas tendences. Pirmie zīmējumi ir caurspīdīgi (Nr.1,2). Tas nozīmē, ka Vadimam ir traucēta personības struktūra pat emocionālu faktoru dēļ. Vadimam trūkst mīlestības, siltuma un emocionālās tuvības no vecāku puses. Arī skursteņa trūkums liecina par psiholoģiskā siltuma trukumu mājās kā arī par grūtībām saskaroties ar vīrišķā pola simboliem. No tā var secināt, ka Vadimam sagādā problēmas saskarsme ar tēvu. Tas spilgti parādās ģimenes zīmējumā, kur tēvs Vadimam stāv it kā virsū. Tēvs ilgstoši nebija kopā ar savu ģimeni, un Vadims dzīvoja kopā ar māti, būdams vienīgais mātes acuraugs. Kad tēvs atgriezās ģimenē, viņš it kā ieņēma Vadima vietu. Vadims izjūt konkurenci un to ļoti pārdzīvo. To pastiprina tēva nostāja – viņš ir agresīvi noskaņots un valdonīgs (zīmējumā tēvam ir stāvus saslējušies mati un lielas rokas). Vadims baidās palikt nemīlēts un ir aizdomu pilns. Lielās durvju atslēgas mājām liecina par aizdomīgumu, noslēgtību un tieksmi pēc aizsardzības. Līdz ar to bērnam ir arī zems pašapziņas līmenis (zīmējumos neparādas cilvēki). Savas emocijas Vadims neuzdrošinās izrādīt ģimenē, kurā viņam ir zems statuss. To visu viņš kompensē bērnudārzā, pievēršot sev uzmanību un parādot varu pār vājākiem, lai apliecinātu sev, ka kaut kas ir atkarīgs arī no viņa rīcības. Tas ir viens no viņa agresijas cēloņiem. Otrs cēlonis ir organisks defekts, kas iegūts dzemdību traumas rezultātā (bērns zīmē cilvēkus kā robotus).
Vēlākajos zīmčjumos pamazām parādās krāsas, kas liecina par emocionālo atbrīvotību. Pieaug bērna spējas kontaktēties, viņš kļūst atraisītāks un atklātāks (palielinās logu skaits). Līdz ar to mazinās viņa agresivitāte (koka zari noapaļojas). Pēdējais zīmējums liecina par to, ka bērns ir emocionāli atbrīvojies (daudz krāsu), cēlusies viņa pašapziņa (parādās cilvēks) un spēja kontaktēties, mazinājusies viņa noslēgtība (durvju rokturis palicis mazāks).
Rotaļu terapijas gaita.
Kad pirmajā tikšanās reizē uzaicināju bērnu pazīmēt, viņš uzreiz piekrita, bet bija ļoti kautrīgs. Vadims zīmēja ļoti ātri un pavirši, zīmējumam viņš lika priekšā roku, lai es neredzētu, ko viņš zīmē. Viņš sēdēja man blakus. Es ļoti uzmanīgi viņam pieskāros, noglāstot viņa ķermeni. Jutu, ka par to viņš ir ļoti apmierināts. Vēlāk viņu uzslavēju par zīmējumu. Par to viņš atkal sakautrējās, bet uz viņa lūpām izlauzās plats smaids. Man gribējās viņu paņemt klēpī un apmīļot. Jutu, ka viņš to gaida. Tā arī izdarīju. Vadims bija ļoti laimīgs un ilgi negāja prom. Kad viņš grasījās iet prom, pajautāju vai viņš negrib paspēlēties. Šis darbs nav paša rakstīts. Vadims piekrita. Spēlējoties viņš klusēja un gandrīz nemaz neizkustējās no vietas. Ik pa laikam Vadims paskatijās uz mani – kāda būs mana reakcija. Viņš baidijās, vai tas, ko viņš dara ir pareizi. Ar savu attieksmi izrādiju savu labvēlību un uzslavēju viņu. Spēlējoties tālāk, Vadims sāka runāties savā nodabā. Jau pēc pirmās reizes mums bija izveidojies gan emocionālais, gan fiziskais kontakts. Vadims aizgāja ļoti apmierināts.
Nākošajā tikšanās reizē Vadims bija priecīgs mani ieraugot. Paņēmu viņu uz rokām, un mēs apsedāmies. Vadims gribēja zīmēt, šoreiz uzzīmējot tikai koku, kurā bija redzamas izmaiņas. Pēc tam Vadims aizgāja spēlēties. Šoreiz viņš nevēroja manu reakciju. Zēns bija atbrīvojies. Viņš spēlējās ar klučiem – brauca ar tiem un izrunāja dažādas skaņas, kas atgādināja rūkšanu. Tad Vadims piecēlās un sāka uzmanīgi staigāt, pārbaudot, vai arī tagad es neko neteikšu. To noskaidrojis, viņš atgriezās spēlēties.
Zēns izmantoja klučus, papīra kokus un rotaļu lāci. Ievēroju, ka Vadims vairākkārt izveido līdzīgas kompozīcijas – noliek vidū lelli un apkārt būvē sētu un apliek apkārt kokus. Tas nozīmč, ka zēns vēlas būt pasargāts un drošībā.
Beidzamājā tikšanās reizē zēns vairs tiek ilgi nevēlējās sēdēt klēpī. Rotaļājoties viņš bija atbrīvojies un dzīvespriecīgs. Arī viņa kautrīgais smīniņš bija izzudis, jo bija cēlusies viņa pašapziņa.
Secinājumi
Agresivitāte ir cilvēka izpausmes veids ar negatīvu izteiksmi. Agresivitāte sevī ietver mērķtiecību. Uzskatu, ka agresivitāte parādās kā signāls, kas norāda uz emocionāli – motivatīvās sfēras pārkāpšanu.
Agresivitātei piemīt dažādas intensitātes pakāpes, kas tiek noteiktas pēc citu cilvēku vērtējuma, vadoties pēc morālajām normām un likumiem.
Agresivitāte var būt vērsta pašam uz sevi (autoagresija). Manuprāt, šis agresijas veids sakrīt ar mazohismu.
Agresivitātei var būt gan individuāls, gan sociāls raksturs.
Uzskatu, ka katram cilvēkam ir noteikts agresivitātes potenciāls. Dzīvē var tikt izmantotas gan pozitīvās gan negatīvās tendences. Negatīvās tendences tiks izmantotas tad, ja cilvēks saskarsies ar frustrāciju vai dažādiem frustrācijas paveidiem, kas noved cilvēku līdz negatīvam emociju pārsvaram. Nozīmīgākās frustrācijas sastāvdaļas ir liegšana (subjektam tiek liegti vajadzīgie līdzekļi mērķa sasniegšanai un vajadzību apmierināšanai) un zaudējums (priekšmeta vai dzīvas būtnes zaudējums, kas pirms tam deva apmierinājumu).
Manuprāt, negatīvs paraugs vismazāk ietekmē cilvēka agresivitāti, jo šajā gadījumā izpaliek motivācija.
Pastāv dažādi agresivitāti stimulējoši faktori. Par galveno uzskatu vēlmi atmaksāt, kad cilvēks cer uz taisnīgu rezultātu.
Pieaugušo agresivitāte rodas kā sekas pēc bērnībā gūtajām psiholoģiska rakstura traumām.
Bērns rotaļu terapijas laikā pats izvēlas sev vispiemērotāko rotaļu terapijas veidu.
Strādājot ar bērniem, es atklāju, ka bērniem, kuri agresiju izpauž uz āru, to ātri var novērst, jo tās ir tikai izpausmes, bet savā iekšienē bērns ir tīrs.
Bērnu agresivitāti tikai nosacīti var dēvēt par agresivitāti (sevišķi reaktīvo un instrumentālo agresiju), jo bērna mērķis nav nodarīt ļaunumu, bet gan kaut kādā veidā parādīt sevi.
Bērnu agresivitātes iemesls ir mazvērtības sajūta, kad bērns ir zaudējis ticību sev un saviem spēkiem. Sākotnēji tas ir atkarīgs no vecākiem, kuri nepieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Mazvērtību izraisa pārlieku lielā vecāku disciplīna, fiziski sodi, negatīva psiholoģiskā ietekme, uzmanības un mīlestības trūkums.
Pastāv t.s. agresivitātes normas. Tas nozīmē, ka bērnu un pusaudžu agresivitātes izpausmes ir stipri līdzīgas visās kultūrās.
Zēni agresivitāti izpauž vairāk nekā meitenes. Visbiežāk tā ir fiziskā agresija, jo bērns savas emocijas vēl neprot izteikt vārdiem.
Strādājot ar bērniem secināju, ka agresivitātes iemesli ir ļoti individuāli.
Grafiskās metodes ir vislabākais līdzeklis, lai izzinātu bērna iekšējo emocionālo stāvokli un konstatētu radušās izmaiņas.
Ar rotaļu terapijas palīdzību var novērst bērna agresivitāti, jo bērns atrod savus iekšējos spēkus. Bērns kļūst vairāk adekvāts kā personība. Ar rotaļu terapijas palīdzību tiek celta bērna pašapziņa. Bērns sāk cienīt sevi un, pateicoties šiem saviem iekšējiem spēkiem, var tikt galā ar savām esošajām un turpmākajām problēmām, kuras var ietekmēt viņa dzīvi.
Literatūras saraksts
1. Ādlers A.Psiholoģija un dzīve. – R.: IDeA, 1992. – 177.lpp.
2. Bogoslovska V., Kovaļova A. Vispārīgā psiholoģija. – R.: Zvaigzne, 1978. – 125.lpp.
3. Dzintere D. Pirmsskolas vecuma bērnu uzvedības novirzes un to cēloņi ģimenes audzināšanā. R.: Izglīt.min., 1978. – 39.lpp.
4. Freids Z. Trīs apcerējumi par seksuālo teoriju. – R.: Era, 1935.
5. Kempbels R. Kā patiesi mīlēt savu bērnu. – R.: LDBS, 1991. – 115.lpp.
6. Magazniece D. Vecāku un bērnu konflikti ģimenē. – R.: Zinību b-ba, 1982. – 20.lpp.
7. Plotnieks I. Psiholoģija ģimenē. – R.: Zvaigzne, 1988. – 172.lpp.
8. Sečko V. Darbs ar grūti audzināmiem bērniem. – R.: Zvaigzne, 1978. – 144.lpp.
9. Students J.A. Bērna, pusaudža un jaunieša psiholoģija. – R.: 1935. – 735.lpp.
10. Vecgrāve A. Agresivitāte // Skola un Ģimene. – 1991. – Nr.9. – 13. – 14. lpp.
11. Vecgrāve A. Kā man saprast savu bērnu. – R.: Zvaigzne ABC, 1996. – 187.lpp.
12. Vorobjovs A. Personības pašaudzināšana //Psiholoģija. – 1994. – 6.burtnīca. 71. – 94.lpp.
13. Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati. -R.: Māc.apgāds., 1996. – 322.lpp.
Pielikums Nr. 1.
Šajā pielikumā ievietoti bērnu zīmējumi (projektīvo metožu grafiskie attēli).
I-II – Armands R.
II-IY – Vadims T.
Pielikums Nr. 2.
Ieteikumi vecākiem.
Pirms minēšu dažus ieteikumus agresīvo bērnu vecākiem, gribu uzsvērt, ka svarīgi ir izmainīt atteiksmi pret bērnu, jo bieži vien vecāki šādus bērnus uzskata par nepateicīgiem un gaida, kad bērns nožēlos savu rīcību un lūgs piedošanu. Kad tas nenotiek, vecāku dusmas pieaug. Vecākiem jāsaprot, ka agresīvs bērns ir nelaimīgs, un agresivitātei ir savi iemesli. Kā galvenos var minēt bērna mazvērtības un nedrošības sajūtu. Mani ieteikumi vecākiem ir sekojoši:
Izrādīt mīlestību un izveidot fizisku un emocionālu kontaktu.
Bērniem nepietiek ar verbālu mīlestības apliecinājumu. Viņiem to vajag sajust. Tāpēc vecāku un bērnu fiziskajam kontaktam ir milzīga nozīme. Bērns, jūtot vecāku pieskārienus, jūtas drošs un aizsargāts. Nedrīkst pieļaut to, ka bērns šaubās par vecāku mīlestību. Novērojumi liecina, ka bērns ir mierīgāks, ja viņa vecāki ir tuvumā. Tas ierobežo arī viņā dusmu impulsus.
Ļaut bērnam aktīvi darboties (pašrealizēties) un izrādīt interesi par bērna aktivitātēm.
Vecāki nedrīkst ierobežot bērna vēlmi darboties. Jāatceras, ka rotaļa dod bērniem iespēju izteikt sevi, savas domas un jūtas. Caur rotaļu bērns atreaģē savus pārdzīvojumus un risina radušās problēmas.
Ne mazāk svarīga ir vecāku sadarbība ar bērnu. Jo bērns ir jaunāks, jo viņam vairāk nepieciešama šī sadarbība ar vecākiem. Sevišķi liela uzmanība jāvelta tām aktivitātēm, kuras bērnam sagādā grūtības.
Iedrošināt bērnu.
Vecākiem ir jārada situācijas, kurās darbojoties bērns redz vairāk savus spēkus nekā vājumu, palīdzot bērnam saprast, ka viņš pats ar saviem spēkiem var sasniegt mērķi. Bērns ir jāiedrošina ar uzmundrinošiem vārdiem.
Neizmantot atalgojumus par bērna labu uzvedību.
Ja vecāki atalgo bērnu par viņa labo uzvedību, tad bērns var izjust diskomfortu starp to, ka viņā ir motivēta vēlēšanās uzvesties agresīvi un cerību būt apbalvotam. Šādā veidā vecāki var panākt tikai īslaicīgu bērna uzvedības uzlabošanos, jo netiek atklāti agresivitātes cēloņi.
Fiziski nesodīt bērnu.
Vecāki bieži izmanto sodu kā uzvedības korekcijas līdzekli. Taču šādi izturoties var panākt tikai pretējo efektu. Bērns tiek pazemots un tiek grauta viņa pašapziņa.
Sniegt labas uzvedības paraugu.
Vecākiem jāapzinās, cik liela ir viņu parauga ietekme uz bērna uzvedību, un jāatceras, ka bērns kopē vecāku uzvedību.
Annotation.
Bachelor’s work theme is “Children aggression and it’s prevent posibilities”.
Work’s purpose is to find out aggression’s phenomenon before shoolage children and find methods to prevent aggression.Task includes analisys of pedagogy and psychology literature, experimental work and results processing.
My experimental work I did in two Riga kindergartens – k/g nr.39 and k/g “Kadiķītis” with 4 till 6 years old children. I was using three general methods – observation and two graphics methods – “House, tree, adamite” and “Family picture”.
In my correction work I was using play therapy. After experimental work I cocluded, that, developing child’s self-awareness, is possible to avert aggression.