Stereotipu būtība

Saturs.

Ievads. …………………………………………………………………………….…3

Teorētiskā daļa
1. Stereotipu būtība……………………………………………………………….6
2. Stereotipu izplatība…………………………………………………………….9
2.1. Rasu un etniskiie stereotipi. ………………………………………9
2.2. Dzimumu stereotipi…………………………………………………10
2.3. Reliģija un stereotipi………………………………………….……12
2.4. Stereotipu un aizspriedumu slēptās formas…………………12
3. Stereotipu un aizspriedumu izcelsme, veidošanās mehānismi
un to noturība……………………………………………………………………..14
3.1. Sociālā pieeja………………………………………………………14
3.2. Emocionālā pieeja ……………………………………………… 16
3.3. Kognitīvā pieeja……………………………………………………16
3.4. Personības pieeja………………………………………………….17
4. Stereotipu pielietošana…………………………………………………….. .19
5. Stereotipu kognitīvās sekas…………………………………………………22
6. Stereotipu ietekme uz saskarsmi………………………………………….24
7. Stereotipu atvieglināšanas un izmainīšanas iespējas………………..27

Praktiskā daļa.

Pētījuma būtība un metodes apraksts……………………………………….30
Rezultātu analīze………………………………………………………………….31
Nobeigums………………………………………………………………………….35
Pielikums……………………………………………………………………………41

Ievads.

Laika gaitā sabiedrības apziņā ir radušies daudz un dažādi mīti par dažādām parādībām kā arī cilvēkiem pašiem vienam par otru. Šos mītus ir nostiprinājušas pastāvošās normas, kuras ikdienā cilvēki piemēro sev un citiem apkārtējiem. Patiesībā šīm normām pilnībā atbilst nespēj neviens , jo cilvēki ir tik dažādi. Dažādība ir ļoti auglīga augsne nesaskaņām dažādu grupu starpā un pamatā tam ir pareizi, nepareizi, precīzi vai neprecīzi priekšstati par otru grupu. Ja šie priekšstati ir noturīgi, stabili un pastāvīgi, tos sauc par stereotipiem.
Cilvēki, lai tiem būtu vienkāršāk uztvert tik dažādo un daudzveidīgo pasaules ainu, pastāvīgi kaut ko apvieno. Un šīs apvienošanas rezultātā arī veidojās stereotipi.
Dažādi stereotipi ir bijuši plaši izplatīti visos laikos un visā pasaulē. Vissenākie un arī mūsdienās sastopamie stereotipi ir rasu un dzimumu stereotipi. Tie pastāv no vissenākajiem laikiem. Jebkurā gadījumā stereotipi dziļi sakņojas kultūrā un daudzus no tiem – rasu, dzimumu, bērni apgūst jau no mazām dienām. Stereotipi ir visai noturīgi un pārstāvēti visos sociālajos slāņos.

Par savu mērķi izvirzīju:

• Izpētīt pieejamo literatūru un apkopot autoru atziņas par tēmu “stereotipi”;
• Izdarīt secinājumus par iegūto teorētisko materiālu ;
• Izanalizēt un izdarīt secinājumus par praktiskajā pētījumā iegūtajiem rezultātiem.

Kā uzdevumu sev izvirzīju noskaidrot :

• stereotipu un aizspriedumu jēdzienu nozīmi;
• stereotipu un aizspriedumu veidošanās iemeslus un avotus;
• sterotipu noturību;
• stereotipu izplatību un pielietošanas mehānismus;
• stereotipu atstāto iespaidu uz indivīdu kognitīvajiem procesiem, saskarsmi;
• stereotipu “mīkstināšanas”un izmainīšanas iespējas;
• praktiskā pētījumā izpētīt konkrētas sociālās grupas un vecuma – tas ir, valsts iestāžu 35-50 gadus vecu vīriešu un sieviešu priekšstatus par vīriešu un sieviešu rakstura iezīmēm un uzvedības formām jeb stereotipus.

Šis darrbs sastāv no septiņām nodaļām un praktiska pētījuma.
1. nodaļā tiek apskatīta stereotipu būtība un noskaidroti galvenie jēdzieni, kas ir sastopami darbā. 2. nodaļā tiek apskatīta stereotipu izplatība – rasu un etniskie, dzimumu stereotipi, reliģijas un stereotipu saistība, kā arī stereotipu un aizspriedumu slēptās formas. 3.nodaļā tiek apskatīti stereotipu un aizspriedumu veidošanās iemesli, avoti, kā arī stereotipu noturība. 4.nodaļā tiek apskatīti stereotipu pielietošanas veidi un gadījumi. 5.nodaļā apskatītas stereotipu kognitīvās sekas – kā tie iespaido dažādus kognitīvos procesus. 6.nodaļā tiek apskatīts, kādu ietekmi stereotipi atstāj uz indivīdu saskarsmi. 7.nodaļā apskatītas stereotipu “mīkstināšanas” un izmainīšanas iespējas.
Praktiskajā daļā ar atbilstoši izstrādātas anketas palīdzību būs izpētīti vienas konkrētas sociālās grupas un vecuma – tas ir, valsts iestāžu 35-50 gadus vecu vīriešu un sieviešu priekšstati par vīriešu un sieviešu raksturīgajām īpašībām un uzvedības formām jeb stereotipi.

Lai precīzi varētu analizēt iegūtos datus , vispirms izvirzīju hipotēzi :

35 –50 gadus veciem vīriešiem un sievietēm – valsts iestāžu darbiniekiem piemīt dzimumstereotipi – jūtīguma, intuīcijas, pļāpīguma, labsirdības piedēvēšana sievietēm un loģiskuma, agresivitātes, līderības piedēvēšana vīriešiem.

1. Stereotipu būtība.

Stereotipi ir plaši pētīta joma. Ir atrodamas ļoti daudz dažādas definīcijas šim jēdzienam, taču vienotas definīcijas pašlaik vēl nav. Aizspriedums, stereotips, rasisms, seksisms – šie jēdzieni bieži pārklājās. Tādēļ ir svarīgi noskaidrot šo jēdzienu nozīmi.
Vienotības nav jautājumā par to, vai streotips un aizspriedums ir identiski vai atšķirīgi jēdzieni. Daudzos darbos aizsprieduma un stereotipa termini tiek lietoti ar vienādu nozīmi, piemēram, Čaplins stereotipu skaidro kā objekta, dzīvnieka, indivīda vai grupas aizspriedumaino uztveri (J.P.Chaplin,1985), taču man pieņemamāks šķiet D. Maiersa (David G. Myers, 1997) skaidrojums, kurā tiek atzīmēts, ka “stereotips – tas ir – vispārīgs pieņēmums par cilvēku sadalījumu grupās pēc tām vai citām pazīmēm. Un stereotips (pārliecība) – tas nav aizspriedums (ievirze).
Tāpat arī nav vienotības jautājumā par to, vai stereotips ir vai nav ar negatīvu noskaņu. Es savā darbā pieturēšos pie D.Maiersa (David G. Myers, 1997) uzskata, ka aizspriedumu jēga ir nepamatoti negatīva ievirze attiecībā pret kādu grupu un tās atsevišķiem locekļiem. Aizspriedums – tas ir vispār zināms nosodījums, kas indivīdā iedveš pārliecību pret citu indivīdu , pamatojoties tikai uz šī indivīda identifikāciju ar viņa grupu. Taču ir arī uzskati, ka arī aizspriedums, var būt gan pozitīvs, gan negatīvs (A.Reber, 1995) Citāda pieeja ir uzskats, ka arī stereotipi ir negatīva pārliecība (J.P.Chaplin,1985) – tādā gadījumā atšķirības starp stereotipiem un aizspriedumiem nepastāv.
Es savā darbā pieturēšos pie D.Maiersa uzskata, ka stereotipi var ietekmēt aizspriedumus. Sekot stereotipam nozīmē apkopot, apvienot, sakopot. Galvenā problēma ir nevis pats stereotips, cik ar to saistītā ievirze, kas liek pieturēties pie tās vai citas uzvedības. Šajā gadījumā stereotips pārvēršas par aizspriedumu. Aizspriedumi no stereotipiem atšķiras. Ja stereotips ir vispārināšana, kas atdala vienas grupas cilvēkus no citas grupas cilvēkiem, tad aizspriedumiem nāk klāt arī spriešana terminos “labs” un “slikts”, kurus izsaka par citiem cilvēkiem, pamatojoties uz viņa grupu, pat nepazīstot šo cilvēku un nezinot viņa rīcības motīvus. (Годфруа Ж., 1996)
Aizspriedums – tā ir ievirze, jeb noteikts jūtu kopums ar tendenci rīkoties noteiktā veidā pēc savas pārliecības; tā ir negatīva ievirze, orientācija, sprieduma izvirzīšana. Cilvēki, kas atrodas aizspriedumu varā nesimpatizē tiem, kas nav līdzīgi viņam savā uzvedībā, viņi diskriminē pārējos, jo ir pārliecināti par to, ka pārējie ir bīstami, neizglītoti vai nekulturāli. (Myers D., 1997)
Katrā gadījumā stereotips ir stabils, pastāvīgs priekšstats par kādām parādībām, vai tās vai citas sociālās grupas pārstāvjiem.
Aizspriedumiem – ievirzēm ir 3 dimensijas – kognitīvā, afektīvā, izturēšanās. Kognitīvā dimensija ietver viedokļus un pārliecības. Afektīvā – pozitīvas vai negatīvas emocijas, kas ir saistītas ar šīm pārliecībām. Emocionālā nokrāsa orientē uz darbību. Trešā – izturēšanās dimensija tā ir pati darbība, jeb cilvēka reakcija atbilstoša viņa stereotipiem, pārliecībām. (Годфруа Ж., 1996)
Lai vienkāršotu pasaules ainu, cilvēki pastāvīgi kaut ko apvieno – briti ir noslēgti, amerikāņi virzīti uz panākumiem, serbi cietsirdīgi. Arī Latvijas mērogos – kurzemnieki lepni, latgalieši sīksti, izturīgi.
Šādi un cita veida vispārinājumi var saturēt arī daļu patiesības. Stereotipi, kā atzīmē Lī Džasims, Klarks Mak Kolī un Ī-Tings Lī (Lee Yustin, Clark McCauley & Yueh – Ting Lee, 1995), var būt patiesi, nepatiesi, precīzi, neprecīzi. Precīzs stereotips var būt pat vēlams. Attiecībā pret kultūras stereotipiem, cilvēki to mēdz saukt par jūtīgumu pret atšķirībām vai kultūras atpazīšanu daudzo un dažādo pasaules kultūru vidū. Stereotipu pierakstīšana, piemēram, brits ir vēsāks, palīdz cilvēkam saprast to, ko var sagaidīt no konkrētās kultūras indivīda un nenonākt domstarpībās atšķirīgu kultūras iezīmju dēļ.
Problēmas stereotipu iemesla dēļ rodas tad, kad tie ir pārāk vispārīgi vai acīmredzami aplami. Piemēram, tiem, kas pieņēmuši, ka melnajai rasei biežāk raksturīgi ārlaulības bērni, vai arī Latvijā daudzbērnu ģimenes biežāk dzīvo nabadzīgi – lielākā vai mazākā mērā būs taisnība, bet apgalvot, ka vairums ārlaulības bērnu ir melnādainie vai vairums Latvijas nabadzīgo iedzīvotāju ir daudzbērnu ģimenes – nozīmētu vispārināt pārmērīgi, jo tas pavisam tā nav.
Cilvēki var atzīmēt, ka rases ir atšķirīgas attiecībā uz ģimenes stāvokli, bet par pamatu ņemt, piemēram, tādu faktoru kā nabadzība nevar, jo salīdzinot melnās un baltās rases vidējā slāņa cilvēku, atšķirības izzūd. (Coontz,1992 ; Schaller & Brien, 1992).
Diskriminācija – nepamatoti negatīva uzvedība attiecībā uz citām grupām un tās locekļiem. Diskriminējošas uzvedības pamatā bieži, bet ne vienmēr ir aizspriedumainība, neobjektīvisms. Tas, cik cilvēki vēlas norobežoties no citiem, vairāk ir atkarīgs no viņu jūtām pret citiem, nekā no viedokļa par viņiem. (Charles Stangor & others, 1991)
Seksisms – individuālas ievirzes un diskriminējoša uzvedība attiecībā pret vienu vai otru dzimumu, institucionālā praktika, kas ļoti bieži nav apzināti motivēta. (Dovidio & others)
Orientācija, ievirzes un uzvedība bieži ir savstarpēji saistītas un pastāsta vairāk kā skaļi izteikta pārliecība. Ievirze obligāti nenoved pie naidīgas uzvedības. Un ne visas naida izpausmes izriet no aizspriedumiem. (Myers D., 1997)

2. Stereotipu un aizspriedumu izplatība.

Stereotipi ir ļoti izplatīti visā pasaulē. Manuprāt, visplašāk izplatītie ir rasu, etniskie, dzimumu, reliģiskie stereotipi.

2.1. Rasu un etniskie stereotipi.

Veselas pasaules kontekstā katra rase ir mazākumā. Pateicoties cilvēku mobilizācijai un migrācijai rases ir sajaukušās un attiecības starp tām reizēm ir naidīgas, reizēm draudzīgas.
Četrdesmitajos gados ASV rasisms bija ļoti izteikts, šodien tas ir mazinājies, bet ne izzudis pilnībā un eksistē vēl joprojām. Rasisms vēl joprojām izpaužās, kad atšķirīgu rasu pārstāvji atrodas intīmās attiecībās. Šis fenomens – aizspriedumu noturība intīmajā sfērā – ir vispārizplatīts.
Ikdienas dzīvē ļoti izplatīta ir etnisko īpatnību stereotipizācija. Piemēram, specifisks humors raksturīgs anglim (kaut gan humora izjūta piemīt ne tikai angļiem), itālim – ekspresija, bet ebrejam intelektualitāte utt. Etniskie stereotipi ir katram cilvēkam. Amerikāņu Gelapa institūts pētīja dažādu pasaules pilsētu etniskos stereotipus attiecībā uz dažādiem raksturojumiem : kultūras līmeni, virtuvi u.c. Visu grupu pārstāvji deva priekšroku savai personīgajai virtuvei, bet attiecībā uz kultūras līmeni domas dalījās : visaugstāko kultūras līmeni sev piedēvēja grieķi, islandieši, indusi, amerikāņi, zviedri, norvēģi, vācieši un austrieši.(Vorobjovs, 199 )
Piemēram, eiropieši uzskata, ka D eiropieši – itāļi – ir vairāk emocionāli un mazāk veikli un prasmīgi darbā kā Z Eiropas iedzīvotāji – vācieši, skandināvi. (Zinssen & Hagendoorn, 1994)
Stereotipus var izjust pat arī vienas valsts ietvaros. Pēc Džeimsa Panebeikera un kolēģu (Yames Pennebaker & others, 1995.) pētījumiem 20 valstīs Dienvidu puslodē, katras valsts D iedzīvotāji skaitās vairāk ekspresīvi, atvērtāki kā Z daļas iedzīvotāji. (Myers D., 1997)
Lai gan šajā pētījumā Latvija netika iekļauta, arī par Latviju var teikt to pašu – D rajonu, tas ir Latgales iedzīvotāji, tiek uzskatīti par atvērtākiem, viesmīlīgākiem nekā Z rajonu iedzīvotāji.

2.2. Dzimumu stereotipi.

Dzimumu stereotipi ir sabiedrībā plaši izplatīti uzskati par vīriešiem un sievietēm, viņu raksturīgajām iezīmēm, lomām un to izpildes standartiem. Dzimumu stereotipi nostiprina un racionalizē dzimumu lomas sabiedrībā. Reizēm šie stereotipi atbilst patiesībai, bieži ir nepatiesi, sevišķi attiecībā pret neordinārām personām. Taču jebkurā gadījumā šie stereotipi ļoti dziļi sakņojas kultūrā un cilvēki tos apgūst no mazām dienām, tie ir visai noturīgi un plaši pārstāvēti visos iedzīvotāju slāņos.
Visplašākā stereotipu grupa ir saistīta ar dzimumu nevienlīdzību, vīrieša pārākumu pār sievieti gan intelektuālajā, gan praktiskajā sfērā, par fizisko nemaz nerunājot. Vīriešiem mūsu, tas ir Latvijas sabiedrībā kopumā tiek piedēvētas pozitīvākas īpašības nekā sievietēm. Par tipiska vīrieša iezīmēm tiek uzskatītas agresivitāte, brīvība rīcībā, kompetence, racionālisms, prasme draudzēties un sadarboties, aktivitāte un efektivitāte. Tipiskas sievietes īpašības skaitās pļāpība un emocionalitāte, jūtīgums un sirsnība. Vīrieši tradicionāli skaitās “stiprais”, sievietes – “vājais” dzimums. (Omārova S., 1996)
Ar tradicionālajiem dzimumu stereotipiem saistās aizspriedumi pret sievietēm, kas ieņem vadošus posteņus administrācijā un politikā, arī zinātnē un kultūrā. Kā darbinieces sievietes bieži tiek vērtētas zemāk nekā tādas pašas kvalifikācijas darbinieki – vīrieši.
Arī tā saucamā dubultā morāle, kura joprojām valda sabiedrībā seksa jautājumos, lielā mērā sakņojas dzimumu stereotipos. Kā uzskata sociālpsihologi, dzimumstereotipu galvenā funkcija ir pastāvošās dziimumu attiecību (tai skaitā dzimumu nevienlīdzības) saglabāšana un aizsardzība sabiedrībā, jo esošā lietu kārtība piešķir sabiedrībai zināmu stabilitāti, ir pierasta un tāpēc stereotipos tiek attaisnota.
Gan ar dzimumu saistītie stereotipi, gan dzimumu lomas sabiedrībā laika gaitā mainās. Šīs pārmaiņas rada ekonomikas, kultūras un izglītības attīstība sabiedrībā, kā arī pašu sieviešu cīņa par līdztiesību ar vīriešiem. Feminisma kustība radās jau 18.gs. Ziemeļamerikā un Francijā. Un tomēr katrā sabiedrībā pastāv tai raksturīgās dzimumu lomas un ar tām saistītie dzimumu stereotipi. To apgūšana ir dzimumsocoalizācijas pamatā. Dzimumsocializācijas aģenti ir bērna ģimene, skola un masu mediji. (Omārova S.,1996.)
Dzimumu stereotipi ir ļoti stipri, tie ir vēl izteiktāki un spēcīgāki par rasismu. Ir izpētīts, ka tikai 22% vīriešu domā, ka abi dzimumi ir vienlīdz emocionāli. No pārējiem 78% attiecība starp uzskatiem, ka sievietes ir emocionālākas un vīrieši ir emocionālāki ir 15:1 . (Mary Yackman & Mary Senter, 1981)
Jāatceras, ka stereotips ir vispārināts priekšstats par cilvēku grupu un tie var būt patiesi, nepatiesi, pārmērā vispārināti un var saturēt vai nesaturēt patiesības graudu.
Diemžēl, neatradu nekādus konkrētus pētījumus par to, vai abi dzimumi atšķiŗas pēc dažādiem parametriem – empātijas, sociālās ietekmēšanas, agresivitātes, seksuālās iniciatīvas, atklātības pakāpēm. Bet, ja šī atšķirības tomēr eksistē, tad, balstoties tikai uz šiem aspektiem, stereotipiem nevajadzētu būt tik spēcīgiem. Lai gan patiesās dzimumu atšķirības ir ne pārāk lielas, stereotipi attiecībā pret šīm atšķirībām ir ļoti spēcīgi (Caeol Lyun Martin, 1987)
Katrā sabiedrībā un kultūrā ir savi vīrieša un sievietes stereotipi, kurus bērni apgūst jau no mazotnes, kad vecāki pārmetoši mēdz teikt :”Vai tad tā drīkst uzvesties, tu taču esi meitene (puika) !” utml. Atšķirīgi no šīs pieejas, kurā ir uzsvērts, ka dzimumu atšķirības ir iemācītas dzīves laikā, pastāv arī cits uzskats – šīs atšķirības ir iedzimtas.

2.3. Reliģija un stereotipi.

Konstatējot to, ka starp reliģiju un stereotipiem pastāv mijiedarbība, nekas neliek saprast par cēloņu – seku likumsakarību šajā pārī. Iespējams, to nemaz nav.
Ir dažādi uzskati. Pirmais – stereotipi un aizspriedumi ir reliģijas iemesls, uzvedinot cilvēkus izveidot reliģiskās idejas, kas apstiprina aizspriedumus. Otrs uzskats ir, ka reliģija ir stereotipu un aizspriedumu iemesls, jo tā virza cilvēkus ticēt kaut kam. Ja patiesi reliģija ir par cēloni aizspriedumiem, tad reliģioziem cilvēkiem vajadzētu būt spēcīgākiem stereotipiem un aizspriedumiem. Bet tajā pašā laikā ir veikti vairāki pētījumi, kas apliecina, ka tā nemaz nav. (D.G.Myers)
Tātad, nepastāv vienota viedokļa par reliģijas un stereotipu
saistību. Atbilde ir atkarīga no tā kā noformulē jautājumu.
Gordons Olports (Gordon Olport, 1958) par reliģiju izsakās : “Reliģijas loma ir paradoksāla. Tā rada aizspriedumus un iznīcina aizspriedumus”.

2.4. Stereotipu un aizspriedumu slēptās formas.

Nereti aizspriedumi slēpjas aiz kādiem citiem – slēptiem motīviem. Paaugstināts jūtīgums pret piederību savai grupai noved pie pārspīlētas reakcijas attiecībā pret mazākuma pārstāvjiem un vairāk uzmanības tiek pievērsta mazākuma kļūdām. Šie aizspriedumi reti izpaužas apzināti. Cilvēki tik ātri neatklāj aizspriedumu, kad identisks aizspriedums izpaužās savas grupas iekšienē, piemēram, sieviete diskriminē sievieti. Aizspriedumi savas grupas iekšienē var tikt neievēroti, līdz tam brīdim, kad neizlaužās uz āru varvarbīgā formā.
Kad acīmredzamais aizspriedums izzūd, vienalga saglabājas automātiskas emocionālas reakcijas. Tika veikts pētījums (Patricia Devine & others, 19989, 1995) un secinājums bija tāds – pētāmie, kuri ieguva atšķirīgus – augstus un zemus rezultātus tā vai cita aizsprieduma izteiktībā, ieguva vienādus rezultātus, demonstrējot automātiskas emocionālas reakcijas attiecībā pret tiem pašiem aizspriedumiem. Atšķirība bija tā, ka cilvēki ar zemu tiešā aizsprieduma izteiktības pakāpi centās apspiest domas un jūtas, kas izriet no šī aizsprieduma. Tas līdzinās apzinātai cīņai ar kaitīgu ieradumu. Cenšoties pēc iespējas apspiest nevēlamās domas, cilvēks ievēro, ka šīs domas ar vēl lielāku spēku atsakās “iziet” no prāta. Nelūgtās domas un jūtas bieži neatlaidīgi saglabājas. (Patricia Devine & others, 1989,1995).
Tomass Petigrū (Thomas Pettigrew,1987) skaidro – “daudzi cilvēki atzīstas, ka lai gan viņu domās nav aizspriedumu, piemēram pret melnādainajiem vai homoseksuāliem, vienalga viņi izjūt riebumu sasveicinoties.” Tāpat aptaujājot cilvēkus, vairumam nebija nekas pretim, ja viņi dzīvo vienā ēkā ar homoseksuālu cilvēku, bet pie ārsta – homoseksuāla viņi nekad neietu.
Tātad redzms, ka pēc Patrīcijas Devainas (Patricia Devine), Tomasa Petigrū (Tomass Petigrew) un viņu kolēģu domām aizspriedumi daļēji darbojas neapzināti, neparedzami, neplānoti.
Taču izdevumā “Psychology Today” (Yune 1998.) Annas Mērfijas Paulas (Annie Murphy Paul) rakstā ‘”The truth about stereotypes”, izlasīju citādāku uzskatu par stereotipu apziātības līmeni. Te tiek runāts par pilnībā neapzinātiem un automātiskiem stereotipiem attiecībā pret dažādām rasēm un dzimumu.

3. Stereotipu un aizspriedumu izcelsme, veidošanās mehānismi un to noturība.

Stereotipiem un aizspriedumiem ir dažādi avoti, tāpēc tie izpilda dažādas funkcijas.(Herek,1986, 1987)
Stereotipu izcelsmes skaidrošanā ir vairākas pieejas :
• Sociālā pieeja;
• Emocionālā pieeja;
• Kognitīvā pieeja.
• Personības pieeja;

3.1. Sociālā pieeja.

Saskaņā ar šo pieeju, tiek uzsvērti sociālie stereotipi. Sociālie stereotipi ir vecāku un sabiedrības iemācītas uztveres shēmas, relatīvi stabili un parasti vienkāršoti priekšstati par sociālajiem objektiem – cilvēkiem, grupām, notikumiem.
Stereotipos ir akumulēta zināma dzīves pieredze, tāpēc tie, lai arī attiecībā uz konkrēto indivīdu vai notikumu var izrādīties neprecīzi, tomēr aktīvi izmantoti gan sabiedrības izziņā, gan cilvēku saskarsmē.(2)
Reālais stereotipa nēsētājs ir grupa, tāpēc tieši grupas pieredzē varētu meklēt stereotipu saknes. Dažādas sociālās grupas – reālas vai iedomātas savstarpēji mijiedarbojas un izstrādā noteiktus sociālos stereotipus – priekšstatus par vienas grupas locekļiem no otras grupas viedokļa. Stereotipiski priekšstati tiek lietoti ne tikai nozīmīgu un lielu grupu mijiedarbībā, bet arī mazāk nozīmīgu un izdalītu grupu mijiedarbībā, piemēram, kaimiņu pagalma bērni un tamlīdzīgi. Visur, kur to vai citu apstākļu dēl var izdalīt atšķirīgas grupas, eksistē stereotipi, kas nosaka šo grupu priekšstatu vienai par otru. (Петровская Л.А., 1989)
Stereotipi reti kad ir pašu cilvēku pieredzes auglis, biežāk cilvēks piesavina tos, no tās grupas, kurai viņš pieder, sevišķi no cilvēkiem, kuriem stereotipi jau ir izveidojušies un nostiprinājušies, tas ir, no – vecākiem, skolotājiem, draugiem. Tāpat arī no masu informācijas līdzekļiem, kas parasti sniedz vienkāršotu priekšstatu par tām cilvēku grupām, par kurām cilvēkiem nav nekādu citu ziņu. Tātad visus savus viedokļus, vērtējumus, pārliecības cilvēki pieņem caur kontaktiem ģimenē, skolā, sociālajā grupā un citur. Stereotipi veidojas visu šo faktoru mijiedarbības rezultātā. Protams, nozīme ir arī personīgajai pieredzei. Bērnībā ļoti daudzas ievirzes attīstās atbilstoši vecāku modelim. Savu pamatformu tie veido starp 12 un 30 gadiem. Starp 20 un 30 gadiem stereotipi izkristalizējas. Vēlāk tie mainās ar lielāku piepūli.
Visbiežāk tiek izmantota uztveres shēma, kuru cilvēks iedarbina partneru nevienlīdzības gadījumā. Šī nevienlīdzība var būt visdažādākā, tā var būt sociālajā sfērā – dažādi sociālie statusi, lomas, kā arī intelektuālajā un ekonomiskājā sfērā.
Nevienlīdzīgs statuss ir augsne stereotipiem. Stereotipi un aizspriedumi palīdz attaisnot ekonomisko un sociālo pārsvaru.
Ir daudz piemēru, kad ar stereotipu palīdzību racionalizējas nevienlīdzīgs statuss. Tie, kuri gūst labumu no sociālās nevienlīdzības, bet tajā pašā laikā atzīst, ka “visi ir radīti vienlīdzīgi”, alkst pēc attaisnojuma viņu lietu kārtībai.
Stereotipi nodrošina sociālā pārākuma sajūtu, un tāpat var atvieglot nepilnvērtības sajūtu.(Myers D., 1997)
Aizspriedumu formēšanās bieži ir saistīta ar cilvēku vajadzību noskaidrot savu stāvokli attiecībā pret citiem cilvēkiem un rezultātā nomierināties par savas personības vērtīgumu. (Годфруа Ж., 1996)
Stereotipu avots ir arī vajadzība pēc statusa un piederības. Statuss piedāvā savstarpēju attiecību : lai pieņemtu, uztvertu sevi kā personību, kurai ir noteikts statuss, nepieciešams, lai citi cilvēki ieņemtu zemāku stāvokli. Tādejādi viena psiholoģiska stereotipu priekšrocība ir pārākuma sajūta.
Bieži vien aizspriedumi ir stiprāki tiem cilvēkiem, kas ieņem zemāku sociāli ekonomisko stāvokli vai kuru stāvoklis ir strauji pasliktinājies, vai arī tie, kuru pozitīvais paštēls ir apdraudēts. (Lemyre & Smith, 1985 ; Thompson &Crocker, 1985) Iespējams, cilvēki ar stabilu statusu mazāk izjūt vajadzību pēc personīgā pārākuma. Dažiem cilvēkiem viņu personīgās bailes un naidīgums, kuru viņi šā vai tā priekš sevīm attaisno, ārēji izpaužās aizspriedumu formā.(Omārova S., 1996)

3.2. Emocionālā pieeja.

Šajā pieejā tiek uzsvērts tas, ka stereotipiem ir emocionālas saknes.
Frustrācijas izraisa naidīgumu, kuru cilvēki izlādē uz “grēkāžiem” un citreiz virza uz konkurējošo grupu, uztverot šo grupu kā atbildīgu par savām frustrācijām.
Tika izdarīts pētījums un izteikts secinājums, ka viens no frustrācijas avotiem ir konkurence, kad divas grupas sacenšas par kaut kādiem resursiem. Vienas grupas centieni sasniegt mērķi var kļūt par frustrāciju otrai grupai. Ar sevišķu spēku stereotipi izpaužās, kad grupas sacenšās par deficītiem resursiem. Stereotips ir konkurences starp grupām par deficītiem resursiem rezultāts. (Neal Miller & Richard Bugelski, 1948). Starp identiskiem vajadzību un prasību veidiem konkurence ir maksimāla.
Z.Freids uzskata, ka cilvēki pieturās pie pārliecības , apmierinot savas neapzinātās vajadzības un vēlmes.

3.3. Kognitīvā pieeja.

Šajā pieejā, stereotipizācija ir viens no cilvēku savstarpējās uztveres mehānismiem kas parasti tiek izmantota kontaktējoties ar nepazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem.
Viens no veidiem kā vienkāršot apkārtējo pasauli ir kategorizācija – apkārtējās pasaules organizēšana, objektu grupēšanas ceļā. Cilvēku piesaistīšana dažādām kategorijām atvieglo viņu saprašanu. Kategorizācija dod derīgu informāciju pie minimuma spēku patēriņa.
Pati par sevi kategorizācija nav stereotips, bet tā nodrošina stereotipiem pamatu.
Citu cilvēku uztvere ir atkarīga no tā, kā pārējie cilvēki tiek klasificēti – pusaudži, sievietes, pasniedzēji, melnādainie, homoseksuāli, politiķi utt.. Līdzīgi tam, kā atsevišķu priekšmetu vai notikumu uztvere ļauj cilvēkam veidot jēdzienus, tāpat parasti cilvēki klasificējas pēc piederības tai vai citai grupai, sociāli ekonomiskās klases, fiziskiem parametriem (dzimums, vecums, ādas krāsa utt.) Šie divi kategorizācijas tipi pamatā atšķiras, jo pēdējā gadījumā runa iet par sociālo realitāti un par bezgalīgu cilvēku tipu daudzveidību, kas sastāda sabiedrību. Tādejādi veidojoties, stereotipi bieži ietver pārāk nosacītus, konvenciālus un vienkāršotus priekšstatus par citiem cilvēkiem. Ja vēlāk ar šiem cilvēkiem veidojam kontaktu, tāds priekšstats liedz to laiku, kas ir saistīts ar atsevišķas personības iepazīšanu. (Агеев В.С.)
Tātad, sterotipizācijas būtība ir partnera uzvedības formu klasifikācija un to cēloņu interpretācija, salīdzinot tos ar zināmām parādībām, kategorijām un sociālajiem stereotipiem.
Sociālais stereotips ļauj ātri orientēties situācijā un atpazīt cilvēkus kā dažādu grupu pārstāvjus. Šāda veida atpazīšana notiek momentāni. Pēc grupu raksturojošām pazīmēm izstrādājas sterotipizācijas mehānismi un aktualizējas atbilstošais sociālais stereotips. Kas ir zīmīgi, šī mehānisma izstrādē pilnīgi nav svarīga reālā situācija un iepriekšējā pieredze, kas ir pretrunā ar stereotipu.(kop)
3.4. Personības pieeja.
Divi cilvēki, kuriem ir vienāds iemesls pārdzīvot frustrāciju vai sajust draudus, ne obligāti vienādā mērā ir pakļauti aizspriedumu ietekmei. Tas nozīmē, ka stereotipi izpilda arī citas funkcijas.
Ir izpētīts, ka arī cilvēka personības tips iespaido stereotipizāciju. Adorno un viņa kolēģi (Adorno & others, 1950) atklāj, ka naids attiecībā pret ebrejiem bieži vien eksistē paralēli naidam attiecībā pret citām minoritātēm. Adorno izdala etnocentriskus cilvēkus ar autoritāras personības iezīmēm. Aizspriedums ļauj cilvēkiem virzīt savu agresivitāti uz “mērķgrupu”. Adorno uzskata, ka aizspriedumiem vairāk pakļautas ir autoritāras personības, kas raksturojas ar zināmu tendenci uz cietsirdību, un ar grūtībām veido kontaktus ar citiem cilvēkiem, kā arī ir tendēti maksimāli vienkāršot situācijas, domā kategorijās “melns” un “balts” un parasti akli tic savas grupas pārākumam. Šie cilvēki izjūt spēcgu vajadzību katalogizēt visu, kas atšķiras no viņa un viņa viedokļiem.
Šī pieja tika vairākkārt kritizēta, taču tomēr galvenais secinājums kritiku izturēja .
Bobs Altmeiers (Bob Altmeier, 1992) saka : “Dažiem cilvēkiem viņu personīgās bailes un naids, kurus viņi tādā vai citādā veidā priekš sevis ir attaisnojuši, ārēji iapaužās kā aizspriedums.Morālās jūtas viņiem var iet roku rokā ar cietsirdību pret tiem, koviņi uzskata par zemākiem kā pats.”

4. Stereotipu pielietošana.

Cilvēks pie stereotipiem ķeras un īpaši viegli un efektīvi uz paļaujas uz tiem šādos gadījumos :
• laika deficīts,
• informācijas deficīts
• kad nepieciešams apliecināt savu uzticību kādai grupai;
• kad nepieciešams izskaidrot savas negatīvās nostādnes
• pārlieka aiņemtība,
• nogurums,
• emocionāls uzbudinājums,
• ļoti jaunā vecumā, kad cilvēks vēl nav iemācījies dauz ko atšķirt.

Aizspriedumi savas grupas labā.
Skaidrojot citu rīcību, cilvēki bieži pielaiž fundamentālas kļūdas – pieraksta uzvedību, neņemot vērā situāciju. Kļūda rodās no tā, ka cilvēku uzmanība tiek fokusēta uz cilvēkiem, nevis situāciju, jo piemēram, rase un dzimums – tās ir ievērojamas pazīmes, kas piesaista uzmanību, un tādēļ situācijas nozīme tiek ievērota mazāk. Fundamentālā atribūcijas kļūda (fundamental attribution error) – novērotāja tendence nenovērtēt situācijas nozīmi un pārvērtēt dispozicionālo ietekmi uz citu cilvēku uzvedību.
Tomass Petigrū (Thomas Pettigrew, 1979, 1980) apgalvo, ka fundamentālā atribūcijas kļūda noved pie aizspriedumainības, skaidrojot grupas locekļu uzvedību. Šīs kļūdas ļauj attaisnot savas grupas locekļus. Piemēram, – “Viņš atteica, jo viņu piespieda apstākļi.” Citu grupu locekļu uzvedības skaidrošanā biežāk tiks teikts tas sliktākais : “Viņš atteica, jo viņš ir egoists.” No citu grupu locekļu pozitīvas cilvēki parasti izvairās.
Vai arī atzīst to :
• kā retu gadījumu;
• kā noteiktu veiksmīgu apstākļu sagadīšanās rezultātu;
• kad pozitīva uzvedība ir pieprasīta ;
• iesaistīti augstāki pārspēki.

Grupas, kas atrodas neizdevīgākā stāvoklī un grupas, kas iezīmējas ar mērenību, demonstrē mazāk izteiktu aizspriedumainību savas grupas labā. (Fletcher &Ward, 1989 ; Hewstone & Ward, 1985 ; Yacson & others, 1993). Aizspriedumainību savas grupas labā ļoti labi un nemanāmi var izteikt cilvēka valoda.
Kā atzīmē Maikls Hjūstons (Mishael Hewstone,1990), apvainojuma raksturs ir atkarīgs no tā, līdz kādai pakāpei cilvēki saista citas grupas neveiksmes un likstas ar grupas locekļu raksturu, tikumiem. Piemēram, – “viņi izgāzās, jo ir muļķi” un “mēs izgāzāmies, jo nepacentāmies”.
Taisnīgas pasaules fenomens. – tieksme ticēt tam, ka pasaule ir taisnīga un tāpēc cilvēkiem ir tas, ko voņi ir pelnījuši, kā arī nopelna to, kas viņiem ir.
Sērijā eksperimentu, ko veica Lerners un Millers (Lerner & Miller, 1980) tika atklāts – ja kādu cilvēku bez redzama iemesla apvaino, šis cilvēks tiek uzskatīts par mazāk cienīgu.
Lerners (Lerner,1980) uzskata, ka cilvēku pazemojošā attieksme pret nelaimes upuriem izriet no cilvēku tieksmes ticēt, ka cilvēki dzīvo taisnīgā pasaulē, pasaulē, kurā cilvēki saņem to, ko ir pelnījuši. Jau no agras bērnības tiek mācīts, ka labais tiek atmaksāts ar labu un ļaunais tiks sodīts. Bieži cilvēki uzskata, ka vardarbības upuri ir uzvedušies izprovocējoši. Līdzīgi uzskati cilvēkiem, kas ir guvuši panākumus un sekmes palīdz pārliecināt sevi un citus par to, ka viņi ir pelnījuši to, kas viņiem pieder. Bāgātais un veselais savas veiksmes un citu neveiksmes var aplūkot kā sadalīšanu pēc nopelniem. Laimes saistīšana ar tikumību un nelaimes ar morāles nepietiekamību ļauj veiksminiekam izjust lepnumu un atbrīvoties no atbildības par citu neveiksmēm. Neveiksminiekus nemīl pat tad, ja neveiksmes ir acīmredzmu neveiksmīgu apstākļu sagadīšanās rezultāts, un ignorējot faktu, ka paši saprātīgākie lēmumi var dot sliktus rezultātus. Ir novērots, ka cilvēku tieksme redzēt sev apkārt taisnīgu pasauli un dzīvot tajā, nekavējoties prasa rīkošanos. Tikko kā cilvēks atpazīst netaisnīgumu, tā viņš jau vairs nevar palikt bezaizspriedumains.
Sociālais stereotips ļauj ātri orientēties situācijā un atpazīt cilvēkus kā dažādu grupu pārstāvjus. Šāda veida atpazīšana notiek momentāni.

5. Stereotipu kognitīvās sekas.

Reiz noformējies stereotips, galvenokārt saglabājas pēc inerces. Tika veikts pētījuma (Thomas Pettigrew1958), kurā tika konstatēts, ka tie, kas visvairāk pakļaujās pastāvošajām sociālajām normām, ir arī vairāk pakļauti aizspriedumu un stereotipu ietekmēm. Tie, kuri demonstrēja mazāku konformitātes līmeni, parādīja mazāku daudzumu tajā sabiedrībā vispār pastāvošos stereotipus. Konformisms uztur , rasismu, dzimumstereotipus un arī citus stereotipus.
1891.g. Džordžs Bernards Šovs saka : “Ja cilvēki domās, ka sievietes vieta ir virtuvē un bērnistabā – viņi rīkojas tāpat, kā bērni, kuri uzskata, ka būris – tā ir papagaiļa vieta, jo šie bērni nekad nav redzījuši putniņu kaut kur citur.” Bērni, kuri ir redzējuši sievieti “kaut kur citur”, uzrādīja arī mazākus stereotipiskus uzskatus par vīrieša un sievietes vietu.(1)
Aizspriedumi ir neizbēgami : neviens cilvēks nav bezaizspriedumains sociālo notikumu novērotājs.
Cilvēku objektivitātes trūkums virza noteiktā gultnē cilvēku uzmanību, interpretācijas, atmiņu. Kad citas grupas locekļi uzvedas atbilstoši savām gaidām, cilvēks šo faktu novērē vajadzīgajā veidā, tādejādi apstiprinot jau agrāk izveidojušos viedokli. Kad citas grupas locekļu uzvedība nesaskan ar gaidām, cilvēks to attaisnojot, piefiksē īpašus apstākļus, nepareizi izskaidrojot uzvedību paliek pie iepriekšējās pārliecības. (Crocker & others, 1983 ; Kunda & Sherman, 1993). Tādejādi stereotipi atstāj ietekmi uz to, kā cilvēki izskaidro citu rīcības, kā tās attaisno un kā tās paliek atmiņā. Nepatiess izskaidrojums iespējams tad, kad kāds gaida nepatīkamu sadursmi.
Nebūtu pārspīlēti teikt, ka cilvēki ir absolūti akli pret neapstiprinātiem faktiem. Pozitīvs tēls ļoti viegli mainās uz negatīvo pusi, burtiski pēc dažiem gadījumiem, kad novēro iepriekšējam priekšstatam neatbilstošu uzvedību. Negatīvus priekšstatus par cilvēku ir ļoti grūti izjaukt, nelabvēlīgs tēls nemainās tik viegli. Ja cilvēks liekas aizdomīgs, ļoti viegli nepareizi tiek iztulkotas arī viņa pozitīvās īpašības, piemēram, dabas dotais draudzīgums tiek iztulkots kā uzspīlēta lišķība. (Rothnart & Park,1986)
Cilvēki noteikti pievērš uzmanību informācijai, kura acīmredzami pretrunā ar stereotipu. Kad “izņēmumi” ir sakomplektēti netipisku viņu grupai cilvēku nelielā skaitā, stereotipu var saglabāt, izdalot jaunu kategoriju. ( Brewer,1988 ; Hewstone,1994) Subgrupu izveidošana palīdz saglabāt stereotipu.

6. Stereotipu ietekme uz saskarsmi.

Saskarsme sākas ar partneru savstarpēju uztveri. Kontaktu norisi determinē tas priekšstats par cilvēku, kurš veidojas uztverē – sociālās percepcijas procesā. Šis priekšstats ir lielā mērā atkarīgs no uztverošā cilvēka dzīves pieredzes, personības īpatnībām, motivācijas. Vēl uz priekšstatu par otru cilvēku atstāj iespaidu partnera “pašatdeve” – ārējais izskats, apģērbs, runas manieres, reālā situācija, kurā notiek saskarsme. Uztveres aktā vienmēr tiek ieslēgta uztvertā interpretācija gan jūtu, gan domāšanas līmenī.(Петровская Л.А.,1989)
Sociālajā percepcijā darbojas īpaši mehānismi un uztveres shēmas, kuru klātbūtni saskarsmē cilvēki lielākoties neapzinās. Šo mehānismu pielietošana var ne tikai sekmēt otra cilvēka uztveri, bet arī traucēt to, “nostrādāt” kā uztveres psiholoģiskās barjeras. Ir pazīstama vesela virkne sociālpsoholoģisku faktoru, kuri var deformēt otra cilvēka uztveri. Viens no šiem faktoriem ir arī stereotipizācija. Stereotipi atvieglo un paātrina partnera uztveri, taču ļoti bieži tie var izrādīties melīgi un nepiemērojami konkrētajam partnerim, ja pēdējais stpri atšķiras no uzskatiem par to sociālo grupu, tās locekļu vērtību orientācijām un uzvedību, pie kuras pieder partneris. Stereotipi bieži ir konservatīvi, reizēm tiem var būt reakcionāra un deformējoša loma cilvēku attiecībās. Jautājums par stereotipu patiesīgumu vai melīgumu vienmēr jārisina analizējot konkrēto situāciju un partneri.(Omārova S., 1996)
Stereotipi kā gatavas klišejas:
• ļauj samazināt laiku partnera izzināšanā,
• nodrošina elastīgāku reakciju uz situācijas izmaiņām,
• samazina indivīda trauksmi, jo, atestējis partneri kā kādas konkrētas grupas pārstāvi, cilvēks aktualizē savus priekšstatus par attiecīgo grupu un, kaut aptuveni, tomēr zin, kā rīkoties un uzvesties.(Omārova S., 1996)
Taču stereotipi mēdz izkropļot spriedumus par atsevišķiem indivīdiem. Cilvēki tikko sākot kontaktēties, vienalga stereotipu nezaudē. Tādos gadījumos stereotipi var spēcīgi iespaidot interpretācijas par tikko iepazīto cilvēku. Kad stereotipi ir spēcīgi un ziņas ir nenoteiktas, stereotipi nemanot var ietekmēt spriedumus par indivīdu.
Stereotipizācijas gadījumā cilvēks netiek uztverts kā individualitāte, bet gan kā kādas noteiktas grupas (tautas, dzimuma, profesijas, reliģiskās konfesijas, politiskās partijas u.c.) pārstāvis un uz šo cilvēku tiek attiecināts viss dzīves laikā par konkrēto grupu izveidojies priekšstats. Visiem dotās grupas locekļiem tiek piešķirtas vienas un tās pašas īpašības bez pietiekamas iespējamo atšķirību apzināšanās. Stereotipizācijas rezultāts ir tādi spriedumi, kā : “Visas sievietes ir vienādas!”, “Ko gan citu var sagaidīt no izbijuša komunista!” un tamlīdzīgi.(Omārova S., 1996)
No visas informācijas par cilvēka interesējošo grupu, ir tendence pieņemt tikai to, saskan ar gaidīto, tātad izveidojušos stereotipu. Pateicoties tam , cilvēki iestiprinās savos maldos, pamatojoties tikai uz atsevišķām epizodēm, kas formējušas viņa pārliecību. Aizspriedumi aiz vienādām “etiķetēm”, ko uzlīmējam cilvēkiem, traucē saskatīt individuālo, atšķirīgo.
Segregācija starp grupām var tikai veicināt un sekmēt stereotipu nostiprināšanos. Izglītība, izglītošanās, savstarpējie kontakti un atsevišķu grupu satuvināšanās bieži noved pie stereotipu izmainīšanās, dažreiz pat pilnīgas izzušanas.( Годфруа. Ж ., 1996)
Cilvēki veido viedokli par grupu kā vienotu veselumu un nav nozīmes vai šis cilvēks ir vai nav pazīstams ar kādu šīs grupas locekli. Citos gadījumos atsevišķus indivīdus cilvēki mēdz arī novērtēt pozitīvāk kā grupu kopumā, kurā šis indivīds ietilpst. (Miller & Felicio, 1990). Iepazīstoties ar konkrētu citas grupas locekli tuvāk nereti cilvēki saskarsmē spēj atmest stereotipus un aizspriedumus, stereotipam var būt minimālā ietekme uz spriedumu par šo cilvēku, vai arī ietekme var nebūt pavisam. (Borgida & Locksley & others, 1980-1982).
Ja ir vispārēja rakstura informācija par grupu (apraksta vairākumu) un vienkārša, bet spilgta informācija par atsevišķiem grupas locekļiem, tad pēdējā informācija parasti pārklāj vispārējās informācijas ietekmi. Īpaši svarīgi tas ir tajos gadījumos, kad cilvēks neietilpst tipiska viņa grupas locekļu raksturojumā. (Fein & Hilton, 1992)
Attiecībā uz stereotipiem un aizspriedumiem darbojas oriola efekts – vispārējā, kopējā iespaida par cilvēku pārnešana uz viņa personības atsevišķām izpausmēm un konkrētajām iezīmēm. Bieži vien, ja cilvēks ir guvis panākumus vienā sfērā, tiek gaidīti arī panākumi citās. Ja cilvēkam “paslīdējusi kāja” kādā vienā vietā, nekā labu negaida arī citur.
Stereotipizācijas efekts izpaužas grupas īpašību pārnešanā uz personību un otrādi – personisko īpašību pārnešanā uz grupu. Stereotopizācija var noritēt, balstoties uz dažādiem raksturlielumiem : individuāliem, personiskiem, lomu, etniskiem utt. Dažādas nostādnes veidojas ikdienas saskarsmes, kā arī literatūras, mākslas utt. iespaidā un zināmā mērā ietekmē saskarsmes procesa organizāciju.(Vorobjovs, 199 )

Pirmā iespaida uzdevums ir ātra orientācija starpgrupu saskarsmē. Vēlāk, attiecībām attīstoties, ja tās veidojas jau kā starppersoniskas, Sterotipam būtu jānoiet it kā ēnā, jo starpgrupu un starppersonu uztveres mehānismi ir atšķirīgi. Bet, ja stereotips ir ļoti spēcīgs un turpina eksistēt, tad var rasties nopietni traucējumi turpmākajos kontaktos. (Петровская Л.А., 1989)

7. Stereotipu noturība, to atvieglošanas un izmainīšanas iespējas.

Stereotipiem ir raksturīgs inerces efekts. Cilvēka apziņai raksturīgs konservatīvisms, tendence saglabāt reiz izvedojušos priekšstatu par grupu, cilvēku. Šī priekšstata izveidošanai cilvēks ir patērējis daudz laika un enerģijas, tāpēc tik viegli to nemaina. Izmaiņām cilvēka vai grupas uzvedībā jābūt ilgstošām un nopietnām, lai tiktu mainīts viedoklis. Pirmā reakcija, uzzinot ko jaunu par grupas locekli, par kuru ir izveidojusies “koncepcija”, parasti ir : “Tas nevar būt!” Šiem “jaunumiem” ši cilvēka uzvedībā jākļūst stabiliem, tikai tad cilvēks ir gatavs mainīt iepriekšējo viedokli.(Omārova S., 1996)
Cilvēki pastāvīgi pakļaujas masu informācijas līdzekļu – televīzijas, radio, kā arī ģimenes, pasniedzēju, skolas, valdības draugu un citām ietekmēm, kā arī ietekmēm izmainīt jau izvedojušos stereotipus.
Viens no īpašiem veidiem kā tiek apstiprināti stereotipi ir reklāma. Reklāma nereti tiek kritizēta, jo tā izplata rasu, etniskos, dzimumu stereotipus. Piemēram, reklāmās sieviete nereti tiek attēlota kā mājsaimniece, māte, kura pastāvīgi vēršas pēc padoma pie vīrieša. Vai arī sieviete tiek attēlota kā seksuāls objekts. Šāda veida reklāmas ir par iemeslu feministu darbībai. (Бове Л. К . Аренс У.Ф., 1995)
Visi , kas mēģina ietekmēt, izmainīt pastāvošos stereotipus, pielieto pārliecinošo komunikāciju. Apzinoties un pat neapzinoties savus stereotipus, kas notiek biežāk, cilvēks cenšas ietekmēt citus un izmainīt savu personīgo faktu uztveri, lai saglabātu jau izvedojušos stereotipu.
Pārliecināšanas spēja var izmainīt stereotipus, bet tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, saistītiem ar cilvēka vērtībām:
• informācijas devēju – komunikatoru;
• informācijas nozīmīgumu ;
• personības jeb recipienta tipa.
Komunikators var būt atsevišķa persona , kā arī masu informācijas līdzekļi. Jo vairāk uzticības iedveš komunikators, jo viņam būs vieglāk pārliecināt otru cilvēku un izsaukt orientāciju maiņu. Svarīgi, lai komunikators nerunātu pārāk ātri un viņa vārdu krājums būtu saprotams. (Miller,1976) Ir zināms, ka jo pievilcīgāks, draudzīgāks un līdzīgāks ir komunikators, jo lielāku iespaidu viņš var atstāt.
Jo pārliecinošāka ir ziņa, jo ātrāk orientācija var izmainīties. Ziņai nevajadzētu pārāk atšķirties no recipienta viedokļa. Vēl lielāku iespaidu ziņa var atstāt, ja tā parādīs, kādi dramatiski notikumi var notikt, ja cilvēks neizmainīs savus stereotipus. Visefektīvāk ziņa nostrādā tad, ja tā bieži, bet neuzmācīgi atkārtojas.
Pētījumi rāda, ka recipients labprātāk nostiprina savas orientācijas un stereotipus, nekā tos maina. Cilvēki ir tendēti ņemt vērā to, kas ir saskaņā ar stereotipiem, orientācijām. Tas ļauj saglabāt nepretrunīgumu. Reizēm, saskaroties arnoteiktiem apstākļiem, cilvēki, neskatoties ne uz ko, ir spiesti izmainīt savus stereotipus un uzvedību.
Sociālie psihologi ir daudz sasnieguši stereotipu skaidrošanā, bet ne to mīkstināšanā. Pret stereotipiem neeksistē vienkārši līdzekļi, jo stereotips ir veidojies daudzu dažādu faktoru mijiedarbības rezultātā.
Teorētiski ir iespējams metodiski atslābināt stereitopus. Ja stereotipa “barojošā” vide ir nevienlīdzīgs statuss, tad var mēģināt censties radīt sadarbības attiecības, līdzvērtīgu statusu. Bet, ja stereotips pastāv attiecībā pret grupu, ar kuru nav savstarpēju kontaktu, tad šī metode nepalīdzēs mīkstināt un izmainīt stereotipu. Ja stereotipus uztur sociālie institūti, tad, tā kā, diez vai šīs institūcijas tik viegli atteiksies uzturēt stereotipus tad vajadzētu atteikties no šo institūtu palīdzības, bet tas diez vai būtu iespējams.
Atšķirīgs veids kā mazināt stereotipu iedarbību ir domu eksperiments un vizualizācija, savās domās apzināti mainot stereotipa objekta īpašības uz pretējo. Domās “savējais” jāpadara par “svešo” un “svešais” par “savējo”. Šī metode, lai tā būtu efektīva prasa samērā lielu piepūli. Bet, ja cilvēks patiesi ir nolēmis atbrīvoties no šī stereotipa, tad tas ir šādi iespējams. (Агеев В.С.,1989)

Pētījuma būtība un metodes apraksts.

Pētījuma objekts – dzimumstereotipi.
Pētījuma subjekts – 35 –50 gadus veci 30 vīrieši un 30 sievietes.

Mana pētījuma mērķis ir pārbaudīt izvirzītās hipotēzes atbilstību patiesībai.
Kā mērķgrupu izvēlējos 35-50 gadus vecus vīriešus un sievietes, jo šajā vecumā priekšstati, uzskati jau ir nostabilizējušies.
Lai pārbaudītu izvirzīto hipotēzi, izveidoju anketu, kuras būtība ir tāda – starp 124 dažādām rakstura īpašībām un uzvedības formām, pētāmajiem jāatzīmē, viņuprāt, vīriešiem, sievietēm piemītošās īpašības un uzvedības formas, kā arī neitrālas, tas ir – vienlīdz piemītošas abiem dzimumiem.
Rezultātu apstrādē atsevišķi tiks apskatītas vīriešu un sieviešu domas, izvērtējot katru raksturlielumu, cik tas ir statistiski nozīmīgs vai nenozīmīgs, kā arī grupas kopumā uzskati.
Statistiskās nozīmības izvērtēšanai lietoju zīmju rezultātu kritēriju –
Z = O-NP/ NP*(1-P), kur
Z- zīmju rezultātu kritērijs
O- vienas kategorijas rezultāti
N – kopīgais atbilžu skaits
P- ½
Ja Z 1.64, tad atšķirība ir statistiski nozīmīga
Ja Z 1.64, tad atšķirība nav statistiski nozīmīga.

Rezultātu analīze.

Vīrieši.
Tātad, kā zināms anketu aizpildīja trīsdesmit 35-50 gadus veci vīrieši – valsts iestāžu darbinieki, tajā skaitā 86.66% ar augstāko izglītību.
Šajā pētījumā izdalījās vairākas īpašības, iezīmes, kuras vīrieši stereotipiski piedēvē vienam vai otram dzimumam.
Kā izteikti sievišķīgas iezīmes vīrieši uzskata tādas īpašības kā – naivums, spilgtums jeb košums, nepatika pret lamu vārdiem, pievilcība, sievišķība. Šīs iezīmes vīrieši stereotipiski piedēvē sievietēm, vīriešiem nepiedēvējot nemaz un par neitrālām šīs iezīmes atzīmējot statistiski nenozīmīgi daudz.
Par izteikti vīrišķīgām vīrieši atzīmē un sev piedēvē tikai trīs īpašības – spēku, pārdrošību un tieksmi uz risku. Kā sievietēm raksturīgas šīs īpašības neatzīmē nemaz un kā neitrālas iezīmes atzīmējot statistiski nenozīmīgi daudz.
Augstāk minētās īpašības varētu nosaukt par ļoti spēcīgi izteiktiem stereotipiem 35-50 gadus vīriešiem – valsts iestāžu darbiniekiem
Pastāv arī tādi raksturlielumi, kurus vīrieši atzīmē nevis kā spēcīgi izteiktu viena vai otra dzimuma raksturīgo īpašību, bet iezīmējas redzama tendence par kādas īpašības piederību vienam vai otram dzimumam. Pastāv statistiski nenozīmīga atšķirība starp vīriešiem, kuri domā ka konkrētā īpašība ir neitrāla vai piemītoša vienam vai otram dzimumam.
Īpašības, kuras iezīmējas kā vairāk vīrišķīgas nekā sievišķīgas ir agresivitāte, skarbums jeb asums, drosme, enerģiskums, analītiskums, loģiškums, prāts, rīcības gatavība, pamatīgums, ātrs izlēmīgums, sava pozīcija, diplomātija, individuālisms, neatkarība, konservatīvisms, līdzsvarotība, līderība, tieksme dominēt, pašpaļāvība, pašpārliecinātība, patstāvība, pastāvība, prasme pārliecināt, punktualitāte, sacensības gars, spēja aizstāvēt savus uzskatus, taktiskums, uzskatu plašums, vienkāršība, vīrišķība, atlētiskums, bezrūpība, humora izjūta, dziļdomība, slinkums, tieksme iegūt, nesteidzīgums.
Pēc tāda paša principa iezīmējas arī īpašības , kuras vīrieši uzskata par vairāk par sievišķīgām nevis vīrišķīgām. Un tās ir – augsta morāle, jūtīgums, maigums, siltums, labsirdība, līdzcietība, uzupurēšanās, bērnu mīlestība, rūpes, pieķeršanās, mīkstsirdība, glaimkārība, greizsirdība, kautrība, klusa balss, kārtības mīlestība, kulturālība, paļāvība, uzticamība, padevība, domīgums, smalkas manieres, tīrīgums, ziņkārība, pļāpīgums, dzēlīgums, spītība, viltība, ekstravagance.
Lai gan šīs īpašības ir ne tik spēcīgi izteiktas kā sākumā apskatītie stereotipi, tās tomēr varētu uzskatīt par stereotipiem, tikai šie stereotipi nav tik spēcīgi izteikti.
Pārējās īpašības vienādā mērā tiek piedēvētas abiem dzimumiem un neizdalās kā izteikti vienam vai otram dzimumam raksturīgas. Tādas ir – dzīvesprieks, godbijība, godīgums, pacietība, prasme izklaidēt, bērnišķība, briedums, strādīgums, tieksme uz pārmaiņām, uzticēšanās, zinātkāre, uzņēmība, atklātība, optimisms, tieksme uz ideāliem, tiešums u.c.

Sievietes.

Tāpat kā vīriešiem, arī sievietēm iezīmējas vairāki ļoti spēcīgi izteikti stereotipi. Kā izteikti sievišķīgas īpašības tiek uzskatītas – atbildības sajūta, attīstīta intuīcija un iztēle, augsta morāle, viltība disciplīna, spilgtums, ekstravagance, nepatika pret lamu vārdiem, pacietība, paļāvīgums, padevība, rūpes, sievišķība, jūtīgums, maigums, siltums, uzupurēšanas.
Kā izteikti vīrišķīgas īpašības sievietes uzskata – atlētiskumu, bezrūpību, līderību, loģiskumu, pārdrošību, savaldību, spēju aizstāvēt savus uzskatus.
Šīs vīriešiem un sievietēm piedēvētās īpašības varētu uzskatīt par spēcīgi izteiktiem sieviešu stereotipiem.
Iezīmējas arī mazāk izteiktas stereotipiskas īpašības, kas arī ir stereotipi, tikai ne tik spēcīgi izteikti. Šīs īpašības , kuras arī sievietes stereotipiski piedēvē sev , bet ne tik izteikti kā augstākminētās ir – aktivitāte, apņēmība, uzņēmība, neatlaidība, tieksme uz pārmaiņām, atklātība, bērnu mīlestība, iecietība, izpalīdzība, līdzcietība, domīgums, uzticamība, uzticēšanās, klusa balss, kārtības mīlestība, pacilātība, pievilcība, pieķeršanās, tīrīgums, smalkas manieres, spītība, naivums, ziņkārība, dzēlīgums, kautrība.
Vīriešiem tiek piedēvētas arī tādas īpašības kā agresivitāte, drosme, egoisms, ideālisms, konservatīvisms, neaizskarošs, nesteidzīgums, pamatīgums, pašpārliecinātība, prāts, analītiskums, sacensības gars, tieksme iegūt, tieksme uz risku, uzskatu plašums, aizmāršība, stūrgalvība, greizsirdība.
Citas anketā ietvertās īpašības, piemēram, glaimkārība, godīgums, humora izjūta, individuālisms, konkurence, neaprēķināmība, taktiskums u.c. sievietes uzskata par vienādā mērā piemītošām abiem dzimumiem un atšķirīgās domas ir statistiski nenozīmīgas.

Vīriešu un sieviešu rezultātu salīdzinājums un kopīgā aina. Rezultātu atbilstība hipotēzei.

Interesanti ir tas, ka par tām īpašībām, kas izpaužās kā dzimumstereotipi , vīriešu un sieviešu domas lielākoties sakrīt, citviet nesakrītot, atšķirība nav statistiski nozīmīga.
Spēcīgi izteikto stereotipu starpā vīriešu un sieviešu domas saskan tikai attiecībā uz tādām sieviešu īpašībām kā spilgtums jeb košums un nepatika pret lamu vārdiem un vīriešu īpašību – pārdrošību. Īpašība, ko sievietes sev nepiedēvē kā spēcīgi stereotipisku īpašību, bet vīrieši piedēvē ir naivums. Savukārt, vīrieši sev kā izteikti stereotipisku īpašību piešķir tieksmi uz risku, bet sievietes to atzīmē kā mazāk raksturīgu.
Interesanti, ka sievietes sev kā reksturīgu nepiedēvē, bet vīrieši piedēvē ziņkārību un pļāpību.
Tāpat vīrieši sev nepiedēvē, bet sievietes vīriešiem piedēvē tādas īpašības kā ideālisms, egoisms, stūrgalvība.

Kopumā ņemot, šajā grupā 35-50 gadus vecu cilvēku vidū izdalās daži ļoti spēcīgi izteikti dzimumstereotipi :

• Vīriešiem – analītiskums, loģiskums, pārdrošība, spēks, līderība, tieksme uz risku, atlētiskums, bezrūpība.
• Sievietēm – atbildības sajūta, attīstīta intuīcija un iztēle, dzēlīgums, nepatika pret lamu vārdiem, paļāvīgums, padevība, pieķeršanās, rūpes, siltums, spilgtums, ekstravagance un viltība.

Ne tik spēcīgi kā augšminētie , bet tomēr kā stereotipi izdalās:
• Vīriešiem – agresivitāte, asums, drosme, sacensības gars, egoisms, konservatīvisms, līdzsvarotība, neatkarība, pamatīgums, pašpārliecinātība, punktualitāte, tieksme iegūt.

• Sievietēm – atklātība, augsta morāle, bērnu mīlestība, domīgums, jūtīgums, kautrība, klusa balss, kārtības mīlestībalīdzcietība, maigums, mīkstsirdība, naivums, pļāpīgums, pievilcība, smalkas manieres, spītība, tīrīgums, uzticamība, uzticēšanās, uzupurēšanās, ziņkārība.

Tātad tas nozīmē, ka mana izvirzītā hipotēze par to, ka šajā vecumgrupā vīriešiem stereotipiski tiek piedēvētas tādas īpašības kā loģiskums, agresivitāte, līderība un sievietēm – jūtīgums, intuīcija, pļāpīgums, labsirdība , apstiprinās, kā arī izdalījās arī citas īpašības, kas stereotipiski tiek piedēvētas vienam vai otram dzimumam.

Nobeigums.

Manuprāt, teorētiskajā daļā nozīmīgākais noskaidrot stereotipu būtību – to veidošanās iemeslus un mehānismus, pielietošanas situācijas, atstātās sekas uz kognitīvajiem procesiem, saskarsmi un arī to, kādas ir stereotipu izmainīšanas iespējas. Atbildes uz šiem un arī citiem jautājumiem noskaidroju, izmantojot dažādu – gan latviešu, gan ārzemju autoru darbus un atziņas.
Konstatēju, ka ir vairāki specifiski tuvi jēdzieni, kas ir cieši saistīti ar stereotipiem. Šie jēdzieni ir – aizspriedums, rasisms, diskriminācija, seksisms. Svarīgi ir atzīmēt dažādās pieejas stereotipu skaidrošanā. Ir atrodamas dažādas definīcijas un skaidrojumi jēdzienam “stereotips”. Nav vienotības jautājumā par to, vai stereotips un aizspriedums ir ar identisku vai atšķirīgu nozīmi. Daļa autoru (J.P. Chapiln, 1985) uzskata, ka tie ir ar identisku nozīmi, bet citi (Myers D.,1997) savukārt apgalvo, ka šie jēdzieni ir ar atšķirīgu nozīmi. Es savā darbā pieturējos pie Maiersa uzskata.
Tāpat nav arī vienotības jautājumā par to, vai stereotipi ir vai nav ar negatīvu noskaņu. Arī šajā jautājumā es pievienojos Maiersa uzskatam – “stereotips var būt pozitīvs, negatīvs, pareizs, nepareizs, precīzs vai neprecīzs un aizspriedums ir nepamatoti negatīva ievirze. Stereotips (pārliecība) nav tas pats, kas aizspriedums (ievirze). Stereotipi var ietekmēt aizspriedumus. Stereotips – tā ir vispārināšana, apvienošana, sakopošana, kas atdala vienas grupas cilvēkus no citas grupas cilvēkiem. Bet aizspriedumiem nāk klāt arī sprieduma izvirzīšana – spriešana terminos “labs” un “slikts””.

Stereotipu izcelsmes skaidrošanā ir sastopamas vairākas pieejas :
• Sociālā pieeja – tā ir vajadzība pēc statusa un piederības.
• Emocionālā pieeja – tās ir frustrācijas, kas saistītas ar konkurenci starp dažādām grupām. Stereotips ir konkurences starp grupām par deficītiem resursiem rezultāts.Jo deficītāks resurss, jo stereotips spēcīgāks. Resursi var būt visdažādākie, tas var būt un visbiežāk tas ir sociālais statuss.
• Kognitīvā pieeja – tas nozīmē – klasifikācija, kategorizācija. Svarīgi atzīmēt, ka pati par sevi kategorizācija nav stereotips, bet tā nodrošina stereotipiem pamatu.
• Personības pieeja – tiek deklarēts, ka personības tips iespaido stereotipizāciju. Atklāts, ka autoritārai personībai, kas raksturojas ar zināmu tendenci uz cietsirdību, kas ar grūtībām veido komunikācijas ar citiem, kā arī tendēti maksimāli vienkāršot situācijas un domā kategorijās “balts” un “melns”, piemīt vairāk stereotipi.

Stereotipi parasti tiek lietoti konkrētās zināmās situācijās :
• laika deficīts,
• informācijas deficīts
• kad nepieciešams apliecināt savu uzticību kādai grupai;
• kad nepieciešams izskaidrot savas negatīvās nostādnes
• pārlieka aiņemtība,
• nogurums,
• emocionāls uzbudinājums,
• ļoti jaunā vecumā, kad cilvēks vēl nav iemācījies dauz ko atšķirt,
• Savas grupas labā.

Stereotipi atstāj ietekmi uz kognitīvajiem procesiem. Reiz noformējies stereotips, galvenokārt saglabājas pēc inerces. Tas virza noteiktā gultnē cilvēku uzmanību, interpretācijas, atmiņu. Kad citas grupas locekļi uzvedas atbilstoši savām gaidām, cilvēks šo faktu novērē vajadzīgajā veidā, tādejādi apstiprinot jau agrāk izveidojušos viedokli. Kad citas grupas locekļu uzvedība nesaskan ar gaidām, cilvēks to attaisnojot, piefiksē īpašus apstākļus, nepareizi izskaidrojot uzvedību paliek pie iepriekšējās pārliecības. Tādejādi stereotipi atstāj ietekmi uz to, kā cilvēki izskaidro citu rīcības.
Sekas tiek atstātas arī uz saskarsmi. Tie kā gatavas klišejas:
• ļauj samazināt laiku partnera izzināšanā,
• nodrošina elastīgāku reakciju uz situācijas izmaiņām, samazina indivīda trauksmi, jo, atestējis partneri kā kādas konkrētas grupas pārstāvi, cilvēks aktualizē savus priekšstatus par attiecīgo grupu un, kaut aptuveni, tomēr zin, kā rīkoties un uzvesties.
Taču stereotipi mēdz izkropļot spriedumus par atsevišķiem indivīdiem. Cilvēki tikko sākot kontaktēties, vienalga stereotipu nezaudē. Tādos gadījumos stereotipi var spēcīgi iespaidot interpretācijas par tikko iepazīto cilvēku. Kad stereotipi ir spēcīgi un ziņas ir nenoteiktas, stereotipi pat nemanot var ietekmēt spriedumus par indivīdu.
Attiecībā uz stereotipiem un aizspriedumiem darbojas oriola efekts – vispārējā, kopējā iespaida par cilvēku pārnešana uz viņa personības atsevišķām izpausmēm un konkrētajām iezīmēm.
Stereotipizācijas efekts izpaužas grupas īpašību pārnešanā uz personību un otrādi – personisko īpašību pārnešanā uz grupu. Stereotopizācija var noritēt, balstoties uz dažādiem raksturlielumiem : individuāliem, personiskiem, lomu, etniskiem utt.
Stereotipiem ir raksturīgs inerces efekts. Cilvēka apziņai raksturīgs konservatīvisms, tendence saglabāt reiz izvedojušos priekšstatu par grupu, cilvēku. Šī priekšstata izveidošanai cilvēks ir patērējis daudz laika un enerģijas, tāpēc tik viegli to nemaina. Izmaiņām cilvēka vai grupas uzvedībā jābūt ilgstošām un nopietnām, lai tiktu mainīts viedoklis.
Visi , kas mēģina ietekmēt, izmainīt pastāvošos stereotipus, pielieto pārliecinošo komunikāciju. Apzinoties un pat neapzinoties savus stereotipus, kas notiek biežāk, cilvēks cenšas ietekmēt citus un izmainīt savu personīgo faktu uztveri, lai saglabātu jau izvedojušos stereotipu.
Pārliecināšanas spēja var izmainīt stereotipus, bet tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, saistītiem ar cilvēka vērtībām:
• informācijas devēju – komunikatoru;
• informācijas nozīmīgumu ;
• personības jeb recipienta tipa.

Sociālie psihologi ir daudz sasnieguši stereotipu skaidrošanā, bet ne to mīkstināšanā. Pret stereotipiem neeksistē vienkārši līdzekļi, jo stereotips ir veidojies daudzu dažādu faktoru mijiedarbības rezultātā.
Teorētiski ir iespējams metodiski atslābināt stereitopus. Ja stereotipa “barojošā” vide ir nevienlīdzīgs statuss, tad var mēģināt censties radīt sadarbības attiecības, līdzvērtīgu statusu. Bet, ja stereotips pastāv attiecībā pret grupu, ar kuru nav savstarpēju kontaktu, tad šī metode nepalīdzēs mīkstināt un izmainīt stereotipu. Ja stereotipus uztur sociālie institūti, tad, tā kā, diez vai šīs institūcijas tik viegli atteiksies uzturēt stereotipus tad vajadzētu atteikties no šo institūtu palīdzības, bet tas diez vai būtu iespējams.
Atšķirīgs veids kā mazināt stereotipu iedarbību ir domu eksperiments un vizualizācija, savās domās apzināti mainot stereotipa objekta īpašības uz pretējo.
Praktiskā pētījumā, izanalizējot iegūtos datus apstiprinājās sākumā izvirzītā hipotēze –

Analizējot iegūtos rezultātus atklājās ne tikai šīs – hipotēzē ietvertās īpašības kā piemītošas vienam vai otram dzimumam, bet arī vēl citas izteikti stereotipiskas īpašības, tādas kā
• Vīriešiem – analītiskums, loģiskums, pārdrošība, spēks, līderība, tieksme uz risku, atlētiskums, bezrūpība.
• Sievietēm – atbildības sajūta, attīstīta intuīcija un iztēle, dzēlīgums, nepatika pret lamu vārdiem, paļāvīgums, padevība, pieķeršanās, rūpes, siltums, spilgtums, ekstravagance un viltība.
Šīs īpašības manis izvēlētajā sociālajā grupā ir nostiprinājušās kā ļoti spēcīgi stereotipi. Bet parādījās arī tādas īpašības, kuras nav tik izteikti stereotipiskas, tomēr ar tendenci piedēvēt tās vienam vai otram dzimumam. Tās ir –
• Vīriešiem – agresivitāte, asums, drosme, sacensības gars, egoisms, konservatīvisms, līdzsvarotība, neatkarība, pamatīgums, pašpārliecinātība, punktualitāte, tieksme iegūt.

Literatūras saraksts.

1. Omārova S. Cilvēks dzīvo grupā. Sociālā psiholoģija.- Rīga, Kamene, 1996. – 171 lpp.
2. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. Saskarsmes psiholoģija. – Rīga, Kamene, 1995. – 167 lpp.
3. Агеев В.С. Стереотипизация как механизм социального восприятия. – Москва , 1987. – стр. 236.
4. Бове Л. К . Аренс У.Ф. Современная реклама. – Издательский Дом Довгань, 1995. – 675 стр.
5. Годфруа. Ж . Что такое психология.II. – Москва, Мир, 1996.- 370 стр.
6. Майерс Д . Социальная психология. – СПетербург Питер, Пресс, 1997. – 685 стр.
7. Петровская Л.А. Компетентность в общении. – Москва, 1989.- 216 стр.
8. Cолсо Р. Л. Когнитивная психология. – Москва, Тривола, 1996.- 599 стр.
9. Sampson E.E. Social psychology and contemporary society. – NY: Wiley & sons. inc., 1985. – p.489.
10. Psychology Today, Yune 1998, Annie Murphy Paul ”The truh about stereotypes”.