Untitled
Eseja.
„Es esmu Latvijas patriots.”
Es noteikti esmu Latvijas patriote, man patīk sava valsts, lai gan daudz nepilnību, tomēr citur to ir vēl vairāk!
Man patīk runāt savā valodā un ir tik daudz lietu Latvijā ar ko lepoties un ko aizstāvēt, manuprāt, un ir tik ellīgi žēl, ka valsts grimst nesakārtotas ekonomikas dēļ. Vienīgi gribētos, lai valdība Latvijā domātu tāpat kā valdība Īrijā, – kā savus cilvēkus atbalstīt. Īrijas pilsoņi var normāli dzīvot, saņemot to pašu minimālo algu. Viņu politika ir bērniem labvēlīga – pat iebraucēja bērnam valsts maksā uzturnaudu 150 eiro mēnesī. Līdz pat augstskolai ir bezmaksas izglītība, transports par brīvu, turklāt skolēnus, paņemot burtiski pie mājas sliekšņa, uz skolu aizved un atved autobuss.
Vārds “patriotisms” latviešos izraisa vairāk pretrunu un kaislību, neizpratnes un spēcīgāku reakciju nekā daudzi citi vārdi. Cilvēki to bieži saista ar politiku. Problēma ir tā, ka šī nejēdzīgā vārda “patriotisms” lietošana vistiešākajā veidā skar mūsu jaunatni un ietekmē tās skatījuma uz valsti un personīgo vērtību veidošanos.
Vārdnīcā lasām, ka patriotisms ir “savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā”. Tātad patriotisms nav politisks jēdziens, bet gan dvēseles stāvoklis, katra cilvēka attiecības, piederības un atbildības izjūta pret savu valsti. Lai šīs attiecības kļūtu par mīlestību, tauta, valsts un tās kultūra, vēsture, māksla un pārējās vērtības ir jāiepazīst pa īstam. Tas arī ir katras ģimenes un skolas galvenais uzdevums, un, ja esam sava uzdevuma augstumos, atsevišķa patriotiskā audzināšana nav pat vajadzīga. Patriotismam ir jābūt katrā latvietī. Katram īstenam latvietim būtu jāaizstāv sava Tēvzeme, karogs, himna, ģērbonis… Tā ir pilsoņa apziņa, ka valsts rūpējās arī par viņu. Te derētu apvaicāties tiem, kuri strādā Īrijā- kas ir patriotisms? Patriotisms ir piederības un atbildības izjūta pret savu tautu, zemi, tautas kultūras mantojumu, senčiem untautas lolotu suverēnu valsti. Īstu patriotismu nespēj iespaidot ekonomika, politiskās norises, dzīves vieta ārzemēs, tautiešu savstarpējās attiecības.
Viņiem šis vārds, droši vien daudz smeldzīgāk skan. Patriotisms ir sinonīms jēdzieniem mīlestība, cieņa, uzticība savai zemei un valstij. Arī tad, ja šajā valstī nav kaut kas kārtībā, arī tad ja šī valsts ir “slima”.
Izārstēt šo slimību nevar gānoties, lamājoties pie parlamenta vai Doma laukumā, tā ir tikai eļļa ugunī, kas var radīt vēl lielāku haosu. Un ticat man, ir cilvēki, kam tas ir izdevīgi. Pašam mazliet ir kaut kas jāiegulda, lai to izārstētu. Kas to darīs, ja ne mēs paši? Patriotisms nevar zaudēt savu nozīmi. Patriotisms vai nu ir , vai nav. Kā pieredze rāda patriotisms vairāk tiek izrādīts, kad pienāk grūti laiki. Tad cilvēki nedomā, kas viņiem par to būs – cilvēkos valda emocijas, kas ikdienā netiek izrādītas. Savukārt svārstīgie savu “patriotismu” parāda tad, kad grūtie laiki jau ir aiz muguras.
Tagad, kad cilvēkiem ir pieejams internets, n-tie tv kanāli un prese, būtisks faktors patriotisma stiprināšanai ir mēdiju pasniegtā informācija. Diemžēl lasot presi neko labu par savu valsti nevaram uzzināt… Patriotismu māca ne tikai vecāki, bet arī sabiedrība. Patriotismu nevar iemācīt skalojot smadzenes bērniem. Patriotismu iemācas ikdienā no apkārtējo attieksmes, taču to vairo sabiedriskās aktivitātes. Reiz kāds ārsts teica, proti, es mīlu savu zemi, savu Latviju, bet ne vienmēr – valsti. Jo dažos gadījumos nevis masu mēdiji vainīgi, bet politiķi, kuri domā – “Valsts – tie esam mēs”. Latvijā šobrīd varētu būt nevis valsts patrioti, bet tautas patrioti, un par tādiem ir tiesīgi saukties tādi cilvēki, kā I.Līdaka, jo tieši no Saeimas pārstāvjiem bija izskanējis tas , ka “ar laiku izņemsim” , no latviešu Saeimas , bet viņš bija tas kas atļāvās skaidri un skaļi paust savu, man gribētos domāt, ka arī tautas viedokli, par šo dienu izņemšanu no svinamo dienu skaita. Bet, protams, Latvijas patriots būs arī tas, kurš ikkgadējā Ziemassvētku akcijā būs ziedojis laiku, lai apciemotu un dāvinātu jeb parādītu vecajiem cilvēkiem, ka viņus kāds atceras, no neviena cita nav… , kā arī tas, kurš ies un pacels kādu 2L alus pudeli vai maisiņu piemēslotajos Latvijas mežos, un jebkurš, kurš noziedojis kaut santīmu slimo un trūcīgo bērnu labklājībai. Patriotismu var parādit kā LIELĀS, tā arī mazās lietās.
Patriotisms nav politisks jēdziens, politiska prece, ko pērk un pārdod par labāko un izdevīgāko cenu. Patriotisms nav valsts attīrīšana no citu tautību iedzīvotājiem, patriotisms nav nedz prievītē, nedz tautastērpā, nedz pastalās, bet gan tajā, kas ir zem tautastērpa… Patriotisms ir valsts mīlestība, nevis tikai valsts simbolu godināšana. Bērnam likt ieņemt miera stāju un cienīt savas valsts himnu un karogu tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, rezultējas ar to, ka bērni un jaunieši pretojas. Bet, ja skolā latviešu valoda, vēsture, kultūras un mākslas vēsture, tautas ticējumi un visi pārējie priekšmeti tiek mācīti ar krietnu devu patriotisma no skolotāja puses, arī bērns to jūt un novērtē un sāk saprast, kāpēc jāizrāda cieņa pret valsts simboliem.
Patriotiskas jūtas nevar ieviest ar likumu vai noteikt ar MK regulām. Tuvojas novembris, latviešiem vēsturiski ļoti nozīmīgs mēnesis. Ir jāpalīdz izprast ikvienam īsto patriotisma nozīmi un jēgu un iemācīt mūsu jaunatnei no sirds mīlēt šo vietu uz pasaules, kuru pazīstam kā savu Latviju.
“Ja gods ir cilvēkam dots, tas godam jānes”. “Tā tam būs būt!” Kā teicis nelaiķis Ēvalds Valters.
Eseja. „Es esmu patriots. Patriotisms.”
[Vārds,Uzvārds] , 2010.gada 13.oktobrī.