Konflikts ir pretēju vēlmju,interešu,viedokļu,pozīciju un mērķu sadursme.
Konflikta pamatā vienmēr ir cīna par kaut ko konkrētajam cilvēkam ļoti nozīmīgu.
Ar konfliktu parasti ir saistītas ļoti spēcīgas emocionālas izjūtas,un visbiežāk tās ir negatīvas.
Bieži konflikta laikā cilvēki sarunā daudz lieka,apvainojoša.Konflikts netiek atrisināts,bet attiecības tiek sabojātas,pat izbeigtas.
Psihologi uzskata,ka konfliktus var atrisināt,ja pretējās puses saprātīgi izrunās jautājumus,kuros ir atšķirīgi viedokļi.Ikdienā racionālas sarunas vieta biežāk izmanto cīņu vai bēgšanu.
Cīņa ir varas demonstrēšana:
draudi,
sūdzības,
vairāku cilvēku apvienošanās pret vienu,
tenkošana,
pazemošana,
arī fiziska iespaidošana.
Bēgsana ir izvairīšanās no sadursmes:
nerunāšana,
neatbildēšana,
aiziešana prom.
Izmantojot šos panēmienus,konfliktu nevar atrisināt.Kāpēc tomēr cilvēki ”bēg” vai ”cīnās”konfliktsituācijā?Tāpēc,ka uzskata:
konfliktā var uzvarēt tikai viens,
otrai pusei piemīt trūkumi un sliktas īpašības,bez kuru izsaukšanas nekāds atrisinājums nav iespējams,
situācija ir bezcerīga,to tik un tā nevar atrisināt.
Par to,ka briest konflikts,liecina:
sīki strīdi,
dažādi pārpratumi,
sasprindzinājums,
nepatīkamas izjūtas(nevēlēšanās atrasties konkrētajā telpā,
situācijā).
Kādi ir konfliktu veidi?
Konflikti ir dažādu veidu:
personu jeb iekšējie – pašā cilvēkā notiek pretēju vēlmju sadursme,piemēram,jums bija jādara kāds darbs,bet jūs aizgājāt uz basketbola spēli.Jūsu mīļā komanda zaudēja,un darbu jūs nepaveicāt.
starppersonu jeb ārējie – pretējas vēlmes,uzskati un mērķi atsevišķiem cilvēkiem vai cilvēku grupām,piemēram,jūsu klasei ir ieplānots klases vakars,daļa audzēkņu tajā vēlas ierasties ar savu draugu vai draudzeni,daļa uzskata,ka šis klases vakars ir tikai jūsu klases audzēkņiem.
Starppersonu konflikti ir:
gadījuma – tos rada slikts garastāvoklis un zema uzvedības kultūra,
nobīdītie – tos rada sakrājušies aizvainojumi un iepriekšējie neatrisinātie
konflikti,
slēptie – tos rada iemesls,ko pretējās puses īsti neapzinās vai nevēlas nosaukt;
tāpēc konflikti ir par nenozīmīgām blakuslietām,
neīstie – tiem ir vienpusīgs raksturs,tikai viena puse uzskata ,ka jācīnās,jo cita
risinājuma nav,
nesaprātīgie – tos rada uzskats,ka ir tikai viena taisnība un tā ir ’’manējā’’,
konflikts nav jāatrisina,bet tajā jāuzvar,
apzinātie – tos rada skaidra apziņa par pretējiem viedokļiem un mērķiem un
to,ka situācija ir jāatrisina.
Konflikta cēloņi.
Pētījumi rāda,ka vairums konfliktu rodas sešu cēloņu dēļ.
Cilvēku dažādie uzskati,atšķirīgās domas par vienu un to pašu.Mūsu viedokļi mēdz atšķirties gan vienkāršās,gan sarežģītās lietās – katram no mums ir savs mīļākais ēdiens,nodarbības,kas patīk un kas nepatīk.Ja ģimenē ir konflikts par to,kad brauks ekskursijā – ziemā vai vasarā,tad tā cēlonis var būt ģimenes locekļu dažādie uzskati par to,ko nozīmē laba ekskursija.Viens var uzskatīt,ka labākais veids,kā atpūsties,ir slēpot,bet cits – ,ka vislabāk atpūsties sauļojoties.
Cilvēka atšķirīgās intereses.Piemēram,divi skolēni var sastrīdēties par to,vai iet uz kino vai klases vakaru,savukārt viņu mamma būs ieinteresēta,lai pirms iešanas viņi izmacās,paēd un padara vēl kādus citus darbus.
Situācijas,kad netiek apmierinātas cilvēka pamatvajadzības.Ja cilvēkam nav iespējams pietiekamā daudzumā iegūt izdzīvošanai nepieciešamas lietas – barību,ūdeni,gaisu,apģērbu,pajumti,drošību,piederības izjūtu – ,tas var kļūt par konflikta cēloni.Cilvēks bieži rīkojas,neievērojot normas un noteikumus,ja viņam trūkst šo primāro lietu.
Atšķirīgi resursi.Piemēram,cilvēkiem var piederēt dažāds naudas daudzums,tie var būt talantīgi vai neapdāvināti,garīgi bagāti vai primitīvi.Atšķirīgas var būt cilvēku iespējas ietekmēt situāciju – viņiem var būt lielāka vai mazāka vara.
Atšķirīgi veidi psiholoģisko vajadzību realizēšanai.Jebkuram cilvēkam ir vajadzība justies pieņemtam,nozīmīgam,atbildīgam,kompetentam,mīlētam.Tomēr ļoti atšķirīģi ir veidi,kā katrs no mums šīs vajadzības realizē.
Atšķirīga vērtību orientācija.Ikdienā mēs viens otram neskaidrojam,kādas ir mūsu vērtības.Piemēram,vienam ir svarīgāk saēsties garšīgus ābolus kaimiņu dārzā,citam ir vēlme tikai tos izaudzēt,bat vēl kādam rūp otra mantas neaizskaramība.Atšķirīga vērtību orientācija mēdz būt gan viena vecuma un tautības,gan dažāda vecuma un tautību cilvēkiem.
Kā attīstās konflikts?
Konflikti nerodas pēkšņi paši no sevis,tāpat arī tie neizzūd.Ar konfliktu ir tāpat kā ar kādu slimību – jo ātrāk to atklāj un sāk ārstēt,jo lielākas cerības,ka to var izārstēt.Cilvēku savstarpējās attiecībās konflikti nereti ieilgst.Tāpēc ir svarīgi saskatīt konfliktu,tikko tas sācies,un sākt to risināt.
Pats pirmais signāls,kas liecina par briestošu konfliktsituāciju,ir iekšējs diskomforts,nepatīkama izjūta.Piemēram,pēkšņi saskarsmē ar kādu jūti,ka kaut kas nav kārtībā,kļūst arvien grūtāk sarunāties,negribas viņu satikt.Pašā sākumā vēl ir grūti saprast,kas ir noticis,kāpēc šī nepatika ir radusies.Tomēr,padomājot un paanalizējot saskarsmes situācijas,var nonākt pie kāda būtiska sīkuma,nejaušības,pāridarījuma.Sākumā tas likās pilnīgi nenozīmīgs sīkums,par ko nav vērts uztraukties,bet īstenībā šis pāridarījums jau norādīja uz zināmu nesaprašanos.Piemēram,drauga neizdevies joks,kas pirmaja mirklī likās kaut kas nesvarīgs,īstenībā aizvainoja.Vairums cilvēku šos sīkumus parasti neievēro vai arī cer,ka tie aizmirsīsies.Protams,var būt gadījumi,kad šie sīkumi tiešām ir nenozīmīgi,tomēr,ja tos neievēro,tie ar laiku var pāraugt nopietnā konfliktā.
Ja mēs neesam ievērojuši un reaģējuši uz diskomfortu,tad konflikts turpina attīstīties.Tālākk situācija risinas tā,ka attiecībās rodas arvien vairāk sīku starpgadījumu,kuri izsauc dusmas,neapmierinātību vai vienkārši kaitina.Ja sākumā īsti nebija skaidrs,kas rada nepatiku,tad tagad iemesls ir pietiekam skaidri saskatāms.Piemēram,tu apvainojies,ja kāds ir pasmējies par tavu jauno frizūru.Tomēr šīs negatīvās emocijas ar laiku pāriet vai mazinās,un tu centies par tām nedomāt,bieži ’’mīļā miera labad” esi gatavs samierināties,neko neiebilst.
Nākamais signāls par konflikta tuvošanos vai pat sākumu ir arvien asāki strīdi,pārpratumi.Ja konflikts attīstās,tad viss,ko otrs cilvēks saka vai dara,tiek uztverts kā vērsts pret sevi,kaut gan īstenībā viņa rīcības motīvi var būt pilnīgi pretēji.Piemēram,ja attiecības ar draugu ir labas,tad nokavēta tikšanās ir sīkums,bet,ja konflikts ir jau sācies,tad kavēšana var tikt uztverta tā,it kā tas tiktu darīts ar nolūku.Šajā brīdī mēs esam tik pārņemti ar savām negatīvajām izjūtām,ka par otru sākam domāt arvien sliktāk.Kad attiecības ir nonākušas tik tālu,bieži vien tikai tad mēs atzīstam,ka ir radies konflikts,un vēlamies kaut kā to risināt.Ja abas konfliktējošās puses pārrunā radušos pārpratumus un neskaidrības, piemēram,ka tikšanās ir nokavēta transporta sastrēguma dēļ un tas nav darīts ar nolūku,tad konflikts var neturpināties.Protams,ir svarīgi,lai abas puses būtu gatavas kaut ko mainīt un atzīt savas kļūdas.
Ja konfliktu neizdodas atrisināt,tad tas attīstās tālāk,un situācija kļūst arvien nopietnāka.Ja dažādas negatīvas emocijas ir ilgi krājušās un mēs neesam varējuši tās izrādīt otram,tad nu ir pienācis brīdis,kad vairs nespējam sevi savaldīt.Pietiek ar pavisam niecīgu vārdu,piebildi,lai mēs ’’pateiktu otram visu,ko par viņu domājam.’’Šajā brīdī otrs var būt izbrīnīts,jo viņš taču it ka neko īpašu nav ne teicis,ne darījis.Izdzirdot sarunu partnera dusmu izvirbumu,otrs nez vai būs priecīgs,bet,visdrīzāk,atbildēs ar to pašu.Bieži,esot ilgi krāto emociju varā,mēs otram pasakām daudz ko tādu,kas viņu dziļi aizvaino,bet tas savukārt padara konfliktu vēl grūtāk atrisināmu.Abi konflikta dalībnieki nespēj kontrolēt emocijas,var kļūt agresīvi kā vārdos,tā darbos.Mierīga saruna nav iespējama,un daudzos gadījumos pēc asiem strīdiem attiecībās iestājas krīzetās tiek pārtrauktas vai nu uz laiku,vai pavisam.Tas nozīmē,ka konflikts nav atrisināts.
Ne katrs konflikts attīstās un beidzas šādi,bet tā var beigties konflikts ,kas netiek savlaicīgi risināts.
No konfliktiem mēs nevaram izvairīties,tie ir,bija un būs,bet mēs droši vien nevēlamies,lai tie mūs sāpinātu.Samilzušu konfliktu ir ļoti grūti atrisināt,vieglāk ir nepieļaut tam attīstīties tik tālu,bet risināt tad,kad tas tikko sākas,jo pārrunāt sīkas neskaidrības un nejaušības ir daudz vieglāk nekā meklēt risinājumu pēc skaļiem strīdiem un savstarpējiem aizvainojumiem.
Kā mēs parasti risinām konfliktus?
Ko tu dari,ja esi sastrīdējies ar draugu?Apvainojies un gaidi,kad vinš nāks lūgt piedošanu?Nerunā ar vinu?Kļūsti agresīvs un esi gatavs viņam iesist?Mēģini izrunāties un atrisināt radušās nesaskaņas?Varbūt rīkojies citādi?
Cilvēku uzvedība konfliktsituācijās var būt ļoti dažāda.Tāpat kā katram guļot ir sava poza,kurā var justies visērtāk,tā arī,nonākot konfliktsituācijā,katram ir savs ierastākais veids,kā rīkoties.Ne vienmēr ierastākais paņēmiens ir labākais,un ne vienmērtas nozīmē,ka knoflikts tiks atrisināts.Psihologi uzskata,ka konflikta risināšanas veidu mēs mācamies jau bērnībā,vērojot,kā konfliktus risina mums apkārt esošie cilvēki.Vēlāk,nonākot kontaktā ar citiem,mēs vērojam un mācamies arvien jaunus paņēmienus,kā rīkoties konfliktsituācijā.Dažādu uzvedību mēs mācāmies arī,skatoties filmas,vērojot,kā konfliktus risina to varoņi.
Tad,ja vairumā konfliktsituāciju cilvēks izturas līdzīgi,var runāt par konflikta risināšanas ieradumiem vai taktikām.Ir 5 konflikta risināšanas taktikas.
Aiziešanas taktika.
Noteikti esi redzējis,ka konfliktsituācijā cilvēks pagriežas un aiziet,aizcērtot durvis,vai arī aiziet klusi un aizvainoti.Ikdienā tad saka – vinš apvainojās.Ne vienmēr aiziet nozīmē atstāt telpu,kurā kontaktējamies.Konfliktsituācijā bieži aiziešana notiek arī emocionāli.Šajā gadījumā mēs fiziski varam atrasties viena telpā,bet izvairīties no kontaktiem,ignorēt otru konflikta dalībnieku,klusēt,pāriet uz lietišķām attiecībām.Par aiziešanu liecina arī aprunāšana ”aiz muguras”,jo šajā gadījumā konflikts netiek risināts ar partneri,bet tajā tiek iesaistīti citi cilvēki.
Ja mēs aizejam no konflikta,tad ar to parādām,ka vēlamies mainīt otra,nevis savu attieksmi pret konfliktu.Mūsu izpratnē otrs ir vainīgs,un mēs gaidām,ka vinš nāks atvainoties un lūgt piedošanu.Bet ja nu vinš gaida to pašu no mums?Aizejot mēs parādām arī savu neapmierinātību,aizvainojumu,ko acīmredzot otram nespējam vai baidāmies atklāt.Aiziešana var būt arī signāls,ka mēs vairs nevēlamies turpināt tādas attiecības kā līdz šim.
Aiziešana var būt pieņemama tad,ja tā neskar tieši mūs,ja kāds vēlas iesaistīt mūs savā konfliktā.Piemēram,ja divi tavi draugi ir sastrīdējušies un katrs nāk pie tevis,lai sūdzētos par otra nepareizo rīcību,un grib,lai tu esi viņa pusē.Šajā situācijā aizejot,tu vari tikai palīdzēt draugiem atrisināt viņu konfliktu.
Apspriešanas taktika.
Apspriest konfliktu nozīmē mēģināt to neievērot un turpināt darboties tā,it kā nekas nebūtu noticis,vai arī ignorēt konflikta esamību.Apspriežot konfliktu,cilvēks ir gatavs samierināties ar notiekošo un,lai arī jūtas slikti,tomēr mēģina to neizrādīt,jo domā,ka,iejaucoties notiekošajā,varētu vēl vairāk sabojā attiecības.Ja mēs apspriežam negatīvas emocijas,kas rodas konfliktsituācijā,tad apkārtējiem var likties,kaviss ir kārtībā,jo mēs turpinām darboties ta,it kā nekas nebūtu noticis.Tas apgrūtina konflikta risināšanu,jo otrs,ja arī nojauš,ka kaut kas nav kārtībā,tomēr nevar zināt,ko mēs pārdzīvojam.Līdz ar to viņš neko nevar mainīt savā uzvedībā,un konflikts turpinās.
Protams,reizēm apspriešana var būt pat vēlama,īpaši,ja mēs saprotam,ka otrs ir vienkārši ”izkāpis ar kreiso kāju no gultas” vai viņam ir nomākts garastāvoklis.Emociju izlādēšana par nenozīmīgiem sīkumiem var tikai izraisīt vēl lielāku stresu un radīt konfliktu,kas citādi nesāktos.
Uzvarētāja – zaudētāja taktika.
Daudzi cilvēki konfliktsituācijās cenšas panākt,lai citi rīkojas tā,kā viņi to vēlas.Viņi vadās pēc principa – ”ja es neuzvarēšu,tad es zaudēšu”,un zaudēt neviens nevēlasJa izmantojam šo taktiku konfliktu risināšanā,mēs,protams,ceram uzvarēt,gūt labumu sev,cenšamies panākt otra piekāpšanos.To var izdarīt dažādos veidos,izmantojot pavēles,kliegšanu,sodus,pat fizisku iespaidošanu.Piemēram,vecāki draud nelaist uz koncertu,ja neatnāksi mājās deviņos vakarā.Mazi bērni veikalā,nedabūjuši kāroto rotaļlietu,var raudāt vai apsēsties uz grīdas un neiet tālāk,kamēr pieaugušais piekāpjas.
Būdami pieauguši,mēs varam rīkoties līdzīgi.Vai tu esi kādreiz klusējot sēdējis savā istabā,izrādot milzīgu aizvainojumu,līdz draugs (vai draudzene) atnāk atvainoties vai arī piekrīt tavai idejai?Ja tā,tad tu šo taktiku pazīsti.Īsteni šī taktika ir cīņa par varu – kurš kuru.Ja esi kādreiz bijis zaudētaja pozīcijā,tad droši vien zini,kā jūtas cilvēks,kas ir ticis piespiest piekāpties.Var rasties vēlēšanās atriebties vai arī izvairīties no jebkādiem kontaktiem ar šo cilvēku.
Uzvarētāja – zaudētāja taktika ir adekvāta situācija,kad kāds cilvēks ir jāpasargā no vardarbības vai neapdomātas rīcības,kā arī ekstremālos gadījumos,kad nav laika un iespēju noskaidrot citu vajadzības.
Kompromisa taktika.
Daudzi uzskata,ka konflikta risināšanā labākā taktika ir kompromiss.Tomēr ar attiecībām nav kā ar torti,ko sadala vienādās daļās,un visi ir apmierināti.Konfliktsituācijā ir ļoti grūti apmierināt katras puses vajadzības un intereses.Tomēr kompromiss tiek izmantots,ja ir nepieciešams godīgs risinājums,piemēram,lai ģimenē vienotos par pienākumu sadali.Izmantojot kompromisu,ir svarīgi pārliecināties,vai visi iesaistītie cilvēki pareizi izprot kompromisa būtību un ir apmierināti ar to,ko viņi iegūst,un vai saprot,ko viņi zaudē vai no kā atsakās.Ja cilvēks ārēji piekrīt kompromisam,bet iekšēji nevēlas pieņemt noteikumus,tad viņš droši vien centīsies izvairīties no noteikumu ievērošanas un nerīkosies tā,kā no viņa sagaida apkārtēji.Meklējot kompromisa risinājumu,jāatceras,ka tikpat svarīgas kā otra intereses ir arī savas,jo reizēm,vēloties ātru un vieglu konflikta risinājumu,mēs esam gatavi piekrist otra piedāvātajam kompromisa variantam arī tad,ja mums pašiem jāatsakās no sev svarīgiem principiem.Pastāv uzskats,ka labs kompromiss ir māksla iegūt vēlamo sev un atkāpties,lai arī otrs iegūst to,ko vēlas.
Ja pirmajās 3 aplūkotajās taktikās cilvēks vēlas atrisināt konfliktu par labu sev,tad kompromisa taktikā abi konflikta dalībnieki ir spiesti kaut kādā mērā piekāpties viens otram.Rodas jautājums: vai iespējama situācija,kad konflikta risinājums ir abiem vienlīdzīgi labvēlīgs?
”Uzvara –uzvara ” taktika.
Šī taktika paredz domāt par otru tikpat daudz kā par sevi,izprast otra vajadzības un iespējas tāpat kā savas.Tas nav viegli.Lai veiksmīgi atrisinātu konfliktu,ir svarīgi kontrolēt negatīvās emocijas,kas neizbēgami rodas konfliktsituācijā,un mēģināt saskatīt konflikta iemeslus,meklējot savstarpēji pieņemamu konstruktīvu risinājuma variantu.”Uzvara – uzvara” taktikas mērķis ir apmierināt katras puses būtiskākās intereses,panākot,lai nenozīmīgākais piekāpjas nozīmīgā priekšā.Šīs taktikas pamatā ir efektīvas saskarsmes iemaņas.Ja šāds risinājuma veids tev nav pazīstams kops bērnības,tad,ja vēlies,vari to apgūt
Kā vēlams risinat konfliktu?
Konfliktsituācijā vari būt pirmais,kas sper soli uz risinājumu,it īpaši,ja tas tev ir ļoti svarīgi.Gaidīt,kad otrs sāks risināt konfliktuvar būt riskanti,jo tad var tikt izmantota uzvarētāja – zaudētāja taktika.Esot konfliktsituācijā,mēs bieži vien jūtamies kā iekrituši bedrē un nesaprotam,kā no tās tikt laukā.Nav arī cerību,ka kāds mūs izvilks.Ko darīt?Tu labprat kāptu laukā,bet nezini,kā.Sadzīvē,ja esi nonācis konfliktsituācijā,apkārtējie bieži iesaka izrunāties ar otru cilvēku.Tikai diemžēl viņi nepasaka,kā to darīt,un izrunāšanas var beigties ar vēl lielāku konflikta saasinājumu.Lai no tā izvairītos,sarunai vajadzētu sastāvēt no 6 posmiem.
Emociju kontrolēšana.
Konfliktu bieži pavada spēcīgas negatīvas emocijas – naids,dusmas,aizvainojums un citas.Konflikts rada lielu sasprindzinājumu,tāpēc, pirms pāriet pie risinājuma,reizēm ir svarīgi šīs emocijas izpaust.Tomēr jāprot īstajā brīdī rimties,lai pārmērīga emociju izlādēšana situāciju vēl vairak nesaasinātu.Nenoliedzami,sasprindzinājums tik drīz neizzūd,bet to var kontrolēt.Tikai savaldot emocijas,jūs turpmāk varēsiet kopā strādāt pie konflikta risināšanas.Ja viens no partneriem nespēj vai atsakās valdīt pār emocijām,tad otra uzdevums ir veicināt partnera nomierināšanos,uz viņa aizvainojumu,dusmām neatbildot ar to pašu.Var teikt:”Es zinu,ka tu esi dusmīgs,es arī niknojos,bet,ja gribam šo problēmu risināt,tad mumsvajadzētu mēģināt uz laiku emocijas nolikt malā.” Svarīgi parādīt,ka tu negatavojies noliegt otra emocijas vai šaubīties par to nepieciešamību,bet vēlies tikai tās savaldīt.
Vienošanās par noteikumiem.
Tikai pēc tam,kad emocijas tiek kontrolētas,var turpināt konflikta risināšanu. Lai pārrunas būtu efektīvas,partneriem būtu jāvienojas sarunas laikā
a)uzmanīgi uzklaisīt otru,neuztraukt vienam otru,
b)mēģināt saprast otras puses viedokli,nevis kritizēt to,
c)neizrādīt naidīgumu,dusmas arī tad,ja nepiekrītat otram,
d)izturēties ar cieņu vienam pret otru.
Vienam no partneriem būtu jāuzņemas iniciatīva un jāpārrunā šie un savstarpēji jāvienojas tos ievērot.Parasti to panākt nav grūti,jo uz šādiem noteikumiem balstās vispārcilvēciskās attiecības.Ja vienoties neizdodas,iespējams, emocijas ir vēl pārāk sakāpinātas un partneriem ir jāatgriežas pie pirmā posma,atliekot konflikta risināšanu uz vēlāku laiku.
Pozīciju noskaidrošana.
Ja ir izdevies vienoties par noteikumiem,tad nākamais solis ir noskaidrot otras puses viedokli,uzskatus,vajadzības,vienlaikus darot zināmus arī sev.Svarīgi ir otram parādīt,ka viņš ir sadzirdēts,viņa uzskati ir pieņemti.Tas savukārt ļaus viņam labāk saprast un pieņemt tavus uzskatus.Lai pieņemtu otra uzskatus,tiem nav obligāti jāpiekrīt.Vajadzētu izvairīties no partnera domu,jūtu,uzskatu kritikas,jo tas var radīt tikai pretestību vai arī pret tevi vērstu kritiku.Ja otrs ir aizmirsis noteikumus un sāk tevi aizvainot vai kritizēt,nedrīkst atbildēt ar to pašu taču,jo tu taču gribi risināt konfliktu,nevis strīdēties,vai ne?
Noskaidrojot abu pušu pozīcijas,būtiski ir pārrunāt neskaidrības un pārpratumus,kas,iespējams,radušies baumu dēļ.Te var palīdzēt dažadi lietiski pierādījumi par tavu patieso rīcību,attieksmi.Ja saudzīgi,saprotoši un nepārmetot tiek parādīts,kā ir izveidojies kļūdainais viedoklis,tad ir daudz vieģlāk atzīt,ka kādam nav bijusi taisnība,un atvainoties.Dažus konfliktus var atrisināt,tikai parrunājot un uzklausot vienam otra uzskatus.
Slēpto vajadzību un interešu noskaidrošana.
Ne vienmēr konflikta mēs spējam pamatot savas rīcības motīvus,jo varam tos pilnībā neapzināties.Cilvēka uzvedība konfliktsituācijā var būt saistīta ar vēlēšanos apmierināt savas vajadzības,piemēram,pēc mīlestības,uzticēšanās,atzinības, drošības,pozitīva novērtējuma u.c.Ja konflikts ir par to,vai iet uz kino vai operu,tad tas var būt saistīts ne tikai ar acīmredzamām interešu atšķirībām,bet arī ar faktu,ka viens jūtas nedrošs sabiedrībā,bet otram patīk tajā uzturēties,būt skaistā tērpā,gūt atzinību.Ispējams,ka konfliktā iesaistītie dalībnieki savu vajadzību slēptos aspektus neapzinās pietiekami labi.Slēptās vajadzības nav tik vienkārši saskatīt,tāpēc tās ir svarīgi noskaidrot sarunas laikā.Konfliktu atrisināt izdosies tad,ja tās tiks apzinātas.Noskaidrojot konflikta dalībnieka vēlmes,jāizvērtē,kuras no tām ir nozīmīgākās otram,vai personiskās intereses ir tikpat nozīmīgas,lai mēģinātu pārliecināt otru tās pieņemt.Vissvarīgākais ir abiem apspriest šo vajadzību nozīmīguma aspektu,lai pieņemtu lēmumu.
Alternatīvu risinājuma variantu meklēšana.
Dažreiz konflikta dalībnieki vadās pēc gatava risinājuma varianta,domājot,ka konflikts tiks atrisināts tikai tad,ja otrs rīkosies pēc šī varianta.Tik stingra nostādne traucē meklēt citus variantus,kas apmierinātu abu vajadzības.Sākotnēji katrs var izteikt visas idejas,ko vien šajā situācijā varētu darīt,ar noteikumu,ka vēl netiks lemts,kuru no variantiem vēlāk izmantos.Pēc ideju izteikšanas var sākt apspriest,kuras no tām abām pusēm ir pieņemamas.Šajā posma visa uzmanība jākoncentrē uz nākotni.
Abpusēji izdevīga vienošanās.
Tā realizējas,apspriežot iespējamos risinājuma variantus,parrunājot,ko katrs iegūst,ja tiks pieņemts kāds no šiem variantiem.Ja kāds no dalībniekiem ir gatavs piekāpties,tad ir svarīgi viņam pateikt,ka šāds viņa solis ir ļoti nozīmīgs un pārējie to novērtē,paskaidrojot viņam,ko viņš iegūst,kad piekāpjas.Protams,cilvēks labprātāk piekāpsies,ja redzēs,ka arī otrs no kaut kā gatavs atteikties.
Konfliktu var uzskatīt par atrisinātu,ja dalībnieki ir vienojušies par kādu risinājumu un ir gatavi to realizēt.Konflikts ne vienmēr ir kaut kas slikts,un ne jau konflikts ir tas,kas sagrauj mūsu attiecības.Tās sagraujam mēs paši,ja aizmirstam,ka arī otrs konflikta dalībnieks ircilvēks ar savām domām,uzskatiem,vērtībām un vēlmēm,lai viņš rīkojas tikai tā,kā ir izdevīgi mums.Katrs konflikts var kļūt par jaunu,labāku attiecību sākumu,ja vien mums ir vēlēšanās šīs attiecības uzlabot.
Konfliktu atrisināšanas ”četru soļu” metode.
”Četru soļu” metode ir domāta vidējiem konflikta līmeņiem – sadursmei.Šeit klāt var būt trešā persona,bet var arī nebūt.Viens no oponentiem pats var uzņemties iekšējā starpnieka lomu.
Pirmais solis – vajag atrast laiku un iespēju aprunāties ar oponentu.Ja cilvēku starpa nav komunikācijas,nebūs arī konflikta risinājuma.Ir jārada apstākļi komunikācijai.Pastāv divi pamatlikumi,kuriem jau iepriekš jāpiekrīt abiem konfliktantiem.Pirmais likums:mēs neatkāpjamies no sarunu iespējas,mēs neizvairīsimies no komunikācijas.Otrais likums:mēs neizmantosim draudus un varu,lai uzvarētu.Mēs esam dabas būtnes,akcentē amerikāņu psihologs,mēs nevaram pārveidot savas uztveres un emocijas,kas ir ģenētiski ieprogrammētas,taču mēs varam mainīt savu izturēšanos.Cilvēks ar normālu psihi ir spējīgs izvēlēties savu izturēsanas veidu.Pat tad,ja otrs cilvēks man nepatīk,es jūtu stipras antipatijas,tomer es varu atrast iespēju ar viņu runāt.Pat tad,ja man ir konflikts ar vadītāju,viņš var atrast izturēšanāš veidu,lai nepiespiestu mani,lai nedominētu sarunā.Vēl jo vairāk,ja es pats esmu vadītājs un man ir iespēja izvēlēties.
Otrais solis.Vajag atrast laiku un vietu,kur šī saruna varētu notikt.Šeit ir divi nosacījumi.Pirmais – jāatrod pietiekami daudz laika (vidēji nopietna konflikta gadījumā – ne mazāk par stundu).Otrais – jāizvēlas tāa vieta,kur neviens netraucēs (telefons,televizors,bērni,radi,apmeklētāji u.c.)
Trešais solis – pati saruna.Sarunā tās iniciatoram ir jāpilda divi uzdevumi.Pirmais – jāseko,lai netiktu pārkāpti divi pirmā soļa likumi.Otrais – jāabalsta samierināšanās reakcijas.Nekādā gadījumā nedrīkst palaist tās garām.Ja sarunā piedalās trešā puse,tad tam seko starpnieks.
Pirmie trīs sarunas soļi ir pašsamierināšanās process.Ja abas konfliktējošās puses ievēro likumus un nosacījumus,aug to psihiskie spēki,parādas ”izrāviena iespējas”,lai mainītu attieksmi vienam pret otru.No pretiniekiem konfliktanti kļūst par partneriem,cilvēkiem,kuri kopa meklē aktualās problēmas atrisinājumu,sadarbojas.Ja netiek panākts šis lūzums,konfliktu nevar atrisināt,tas ”ieslēgts” vai pat padziļinās.Jāņem vērā,ka katra cilvēka zemapziņa ir spēki,kas tiecas uz harmoniju,vajag tikai tos prast izmantot.Taču jāapzināsm,ka lūzuma punkti, ”izrāviens” ir tikai ievirzes mūsu attieksmē,tās vēl nav izmaiņas mūsu uzvedībā,mūsu rīcībā.Tāpēc nepieciešams ceturtais solis.
Ceturtais solis – vienošanās panakšana.to sagatavo trešais solis.Laba vienošanās paredz trīs nosacījumus.
1.Vienošanās ir sabalansēta: neviens nav ne uzvarētājs,ne zaudetajs uz cita rēķina.Abas puses ir ieguvušas vismaz kaut ko.
2.Abi cilvēki vienojas par tālāko uzvedību,par to,ka viņi turpmāk izturēsies viens pret otru.Vienošanās ir virzīta uz nākotni,un tāpēc šeit nevajag pieminēt to,kura dēļ izcēlas konflikts.
3.Labas vienošanās raksturojums ir arī tas,ka tā tiek fiksēta: uzrakstīta uz papīra,ierakstīta,piemēram,magnetofona lentē,lai vajadzības gadījumā to precīzi varētu atsaukt atmiņā.Ja sarunā piedalās starpnieks,tad viņs fiksē vienošanos un rūpejas par tas sabalansētību.Lai ”četru solu” metode varētu darboties,nepieciešami daži pamatnoteikumi:
1) konflikts ir starp divam personām,
2) cilvēku attiecībās ir un var būt vēsture (attiecības turpinās procesā),
3) abas puses piedalās sarunā fiziski (piemēram,tās nepārstāv advokāti),
4) abi konfliktanti ir līdzvērtīgā situācijā (pozīcija ”blakus”).Lai šī metode varētu darboties,partnerim ar augstāku varas potenciālu ir ”jānolaižas” no sava statusa augstumiem,
5) abām personām ir jābūt psihiski normālām,tās nedrīkst būt alkohola vai narkotiku reibumā.