Pirmsākumi.
Jau ilgi pirms skaitļošanas ierīču izgudrošanas cilvēki lietoja dažādus palīglīdzekļus skaitļošanas operāciju veikšanai. Parasti izmantoja standartizētas vērtības. Šim nolūkam izmantoja gan roku pirkstus, gan akmentiņus, kurus salika rindā vai kaudzītē. No pirkstu rēķiniem cēlušās piecinieku un desmitnieku skaitīšanas sistēmas. Piemēram, cilvēks aizstāja aitas ar akmentiņiem un darbības (saskaitīšana un atņemšana) tika izdarītas pieliekot vai atņemot akmentiņus. Priekšmetu skaitu atzīmēja ar svītriņām smiltīs, ar robiņiem, kurus iegrieza nūjās, vai ar mezgliem, kurus iesēja auklās. Lielu popularitāti ieguva abaks – skaitļošanas ierīce, kura ar vienkāršu objektu palīdzību ļāva izdarīt matemātiskos aprēķinus. Dažreiz tai bija arī diska forma, pat ar zīmēm, bet daudzi cilvēki nesaprata šo zīmju (skaitļu) nozīmi.Senajā Romā abaku dēvēja par calculi vai abaculi. Saglabājies no bronzas darināts romiešu abaks, kurā calculi pārvietojās vertikāli izvietotās risēs. Apakšā novietoja akmentiņus skaitīšanai līdz 5, bet augšējā daļā bija vieta akmentiņam, kurš atbilda pieciniekam.Ķīnieši akmentiņu vietā lietoja lodītes, kuras bija uzvērtas uz aukliņām vai stieplītēm. Ķīniešu abaka līdzinieks – suaņpaņ – visticamāk radies VI gs. un tas sevī ietvēra taisnstūrveida rāmīti, kurā paralēli nostieptas 9 vai vairāk stieplītes, kuras pārdalītas 2 nevienādās daļās. Lielākajā nodalījumā (“zeme”) uz katras stieplītes uzvērtas 5 lodītes, bet uz mazākās (“debesis”) – divas; pirmās atbilstu rokas 5 pirkstiem, bet otrās – divām rokām.Japāņu abaks – sorobans – radies no ķīniešu suaņpaņ, kurš tika ievests Japānā XV – XVI gs. Tas bija nedaudz vienkāršots – “debesīs” atstāta tikai viena lodīte.Līdzīgi veidoti bija arī Eiropā izplatītie skaitīkļi. Tie bija pietiekoši ērti veicot vienkāršas darbības un līdz pat XVII gadsimtam skaitīkļi bija ārpus konkurences.17. gadsimts.
Pieaugot interesei par zinātni, daudzi domātāji pievērsās jaunu skaitļotāju izveidei. Viens no veiksmīgākajiem bija skots Džons Nepers. Nepers saprata, ka jebkuru skaitli var izteikt ar logaritmu. Piemēram, 100 ir 102, bet 23 ir 101,36173. Vēl nozīmīgāks bija fakts, ka logaritms no divu skaitļu reizinājuma ir šo skaitļu logaritmu summa. Šī logaritmu īpašība ļāva sarežģīto reizināšanas operāciju aizstāt ar vienkāršo divu skaitļu saskaitīšanas operāciju. Nepera tabulas, darbs ar kurām prasīja daudz laika, vēlāk tika “iedzīvinātas” ērtākā ierīcē – logaritmiskajos lineālos. Tie tika izgudroti 1620. gadu beigās. Nozīmīgas bija arī Nepera 1617. gadā izveidotās skaitāmās nūjiņas ar kuru palīdzību varēja veikt reizināšanu.Pirmās mehāniskās rēķinmašīnas radās nedaudz vēlāk. 1642. gadā Blēzs Paskāls 19 gadu vecumā izveidoja summēšanas un atņemšanas mašīnu “Paskalīnu”. Strādājot ar “Paskalīnu”, saskaitāmie lielumi tika ievadīti atbilstoši pagriežot ritenīšus. Katrs ritenītis ar atzīmēm uz tā no 0 līdz 9 atbilda vienai skaitļa desmitnieka kārtai – vieniniekiem, desmitiem, simtiem utt. Pārpalikumu virs 9 ritenītis “pārnesa”, veicot vienu pilnu apgriezienu un pārbīdot pa kreisi atrodošos nākošo ritenīti par vienu vienību uz priekšu.Atšķirībā no abaka aritmētiskajai mašīnai ciparu priekšmetiskā attēlojuma vietā jau tika piedāvāts to atspoguļojums ass pagrieziena leņķa veidā. Aritmētisko operāciju veikšanai Paskāls nomainīja akmentiņu pārvietošanu ar ritenīša ass rotācijas kustību, tā kā viņa mašīnā skaitļu saskaitīšanu aizstāja ar skaitļiem proporcionālu leņķu saskaitīšanu. Paskāla izgudrotais saistīto ritenīšu princips bija vēl nākošo triju gadsimtu skaitļojamo mašīnu pamatā. Paskāla mašīnas pirmais strādājošais modelis izveidots 1642. gadā, bet tā autoru tas neapmierināja. Tika uzbūvēti ap 50 dažādi modeļi, eksperimentējot ne tikai ar materiālu, bet arī ar mašīnas detaļu formām – no taisniem stieņiem, no līkiem, no ķēdēm, no koncentriskiem zobratiem, no ekscentriem; daži kustējās taisnā līnijā, citi pa apli… 1645. gadā Paskāla dēvētā aritmētiskā mašīna bija gatava. Citi šo mašīnu sauca par Paskāla ratu.