Lielvārdes josta

Dabā viss mainās un atrodas mūžīgā ritējumā. Vieni piedzimst, citi nomirst, bet nekas nepazūd. Arī mūsu domas, prieks, dusmas un izteiktie vārdi paliek, tāpat kā darbi.

Vērojot Dziesmu svētkos lielajā Daugavas stadionā brīnišķīgos deju rakstus, jūtam mūsu tautas senatnes starojumu, to “liku bēdu zem akmeņa”, jūtam un redzam mūsu tautastērpu košumu un senču domas spēku.

Tautastērps cilvēku rotā, sargā no ļaunā un ceļ pašapziņu .No Latvijas novadu tērpiem sevišķi izceļas Lielvārdes tautastērps. To izgatavot varēja tikai īpaši prasmīgas un pacietīgas darinātājas, jo sm

m
malkais, sarežģītais raksts jostās, blūzēs, vainagos un cepurēs (aubēs) prasīja īpašu māku. Ar rakstu zīmēm sevišķi bagāta ir LIELVĀRDES JOSTA.

Stāsta, ka līgavas šīs jostas auda arī nākamajam vīram – šaurākās darbam, platākās goda reizei.

Lai darbā sieviete vai vīrietis “nepārrautos”, tad josta aptīta ap vidu kārtu pie kārtas divu plaukstu platumā. Jostas viens gals palikts zem pirmās kārtas, otrs, pēc notīšanas izvilkts apjozumam cauri, brīvi karājas uz leju.

Latviešu ģeometriskās zīmes tērpos liek domāt par to, kur tām ir sākums. Izrādās, ka tādas zī
ī
īmes kā latviešiem ir sastopamas arī citur pasaulē. Daudzkārt sakrīt pat to simboliskā nozīme.

Vēstures notikumu ritējumā ir bijuši gan tautu garīgā pacēluma, gan postoša pagrimuma periodi. Daži zinātnieki pierāda, ka tajā laikā, kad sabiedrība aizraujas ar miesīgu kārdinājumu apmierināšanu, sākas sa
a
abrukums, pēc kura rodas garīgās atkopšanās jeb dvēseles un domas pilnveidošanās laiks. Tad rodas cilvēki – filozofi, kuri skaidro dzīves norises. Katrā pasaules daļā ir radies savs skaidrojums. Latviešu raksti atšķiras ar to, ka arī mitoloģisko tēlu apzīmēšanai ir izmantota ģeometriskā zīme.

Jēkabs Bīne trīsdesmitajos gados raksta, ka āriešu tautām ir bijuši divējādi raksti – rūnu raksti (burti) un rotājošie – ornamenti, kuriem ir liela līdzība ar grieķu, indusu un senprūšu zīmēm.

Pēc okupācijas Latvijā (40. – 50. gados) apsīka ornamentikas pētniecība, kas atkal atsākās septiņdesmitajos un sevišķi astoņdesmitajos gados pēc Teņa Vinta un Anša Epnera filmas “Lielvārdes josta” parādīšanās.

Lielvārdes josta tika nosaukta par likteņgrāmatu, vēstuli no kosmosa, vēstuli no senatnes. Tas mudināja dziļāk ielūkoties rakstos.

Andreja Pumpura muzejā, skatīdamies Lielvārdes jostā, daudzi jautā, kā to vai citu zīmi sa
a
auc, lūdz, lai jostu “izlasa”, lai paskaidro, kā raksti veido informāciju. To ir grūti izdarīt.

Leave a Comment