Mana skola pilī
Šobrīd baltu sniega mici pār acīm uzvilkusi, mana skola stāv, sniegā iesnigusi. Mana skola! Skola, kas ir pilī. Jā, tās es drīkstu teikt – mana skola, jo es to jūtu kā savu. Man patīk, jo manas otrās mājas ir pilī.
Izejot cauri senlaicīgiem vārtiem, es ieraugu greznu pili. Kā slaidas meitenes acis mirdz manas skolas logi, lieli un plaši rīta krēslā, tie izstaro divtik gaismas. Aiz aizkariem redzamas ēnas. Es varu tikai minēt, vai tās ir grāfu, baronu vai skolēnu. Nē, skat! Uz vienu acumirkli logā pavīdēja baronese ar savu stalto augumu, bet tas tikai malds. Jau aizsenis te nav sastopams neviens barons, ir tikai skolas nerimstošā plūsma, skolēnu kņada un burzma. No seniem laikiem ir saglabājusies tikai pils ar savu būtību un dvēseli, nezaudējot gadsimtu elpu, tā stāv stipra un droša, senlaiku vārtu un sirma parka ieskauta. Nespēju iedomāties labāku atpūtu pēc mācībām kā pastaigu pa parku.
Man patīk lēnas un mierīgas pastaigas laikā vērot savu skolu un apbrīnot tās varenību un skaistumu. Skatīties, kā uz stipriem pamatiem stāv stipra un varena celtne. Maldinošs var būt pirmais priekšstats, ka tā ir trausla un neaizsargāta. Gadsimtu vēji ir to norūdījuši. Skola ir kā māte, klusas un skaista, bet audzināšanā stingra un prasīga. Naktī skola iegrimst snaudā, bet varbūt tā tikai domā? Kad tuvojas vasara, tā kļūst skumja un domīga, jo uz brīdi sastings skolas dvēsele, pieklust skolas skanīgā balss.
Kā pavasara strautiņš katrs skolēns ietek savā klasē. Lielākas un mazākas rociņas cilājas. Skolēnu skaita ziņā klases nav lielas, bet tāpēc divtik draudzīgas. Telpas mājīgas, skolotāji atsaucīgi. Klusas un mierīga ir skolas dzīve.
Iekšējās telpas veido skolas dvēseli. Varenas kāpnes ved no stāva uz stāvu un pagrabā. Pagrabs visvairāk ir saglabājis savu senlaicīgi skurbinošo elpu. Atrodoties pagrabā, pārņem sajūta, ka apstājas laiks. Šķiet – vēl vakar pa pagraba slepenajām ejām ritēja un dārdēja karietes riteņi un zirgu pakavi. Šķiet, teju, teju manā priekšā iznirs kāds cilvēks no pagātnes. Vērojot pagraba griestus, var tikai apbrīnot cilvēku roku meistarību, kas veidojušas šo brīnišķo ēku. Jā, tieši tā – veidojuši. Uzcelt, tas nav tik sarežģīti, bet grūti ir to veidot un ielikt tajā savu dvēseli. Dvēsele, kas nezūd pat pēc pārvērtībām un laika pieskāriena, tādējādi savijas pagātne ar mūsdienu nerimstošo kustību. Lūk, pirmā stāva plašais vestibils. Šī telpa ir saglabājusi seno grāciju. Ar senlaicīgām akmens flīzēm klāta un lustras gaismas pielieta grīda. Šis skats rada svinīgu noskaņu. Šķiet, kuru katru brīdi sāksies balle, balle pilī. Bet tas tā nav. Ir tikai ikdienas steiga un skolēnu norūpējušās sejas pirms kārtējās skolas dienas. Balstoties pret lielām, stingrām margām, plašas kāpnes ved augšup. Kas mūs sagaida tur? Arī šeit ir vestibils, klāts nu jau ar tumšbrūnu koka grīdu, kas, neskaitāmu pēdu mīta, vietām ir pabalējusi kā pavasara strauta izskalots krasts. Liela lustra izgaismo arī šo telpu, bet šie stari nesilda, tikai izstaro aukstu elektrisko gaismu. Nez kā grāfi izgaismoja šo vestibilu? Noteikti ar daudzām svecēm, kas izgaismoja telpu un sildīja sirdis. Liesmu zaķīši pielēja telpu. Kristāla pērlīšu varavīksnes atstarojās uz sienām kā netverami gaistošs zvaigžņu lietus. Pēc manām domām, krāšņi, mājīgi un svinīgi izskatījās šī telpa. Šodien tā ir gaiši izkrāsota. Arī šodien te izskatījās svinīgi, šī telpa katru mīļu brīdi uzrunā, katru ciemiņu pieņemot kā mājās.
Pārējās telpas otrajā stāvā ir zaudējušas senatnīgumu, tās ir kļuvušas par klasēm. Izņemot bioloģijas kabinetu. Tas ir tāpēc, ka tam ir sešstūra forma, patiesībā šī telpa senāk bija daudz lielāka. Tā tika piemērota skolas vajadzībām. Klases vidū ir kolonna, kas balsta smagnējos griestus un trešo stāvu, kas ir piebūvēts tieši skolas pastāvēšanas laikā. Šis stāvs ir veiksmīgi saplūdis ar pārējo ēku un tās pamatiem.
Pirmā stāva telpas (ēdamzāle, virtuve, aktu zāle, sporta zāle un mūzikas kabinets) ir saglabājušas iepriekšējo gadsimtu šarmu. Ar augstiem griestiem un plašiem logiem. Šīs telpas nav pārcietušas izmaiņu un jauninājumu pieskārienus. Šīs telpas atdzīvina pils ārienes būtību un rosina aizsapņoties par seniem laikiem.
Rudenīga zelta lapu pieliets, sniega aizputināts vai pavasara lietus atveldzēts ceļš ved uz skolu. Caur senajiem vārtiem sākas manas un citu skolēnu skolas gaitas. Un esmu priecīga, ka manas skolas līkločainās gaitas iet cauri skolai, skolai, kas ir pilī, tādēļ es ar lepnumu varu teikt: „Mana skola ir pilī!”
Zane Malāne, Bebrenes vidusskola. Skolotāja Aija Rubļevska.
Mana skola pilī
Kas tā bija lēmis un pirmos akmeņus cēlis,
Lai tieši te tu celtos, pils!
Es gribētu rakties rakstos
Lai pareizās atbildes rastos
Uz jautājumiem – kā bija,
Kad barons te valdīja?
Es gribētu noberzt tās krāsa,
Kas gadu gadiem virsū klātas.
No kāpņu margām, no sienām, griestiem,
Lai stāsta tie savu stāstu
Par kādu pils spoku vai lāstu.
Es gribētu sajust pils garu,
Kurš, man liekas,
Pils pagrabā mājo.
Jā, ar pagrabu es sāktu
Vākt ziņas par skolu, kur mācos.
Dīvainas sajūtas pārņem,
Raugoties augšā uz velvēm,
Kas par varenu meistara darbu!
Gan zinās šīs ķieģeļu grēdas
Saimnieku priekus un bēdas.
Vai pēc pils daudzi tīkoja?
Cik daudz mīklu, tu, pils, glabā?
Daudz jautājumu – zinu,
Bet sliktāk, ja vienaldzīga es būtu
Un neteiktu, ko jūtu.
Tāpēc, lai pareizās atbildes rastos!
Un cits stāsts sāktos
„Es pilī mācos.”