Biogrāfija.
Ludvigs van Bēthovens dzimis 1770.gadā, nelielā vācu pilsētiņā Bonnā. Precīzs viņa dzimšanas datums nav zināms. Tajos laikos nebija pieņemts pierakstīt datumu jaundzimušajiem no „trešās kārtas”. Saglabājies tikai ieraksts Bonnas Sv. Remigijai katoļu baznīcas grāmatā, ka Ludvigs van Bēthovens Kristīts 1770. gada 17. decembrī. No tā var secināt, ka viņš dzimis 15 .- 16. decembrī, jo tajos laikos jaundzimušos kristīja 1-2 dienas pēc dzimšanas.
Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Bēthovena bērnība ir pilna dažādu traģisku, bet tomēr arī jauku un patīkamu atmiņu. Galvenā problēma ir godkārīgais tēvs alkoholiķis, kurš dusmu uzplūdos varēja būt ļoti ass pret savu bērnu. Tomēr mātes mīlestība bija kā atspaids šajos grūtajos brīžos. Tēvs mācīja savam dēlam mūziku , taču viņš bija nepieredzējis pedagogs, neiejūtīgs mūziķis, neatsaucīgs, reizēm pat cietsirdīgs. (Mazā Mocarta slava nedeva viņam mieru). Vispirms tēvs mācīja viņam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi mūziķi iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ērģeles un altu.
Astoņu gadu vecumā mazais Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnes un citās Vācijas pilsētās. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ, desmit gadu vecumā, izņēma viņu arī no skolas. Trūkuma un nedienu novārdzināta saslima Ludviga māte. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. 1782. gadā Ludvigs van Bēthovens sastop tā laika lielisku komponistu, pedagogu un ērģelnieku Kristiānu Nēfi, kurš izprot zēna savdabīgo talantu. Tieši Nēfe iepazīstināja ar J.S.Baha, F.E.Baha, G.F.Hendeļa, J.Haidna un V.A.Mocarta labākajiem skaņdarbiem. Tā likdams stingrus pamatus Bēthovena jaunrades attīstībai. Skolotājs palīdzēja arī iespiest pirmos skaņdarbus. Paklausīdams Nēfes padomam, jauneklis daudz lasīja, mācījās svešvalodas (latīņu, franču, itāļu). Trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļūst par galma mūziķi, viņš spēlē čembalo.1787.gadā Ludvigs van Bēthovens devās uz Vīni. Lai sastaptos ar Mocartu un uzklausītu viņa padomus. Bēthovens spēlēja savus skaņdarbus un improvizēja. Mocarts bija pārsteigts par jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi, par neparasto – bangojošo, brāzmaino atskaņojumu veidu. Pievērsdamies klātesošajiem, Mocarts izsaucās: “Ievērojiet viņu! Viņš vēl liks par sevi runāt!”
Nomira Bēthovena māte un viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu.
1789. gadā norisinājās Francijas revolūcija, tika pasludināta brīvība, vienlīdzība, visu cilvēku brālība. Pret karaļa varu bija sacēlusies tauta, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Šiem ideāliem viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tikšanās ar Haidnu , kurš brauca cauri Bonnai, nostiprināja lēmumu doties uz Vīni, lai mācītos pie izcilā komponista. 1792.gadā 22 gadus vecais komponists ieradās Vīnē, kur nodzīvoja līdz pat mūža galam. Tanī laikā Vīne bija viens no lielākajiem mūzikas centriem ne tikai Austrijā, bet visā Eiropā. Turp devās tā laika labākie komponisti. Uz Vīnes teātra skatuves tika uzvestas operas, koncertos skanēja simfoniskie un kamermūzikas skaņdarbi. Savā starpā sacentās atskaņotājmākslinieki virtuozi. Šeit dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. Vīnes ielās un laukumos spēlēja tautas muzikanti.
Bēthovena vārds drīz vien kļuva pazīstams. Vispirms viņš Vīni iekaroja kā pianists. Vīniešus pārsteidza jaunā mūziķa vētrainās improvizācijas, viņa fantāzijas bagātība. Bēthovens sāka spēlēt uz tolaik jaunā instrumenta – klavierēm. Jaunais virtuozs, pilnībā pārvaldot savas mākslas tehniku, savaldzināja klausītājus, izvirzīdamies tālu priekšā visiem tā laika pianistiem.
Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekšstatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktas uzacis un cieši sakniebtās lūpas, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Ludviga van Bēthovena ģēnijs ļoti atšķīrās no Mocarta ģēnija. Mocarts bija brīnumbērns, Dieva dāvana, turpretī Bēthovens – bakurētainais “spaniols”, atstumtais vientuļnieks, kas dusmīgs uz visu pasauli. Van Bēthovena ģēnijs bija dēmons, bet Mocarta – eņģelis. Nereti Bēthovens bija ass pret bagātajiem augstmaņiem. Vienā no Bēthovena vēstulēm ir šādi vārdi: “Firstu ir un būs tūkstošiem. Bet Bēthovens ir tikai viens.” Reiz, spēlējot koncertā, viņa dzirde uz mirkli pazūd – Bēthovens nespēj saprast, kādēļ tā notiek, un viņu pārņem izmisums Tomēr tieši pateicoties savai īpatnējajai dzirdei Ludvigs van Bēthovens uztvēra apkārtējās pasaules melodijas un skaņas un vēlāk tās izmantoja savā mūzikā.. 25 gadu vecumā Ludvigs saprot, ka neizturamajām galvassāpēm, kas viņam ik pa laikam uznāk, ir sakars ar ausīm. Vēlāk Bēthovens pazaudē dzirdi, kas viņam kā mūziķim ir ļoti smags trieciens.
Smagās slimības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts.. Neatlaidīgā ārstēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthovenu pārņēma izmisums, viņš bija gatavs šķirties no dzīves, tomēr mīlestība pret mūziku, doma, ka viņš spēj ļaudīm sagādāt prieku, izglāba viņu no traģiskās nāves.
Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva 1802.gads. Turpmākie desmit gadi komponista dzīvē bija visražīgākie. Bēthovons kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē. Tika izdoti viņa skaņdarbi. Komponists turpināja pilnveidot savu meistarību. Bēthovens bija cerību enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Bēthovens savā mūžā bija mīlējis tikai vienu sievieti, ar kuru viņam tā arī nebija lemts būt kopā, lai gan mīlestība bija abpusēja. Grāfiene Terēze Brunsvika tā arī nekļuva par viņa sievu. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta.
Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā. Savu slikto dzirdi apkarot Bēthovens centās ar dažādu klausāmo caurulīšu palīdzību, bet efekts bija visai apšaubāms. Viņa draugiem tās vajadzēja lietot ar vislielāko piesardzību, lai nepārkairinātu komponista dzirdi, kas bija galīgi sabojāta elektriskā vibrācijas aparāta neveiksmīgās lietošanas dēļ.
“Sarunu burtnīcas” komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem.
Pēc sava brāļa Kārļa nāves viņš pieņēma audzināšanā viņa dēlu mazo Kārli; arī šis pasākums prasīja daudz laika un pūļu. Pieņemdams Kārli, Bēthovens bija cerējis atvieglot savu vientulību, bet ieguva gandrīz ienaidnieku. Zēns bija tukšs un vieglprātīgs, arī liels liekulis un tādējādi sagādāja Bēthovenam ne mazums raižu.
Ludviga van Bēthonvena darbi ne vienmēr bijuši tik populāri un slaveni kā šodien. Viņa pirmo darbu, kurā viņš bija ielicis visu savu dvēseli – klavieru trio do minorā – noliedza pat vienmēr iejūtīgais Haidns.
1824.gadā radās “Svinīgā mesa” – garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tūlīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums – 9.simfonija . Komponists orķestrim papildus pievienoja solistus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera odas “Priekam”:
“Līksme, dievu kvēle skaistā, Elizejas saules stars.”
Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienotie, tiekties pēc laimes un prieka.
Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un, kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast. Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nierēm. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas vairs nelīdzēja. Arī kurlums, acu, kuņģa un aknu slimības lika 50 gadus vecajam Bēthovenam izskatīties pēc veca vīra par spīti vēl jo projām staltajai stājai. Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kāda lieta, kas to padarīja gaišāku – viņa popularitāte bija augusi. Dižais komponists mira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņš mirst 1827. gada 26. martā Vīnē, 57 gadu vecumā. Viņu pēdēja gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis, pārvērsts muzejā.
Darbi.
• 9 simfonijas
• 12 uvertīras
• 5 koncerti ar klavierēm
• koncerts vijolei ar orķestri
• 16 stīgu kvarteti
• 6 trio (dažādiem sastāviem)
• 32 sonātes klavierēm
• 10 sonātes vijolei un klavierēm
• 5 sonātes čellam un klavierēm
• 32 variācijas
• bagatelles, rondo, ekosēzes, menueti un citi skaņdarbi klavierēm (ap 60)
• Opera “Fidelio”
• “Svinīgā mesa”
• Tautasdziesmu apdares (skotu, īru, velsiešu), ap 40 dziesmu ar autoru vārdiem
Vispazīstamākie darbi ir 5. simfonija, 9. simfonija, kā arī klavieru skaņdarbi „Elīzei” un „Mēnesnīcas sonāte”
Eiropas Savienības himnā izmantots Bēthovena 9. simfonijas koris „Oda priekam”.
Ludvigs van Bēthovens
Biogrāfija.
Ludvigs van Bēthovens dzimis 1770.gadā, nelielā vācu pilsētiņā Bonnā. Precīzs viņa dzimšanas datums nav zināms. Tajos laikos nebija pieņemts pierakstīt datumu jaundzimušajiem no „trešās kārtas”. Saglabājies tikai ieraksts Bonnas Sv. Remigijai katoļu baznīcas grāmatā, ka Ludvigs van Bēthovens Kristīts 1770. gada 17. decembrī. No tā var secināt, ka viņš dzimis 15 .- 16. decembrī, jo tajos laikos jaundzimušos kristīja 1-2 dienas pēc dzimšanas.
Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Bēthovena bērnība ir pilna dažādu traģisku, bet tomēr arī jauku un patīkamu atmiņu. Galvenā problēma ir godkārīgais tēvs alkoholiķis, kurš dusmu uzplūdos varēja būt ļoti ass pret savu bērnu. Tomēr mātes mīlestība bija kā atspaids šajos grūtajos brīžos. Tēvs mācīja savam dēlam mūziku , taču viņš bija nepieredzējis pedagogs, neiejūtīgs mūziķis, neatsaucīgs, reizēm pat cietsirdīgs. (Mazā Mocarta slava nedeva viņam mieru). Vispirms tēvs mācīja viņam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi mūziķi iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ērģeles un altu.
Astoņu gadu vecumā mazais Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnes un citās Vācijas pilsētās. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ, desmit gadu vecumā, izņēma viņu arī no skolas. Trūkuma un nedienu novārdzināta saslima Ludviga māte. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. 1782. gadā Ludvigs van Bēthovens sastop tā laika lielisku komponistu, pedagogu un ērģelnieku Kristiānu Nēfi, kurš izprot zēna savdabīgo talantu. Tieši Nēfe iepazīstināja ar J.S.Baha, F.E.Baha, G.F.Hendeļa, J.Haidna un V.A.Mocarta labākajiem skaņdarbiem. Tā likdams stingrus pamatus Bēthovena jaunrades attīstībai. Skolotājs palīdzēja arī iespiest pirmos skaņdarbus. Paklausīdams Nēfes padomam, jauneklis daudz lasīja, mācījās svešvalodas (latīņu, franču, itāļu). Trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļūst par galma mūziķi, viņš spēlē čembalo.1787.gadā Ludvigs van Bēthovens devās uz Vīni. Lai sastaptos ar Mocartu un uzklausītu viņa padomus. Bēthovens spēlēja savus skaņdarbus un improvizēja. Mocarts bija pārsteigts par jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi, par neparasto – bangojošo, brāzmaino atskaņojumu veidu. Pievērsdamies klātesošajiem, Mocarts izsaucās: “Ievērojiet viņu! Viņš vēl liks par sevi runāt!”
Nomira Bēthovena māte un viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu.
1789. gadā norisinājās Francijas revolūcija, tika pasludināta brīvība, vienlīdzība, visu cilvēku brālība. Pret karaļa varu bija sacēlusies tauta, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Šiem ideāliem viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tikšanās ar Haidnu , kurš brauca cauri Bonnai, nostiprināja lēmumu doties uz Vīni, lai mācītos pie izcilā komponista. 1792.gadā 22 gadus vecais komponists ieradās Vīnē, kur nodzīvoja līdz pat mūža galam. Tanī laikā Vīne bija viens no lielākajiem mūzikas centriem ne tikai Austrijā, bet visā Eiropā. Turp devās tā laika labākie komponisti. Uz Vīnes teātra skatuves tika uzvestas operas, koncertos skanēja simfoniskie un kamermūzikas skaņdarbi. Savā starpā sacentās atskaņotājmākslinieki virtuozi. Šeit dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. Vīnes ielās un laukumos spēlēja tautas muzikanti.
Bēthovena vārds drīz vien kļuva pazīstams. Vispirms viņš Vīni iekaroja kā pianists. Vīniešus pārsteidza jaunā mūziķa vētrainās improvizācijas, viņa fantāzijas bagātība. Bēthovens sāka spēlēt uz tolaik jaunā instrumenta – klavierēm. Jaunais virtuozs, pilnībā pārvaldot savas mākslas tehniku, savaldzināja klausītājus, izvirzīdamies tālu priekšā visiem tā laika pianistiem.
Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekšstatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktas uzacis un cieši sakniebtās lūpas, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Ludviga van Bēthovena ģēnijs ļoti atšķīrās no Mocarta ģēnija. Mocarts bija brīnumbērns, Dieva dāvana, turpretī Bēthovens – bakurētainais “spaniols”, atstumtais vientuļnieks, kas dusmīgs uz visu pasauli. Van Bēthovena ģēnijs bija dēmons, bet Mocarta – eņģelis. Nereti Bēthovens bija ass pret bagātajiem augstmaņiem. Vienā no Bēthovena vēstulēm ir šādi vārdi: “Firstu ir un būs tūkstošiem. Bet Bēthovens ir tikai viens.” Reiz, spēlējot koncertā, viņa dzirde uz mirkli pazūd – Bēthovens nespēj saprast, kādēļ tā notiek, un viņu pārņem izmisums Tomēr tieši pateicoties savai īpatnējajai dzirdei Ludvigs van Bēthovens uztvēra apkārtējās pasaules melodijas un skaņas un vēlāk tās izmantoja savā mūzikā.. 25 gadu vecumā Ludvigs saprot, ka neizturamajām galvassāpēm, kas viņam ik pa laikam uznāk, ir sakars ar ausīm. Vēlāk Bēthovens pazaudē dzirdi, kas viņam kā mūziķim ir ļoti smags trieciens.
Smagās slimības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts.. Neatlaidīgā ārstēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthovenu pārņēma izmisums, viņš bija gatavs šķirties no dzīves, tomēr mīlestība pret mūziku, doma, ka viņš spēj ļaudīm sagādāt prieku, izglāba viņu no traģiskās nāves.
Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva 1802.gads. Turpmākie desmit gadi komponista dzīvē bija visražīgākie. Bēthovons kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē. Tika izdoti viņa skaņdarbi. Komponists turpināja pilnveidot savu meistarību. Bēthovens bija cerību enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Bēthovens savā mūžā bija mīlējis tikai vienu sievieti, ar kuru viņam tā arī nebija lemts būt kopā, lai gan mīlestība bija abpusēja. Grāfiene Terēze Brunsvika tā arī nekļuva par viņa sievu. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta.
Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā. Savu slikto dzirdi apkarot Bēthovens centās ar dažādu klausāmo caurulīšu palīdzību, bet efekts bija visai apšaubāms. Viņa draugiem tās vajadzēja lietot ar vislielāko piesardzību, lai nepārkairinātu komponista dzirdi, kas bija galīgi sabojāta elektriskā vibrācijas aparāta neveiksmīgās lietošanas dēļ.
“Sarunu burtnīcas” komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem.
Pēc sava brāļa Kārļa nāves viņš pieņēma audzināšanā viņa dēlu mazo Kārli; arī šis pasākums prasīja daudz laika un pūļu. Pieņemdams Kārli, Bēthovens bija cerējis atvieglot savu vientulību, bet ieguva gandrīz ienaidnieku. Zēns bija tukšs un vieglprātīgs, arī liels liekulis un tādējādi sagādāja Bēthovenam ne mazums raižu.
Ludviga van Bēthonvena darbi ne vienmēr bijuši tik populāri un slaveni kā šodien. Viņa pirmo darbu, kurā viņš bija ielicis visu savu dvēseli – klavieru trio do minorā – noliedza pat vienmēr iejūtīgais Haidns.
1824.gadā radās “Svinīgā mesa” – garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tūlīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums – 9.simfonija . Komponists orķestrim papildus pievienoja solistus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera odas “Priekam”:
“Līksme, dievu kvēle skaistā, Elizejas saules stars.”
Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienotie, tiekties pēc laimes un prieka.
Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un, kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast. Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nierēm. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas vairs nelīdzēja. Arī kurlums, acu, kuņģa un aknu slimības lika 50 gadus vecajam Bēthovenam izskatīties pēc veca vīra par spīti vēl jo projām staltajai stājai. Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kāda lieta, kas to padarīja gaišāku – viņa popularitāte bija augusi. Dižais komponists mira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņš mirst 1827. gada 26. martā Vīnē, 57 gadu vecumā. Viņu pēdēja gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis, pārvērsts muzejā.
Darbi.
• 9 simfonijas
• 12 uvertīras
• 5 koncerti ar klavierēm
• koncerts vijolei ar orķestri
• 16 stīgu kvarteti
• 6 trio (dažādiem sastāviem)
• 32 sonātes klavierēm
• 10 sonātes vijolei un klavierēm
• 5 sonātes čellam un klavierēm
• 32 variācijas
• bagatelles, rondo, ekosēzes, menueti un citi skaņdarbi klavierēm (ap 60)
• Opera “Fidelio”
• “Svinīgā mesa”
• Tautasdziesmu apdares (skotu, īru, velsiešu), ap 40 dziesmu ar autoru vārdiem
Vispazīstamākie darbi ir 5. simfonija, 9. simfonija, kā arī klavieru skaņdarbi „Elīzei” un „Mēnesnīcas sonāte”
Eiropas Savienības himnā izmantots Bēthovena 9. simfonijas koris „Oda priekam”.
Ludvigs van Bēthovens