KULTŪRA LATVIJĀ II PASAULES KARA LAIKĀ
Laikā no 1940. gada līdz 1945. gadam pār Latviju pāri brāzās kara viesuļi. Divas ietekmīgas lielvalstis viena pēc otras cīnījās par savu varu Latvijas teritorijā. Laikā no 1940. gada līdz 1941. gadam Latvija atradās PSRS okupācijas varā, bet jau 1941. gada 22. jūnijā savu karadarbību Latvijas teritorijā uzsāka Vācija. Hitleriskās okupācijas režīms Latvijā ilga līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 9. maijā.
Varētu likties, ka okupāciju laikā Latvijā nevarēja būt nekāda darbīga rosīšanās mākslas un literatūras pasaulē, tomēr latviešu mākslinieku radošais gars nebija salauzts. Par spīti Baigā gada (1941) inteliģences un kultūras darbinieku izvešanas šausmām, par spīti vācu okupantu centībai noniecināt un likt aizmirst latviešu kultūru, Latvijas mākslinieki turpināja savu radošo darbību. Darbojās daudzi ievērojami rakstnieki, rosīgi tika rīkotas tēlotājas mākslas izstādes, radās augstvērtīgi skaņdarbi. Labi apmeklētas bija teātru un koncertu izrādes, aktīvi darbojās grāmatu izdevniecības. Neraugoties uz 1941. gada represiju cirstajām smagajām brūcēm, latviešu rakstnieku un mākslinieku saime kvalitatīvi vēl bija ļoti spēcīga un vienkopus, kas gan nebija vairs uz ilgu laiku. Karam beidzoties, mūsu rakstnieku un mākslinieku rindas katastrofāli saplaka, daudzi no visspēcīgākajiem literātiem, skaņražiem un gleznotājiem, baidoties no Baigā gada atkārtojuma, devās emigrācijā.
Izglītība. Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas krievu okupācijas laikā 1940. gadā viskrasākās pārmaiņas skāra tieši izglītības sistēmu, izmainot to pašos pamatos. Skolās aizliedza mācīt ticības mācību, bet Latvijas Universitātē slēdza abas teoloģijas fakultātes. Latvijas vēstures vietā sāka mācīt Padomju Savienības vēsturi. Pamatskolā jau no trešās klases sāka mācīt krievu valodu, tāpat aizliedza izmantot daudzas iepriekšējo gadu mācību grāmatas, bet jaunās pārtulkoja no krievu valodas. Jaunā valdība slēdza privātās un baznīcas skolas, aizliedza skautu, gaidu un mazpulku, bet augstskolās – studentu organizācijas. To vietā izveidoja pionieru un komjauniešu organizācijas, kuru uzdevums bija izveidot nākamos komunistus. Daudzās mācību iestādēs no darba atlaida nacionāli noskaņotus skolotājus un direktorus.
Pēc gada, vācu okupācijas laikā atkal mainījās mācību plāni, no darba tika atlaisti jaunajai varai nevēlami skolotāji. Skolās atjaunoja ticības mācības pasniegšanu, Universitātē darbu atsāka teoloģijas fakultātes. Mācību iestādēs krievu valodu nomainīja vācu valoda, pastiprināti mācīja Vācijas vēsturi un ģeogrāfiju.
Vācu okupācijas laika kara apstākļos skolēnu skaits samazinājās, tas izskaidrojams ar vecāko klašu skolēnu izmantošanu nocietinājumu būvēs vai pat iesaukšanu vācu armijas izpalīgos. Daudzu skolu ēkas un telpas piesavinājās karaspēka daļas un kara slimnīcas.
Tēlotājā mākslā, neskatoties uz okupāciju laika grūtībām, īpaši uz materiālu trūkumu, strādāts tika diezgan aktīvi. Kaut gan Mākslas akadēmijas ēku savām vajadzībām bija okupējušas vācu karaspēka daļas un jaunas telpas ierādītas netika, pedagogi savu darbu nepārtrauca – darbnīcas izvietoja pa citām ēkām vai to vadītāju dzīvokļos. Pedagogi, neskatoties ne uz kādām grūtībām, turpināja pašaizliedzīgi darboties jaunās paaudzes sagatavošanā. Tie bija gandrīz visi latviešu mākslas lielākie dižgari: Kārlis Miesnieks, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns.
Lai gan mākslinieki darbojās diezgan radoši, darbos tomēr jautās kaut kāds salkanums, viduvējība. Var jau būt, ka pārmetumi izskan nevietā, jo laikmets visam, arī mākslai, uzliek savu zīmogu, un okupācija to neapšaubāmi darīja – pastāvēja taču noteikta prasība, ko un kā būtu vēlams attēlot un cildināt. Tikai tas ne vienmēr likās pieņemami, un, vai gan mākslinieku var piespiest radīt kaut ko tādu, par ko tas nav pārliecināts? Tāpēc mākslas darbos bija vērojama kavēšanās pagātnē, dabā. Un tomēr, neskatoties uz visām problēmām un valdošo neziņu par rītdienu, mākslas darbu kopējais profesionālais līmenis, kā allaž, bija teicams. Darbi gleznoti virtuozi, ar spīdoši parādītu triepienu rotaļu, bagātu un elegantu virsmas apdari. Šajā laikā dominēja liels ainavu un kluso dabu pārsvars salīdzinājumā ar portretu un figurālo žanru. Interesanti, ka arī gleznu noformējums mainījās līdzi laikam, modē nāca masīvi, pēc iespējas greznāk ornamentēti gleznu rāmji, kas gandrīz pilnībā nomāca gleznu.
Vācu okupācijas laikā visplašāk pārstāvēta glezniecība, tomēr arī grafiķu darbība ir vērā ņemama. Plaša grafikas izstāde notika 1943. gadā, kurā piedalījās 10 mākslinieki, to vidū S. Vidbergs, N. Puzirevskis, A. Junkers, J. Plēpis. Māksliniekus joprojām saistīja kokgrebums. A. Junkers apspēlēja Rīgas nomales, Latvijas mazpilsētas un zvejniekciemu ainavas. J. Plēpja smalko, vijīgo līnijas valodu, viņa dabas izjūtu visspilgtāk var izjust grāmatu ilustrācijās, īpaši A. Kivi romānā “Septiņi brāļi”. O. Ābelītes tā laika izcilākais veikums bija ilustrācijas, rotājošo elementu, vāku un titullapu zīmējumi I. Leimanes romānam “Vilkaču mantiniece” un M. Servantesa “Parauga novelēm”.
Diemžēl šie postošie kara gadi arvien vairāk ietekmēja mākslas saturu, māksliniekiem zuda interese par apkārtējo dzīvi, laikmetu. Māksla sāka veidot it kā savu pasauli, izolēdamās no ikdienas un ārpasaules, kaut arī visapkārt risinājās laikmeta visdramatiskākie notikumi. Un tomēr šis laiks māksliniekus arī vienoja, bija vērojama savstarpēja saticība un miermīlība. Nebija vairs to ķildu un šķelšanās, kas notika 20. – 30. gados. Bet, jo tuvāk nāca kara beigas, jo grūtāk māksliniekiem bija izšķirties par turpmāko dzīves ceļu. Vienā lielā virpulī sagriezās gan staļiniskās represijas, gan vācu okupantu vardarbība, gan komunistiskās varas ideālisma uzstiepšana. Latviešu radošajai inteliģencei vairs nebija vietas savā zemē. 1944. gadā emigrācijā devās V. Purvītis, A. Annuss, V. Tone, L. Liberts, S. Vidbergs, A. Eglītis un daudzi, daudzi citi. Vai viņi domāja, ka pamet Dzimteni uz visiem laikiem? Šķiet, ka ne.
Arī literatūras pasaule okupāciju laikā neapstāja eksistēt, tā turpināja veldzēt pēc miera un romantiskas aizmiršanās izslāpušo lasītāju dvēseles, kaut nācās pārvarēt neskaitāmus aizliegumus un šķēršļus. Vācu okupācijas laikā pastāvēja stingra cenzūra, kas rūpīgi pārskatīja, vai izdodamajos materiālos nav kaut kas jauno valdību noliedzošs. Tomēr, lai cik neticami tas nebūtu, okupācijas gados tika izdots milzīgs skaits grāmatu, un jaunos izdevumus izpirka pāris nedēļu laikā. Iemesli šai literatūras popularitātei bija vairāki: pārtiku varēja dabūt tikai uz kartītēm, citas nepieciešamās preces tikpat kā nebija nopērkamas, tāpēc pietika naudas arī grāmatām. Tomēr galvenais, kas sekmēja literatūras popularitāti, bija tas, ka šajos smagajos kara apstākļos, kad bruka valstis, ģimenes un cilvēku dzīves, kad visapkārt bija juceklis un nedrošība, grāmatas sniedza ilūziju par mierīgu un laimīgu pasauli – bija patīkami atskatīties uz veco labo miera laika dzīvi. Tāpēc lielā skaitā atkārtoti izdeva jau neatkarīgās Latvijas laikā publicētos darbus. 1943. gadā vien tika izdotas 146 daiļliteratūras grāmatas, lielākā daļa, protams, bija atkārtoti izdevumi un tulkojumi. Tas šķiet neticami, tomēr jāzina, ka, neraugoties uz okupāciju un kara radītajiem smagajiem apstākļiem visās dzīves jomās, grāmatniecībā bija izveidojušies vislabvēlīgākie apstākļi romānistu darbam: bija dažādas izdevniecības, kas uzreiz iespieda katru uzrakstītu darbu, un bija plaša lasošā publika, kas šos darbus ar nepacietību gaidīja. Trijos okupācijas gados Rīgā tika izdoti apmēram 30 jauni romāni. Autoru vidū redzami jau labi pazīstami romānisti – Aīda Niedra, Jānis Sārts, Jānis Veselis, Kārlis Zariņš, Anšlavs Eglītis, pirmos romānus publicēja rakstnieki, kas līdz tam šajā žanrā nebija darbojušies, – Zenta Mauriņa, Ēriks Ādamsons, Elīna Zālīte, Hilda Vīka. Vēl jāmin Jānis Plaudis, Emīlija Prūsa, Jūlijs Vecozols, Voldemārs Dambergs, Elvīra Kociņa, Ilona Leimane.
Pašu rakstnieku stāvoklis šajā laikā bija diezgan traģisks. Vairāki pazīstami romānisti (Aleksandrs Grīns, Rihards Valdess, Kārlis Lapiņš u. c.) zuduši Baigā gada represijās.
Dzeja. 1941. – 1945. gadā latviešu dzejā turpinājās pēc Baigā gada pārrautās mākslinieciskās tradīcijas. 1940. – 1941. gadā iznāca tikai viens jauns dzejas krājums, bet laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam klajā nāca vairāk nekā trīsdesmit dzejas grāmatas. Iznākušo krājumu autoru vidū ir K. Skalbe, V. Eglītis, E. Stērste, J. Medenis, J. Grots, F. Gulbis, E. Ķezbere, V. Toma. Visa okupācijas laika dzeja ar savu saturisko ievirzi apliecināja, ka tā nav mākslinieciski vājš periods, bet gan neatkarīgās Latvijas dzejas tradīciju likumsakarīgs turpinājums. Līdz 1942. gada beigām dzejā aizliegta bija nacionālpatriotiskā (Dzimtenes mīlestību izsakošā) tematika. Tikai tad, kad sākās veiksmīgi Padomju Armijas uzbrukumi, hitleriskais režīms liekulīgi pieļāva nacionālpatriotisku dzejoļu publikācijas periodikā (avīzēs, žurnālos, rakstu krājumos) un grāmatās. Raksturīgākā okupācijas laika dzejas iezīme ir skatiens atpakaļ pagātnē vai arī skatiens mūžīgajā, absolūto vērtību saskatot mīlestībā, darbā, skaistumā, Dzimtenē.
Teātris. Valdību maiņas teātru dzīvi iespaidoja vairāk nekā tēlotāju mākslu. Padomju varas laikā latviešu autoru vietā arvien vairāk iestudēja krievu padomju autoru lugas. Nacionālais teātris tika pārdēvēts par LPSR Drāmas teātri, radošo darbību uzsāka Leļļu teātris.
Vācu okupācijas laikā tika slēgts iepriekšējā sezonā strādāt sākušais Jaunatnes teātris, sākotnēji tika likvidēts arī iepriekšējā sezonā par LPSR Drāmas teātri pārdēvētais Nacionālais teātris, tomēr to izdevās atkarot. 1942. gada janvārī teātris atsāka darbību kā Rīgas dramatiskais teātris.
Vācu okupācijas laikā savā viskrāšņākajā talanta plaukumā bija tā laika aktieru kopa: L. Bērziņa, J. Osis, E. Zīle, A. Mitrēvics, K. Veics, Ž. Katlaps un daudzi citi. Tāpēc teātros bija daudz labu un vērienīgu izrāžu, uzveicot visas okupāciju laika grūtības un neveiksmes.
Šajos okupācijas gados teātros plaši izrādīja latviešu un pasaules klasiku, iestudēja Raini un R. Blaumani, F. Šilleru un V. Šekspīru. Savus labākos dramatiskos darbus – “Nauda” un “Vara” radīja M. Zīverts. Drāmas laukā īpaši spoži sāka darboties A. Eglītis, vienas sezonas laikā apžilbinot skatītājus ar savām lugām “Kosma simfonija” un “Pa purna tiesu”. Teātra izrāžu pamats veidojās no dramatiskās literatūras, kas kā kultūras mantojuma svarīga sastāvdaļa būtu jāiepazīst katrai paaudzei: nacionālā dramaturģija, pasaules klasika. Lugās pārsvarā tika izcelts cilvēka skaistuma, lieluma, izturības vai uzņēmības apliecinājums, ticība pašu spēkiem, cerības uz nākotni.
Mūzika. Krievu okupācijas laikā izveidojās Komponistu savienība. Tolaik tapa lieli Jēkaba Mediņa un Jāņa Ivanova simfoniskās mūzikas darbi. Jānis Ozoliņš un Marģeris Zariņš pēc Padomju Savienības mūziķu parauga mēģināja radīt masu dziesmas.
Vācu okupācijas laikā muzikālus darbus turpināja rakstīt Jāzeps Vītols, Jānis Norvilis, Ādolfs Ābele, Lūcija Garūta un citi komponisti.
Kareivju vidū izplatījās dziesmas, ko tagad mēdz dēvēt par leģionāru dziesmām, piemēram, Eduarda Rozenštrauha “Zilais lakatiņš”.