Vai stāsts?
Šis nebūs stāsts par mīlestību, jo šajā stāstā tas neiederas. Šis nebūs stāsts par sapratni un godīgumu, jo tās šeit nepazīst. Šī arī nebūs pasaka ar laimīgām beigām.
Šis būs stāsts par lielāko 20. gadsimta nezāli. Par valsti, kura ar milzīgu bruņotu spēku un nežēlību pakļāva Daudzas Eiropas un Āzijas tautas, solot tām jaunu sauli. Tautas, kurās vēl šodien izdīgst pa kādam nezāles asnam. Joprojām atrodas cilvēki, kuri uzticīgi padomju idejām un viņu ticība sociālisma uzvarai nav iznīkusi.
Padomju režīma “nezālei” kā laba augsne bija Krievijā pieaugošā darbaļaužu neapmierinātība ar cara valdīšanu. Idejas par padomju varu guva piepildījumu Oktobra apvērsumā. Par Padomju Krievijas mantinieci kļuva Padomju Savienība.
Savos pastāvēšanas gados PSRS ir bijuši, manuprāt, divi ļoti ietekmīgi vadoņi – Ļeņins un Staļins. Totalitārs režīms plus vara un vadonisms radīja nežēlīgas sekas – represijas, izsūtīšanas un pasaules sadalīšanas vēlmi. Šīs sekas vēl ilgi paliks okupēto tautu atmiņā, nodarīto nevar aizmirst. Man nav saprotams, kā cilvēkā var tik dziļi iemiesoties ļaunums. Tik dziļi, ka tas pārņem prātu un kļūst kā apsēstība. Apsēstība, kuras dēļ cieš tautas.
Tieši PSRS pārvilka 50 gadu ilgu svītru plaukstošajai Latvijai. Valstij, kura neatkarību bija izcīnījusi, atstādama kapulaukos tūkstošiem savu dēlu. Pārvilka svītru cilvēku laimei un sapņiem par nākotni. Lika aizmirst mieru, kurš beidzot bija iestājies cilvēku prātos pēc pasaules vēsturē līdz tam vēl nepazīta lielā posta – pasaules kara.
Protams, nav ļaunuma bez labuma. Arī padomju laikos bija savi plusi, piemēram, bezmaksas izglītība un medicīniskā aprūpe. Taču tas neatsver visus pāridarījumus, ko nācās pārciest Latvijas tautai. Šīs lietas nav salīdzināmas. Kā es vēlētos dot apskaidrību to cilvēku prātiem, kuri saka: “Padomju laikos gan bija labāk!” Nez’, ko viņi teiktu, ja būtu izdzīvojuši līdzi kādam uz Sibīriju izsūtītā cilvēka dzīves gājumam!
Visi padomju laikā populārie un izplatītie saukļi manī izraisa smīnu un rada jautājumu – kā gan cilvēki tam ticēja? Bet es pieļauju, ka neticēja. Acīmredzot cilvēki cieta klusu, lai netiktu uzskatīti par “tautas nodevējiem”. Es jūtu, ka manī ir iedzimts maniem senčiem raksturīgais patriotisms. Ja tas nav iedzimts, tad man iemācīts cienīt Latviju. Padomju režīma represijas skāra arī manus ģimenes locekļus. Tāpēc man ir ļoti negatīva attieksme pret šo varu.
Manā dzīvē gadās brīži, kad pasaule rādās tikai melnās krāsās, tomēr sirdī vienmēr ir gaismas stariņš. Šī gaisma ir Dieva dota dāvana – iespēja dzīvot brīvā valstī, brīvā Latvijā. Brīvībā, par kuru gadiem sapņojuši citas paaudzes cilvēki, kad Latvija “bija lūgusi” uzņemt sevi PSRS sastāvā vai cietusi zem nacistu jūga, bet tas Jau ir cits stāsts…