Lielā piramīda
Nosaukums. Bieži vien tiek saukta par Heopsa ( Hufu ) piramīdu, ar to uzskatot šo 4.dinastijas faraonu par celtnes autoru. Paši senie ēģiptieši to sauca par Ehet Hufu – „Hufu apvārsni”. Arī vārda “piramīda” etimoloģija arī ir visai neskaida un hipotēžu ir daudz.
Senie autori par Lielo piramīdu. Fundamentālā zinātne apgalvo, ka piramīda celta faraona Heopsa 23 gadu valdīšanas laikā 25.gs.pmē., kam visai grūti ticēt. Ir visai daudz apsvērumu, kas šo teoriju padara par mazticamu.
Pie austrumu sienas novietots apbedīšanas templis ( laikam faraona Snofru kapene ). Konstruktīvā ( oriģinālā ) ieeja atrodas ziemeļu skaldnē, kas ir tipiski šādām būvēm. Iekšējie tuneļi un galerijas ved uz dienvidiem.
Hērodots ( 5.gs.pmē. bija Ēģiptē ) rakstīja, ka piramīda tikusi celta 20 gadu ar 100 000 strādnieku: “Simts tūkstošu strādnieku pildīja šo dabu nepārtraukti, nomainoties katrus trijus mēnešus. Desmit gadu izmocītajai tautai nācās būvēt ceļu, pa kuru vilka šos akmens bluķus, – darbs,kas manuprāt, bija gandrīz vai tikpat milzīgs, kā pašas piramīdas būve. Jo ceļš taču bija 5 stadijus garumā, bet platumā – 10 orģijas, pašā augstākajā vietā 8 orģijas augsts, celts no tēstiem akmeņiem ar tajos iegrebtām figūrām. Desmitgadu turpinājās šī ceļa un pazemes telpu celtniecība paugurā, kur stāv pramīdas. Šais telpās Heopss ierīkoja savu kapeni uz salas, pievadot kalnā Nīls kanālu.”
Par Lielo piramīdu kā Hufu apglabāšanas vietu: “…citā piramīdā, kur ūdens pa mākslīgu gultni veido salu, uz kuras, kā runā, paglabāts Heopss.”
Sicīlijas Diodors, kas apmeklēja Ēģipti vairākus gadsimtus pēc Hērodota, un 1.gs. rakstīja, ka piramīda celta 20 gadus, bet ar 360 000 strādnieku spēkiem. Būve tikusi pabeigta vēl Hufu dzīves laikā. Vēl viņš pieminēja eju, kas ved celtnes dziļumā, bet nu tās vairs neesot ( tā gan nav tiesa, jo 18.gs.beigās tā vēl bijusi ). Kā Piramīdas autoru viņš min kādu Hemisu un nav skaidrs, vai tas nav tas pats Heopss.
Strabons, kas viesojās Ēģiptē, rakstīja, ka apmēram piramīdas augstuma viducī uzstādīts milzīgs akmens. Viņu pavirzot atklājas šaura līkumota eja, kas ved piramīdas dziļumā.
Gajs Plinijs Sekunds raksta “Dabas vēsturē”: “Matrālu lielākajai piramīdai piegādāja Arābijas akmeņlauztuves, un pie tās 20 gadu strādāja 360 000 cilvēku…”
Prokls kādā savā darbā apgalvojis, ka no piramīdas esot ticis vērots Sīriuss.
Vēl Piramīdu aprakstījuši Aristagors, Dionisijs, Antistens, Dēmetrijs, Dēmotls, Apions u.c.
Pētījumi Lielajā piramīdā.
Pētījumus par Lielo piramīdu ir veikuši ļoti daudz cilvēku, taču šeit būs apskatāmi tikai daži no 35 pazīstamu pētnieku aprakstiem.
Kalifs Abdulla al Mamuns. Bagdādes kalifa Haruna al Rašida dēls. Pirmais Lielās piramīdas pētnieks un Ēģiptes valdnieks 827.gadā ( 821.!? , vai 820.-? ) lika izcirst caurumu tās sānā. Kalifs apsolīja dalīties ar visiem atrastajos dārgumos, ar kuriem it kā esot pildīta Piramīda. Strādnieki smagā darbā ar cirtņiem to arī paveica. Izpētīja arī tās iekšieni un atrada vien pavisam nedaudz priekšmetu: nedaudz zelta, dārglietu un smaragda lādīti, kuru Al Mamuns ievietoja savā dārgumu glabātavā. Napoleona topogrāfi franču okupācijas laikā šo eju iezīmēja kartē, bet mūsdienās šo eju izmanto tūristi.
Al Mamuns bija skolots vīrs, nav zināms, kas bija viņa virzītājspēks – alkas pēc dārgumiem, vai pēc zinībām. Klīda baumas, ka piramīdā ir slēpta kamera, kurā glabājas zemes un debess karte. Pats viņš bija sapulcinājis 70 mācītus vīrus, lai tie sastādītu Zemes karti un islāma pasaulē pirmo astronomisko atlasu.
Džons Grīvss ( 1602.-1652.). Grešemas koledžas profesors matemātiķis, ģeometrs un antikvārs bija pazīstams ar veselu lērumu astronomijas literatūras antīkajās valodās. Pētīja Lielo Piramīdu no 1638.-1652.gadam. Viņa ceļojumu apmaksāja tā laika Kenterberijas bīskaps, un tam bija visai praktisks raksturs – Grīvss gribēja unificēt pasaules svaru un mēru sistēmu. Ēģiptē viņš gribēja uziet seno mērvienību pēdas, kuras saturēja senie monumenti – kā galvenais tika minēta Lielā piramīda.
Matemātiķis pirmkārt meklēja angļu pēdu piramīdā. Pa ceļam viņš izpētīja, ka romiešu pēda – pes, ir nedaudz īsāka par to. Viņš izmērīja Lielās piramīdas malu, kas tobrīd sanāca tikai 693 pēdas, jo bija segta ar smiltīm un šķembām. Iekšienē viņš rūpīgi izmērīja Valdnieka kameru un tur esošo sarkofāgu. Viņš uzkāpa arī virsotnē ar mērķi noteikt būves augstumu, kā arī saskaitīja kaļķakmens apšuvuma plākšnu rindu skaitu.
Atgriezies Anglijā, Grīvss apkopoja savus novērojumus grāmatā „Piramidogrāfija, vai Piramīdu apraksts Ēģiptē” ( 1646.g.). Viņš visai brīvā veidā uzskatīja, ka senie ēģiptieši spējuši kaut kādā veidā Lielo piramīdu uzturēt ārpus parastā laika tecējuma likumiem. Uz Grīvsa darbiem savos pētīumos balstījās Īzaks Ņūtons.
Īzaks Ņūtons ( 1643.-1727.g.). Uzskatīja, ka Lielajā Piramīdā iekodēts Zemes apkārtmērs. To izskaitļot pēc Lielās Piramīdas gan Ņūtonam nekādi neizdevās, jo nebija pareizi nosakāms piramīdas malas garums, dēļ smilšu un šķembu būvgružiem.
Džovanni Batista Kavilja ( 1770.-1845.g.). Viens no pašiem kolorītākajiem Lielās piramīdas pētniekiem, ar labu intuīciju. Bijušais dženoviešu kapteinis un kuģa īpašnieks 1830.gados pētīja Lielo Piramīdu mēģinot atrast slēptas telpas tajā. Viņš esot tā aizrāvies ar pētījumiem, ka iztīrījis no sikspārņu kakām un uz pētījumu laiku apmeties dzīvošanai Deivisona kamerā virs Valdnieka kameras. Tieši viņš attīrīja gaiteni no Akas līdz pat Lejupejošajam gaitenim, kas ved uz Pazemes kameru. Viņš strādāja kopā ar Hovardu Vaisu, noalgojis zemesdarbiem vairākus simtus strādnieku. Kaviļjam tuvas tēmas bija astroloģija un magnētisms. Viņš bija kā apmāts ar Piramīdu, pilns daudz dažādu pārsteidzošu teoriju, kuras tā arī līdz galam viņš neatklāja.
Veinmans Diksons. Šis pētnieks atklāja abas šahtas Valdnieces kamerā 1872. gadā, kad klaudzinot mēģināja noteikt slēptas telpas. Tā viņš pamanīja plaisu ziemeļu sienā, kurā izdevās iebāzt garu stieples gabalu. Pārsteigts viņš no vietas izcēla ieplaisājušo 5 collas biezo akmeni un atklāja kanālu ar kvadrātu šķērsgriezumā un 20 cm malas garumu. Tad viņš rūpīgi apsekoja pretējo dienvidu sienu un arī tur simetriskā vietā atrada šahtu.
Edgars Keisijs par Lielo piramīdu. Amerikāņu parapsihologs un gaišreģis 1100 pareģojumus teicis par Ēģipti Lielās piramīdas celtniecības laikā. Vairāki no tiem izceļas ar neparastu detalizētību. Keisijs uzskatīja, ka Piramīda saistīta ar Atlantīdu. Lielo piramīdu kopējiem spēkiem cēluši atlanti, ēģiptiešu iezemieši un pārceļotāji no Kaukāza laikā starp 10 490. un 10 390.g.pmē. Lielo akmens bluķu pārvietošanai tikusi izmantota levitācija. Viņaprāt piramīda nav vis kapene, bet gan multifunkcionāla būve. Vins no tās uzdevumiem bija seno zināšanu saglabāšana. Zinot, ka Atlantīda lemta bojāejai, tās celtnieki tur noglabājuši atlantu civilizācijas zināšanas. Tikuši izmantoti arī baloni ar ūdeņradi, magnēti un lidaparāti – lidmašīnas un helikopteri.
Ludvigs Borharts. Vācu eģiptologs kurš 1922.gadā izdod grāmatu “Pret skaitļu mistiku ap Lielo piramīdu Gizā”. Tajā viņš argumenēti apkaro skaitļu mistiku, ko saskatījuši celtnē.
Franču arhitektu Ža Pjer Dormiona un Žil Guadēna pētījumi. 1986. gadā, izmantojot elektrodetektorus, atrada piramīdā dažādus dobumus un tukšumus. Sponsors – Francijas elektrības ražotājs „Elektrisite de Frans”.
Bostonas robots. Robots, ko uzkonstruēja Bostonas kompānija „iRobot”, arī rāpās pa dienvidu šahtu Valdnieces kamerā un nonāca līdz tām pašām Gantenbrika atklātajām durvīm. Viņš tās caururba, to biezums izrādījās 7.6 cm un ielūkojās iekšpusē ar savu kameru. Tālāk atradās tukšums un vēl vienas akmens durvis. Tas pats robots vēlāk tika aizsūtīts uz ziemeļu šahtu un norāpās pa to 62.7 m. Tur atklāja tādas pat durvis kā dienvidu šahtā.
Nelsona anomāliju ģenerators. Ar šo aparātu Nelsons no Prinstonas universitātes pētīja Lielo piramīdu. Valdnieka un Valdnieces kamerās mērījumi uzrādīja nenozīmīgu anomāliju, bet Pazemes kamerā – ļoti spēcīgu.
Citi Lielās Piramīdas kompleksa objekti.
Lielās Piramīdas nožogojumi. Lielā Piramīda no visām četrām debess pusēm apjozta ar divām sienām – tā saucamajām temenos vai peribolus. Iekšējā siena atrodas apmēram 10.1 m attālumā no Piramīdas pamatnes austrumu, ziemeļu un dienvidu pusē, bet 10.5 m – rietumu pusē. Tās biezums – no 3.25 līdz 3.6 m ( Z.Havass, „Petrī datu precizējums”, 1988.g.).
Ārējā siena, kuras atliekas tika uzietas ziemeļu, dienvidu un rietumu Piramīdas pusēs, bija 7.6 – 8.75 m biezumā, un atradās ap 69.42 m attālumā no iekšējās sienas ( Z.Havass ).
Hufu Apbedīšanas templis.
Hufu Ielejas svētnīca. Sākotnēji Lielās piramīdas komplekss sevī ietvēra ne tikai Hufu Apbedīšanas templi, bet arī Ielejas templi vēl tālāk uz austrumiem no Piramīdas, domājams, pašreizējā Nazlet el Samānas ciema vietā pašā Gīzas plato malā. Uz Ielejas templi no Piramīdas vedis bruģēts ceļš. Templi uzgāja pavisam nesen veicot kanalizācijas būvi Kairas priekšpilsētai. Ātri uzmērīja, izpētīja un tikpat ātri nojaucot upurēja celtniecībai.
Hufu ceļš. Ved no Lielās piramīdas austrumu malas ( domājams no Hufu Apbedīšanas tempļa ) ZA virzienā uz nu jau iznīcināto Hufu Ielejas svētnīcu.
Kempbela kapene. Tā atrodas uz DA no Sfinksas. Pulkeža Kempbela vārdā to nosauca Vaiss. Smits uzskata, ka tieši tā ir īstā faraona Hufu atdusas vieta. Tā atbilst Hērodota dotajam aprakstam – pazemes sala, kas no visām pusēm apskalota ar Nīlas ūdeni no kanāla. Būtībā kapene ir liela bedre, kas izcirsta klints masīvā. Tās izmēri 26 X 30 pēdas, dziļums – 53 pēdas. Apkārt izrakta 5 pēdas plata tranšeja 73 pēdu dziļumā. Tranšejā šķērsām ik pēc noteikta attāluma atstāti klinšu bloki. Kopējā izcirstā kaļķa apjms ir ap 100 000 tonnu.
Šeit uziets zelta gredzens ar Hufu kartušu. Domājams, ka šīs kapenes ir no 4. dinastijas laika. Kad Vaiss iztīrīja šo bedri, tad atklāja, ka tā agrāk bijusi izlikta ar akmens plāksnēm. Bez tam uz to veda bruģēts ceļš, kas saglabājies zemes virspusē. Dažas no apdares plāksnēm ir saglabājušās. Iekšējā apdare bedri padarīja daudz šaurāku: no 315 collām līdz 206.
Saules laivu tranšejas. Kopumā piecas tranšejas tika uzietas pie Lielās piramīdas dienvidu un austrumu malām kā arī pie ZA stūra. Trijas no viņām kartē bija iezīmējis jau Lepsiuss 1843. gadā. Tās rūpīgi izpētījis Petrī, nosaukdams tās par tranšejām. Divās tranšejās tika uzietas Apbedīšanas laivas.
Trīs mazās piramīdas pie Lielās Piramīdas. Tās atrodas uz austrumiem no Lielās piramīdas uzreiz aiz Saules barku tranšejām. Tālākā uz dienvidiem ir Hufu sievas un māsas Henutsenas, nākošā – ķēniņenes Meritetisas, bet pēdējā – Snofru sievas un Hufu mātes Hereferesas piramīda.
Proves koridori. Apmēram 87.5 m attālumā no Piramīdas austrumu malas uzieta vesela koridoru grupa, kas bija izcirsti plato klints pamatā. Šie koridori pēc augstuma, platuma, orientācijas, bet ne pēc garuma, precīzi atkārto Augšupejošo koridoru, Lejupejošo koridoru, Lielās galerijas ziemeļu daļu un tā horizontālā koridora sākumdaļu, kas ved uz Valdnieces kameru. Tāpat ir arī vertikālā šahta – Aka, bet atšķirībā no Piramīdas, šahta aiziet līdz Augšupejošā un Lejupejošā koridoru satikšanās vietai, bet nesniedzas lejup no Lielās galerijas ziemeļu gala.
Petrī uzskatīja šos koridorus par tādu kā modeli, ko celtnieki uzbūvēja pirms īstās Piramīdas būvniecības, kas varētu būt ticamākais izskaidrojums. Tāpat arī ir izteiktas domas, ka šī koridoru sistēma varētu būt ceturtās „ķēniņienu piramīdas” vai Hufu „rituālās piramīdas” atliekas.
Bazalta bruģis. Tā atliekas uzietas pie Lielās piramīdas austrumu sienas. Tas sastāv no apstrādātām un cieši kopā saliktām bazalta plāksnēm, kas guļ uz kaļķakmens klints pamata. Bruģētais ceļš 59 m garumā un 25.2 m platumā ( sākuma izmēri ) stiepjas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem. Tiek domāts, ka šis bruģis bijis pamats faraona Hufu Apbedīšanas templis, kas līdz šodienai nav saglabājies.
Seshemnufera IV kapene. Atrodas netālu no Lielās piramīdas DA stūra. Nesen atvērta apskatei. Tajā ir interesantas medību ainas gleznotas uz sienām.
Rietumu kapsēta. Atrodas uz rietumiem no Lielās piramīdas. Patlaban slēgta tūristiem. Šeit it kā apglabāts viens no Lielās piramīdas celtniecības vadītājiem Hem-Ons.
Teorijas Lielās piramīdas sakarā
1. Apgaismoto iesvētīšanas vieta – Maršams Asdams no 1895.gada uzskata, ka šī piramīda kalpojusi par apgaismoto iesvētīšanas rituālu vietu. Šie rituāli pamatojās ēģiptiešu „Mirušo grāmatās”, kurās ir saskatāmas zināmas paralēles ar celtni.
2. Alans Edfords – rakstnieks un pētnieks publicēja 2004.gadā grāmatu „Pusnakts saule”. Uzskata, ka Lielā piramīda kalpoja par vietu kur svinēt svētkus par godu kosmosa radīšanai.
3. Ģeodēziskais orientieris – tādu domu izteica pētnieks Ballards 1882.gadā un nosauca Piramīdu par milzīgu teodolītu. Zemes mērīšana Senajā Ēģiptē bijusi visai svarīga, jo ikgadējie Nīlas plūdi noskaloja visas robežas.
4. Kalendārs.
5. Saules pulkstenis.
6. Visu mēru etalons.
7. Saules templis.
8. Kā barjera pret tuksneša smilšu uzbrukumu.
9. Līdzība ar Bābeles torni – tai esot tie paši pamata izmēri.
10. Līdzība ar Noāsa šķirstu.
11. Celta ar mērķi saglabāt senās zināšanas pēc Lielajiem Plūdiem. To vēsta arābu nostāsti par ķēniņu Sauridu/Ēnohu/Hermeju. Cits viedoklis – to cēluši atlanti, tie kaut kur zem Gīzas kompleksa radījuši plašu „Atmiņu zāli”.
12. Celta kā memoriāls piemiņai par lielajiem Plūdiem.
13. Kā Sātana ieslodzījuma vieta.
14. Kā graudu glabātuve – Viduslaikos izplatīts uzskats, ka bībeliskais Jāzeps tur glabājis Ēģiptes labību.
15. Kalpoja Nīlas palu regulēšanai. Esot regulēti arī Vidusjūras un Sarkanās jūras ūdens līmeņi.
16. Fallisks simbols (!!!)
17. Pasaules kalna roku radīts modelis. Tā virsotnē esot bijusi upurēšanas vieta.
Lielās piramīdas būvmateriāli
Kaļķakmens. Džeimss Boviks jau 1877.gadā rakstīja, ka kāds arhitekts uzskata, ka Lielās piramīdas kaļķakmens bloki veidoti mākslīgi no pise.
Mūsdienās domu par būvbloku mākslīgo izcelsmi no jauna izvirzīja Džozefs Davidovics. Kopā ar Margi Morisu viņš 1988.gadā publicēja grāmatu „Piramīdas: atrisinātais noslēpums”. Līdzīgas domas bija paustas arī Mustafas Gadallas „Piramīdu ceļvedī”. Viņi šo materiālu nosauc par ģeopolimēru betonu, jo tā cietēšanas laikā noris procesi, kuri līdzinās dabiskajiem mineralizācijas procesiem parastas temperatūras un spiediena apstākļos. Tādā betonā ir jābūt saistvielai – matricai, kas nodrošina tā cietēšanu.
Piramīdu celtnieki ieguva būvmateriālu, samaisot krama un mālainas zemes cementu ar saberztu gliemežvāku kaļķi tāpat kā mūsdienās iegūst mākslīgo marmoru, pievienojot parastu kaļķi polimēru javā.
Kā pierādījumus par labu savai teorijai Gadalla min, ka Piramīdas kaļķakmens nav tas pats kas Gīzas atradnēs un ka ēģiptieši faraona dzīves laikā nebūtu spējuši ar vara instrumentiem izcirst tik daudz kaļķakmens bloku. Taču kā viens tā otrs tomēr nav taisnība. Lielās piramīdas iekša salikta no dzeltenīga kaļķakmens, kuru ieguva Gīzas plato. Šis iezis samērā labi padodas apstrādei, jo tam ir „vājās zonas” un slāņi.
Baltais kaļķakmens, ar kuru apšuva piramīdas, tika iegūts atradnē pie Mokatamas kalniem ( Džebeļ Mohatam – arābu val. ) otrā Nīlas krastā. To no zemes varēja izdabūt tikai pa tuneļiem. Daži no tiem iet 45 m dziļumā.
Granīts tika izmantots vien tikai dažās Lielās piramīdas vietās, piemēram, Valdnieka kamerā un Atslodzes kameru pārsegumiem. To ieguva Asuānā.
Ģeologs Roberts Šohs uzskata, ka bluķi tomēr ir dabiskas izcelsmes.
Piramīdas spēks
Bovī eksperimenti. Tiek uzskatīts, ka pareizas formas piramīdas, īpaši ja tās proporcijās atbilst Lielajai piramīdai, nez kādā veidā spēj akumulēt enerģiju. Tās izmanto pārtikas konservēšanai. Šo teoriju tās mūsdienīgajā veidā izvirzījis francūzis Antuans Bovī, kurš 20.gs. 20. vai 30.gados nejauši piramīdā uzgāja kāda atstātu konservu bundžu ar pārtikas atliekām. Tāpat uzgāja arī kaķa un peles līķus, kuri piramīdā izžuva un kļuva par mūmijām, bez nekādām trūdēšanas pazīmēm. Atgriezies Francijā, Bovī uzbūvēja Heopsa piramīdas modeli un ievietoja tajā beigtu kaķi. Fenomens atkārtojās un kaķis mumificējās. Domājams, Bovī ieguva līdzīgus rezultātus eksperimentos ar siera un jēlas gaļas gabaliņiem.
Drbala eksperimenti. Cik zināms, Bovī nekad nav publicējis savu eksperimentu rezultātus. Taču kaut kādā veidā par to tapa zināms Čehoslovākijā, kur 40. gadu beigās par tiem ieinteresējās radioinženieris Karels Drbala. Viņš veica savu eksperimentu sēriju „mumificējot” gaļu, olas, puķes, nelielus reptiļus un amfībijas. Tā viņš sev par lielu izbrīnu konstatēja, ka piramīda darbojas tieši tā kā Bovī to ziņoja. Ieintriģēts Drbala sameklēja Bovī adresi un sāka ar to saraksti. Bovī tai laikā uzturēja veikalu Francijas Nīcā. Slovāks gan uzskatīja, ka Bovī pārāk aizrāvies ar okultismu, taču sarakstes rezultātā viņam dzima dažādas interesantas idejas.
Viena no tādām bija skūšanās asmeņu asuma saglabāšana piramīdā. Kad Drbals bija dienējis armijā, vecie zaldāti bija mācījuši skūšanās asmeņus neatstāt Mēness gaismā, jo tad tie kļūstot truli, un bārdas dzīšana sagādā īstas mocības. Tā viņš nolēma pamēģināt aizsargāt asmeņus ar piramīdas palīdzību. Jāatgādina, ka tai laikā vēl nebija pazīstami nerūsējošie bārdas asmeņi. Kā tieši viņš no sprāgušiem kaķiem „pārlēca” uz bārdas asmeņiem, nav īsti skaidrs.
Un tā – Drbals piramīdā ievietoja skūšanās asmeņus. Pēc kāda laika viņš konstatēja, ka piramīdā ievietotie asmeņi kļuvuši tikpat asi kā agrāk. Pēc asmens asuma atjaunošanas ar to varēja noskūties līdz pat 200 reizēm, starplaikos to glabājot piramīdā. Drabls bija tik šokēts par šo efektu, ka noticēja arī tā komerciālajai pusei un iesniedza reģistrēt patentu. Prāgas patentu birojs pret to izturējās visai vienaldzīgi, taču 1959.gadā, tas ir pēc 10 gadiem, piešķīra izgudrotājam patentu ar numuru 91304 „pariktei bārdasnažu un skūšanās asmeņu asuma atjaunošanai”.
Sava izgudrojuma prezentācijā Drbals paskaidroja, kā tas darbojas: „Nekāda maģija nedarbojas ne piramīdā, ne asmeņu uztrīšanā nedz arī piramīdas mumificējošajā darbībā. Te darbojas divi svarīgi materiālie faktori”. Viens no šiem faktoriem ir dehidratācija – ātra izžūšana aizsargāja asmens tēraudu no rūsēšanas un arī kaķa līķi no trudēšanas. Drbals , apgalvoja, ka abi šie procesi bija iespējami tādēļ, ka piramīdas dobums spēja rezonēt ar kosmisko mikroviļņu starojumu, kuru koncentrēja Zemes magnētiskais lauks. Šai hipotēzē nav nekā fantastiska, bet no otras puses, tā pašlaik nav arī pierādāma.
Kad vēstis par Drbala pētījumiem nokļuva aiz „Dzelzs priekškara”, arī tur tas izraisīja dzīvu interesi. Visai drīz visdažādāko profesiju ļaudis ņēmās eksperimentēt ar piramīdas īpašībām. Lielu popularitāti ieguva piramīdas veida teltis meditācijām. New Age piekritēji gatavoja piramīdu cepures, kuras, kā uzskatīja, paaugstināja nēsātāju intelektuālo potenciālu.
Sers Viljams Simenss stāsta, ka Lielās Piramīdas virsotnē sajutis adatiņu durstīšanu un saņēmis stipru strāvas triecienu. Virsotnē viņš atgriezās ar Leidenes burku – visai primitīvu bateriju statiskās elektrības uzlādei, pagatavotu no vīna pudeles un avīzes. Vinam izdevās to uzlādēt, turot rokās virs galvas pēc kam no tās sāka šķīst dzirksteles. Beigās burka izšāva elektrisko lādiņu kāda palīga arāba virzienā un notrieca to no kājām.
Patrika Flanagana pētījumi. Šis pētnieks bija līderis 1970.gados. Viņš veica lielu daudzumu ekspeimentu, kas bja saistīti ar organiskā materiāla saglabāšanu un augu sēklu diedzēšanu. Tāpat viņš paziņoja, ka ir izdevies atkārtot Drbala skūšanās asmeņu eksperimentus.
Vladimirs Krasnogolovecs. Šis ukraiņu fiziķis arī jau sen pēta šo jautājumu. Viņš noteicis, ka precīzi orientēta Piramīda spēj iespaidot metālu sīkkristālu struktūru, kā rezultātā iegūst fenomenu – asmeņu pašuzasināšanos. Viņš uzskata, ka Lielā Piramīda tikusi apzināti izveidota, lai pastiprinātu Zemes fonu enerģētiskos laukus subatomārā jeb kvantu līmenī. Viņš nosauca šo efektu par inertonajiem laukiem un izmērija tā raksturlielumus dažādos piramīdu modeļos. Nonāca pie secinājuma, ka laikam eksistē vēl kāds lauka veids, līdzīgi gravitācijas un elektromagnētiskajam. Šis lauks tad ari iedarbojas uz Piramīdā ievietotajām vielām.
Džo Parra eksperimenti. 1977. un 1987.gados, tātad divas reizes, pavadīja nakti Piramīdas smailē mērot magnētisko, elektriskos un radioaktīvos raksturlielumus. Tas tādēļ, ka jau no 19.gs. beigām pētnieki virsotnē daudzkārt novērojuši anomālu elektrisko izlādi.
Parrs secinājis, ka tieši Piramīdas forma ir tā, kas “ķer” kādas elementārdaļiņas, kas nepakļaujas mums zināmiem kvantu fizikas likumiem. Pēc tam, kad daļiņas ir uztvertas, tās ap Piramīdu rada kādu enerģētisku kokonu. Tas aizsargā gan pašu Piramīdu, gan uzkrāto enerģiju tajā. Parrs eksperientēja ar nelielām Piramīdiņām, tās rotējot magnētiskajā laukā.
Parrs nonācis pie secinājuma, ka tad, kad kokons ieslēdz Piramīdu, viss, kas ir tās iekšienē, atrodas ārpus parastā laika un telpas kontiniuma un dodas uz hipertelpu. Pētnieks norāda, ka šis process ir visai ietekmējams no dažādām astroloģiskām norisēm, kā piemēram Saules 11 gadu aktivitātes cikls vai planētu parāde, kad Saule, Zeme un Oriona zvaigznājs nostājas uz vienas līnijas. Viņš uzskatīja, ka šādā brīdī notiek spēcigs neitrīno daļiņu izvirdums, kas iet caur Zemi Oriona virzienā. Labortorijā šī neitrīno straume pat esot norāvusi mazās piramīdiņas un aizmetusi Oriona virzienā.
Šādi eksperimenti tomēr ir visai nesistemātiki un pretrunīgi, taču cits fiziķis – Dens Deivisons tos ir atkārtojis un apgalvo, ka rezultāti bijuši līdzīgi.
Krievijā tika izveidotas daudzas lielas piramīdas līdz 43.5 m augstumā. Tajās eksperimentēja ar ievietotiem organiskem un neorganiskiem materiāliem.
Daudzās valstīs, piemēram Kanādā, Indijā u.c. Piramīdas izmantoja un izmanto atveseļošanai un meditācijai.
Ē.fon Dēnikens apgalvo, ka viņam izdevies pārvērst parastu „Bordo” vīnu lieliskā „Grand cru”. Kāda sieviete apgalvoja, ka novietojusi nelielu piramīdiņu zem sava paziņas krēsla, viņai izdevies transformēt šā vīrieša nogurumu spēcīgā seksuālā enerģijā. Tomēr visi šie apgalvojumi ir visai juceklīgi un vāji iztur eksperimentālu pārbaudi. 1977.gadā Stenfordas institūta pētnieki veica eksperimentus Lielajā piramīdā. Pārbaudāmie bioloģiskie objekti bojājās parastajā ātrumā. Netika novērota nekāda mumifikācija. Tomēr tas nenozīmē, ka piramīdas noslēpumainie spēki neeksistē. Būtu nepieciešams atkal un atkal veikt šādas pārbaudes līdz uzkrāto faktu smagums ļautu mums izveidot patieso ainu.
Nabtas akmens stabi
Atrašanās vieta. Ēģiptes dienvidos apvidū ko sauc par Nabta-Plaija. 65 jūdzes uz rietumiem no Abu Simbelas. Ēģiptes Rietumu tuksneša dienvidu malā.
Atklāšana un izpēte.
Atklāšana. Tā notika pavisam nejauši 1973.-1974.gados. Dienvidmetodistu universitātes antropologs Freds Vendorfs, kas vadīja zinātnieku grupu, šeit apstājās atpūsties ceļā no Lībijas robežas uz Nīlu. Tā viņi tur ieraudzīja keramikas lauskas un citus vecus artefaktus. Laikā no 70. – 80.gadiem zinātnieks atgriezās šai vietā un veica izrakumus, kā rezultātā atklāja vienu no pārsteidzošākajām Ēģiptes akmens laikmeta apmetnēm.
Tomass Brofī. Fiziķis. Uzskata, ka 3 megalīti kalendārajā aplī atbilst Oriona jostai. Akmeņi ataino stāvokli kādu zvaigznes ieņēmušas pie debesjuma vasaras ekvinokcijas laikā starp 6 400. un 4 900.g.pmē. Par to uzrakstījis grāmatu „Pirmējā karte”. Zinātnieks uzskata, ka akmens aplis ir kas vairāk par kalendāru.
Pēc viņa domām trīs akmeņi šai aplī atbilst Oriona Jostai līdzīgi piramīdām Gīzas plato. Nabtas megalīti norāda kādu stāvokli ieņēma šis zvaigznājs laikā, kad tas šķērsoja meridiānu vasaras saulstāves punktā, t.i. starp 6 400.- 4 900.g.pmē. Svarīgi, ka 4940.g.pmē. Oriona Jostas slīpuma leņķis uz meridiāna bija minimāls, tas bija vienīgais brīdis visā precesijas ciklā, kad zvaigznājs atradās uz meridiāna vistuvāk saulstāves dienai.
2001.gadā amerikāņu zinātnieki Nabtas kalnā uzgāja divus kapus ar veciem skeletiem. Abi kapi bija krāšņi izrakstīti ar Hatoras attēliem un izklāti ar plānu vizlas kārtu. Tā kā Ēģiptē vizla nav sastopama, tad šī tikusi atvesta no Sudānas kalniem.
Vēsture. Pirmsdinastiskā perioda kultūras centrs. Apmēram ap 9 000.g.pmē. lietus sezonu laikā gani uz šo ūdenskrātuvi veduši dzirdināt un ganīt lopus. Ap 7 000.g.pmē. te nomadi ir apmetušies un ierīkojuši apdzīvotas vietas ar nelielām mājām taisnās rindās. Viņi izraka dziļas akas, kas ļāva tiem te dzīvot cauru gadu. Pēc lieliem sausumiem šīs vietas tika pamestas un tad ap 5 500.g.pmē. te ienāca citi iedzīvotāji – sabiedrība ar daudz augstāku organizācijas līmeni.
Viņu reliģijai bija raksturīga jaunu vēršu upurēšana. Pēcāk upurētos dzīvniekus viņi apglabāja īpašās apbedīšanas kamerās ar uzbērumiem virs tām.
Ar laiku Nabta pārvērtās par lielu ceremoniālo centru, kas piesaistīja ļaudis no visa Rietumu tuksneša. Tad arī tika celtas būves no lieliem akmens blokiem – tā saucamo kalendāro apli.
Apraksts. Plaija tā ir ūdenskātuve, kas piepildās ar ūdeni lietus sezonas laikā. Tas ir vecākais zināmais astronomiskais komplekss Ēģiptē. Šo kompleksu veido megalītu aplis un piecās rindās vertikāli novietoti stāvakmeņi. Viena rinda precīzi orientēta A–R, bet divas – Z-D virzienā. Atlikušās divas norāda uz vasaras saulgriežu punktu pie horizonta ap 4 500.g.pmē. Tātad komplekss par kādiem 1 000 gadiem ir vecāks par Stounhendžu. Pavisam kompleksa sastāvā ietilpst vairāk nekā 30 sarežģītas konstrukcijas.
Nabtas iedzīvotāji akmens apļa iekšienē uzslēja vēl trīs megalītus. Pēc Brofī domām tie attēlo Oriona zvaigznāju stāvoklī 16 500.g.pmē. Atbilstības ir tik precīzas, ka skaidrs – kompleksa autori brīnišķīgi zinājuši par precesijas procesu vēl daudzus tūkstošus gadu pirms Hiparha.
Kompleksa vecums. Ap 4 500. g.pmē. ja datē pēc akmens kalendāra stāvakmeņu izvietojuma. Kokogļu datējums rāda 4 800.g.pmē.
Līdzība ar Gīzu. Abi kompleksi attiecināmi uz Pirmsdinastisko periodu. Abās vietās svarīga reliģiska loma bija vēršiem, nozīmīga loma bija Orionam. Visai iespējams, ka tad, kas uz 4.gadu tūkstoša robežas pmē. sausums kļuva visai spēcīgs, Nabtas iedzīvotāji pārcēlās uz Nīlas ieleju un kulturāli bagātināja to.
Ben-bens
Nozīme. Ēģiptiešu valodas vārdnīcā lietvārds bnbn ir atvasināts no darbības vārda vbn – „spīdēt”. Hieroglifs, kas apzīmē ben, attēlo konusveida priekšmetu, kas tiek pielūgts arī kā „pasaules naba”.
Kults. Pēc senēģiptiešu leģendām, atkāpjoties haosa ūdeņiem, parādījās trīs sauszemes pleķi. Uz viena no tiem nokritis ben-ben akmens.
Ben-ben pielūgšana tiek atvedināta uz Ēģiptes agrīno vēsturi – Senās valsts pirmajām trim dinastijām, tātad aptuveni 2 900. – 2 575.g.pmē.
Arī vēlāk, piemēram, uz faraona Seti I ( 14.gs.pmē. ) kapa plāksnes attēlots koniskas formas priekšmets, kurš apzīmēts kā saziņas līdzeklis ar slepeno dievu Sekeru. Ar tā palīdzību „katru dienu tika runāts ar Sekeru”.
Plīnijs, senākais romiešu dabaszinātnieks, stāsta, ka uz Heliopoles „Saules akmens” ligzdojis Fēnikss – ēģiptiski benu putns, kas pacēlies no liesmām un atdzimis no pelniem, bet pēc tam uz 500 gadiem pametis šo zemi.
Uzraksts uz Una – pēdējā 5.dinastijas valdnieka piramīdas: „O, Atum, radītāj, tu biji liels debesīs, tu pacēlies no ben-ben akmens Benu templī Anu pilsētā”.
Konisko akmeni umbilicus jeb omfalu vēl 4.gs. pielūdza Amona templī Sīvas oāzē. To 332.g.pmē. apmeklēja Maķedonijas Aleksandrs un lika pareģot savu nākotni pirms karagājiena uz Āziju.
Nezin no kurienes, bet ir izplatīta versija par to, ka šis akmens atradies Lielās piramīdas virsotnē. Tas esot spoži mirdzējis jūdzēm tālu, izstarojot dievišķīgu gaismu. Tiek nosaukti dažādi tā materiāli – dimants, zelts, slīpēts granīts. Daži apgalvo, ka tajā bijusi Hora acs ( tā kas attēlota uz ASV dolāra ). Nostāsts vēsta, ka ben-ben akmeni lejā no piramīdas smailes nonesuši priesteri, kad sapratuši, ka senās reliģijas dienas tuvojas beigām. Tas ticis noslēpts.