Referāts Ģeogrāfijā
Norvēģijas Karaliste.
Galvaspilsēta – Oslo
Valsts galva:
Karalis, kroni manto vīriešu kārtas pārstāvji.
Platība:
323 877 km2 (bez Svalbāras, Jana Majena salas un antarktiskajiem īpašumiem).
Iedzīvotāju skaits:
4 348 000 = 13 cilvēki / km2 (1994 gadā).
Tautas:
Norvēģi = 97 % ; sāmi = 0,9 %
Valsts valoda:
Norvēģu.
Parlaments:
Stortings (Stortinget) – 165. deputāti, to ievēl uz 4 gadiem.
Reliģija:
Luterāņi – 89%
Pilsētās: – 73% iedzīvotāju.
Lielākās pilsētas:
Oslo – – – – – – -477 781
Bergena – – – – 219 884
Tronheima – – -142 884
Stavangera – – 102 637
Administratīvais iedalījums:
19 filkes (“fylke”)
Daba:
Meži -24%; kalni un pakalnes – 72%; aramzeme – 3%.
Derīgie izrakteņi:
Nafta, gāze, dzelzsrūda, vara, cinka un svina rūdas.
Lielākās salas:
Svalbāras arhipelags – 62 924 km2 ~ 3100 iedzīvotāji.
Jana Majena sala – 380 km2
Augstākā virsotne:
Galhēpigens (Galdhøppigen) – 2469 metri virs jūras līmeņa.
Lielākais ezers:
Mjēsas ezers (Mjøsa) – 368 km2
Garākā upe:
Glomma – 598 km
Naudas vienība:
Norvēģijas krona (NOK) = 100 ēras; 1 NOK ~ 0,08 LS
Nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju:
26 480 USD
Lielākā osta:
Narvīka – kravas apgrozījums 13,5 miljoni tonnas
Vieglo auto skaits uz 100 iedzīvotājiem:
38
Vēsture:
Pirmais norvēģu karalis bija Haralds Skaistmanis, kurš ap. 872. gada spēja apvienot norvēģu
zemes. no 800. līdz 1000. gadam norvēģu vikingi iekaroja plašas teritorijas Eiropā. No 1380. līdz 1814. gadam Norvēģija bija apvienota ar Dāniju, bet no 1814. līdz 1905. gadam – ar Zviedriju. 1905. gadā
Norvēģija kļuva neatkarīga valsts. Pirmā pasaules kara laikā tā ievēroja neitralitāti. 1940. – 1945. gadā
Norvēģiju okupēja Vācija. Kopš 1949. gada – NATO locekle. 1994. gada referendumā par iestāšanos ES
52,2% norvēģu nobalsoja pret iekļaušanos šajā savienībā.
Skandināvijas kalni.
Skandināvijas pussala pasaules fizioģeogrāfiskajā kartē pēc apveidiem atgādina tīģeri. Skandināvijas tīģera dzeltenbrūno daļu veido Skandināvijas kalni , kas stiepjas ziemeļu -ziemeļaustrumu virzienā apmēram 1700 km garumā, šķērsojot divu valstu – Norvēģijas un Zviedrijas -teritoriju. Kalnu platums ir dažāds, pārsvarā no 200 līdz 300 km, vietām pat līdz 600 km. Augstākās kalnu daļas paceļas dienvidu un ziemeļu daļā (1500-2400 m). Seno ledāju kušanas periodā ir radušies kalni, kas tiek saukti par fjeldiem. Tie ir līdzeni, pakalni vai viļņoti augstkalnu masīvi, kurus atdala ielejas. Lielākie no tiem ir Jūtunheimens jeb, tulkojot no norvēģu valodas – “milžu mājoklis”. Jūtunheimena lielākā daļa atrodas 1200 – 1600 metriem virs jūras līmeņa, savukārt virs tā 500 – 1000 metru augstumā paceļas izolēti kalni ar smailām virsotnēm un stāvām nogāzēm un to virsotnes klāj ledāji.
Nafta Ziemeļjūrā.
Ziemeļjūra ir viena no bagātākajām naftas un gāzes provincēm uz zemes. Ģeologi uzskata, ka Ziemeļjūras naftas atradnes saistītas ar rifa sistēmu. Līdzīgos ģeoloģiskos apstākļos ir veidojusies arī
Rietumsibīrijas, Sinaja pussalas, Āfrikas Atlantijas piekrastes un Dienvidamerikas naftas krājumi. Rifts ir savdabīga lineāra Zemes garoza tektoniska struktūra, ko norobežo dziļlūzumi. Ziemeļjūras rifa veidošanās sākusies pirms apmēram 200 milj. gadu, bet beigusies aptuveni pirms 50 milj. gadu. Potenciālie šī reģiona krājumi tiek vērtēti ap 17 mljrd. tonnu, jau izsūknēts ap 7 miljard. tonnu naftas un dabasgāzes. Salīdzināšanai – Sarkanās jūras naftas provinces potenciālie krājumi – ap 400 milj. t. naftas.
“Melnā zelta” meklēšana.
Lielais naftas bums sākās 50-to gadu beigās, kad uzsāka naftas rūpniecisko ieguvi Persijas un Meksikas līča rajonos, bet Aļaskas piekrastē tika iegūti pirmie naftas paraugi. Arī Ziemeļjūras dienvidaustrumu daļā, netālu no Nīderlandes krastiem, tika atrastas dabasgāzes iegulas, kas vedināja uz domām par naftas iespējamo esamību šajā reģionā. Apkārt Ziemeļjūrai esošās valstis ķērās pie sektoru dalīšanas. Tie pienācās 7 valstīm – Lielbritānijai, Vācijai, Beļģijai, Nīderlandei, Dānijai, Zviedrijai un Norvēģijai. Lielākā daļa pienācās Lielbritānijai un Norvēģijai. 1965 gadā norvēģi savu sektoru uz dienvidiem sadalīja 278 gabalos, no kuriem trešo daļu iznomāja citu valstu kompānijām, kas veica naftas meklēšanu. 60-to gadu otrajā pusē tika atrastas naftas iegulas Lielbritānijas piekrastē un tās meklēšanas ķērās tādas pazīstamas firmas, kā “SHELL” un “ESSO”, kas kontrolurbumos vien iztērēja ~ 30 miljonus USD.
1969. gadā arī Norvēģijas teritorijā atrada pirmās naftas nogulsnes, to nosauca par “EKOFISKU”. Tā vēl jo projām ir viena no lielākajām naftas atradnes vietām Norvēģijā (tā dod ~ 12 – 15 milj. t. gadā). Naftas ieguvi šajā reģionā apgrūtina lielais dziļums ( 100 – 200 metri ), tāpēc naftas un dabasgāzes ieguvei ir nepieciešams celt lielas ieguves platformas, kas ir līdz pat 200 metriem augstas. Pašlaik pati lielākā naftas platforma ir “TROLLA”, tā ir 450 metru augsta (salīdzinājumā Zaķusalas TV tornis ir – 365 metrus augsts). To uzbūvēja tikai 22 strādnieki, un tās celtniecības izmaksas bija 13 miljardi norvēģu kronu (aptuveni 1 miljards LS).
Norvēģijas fjordi.
Norvēģijas rietumu piekraste ar visām sīkajām saliņām un fjordiem ir savdabīga, kādas otras uz pasaules nevar atrast. Dēļ visām šīm īpatnībām un mazajām saliņām Norvēģijas krasta kopgarums ir aptuveni – 27 000 km, bet ja neskaita visas salas, tad tikai 4500 km.
Fjordi ir šauri, dziļi jūras līči ar stāviem, klinšainiem krastiem. Fjordu krasti ir sastopami ne tikai Norvēģijā, bet arī Skotijā, Grenlandē, Čīlē, Islandē, Jaunzēlandē un Kanādas polārajos apgabalos, kā arī vēl citur pasaulē. Neviens no Norvēģijas fjordiem ne dziļuma, ne garuma nevar līdzināties Sognefjordam. Tas ir 220 km garš, tā vidējais platums ir 6 – 8 km, bet tā dziļākā vieta ir 1244 metri.
Pusnakts saules salas.
Lofotu un Vesterolu salas atrodas Norvēģijas rietumu piekrastē Norvēģu jūrā. Tās atrodas aiz polārā loka, tāpēc aptuveni 2 mēnešus gadā, no maija beigām līdz jūlija beigām, tur valda tā saucamās “baltās naktis”, kad gan dienu, gan nakti ir gaišs. Jūra pie šīm salām ir viena no vētrainākajām pasaulē. Ar kontinentu Lofotu salas savieno kuģu satiksme, bet Vesterolu salas 1001 metru garš un 41 metru augsts tilts. Vairākumu šo salu savieno tilti, bet ir arī zemūdens tuneļi. Tradicionālā šo salu iemītnieku nodarbe ir zvejniecība. Kopējais šo salu iedzīvotāju skaits ir ~ 56 000. Vasarās šīs salas apmeklē daudz tūristu, bet ziemas ir īstais zvejas laiks, kad turp dodas arī zvejnieki no citām salām, bet ļoti lielā nozveja salu iedzīvotājiem nes lielus zaudējumus, jo palielinās bezdarbs.
Daba.
Viena trešdaļa Norvēģijas teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka un gandrīz divas trešdaļas atrodas augstāk par 500 metriem virs jūras līmeņa. Bez naftas un dabasgāzes Norvēģijā iegūst arī dažādas rūdas, kā dzelzs, vara cinka, svina, sudraba un citas. Klimats ir visai skarbs, jo arī vasarās piekrastē ir vējains un lietains. Vidējā temperatūra Ziemeļu piekrastē ir -20 līdz -40, bet Ziemeļu iekšējos rajonos pat -140, bet dienvidu rajonos tomēr klimats ir nedaudz mērenāks. Jūra nekad neaizsalst, piekrastē nav pastāvīgas sniega segas, bet valsts iekšienē sniegs ir pat 7 mēnešus gadā. Meži aizņem vienu ceturto daļu teritorijas un tajos pārsvarā aug egles un priedes., bet vietām arī bērzi un apses. Tundrās pārsvarā dzīvo ziemeļbrieži, polārlapsas un sermuļi. Dienvidos un centrālajos rajonos dzīvo lapsas, staltbrieži, lūši, stirnas, meža cūkas, bebri, vāveres, caunas un zaķi. Piekrastē ir sastopamas vairākas putnu sugas, kuri dzīvo klintīs.
Saimniecība un rūpniecība.
Rūpniecības ražotnes valstī ir izvietojušās pārsvarā ostu pilsētās un to tuvumā, jo rūpnīcas ražo preces pārsvarā eksportam, šīs preces ir zivju produkti, celulozes un papīra rūpniecība kā arī elektropreču rūpniecība, kā arī pieaug kuģubūves. Zivju un to pārstrādes produktu eksportā Norvēģija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, trīs ceturdaļas nozvejoto zivju tiek pārstrādātas zivju miltos. Protams lielu rūpniecības daļu aizņem naftas un dabasgāzes ieguves un priekš tā nepieciešamo iekārtu un tehnikas ražošana. Kravas pārvadājumos liela nozīme ir kuģu transportam, kas pārvadā preces netikai uz ārzemēm, bet arī valsts robežās. Lauksaimniecība ir specializējusies piena un gaļas lopkopībā, kas pilnībā pietiek vietējam tirgum un nav vajadzības ievest. Augkopība pārsvarā ir specializējusies lopbarības kultūru audzēšanā, pārsvarā tie ir mieži un auzas, tomēr nedaudz tiek audzēti arī graudaugi, tādi kā kvieši un arī lielās platībās kartupeļi.
Ziemas sporta svētki Lillehammerē.
1994. gadā Norvēģijas pilsētā Lillehammerē notika 27-tās ziemas Olimpiskās spēles, tās notika no 12. – 27. februārim. Par tām bija tikai vislabākās atsauksmes gan no sportistu, gan arī no viesu puses. Lillehammere atrodas 180 km uz ziemeļiem no galvaspilsētas – Oslo, Norvēģijas lielākā ezera – Mjēsas ziemeļu daļā. Pilsētā dzīvo ~ 23 tūkstoši iedzīvotāju. Lillehammeres apkārtnē ir daudzas interesantas vietas, kuras ir iecienījuši kā paši norvēģi, tā arī ciemiņi no citām pasaules malām. Pats populārākais ir Hunderfosenes ģimeņu parks 13 km uz ziemeļiem no pilsētas, šajā parkā var apskatīt Norvēģijas lielāko trolli, tas ir 14 metrus augsts un sver 70 tonnas. Šī parka teritorijā atrodas arī olimpiskā kamaniņu un bobsleja trase. Lillehammere ir vienīgā pilsēta pasaulē, kuras ģerbonī ir attēlots slēpotājs, jo pilsēta tiek uzskatīta par vietu, kurā tika izdomātas slēpes, jo vēsturiskas liecības par to ir no 13 gadsimta. Tomēr pati senākā liecība par slēpēm ir apmēram pirms 4000 gadiem tapis alas gleznojums, kurā attēlots slēpotājs. Visas vēsturiskās liecības liecina par to, ka vārds slaloms ir cēlies no norvēģu valodas un tas nozīmē “nobrauciens pa ledu”.