Eižens Finks,Mišels de Nostardamus…

Ievads

Tādā dzīves posmā, kad cilvēkam klājas labi, par savu nākotni domā visai maz vai pat nedomā par to nemaz. Tikai tad, kad dzīve ieiet fāzē, kur sagaida nepatikšanas, turklāt nav zināms, cik ilgi šī nelaime pastāvēs, tikai tad viņa skatiens pievēršas nākotnei. Cilvēks labprāt vēlētos uzzināt, cik ilgi vēl būs jāiztur un vai sekos dzīves apstākļu uzlabošanās. Tāda ir situācija, kurā tiek iztaujātas personas, kas spēj ielūkoties nākamībā.

Šo darbu izvēlējos, jo mani interesē uzzināt par to, kas sagaida cilvēci nākotnē. Bez ša

a
aubām paralēli pareģošanai iet arī zīlēšana, tāpēc mazliet arī par to šajā darbā. Šajā pētnieciskajā darbā ir sniegts izklāsts par latviešu slavenāko pareģi Eiženu Finku, pasaules slavenāko pareģi Mišelu de Nostradamu un pareģošanu kopumā.

Mana darba mērķis ir iepazīt slavenāko pareģu dzīvi un pareģojumus. Darba uzdevumi ir: izzināt Nostradama un Finka pareģojumus un to nozīmi mūsdienās, atklāt, vai zīlēšana un pareģošana ir viens un tas pats, uzzināt skolēnu zināšanu līmeni par pareģiem, zīlēšanu un pareģošanu kopumā.

Saturs

Ievads 1

Saturs 2

Eižens Finks 2

Ko Finks stāstīja par sevi 3

Ko ci

i
iti stāstīja par Finku 3

Ko Finks stāstīja par citiem 4

Ko čeka stāstīja par Finku 5

Finka pareģojums par Daliņa un Dimzas izredzēm Los–Andželosas olimpiādē 6

Zīlēšana Ziemassvētkos 7

Mirējs bez galvas 7

“Labvakar, kuiļu tēvs!” 8

Mēness sola laimi, tārpi – sarežģījumus veikalos 9

Mišels de Nostradams 10

Nostradama dzīve 10

Nostradama pareģojumi divdesmit pirmajam gadsimtam 12

Vispārīgi pareģojumi 12

Pasaules virzītāji izgudrojumi 14

Visuma ie
e
ekarošana 14

Divdesmit pirmā gadsimta varenie 15

Karš un miers divdesmit pirmajā gadsimtā 17

Zīlēšana ar kārtīm 18

Kāpēc pareģojumi šķiet tik interesanti 19

Nobeigums 21

Anotācija 22

Aptauja un tās rezultāti 23

Literatūras saraksts 25

Eižens Finks

EIŽENS FINKS vēl savas dzīves laikā bija kļuvis par leģendu. Laikam jau mums, latviešiem, gribējās, lai arī mūsu zemē viss būtu kā pie cilvēkiem, proti, katrai kārtīgai tautai taču bija pa kādam pareģim, kas derēja visos dzīves gadījumos. Tāpēc nostāsti par gaišreģi, “Latvijas Nostradamu”, vairāk vai mazāk patiesi un papušķoti, ar apbrīnojamu noturību vibrēja Latvijas gaisā, skanēja laikrakstu lappusēs, gāja no mutes mutē kā savdabīga folklora.

Ko Finks stāstīja par sevi

Eižens Finks dzimis1885.gadā, divdesmito gadu avīžu publikācijās kā viņa dzimšanas vieta norādīts vilciens Viļņa – Žitomira, bet 1941.gada čekas protokolā – Limbažu apriņķis. Pēc tautības viņš bijis čigāns, savus vecākus pazaudējis agrā bērnībā un vi

i
iņu uzaudzinājusi latviešu ģimene. Par saviem audžuvecākiem Finks nekad nav izteicies sevišķi glaimojoši – patēvs dzērājs, pamāte viņu sevišķi neesot uzmanījusi. Mēģinājis kļūt par cirka mākslinieku, taču zobenu rīšana un zirgu dresēšana Finkam nav padevusies, tāpēc viņš pievērsies fotogrāfijai, kļuva par mācekli pie Valmieras fotodarbnīcas īpašnieka Sarkangalvja, vēlāk Rīgā strādāja pie fotomākslinieka Melbārža, līdz atklāja savu fotodarbnīcu Maskavas forštatē.

Pirmā pasaules kara gadus Finks pavadīja Hrakovā, kur pelnīja maizi savā profesijā, nodarbodamies ar fotografēšanu. Jau pirms kara, dzīvojot Pārdaugavā, viņš sāka nodarboties ar
r
rī ar paredzēšanu. “Gaišreģa spējas Finks pie sevis sāka novērot, kad bija pavisam mazs zēns un toreiz dzīvoja Valmierā [..] Kā gaišreģis Finks bija pazīstams pirms (Pirmā pasaules) kara. Jau toreiz to slavēja un pie viņa griezās ne vien tirgotāji un dažādi veikalnieki, kas gribēja zināt par savu veikalu drošību un izredzēm, bet pat aristokrāti, sevišķi no toreizējo dižciltīgo vācu aprindām. Tāpat Finks savā laikā ir arī vairākas reizes ticies ar Vidzemes gubernatoru Zvegincevu, kurš līdz ar saviem biedriem bijis ļoti sajūsmināts,” 1929.gadā rakstīja žurnāls “Hipnotisma un okulto zinātņu kalendārs”.

Ko citi stāstīja par Finku

Citi viņu mīlēja, cienīja, citi savukārt viņu necieta. Svarīga loma Finka slavas vairošanā bija Rīgas presei. No tā laika avīzēm Finku bez ierunām atzina

populārā “Pēdējā brīdī”, kā arī vairākas krievu avīzes, it sevišķi “Segodņa”. Ko vien liecina kaut vai tas, ka šis laikraksts regulāri publicēja Finka pareģojumus par katru nākamo gadu, kas, tiesa, parasti bija ļoti nekonkrēti un daudz neatšķīrās no mūsdienu laikrakstu “horoskopiskajām atziņām”. Katru gadu “Segodņa” korespondents Finkam uzdeva jautājumu, vai viņš redz Padomju Savienības galu, uz ko Finks katru reizi atbildēja, ka viņš redz gala sākumu. Nenoliedzami labs psihologs un cilvēku pazinējs, Finks runāja to, ko no viņa gribēja dzirdēt. Šajos laikrakstos aprakstīti dažādi brīnumi, kas notikuši Finka fotosalonā, kur viņš nodarbojies vēl arī ar zīlēšanu, garu saukšanu, parģošanu un citām tamlīdzīgām lietām. Šeit bieži skanējušas garu balsis, priekšmeti pazuduši, atkal parādījušies, lidojuši pa gaisu, notikušas citas prātam īsti neaptveramas, bet vienkāršiem ļaudīm tik interesantas parādības.

Cits populārs un liels dienas laikraksts “Jaunākās ziņas” piederēja pie tiem preses izdevumiem, kas Finku uzskatīja par lētticīgu ļautiņu krāpēju, šarlatānu. “Jaunākajās ziņās” bija smalki aprakstīts, kā viltus medijs un okultists Eižens Finks māna savus klientus, iesaistot šajos viltīgajos gājienos savu dēlu, kuram liekot runāt it kā garu balsī no aizdurves vai mest ar visdažādākajiem priekšmetiem klientu virzienā. Šeit bija smalki aprakstīta arī Finka personīgā dzīve, nesaskaņas ar sievu, no kuras viņš šķīrās 1933.gadā.

Ko Finks stāstīja par citiem

Atšķirībā no sava slavenā amata brāļa Nostradama Finka pareģojumi pierakstīti netika, izņemot tos, kas bija publicēti jau pieminētajos laikrakstos un kas ar sevišķu konkrētību neizcēlās. Taču viņa fotodarbnīcā cilvēki stāvēja garās rindās, lai tikai tiktu klāt un kaut ko vairāk uzzinātu par sevi, saviem radiniekiem un draugiem. Kuru katru Finks nepieņēma, tomēr cilvēku tur vienmēr bija daudz.

Mākslinieki, aktrises, mājsaimnieces, nelaimīgi mīlētāji, bankrotējuši uzņēmēji, vārdu sakot, tie, kas ir visuzņēmīgākie pret šādām lietām. Runāja, ka pie Finka nākot arī politiķi, ārvalstu sūtņi. Ko viņš privāti tiem teica, to mēs nekad neuzzināsim, bet klīda baumas, ka Finks bija paredzējis Musolīni nākšanu pie varas Itālijā, Meierovica bojāeju automašīnas katastrofā, Kirova noslepkavošanu Krievijā, Čakstes otrreizējo pārvēlēšanu un viņa nāves datumu. Pat policijas ierēdņi, ja tiem gadījās kāda neatšķetināma lieta, nāca pie viņa, lai lūgtu palīdzību.

Pāris reižu viņš esot redzēts prezidenta Zemgala automašīnā. 30.gadu otrajā pusē Finka vārds pamazām izzūd no avīžu lappusēm, kaut gan viņa pareģa zvaigzne joprojām spīd pie Latvijas spiritisma apvāršņiem. 1934.gada sākumā viņš esot gājis pie Ulmaņa atrunāt to no apvērsuma. Tiesa, to stāstīja pēc tam. Uz šo brīdi attiecas viens no viņa visslavenākajiem pareģojumiem, kas vēlāk kā leģenda klīda Rīgas bohēmas aprindās. Proti, Finks “Jaunāko Ziņu” īpašniecei Benjamiņa kundzei pareģoja, ka viņa mirs galīgā trūkumā un nebūs pat spilvena zem galvas. Tas notika laikā, kad Emīlijai Benjamiņai piederēja vairāki nami Rīgā, Valdeķu muiža pie Kandavas, grezna vasarnīca Rīgas Jūrmalā. Finks pats esot bijis klāt tanī pašā padomju soda lēģerī Usoļlagā Benjamiņas nāves brīdī.

Ko čeka stāstīja par Finku

1939.gada beigās, kad jau pilnus apgriezienus bija uzņēmis Otrais pasaules karš, Finks esot teicis, ka gara acīm redzot Berlīnes ielās krievu zaldātus. Padomju okupācijas varai nekāds Finks nebija vajadzīgs. Padomju laikā okultisma tāpat kā seksa taču nebija. Okupācijas represiju mašīna bija paredzējusi Finka likvidāciju. 1941.gada 14.jūnijā viņu arestēja. Viņu tiesāja, inkriminējot to pašu, ko daudziem citiem, – pretpadomju aģitāciju un spiegošanu. Pie Finka taču nāca ārvalstu sūtņi, bijušie baltgvardi emigranti, pāris reižu viņa fotosalonā bija iegriezies arī Šinke, kuru 1941.gada martā čeka arestēja kā vācu militārā izlūkdienesta rezidentu Latvijā.

1941.gada 21.novembrī Finku notiesāja, piespriežot nošaušanu, apsūdzības slēdzienā bija teikts, ka “fotostudijas īpašnieks Jevgēņijs Finks tās aizsegā nodarbojās ar hiromantiju un, būdams naidīgi noskaņots pret PSRS, zīlēt atnākušajām personām cildināja Hitleru un hitlerismu, veica provakatorisku darbību, mudinot izbraukt uz Vāciju, savā sakāvnieciskajā aģitācijā apgalvoja, ka

neizbēgamajā karā starp Vāciju un PSRS, Vācija uzvarēs neilgā laikā”. Kā tad bija ar tiem krievu zaldātiem Berlīnē. Nāves sodu tomēr nomainīja ar astoņiem gadiem lēģerī. Tur viņš esot pareģojis lēģera vadībai, dažādiem čekas virsniekiem, tāpēc izturēšanās pret viņu bijusi ciešama, dabūjis vieglākos darbus, labāku pārtiku.

1951.gadā Rīgā izplatījās baumas, ka gaišreģis atgriezies. Tā arī bija. Atkal pie viņa nāk daudz cilvēku, šoreiz gan to nevar darīt atklāti, čekas modrā acs vēro. Tomēr tautā runāja, ka Finks esot pareģojis labu nākotni okupētajai Latvijai, tas jau par 1991.gadu, kad Latvija būs brīva, gan par to, ka Latvija uzplauks, kad valsts priekšgalā būs sieviete. 1958.gadā Finks nomira, nesagaidīdams savu pareģojumu piepildījumu.

Finka pareģojums par Daliņa un Dimzas izredzēm Los – Andželosas olimpiādē

“Kad Finku iepazīstinu, kāds mans mērķis – tas maz pamazām nodziļinājās, un kad sēdot tā viņa mistiski iekārtotā darba kabinetā, man izslīd jautājums: “Ko sakat, un ko redzat mūsu lielā soļošanas malača – Jāņa Daliņa un klasiskā sporta daudzcīņu meistara Jāņa Dimzas izredzēs olimpiādē?”, Finks brīdi sevī iedziļinās. Sejā rodas koncentrēta izteiksme. Par Daliņa sporta gaitām Finks zin vēstīt sekojošo:

“Daliņš iet un uzvar. Viņa izjūta dzen viņu uzvarēt. Viņa pretiniekiem tādu ieroču gandrīz nav; ir tikai divi, kuriem tas piemīt mazākā mērā. Daliņš tic, un tas jau ir vairāk kā puse uzvaras. Viņam ir savs takts, ko neviens nezin, pat to grūti konstatēt man. Priekšā stāvošā cīņa Daliņam nebūs cīņa, bet bezcīņas gājiens pretī uzvarai. Daliņam olimpiskā 50 km. soļojumā konkurentu nav. Viņš uzvarēs fenomenālā laikā un nekādi sarežģījumi nebūs, pēc uzvaras nāks vēl uzvaras. Daliņš ir mīkstsirdīgs, ar ātrām asarām. Ievēro dzīves likumību un pilda. Varat droši gatavoties uz Daliņa sagaidīšanu, atgriežoties no Amerikas, jo katrā ziņā, tas ne tikai šai cīņā nav pārspējams, bet, ka viņu nav domājams pārspēt arī turpmāk, līdz iestāsies dabas neizbēgamais vecuma likums.”

Kad intervijas “seanss” nobeidzies, Finks manāmi noguris sāk arī man pastāstīt par visu ko vēlējos. Viņš pareizi pateica, cik pašreiz mājās atrodas personas. Kā sauc tēva vārdā. Uz ko nesas prāts un ko pašreiz darot. Kad laiks pienācis atstāt Finka mājokli Raiņa bulvārī Nr.3, sirsnīgi atvadoties viņš spiež roku.”

Pēdējā Brīdī, 1932. Nr.169

Zīlēšana Ziemassvētkos

Daži, nebūdami ar vieniem svētkiem mierā, svētī vispirms pēc jaunā kalendāra jaunos un tad pēc vecā kalendāra vecos Ziemassvētkus. Jauno un veco Ziemassvētku starpā (aptuveni divas nedēļas) nedrīkstot ne ragavas, ne kamanas, ne apavus taisīt, ne vērpt, ne aust, ne istabu slaucīt, bet ļoti labi esot iet krogā un piedzerties, vēstīts 1839. gada publikācijās. Lai kā mēs svētītu Ziemassvētkus un Jauno gadu, tie allaž ir īpaši gaidīti, tiem laikus jāgatavojas un neiztikt arī bez zīlēšanas un ticējumiem.

Mirējs bez galvas

Latviešu ziemassvētki ar budēļos jeb ķekatās iešanu, pamatīgu pieēšanos un dzīrošanu vairākas dienas no vietas itin cieši savijušies ar kluso Kristus piedzimšanas laiku, taču pielietojamus ieteikumus senču tradīcijās atradīs katrs moderns latvietis. Piemēram, Ziemassvētku priekšvakarā jāizslaukot istaba bez saules un mēsli jāizberot pret dienvidiem. Tad jāuzkāpjot virsū un jāklausoties, kurā pusē zvani skan, tur kāzas, kur dzied – tur bēres.

Ziemassvētki nav tikai gaišā gaidīšanas brīdis, tajos aktivizējas arī tumšie spēki. Tāpēc vakarā, saulei noejot, uz visiem mājas rīkiem un durvīm ar baltu krītu tāda zīme * jāuzgriež un logi jāaizslēģē, lai velns netop iekšā. Tiem, kas par pesteļiem, burvjiem un zavatniekiem izliekas, tajā svētā naktī liela staigāšana pa citu staļļiem un kūtīm. Uz galda visu nakti jādedzina svece, lai varētu redzēt, ka velns neienāk. Tikmēr mājas iemītnieki spēlē kārtis un dzer brandavīnu, ka put vien. Tomēr, ja vēlaties izzināt nākotni, bez iziešanas ārā Ziemassvētku naktī neiztikt. Vienkāršākais likteņa paredzēšanas paņēmiens, ja dzīvojat pirmajā stāvā, ir trīs reizes apiet ap savu dzīvojamo ēku un pēc tam skatīties logā, tur varēs redzēt savu vai istabā sēdošo cilvēku nākotni. Šādā kārtā var uzzināt, kurš nākamgad mirs, kurš precēsies – pirmais, pa logu raugoties, rādīsies bez galvas, toties otram būs divas. Turklāt vēl kāds ticējums vēstī, ka, ja Ziemassvētku naktī kādam paliek veļas gabals ārā, tad tam tai gadā jāmirst.

“Labvakar, kuiļu tēvs!”

Viens no svarīgākajiem zīlēšanas veidiem Ziemassvētkos un Jaunajā gadā domāts neprecētajiem, sevišķi meitām. Nākamo precinieku var lūkot turpat istabā (ja ir krāsns), atmuguriski pieejot pie krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Tad var saskatīt izredzēto nākam. Ja būšot pazīstams, rādīšoties līdz pusei, ja svešs – varēšot apskatīt visā augumā. Kādā ticējumā gan minēts – ja redzētais vīrietis nācis baltā tērpts, nebūs gaidāmas vis kāzas, bet nāve. Dzīvesbiedru nākam varot redzēt arī tad, ja svētku vakarā saslauka mēslus istabā pie sliekšņa un naktī, virsū uzsēdies, sukā matus.

Ja dzīvojat vai svinat Ziemassvētkus laukos, piemērota vieta nākotnes izzināšanai būs kūts. Meitas svētku naktī var doties uz kūti aitas ķert. Tai, kurai izdevies notvert aunu, gaidāmas precības, bet tām, kurām gadījusies aita, šie prieki vismaz vēl gadu ies secen. Līdz kūtij, ja tajā ir cūkas un vismaz viens kuilis) no mājas var doties jāšus uz krāsns kruķa. Tur nonākot jāsaka: “Labvakar, sivēnmāte!” (citā ticējumā – “Labvakar, kuiļu tēvs!”). Ja pretī atrūks kuilis – nāks brūtgāns, ja turpretī cūka – precinieka nebūs.

Dzīvojot ezera tuvumā, izmantojams cits zīlēšanas paņēmiens. Meitai jāapvelk balts krekls un jādodas uz ezeru. Tur izcirstā āliņģī ūdenī jāapmērcē viens piedurknes gals. Tad jādodas mājup un tāpat ar slapju jādodas gulēt. Kas sapnī piedurkni ar šķērēm nogriezīs, tas būs nākamais vīrs.

Tām, kam līdz ezeram tālu, dusēt ejot, zem gultas jāliek bļoda (citur – trīs krūzes) ar ūdeni un pār to jātaisa tilts no skaliem (vai jāpārklāj bļoda ar dvieli). Kas pār šo tiltu pāriet (no pēdējās krūzes – arī izdzer ūdeni) vai iedod dvieli muti noslaucīt, tas arī kļūs par izredzēto. Pagalvī, lai izzīlētu otru pusi, varēja likt arī cirvi, galvā maukt no Jāņiem saglabātu vaiņagu, kas vīts no deviņu sugu puķēm (pa deviņiem ziediem no katras). Savukārt puišiem, lai uzzinātu, vai precēsies, zem gultas jāber mieži. Ja tos pa nakti kāds aizskāris, piemēram, grauzusi pele, puisis apsievosies. Var pusnaktī iet uz krustcelēm un tur kaisīt linus, kura meita sapnī izsētos linus (acīmredzot jau izaugušus) plūks, tā būs īstā. Nākamo sievu parādamies puisis var redzēt arī tad, ja Ziemassvētku naktī uzkāpj bēniņos un gaida, nostājies aiz skursteņa. Mūsu senči tālredzīgi nodrošinājuši katru ar otru pusīti, citā ticējumā paredzot, ka meitai (ja tā grib vīru), kailai jākāpj uz bēniņiem, trīs reizes jāskrien ap skursteni un tad jāgaida izredzētais.

Mēness sola laimi, tārpi – sarežģījumus veikalos

Visa ģimene Ziemassvētku vakarā nākotni var pareģot ar šādu paņēmienu. Vajag ņemt tīru trauku, līdz pusei piepildīt ar ūdeni, tad pagatavot linu maciņu un iebērt safrānu, līdz šķidrums kļūst dzeltens, pielikt olas baltumu un maisīt ar vienu pirkstu, sakot: “Per fas, et nefas fiat mixtura.” Tad bļodu kādu laiciņu jāliek mierā un jāvēro, kas tajā radīsies. Ja puķes un koki, tad iedomātā vēlēšanās piepildīsies, redzot putnus, dabūsiet priecīgas vēstis, bet ērglis nozīmē laulību, precēšanos un prieku. Arī gredzens ir uz precēšanos, taču laulātiem zīlētājiem gluži pretēji – uz drīzu šķiršanos. Stārķis liecina par dzīves maiņu, savukārt sirds norāda uz labu cilvēku. Zivis gan nesola neko labu, tās brīdina, ka nākamībā būs jāsastopas ar ļaunu cilvēku. Mēness cola tālu ceļošanu un laimi, kā uz ūdens, tā zemes. Punkts brīdina, ka saņemsiet vēstuli vai jaunu ziņu, čūska – ka sastapsiet viltīgu cilvēku, bet saule garantē priecīgu un labu dzīvi. Tiesa, ja tā iegrimusi padebešos vai satumsusi, būs nelaime un ļauni laiki. Dažādus sarežģījumus, kā sabiedrībā, tā veikalos, sola arī tārpi.

Līdzīgs zīlēšanas veids ir, izmantojot kāli. Šim nolūkam no dārzeņa svētku vakarā izgriež dažādas figūriņas. Tās paliek zem šķīvjiem un tējas tasītēm. Tad katrs iet un izvēlas vienu trauku. Pareģojuma tulkojumā galvenais – radoša izdoma. Lūk tikai daļa no iespējamajām figūriņam un to nozīmēm: zirgs – stiprs kā zirgs; govs – liels ēdājs; aita – lēns kā aita; cūka – liela netīrība; kaza – puskoka lēcējs; suns – nerej kā suns un neēd daudz gaļas; kaķis – neesi viltīgs, ķer peles nevis meitas; gailis – esi prātīgs, neizpaud savus noslēpumus citiem, citādi izsmies; zoss – nestaigā klaigādams, – visi bēgs; galds – saimnieklam būs daudz ēdāju; krēsls – jāsēd un jāvaktē bērni; gulta – slinks un miegains; zārks vai krusts- nelaime vai nāve; gredzens – saderināšanās; kronis – brūtes vai brūtgāna kārta.

Mišels de Nostradams

Gandrīz katrs ir kaut ko dzirdējis par Nostradama pareģojumiem. Līdz šim tie piepildījušies mats matā. Bet kas pasauli sagaida jaunajā gadu tūkstotī? Iespēju izzināt nezināmo mums sniedz slavenai 16.gs. astrologs, galma ārsts, alķīmiķis, tā dēvētais “melnais pāvests” Nostradams.

Nostradams sešpadsmitajā gadsimtā uzrakstījis un atstājis cilvēcei tūkstošiem pareģojumu. Vēl pirms gadiem desmit tos uzskatīja par mīklainiem un it kā juceklīgiem. Pat tad, ja šķita, ka izprasta šo pareģojumu jēga, to saturs uzdeva vairāk mīklu nekā ieviesa skaidrību par nākotnes norisēm.

1984.gadā Manfredam Dimdem izdevās atšifrēt Nostradama noslēpumu, un 1986.gadā viņš pirmo reizi darīja atklātībai zināmu Nostradama laika un tekstu iedalīšanas sistēmu. Ir pilnīgi skaidrs, ka dažos Eiropas klosteros atšifrējums bija zināms jau sen – tātad pirms 1984.gada. Protams, tiem, kuriem šie “Pasaules vēstures pareģojumi” nebija nekāds noslēpums, pienākums lika klusēt.

Nostradams savas vīzijas aprakstījis slepenā valodā, kādu renesanses laikmetā lietoja klosteros. Tātad – ja kods ir atminēts, rodas iespēja saprast arī citus šā laikmeta noslēpumainos rakstus. Tāpēc tuvākajā laikā var sagaidīt Dantes, Paracelza un Šekspīra darbu jaunu izpratni.

Nostradama dzīve

Mišels de Nostradams piedzima 1503.gada 14.decembrī, kad tuvējā Svētā Mārtiņa templiešu ordeņa baznīcā tika iezvanīts pusdienlaiks. Viņa dzimšanas vieta Senremī atrodas tikko trīsdesmit kilometru no toreizējās lielpilsētas Aviņonas. Mišels bija pirmdzimtais no ļoti godājamās, ievērojamās un turīgās de Nostrdamu ģimenes septiņpadsmit bērniem.

Vecaistēvs bija Senremī dzīvojušā, tā sauktā “Jeruzalemes titulārķēniņa” ārsts. Pēc dokumentiem, kas saglabājušies dažādos Dienvidfrancijas arhīvos, secināms, ka jau Nostradama dzimšanas laikā vecaistēvs par ārstu vairs nav strādājis, bet devies atpūtā. Tāpēc savam pirmajam mazdēlam viņš varēja veltīt īpašu vērību, pirmais arī pamanīdams tā talantus.

Pēc citiem avotiem zināms, ka jaunajam Nostradamam piemitušas kādas sevišķas spējas: viņam pieticis tikai pavirši pārlaizt skatienu kādam tekstam, lai varētu to tūlīt vārds vārdā atkārtot. Viņš bijis apveltīts ar fenomenālu atmiņu.

Acīmredzot vectēva ietekme uz Mišelu bijusi liela, jo no visas Nostrdamu ģimenes viņš vienīgais izvēlējās ārsta profesiju. Turklāt viņš interesējās par astronomiju. Nostradama skolas biedri dēvēja viņu par “jauno astrologu”, jo viņš nemitīgi centās tiem izskaidrot komētu, zvaigžņu un zvaigznāju noslēpumus un būtību.

Vecātēva nāve 1518.gadā laikam gan ir pirmais lielais pārdzīvojums piecpadsmit gadus vecā zēna mūžā. Pārsteidz tas, ka kopš šā brīža Mišels tikai retumis vairs uzturas vecāku mājā. Sešpadsmit gadu vecumā – pēc toreizējā mūža ilguma cilvēks jau bija sasniedzis pusmūžu – viņš uzsāk studijas Aviņonā. Tomēr nākamos desmit gadus viņš lielākoties pavada Monpeljē, kur beidzot iegūst medicīnas doktora grādu.

Jaunais ārsts Mišels de Nostradams apmetās Ažēnā un apprecējās. Traģēdija sākās pēc trim gadiem, kad kādā mēra epidēmijas uzliesmojumā Nostradams zaudēja savu sievu un abus bērnus. Nelaimīgais Mišels de Nostradams pēkšņi tika iesaistīts tiesas procesā ar sievas vecākiem. Strīda iemesls bija sievas pūra atlikusī daļa, kura nebija izmaksāta laikā un kuru pēc viņas nāves vecāki nu gribēja paturēt sev.

Nostradama mūža turpmākie gadi paliek kā neziņas miglā tīti. Kur dižais gaišreģis uzturējies līdz 1545.gadam, par to jau tā ne pārāk bagātie ziņu avoti klusē.

Par Nostradama gaitām parādās ziņas, kad viņš 1545.gadā atrgriežas Senremī un Salonderprovansas apkaimē, tātad arī pie savas ģimenes. Salonā uz dzīvi bija apmeties viens no viņa brāļiem – Bertrams de Nostrandams ar savu sievu Tominē. Bertrams bija šīs pilsētas galva.

Lai arī kādi bijuši Bertrama nolūki, katrā ziņā viņš un viņa sieva izmantoja savus sakarus, lai brāli Mišelu iepazīstinātu ar jaunu bezbērnu atraitni no labas ģimenes. 1547.gada 11.novembrī tika noslēgts laulības līgums ar Annu Ponsāru, Paskāla un Tomasē Arno meitu. 1547.gada 26.novembrī notika kāzu svinības. Laulībā piedzima seši bērni: Madlēna (1551), Sezārs (1553), Šarls (1556), Andrē (1557), Anna (1558), Diāna (1561).

Vēstījumu par Nostradama pēdējiem mūža gadiem atstājis viņa dēls Sezārs. Spriežot pēc rakstītā, tēvs sirdzis ar reimatismu, ģikti un artēriju sklerozi, uz ko norāda šīm slimībām raksturīgie simptomi. Visām kaitēm pēc neilga laika pievienojusies tūska, kas beidzot skārusi plaušas. Tad arī Nostradams sajutis nāves tuvošanos. 1566.gada 17. Jūnijā viņš uzaicinājis pie sevis notāru M. Ž. Rošu, un tas pēc īsas iepriekšējas apspriešanās sastādījis viņa vēlmēm atbilsošu testamentu.

Mantība, ko gaišreģis atstāja tuviniekiem bija visai prāva. Par savu pareģojumu tekstiem rokrakstā gaišreģis testamentā noteica, ka ar auklu pārsietos pergamentus mantos tas, kurš izrādīs vislielāko interesi.

1566.gadā naktī no 1. uz 2.jūliju Nostradams nomirst. Vēl tajā pašā dienā viņš tiek svinīgā procesijā nogādāts uz Žēlsirdīgo brāļu klosteri, kur bija nopircis kapavietu, un tūdaļ apglabāts stāvus.

Nostradama pareģojumi divdesmit pirmajam gadsimtam

Vispārīgi pareģojumi

Divdesmit pirmajā gadsimtā darbs medicīnā vainagosies lieliem panākumiem. Apsteidzot mazāk svarīgo, jāsecina, ka ārsti pirmām kārtām iemācīsies aizkavēt cilvēka novecošanos, bet šā gadsimta beigās pat pilnīgi apturēt. Pienāks laiks, kad Bībelē minētais Metuzāls būs kļuvis par realitāti. Mūsdienu cilvēkam priekšstats par nenovecošanos paliks tikai sapnis, viņa mazmazbērniem sagādās neticamu triumfu, bet pēcnācējiem aptuveni pēc trīssimt gadiem izvērtīsies traģēdijā. Tie, kuri būs nodzīvojuši 400 gadu ilgu mūžu, jutīsies noguruši, taču nespēs nomirt dabiskā nāvē.

Spriežot pēc Nostradama vārdiem, kas attēlo dzīvi pēc 2350.gada, visas pazīmes liecina, ka tie, kuri būs izšķīrušies dzīvot ilgāk par 150 gadiem, no visiem svarīgākajiem orgāniem par saviem varēs saukt tikai piedzimstot mantotās smadzenes – visi pārējie orgāni būs nomainīti. Nostradams vārdu pa vārdam raksta: “Puse cilvēka tiks veidota no cūkas.” Mēs varam saprast, ka Nostradams šeit apraksta cūku kā cilvēka donoru, kas tam ziedo savus orgānus. Kāpēc lai tā nenotiktu, ja jau izdevies cilvēka ķermeņa imūnreakcijas bez jebkādām problēmām vadīt vai pārveidot tā, ka to apturēšanai vairs nav nepieciešama pastāvīga bioloģiski aktīvu vielu deva?

Ir tikai divas vārsmas, kas attiecināmas uz divdesmit pirmā gadsimta medicīnu. Pēc Nostradama vārdiem saprotams, ka ap 2060.gadu izdosies zvaigžņveidīgās šūnas, kas savukārt ražo nervu šūnas, atjaunot tādējādi, lai šūnas atbrīvotu no balasta, novērstu traucējumus to funkcijās vai, iespējams, cilvēka lielā vecumā tās pat sistemātiski nomainītu.

Tātad ar 2060.gadu sāksies veselības laikmets. Kopš šā brīža tiks domāts vēl vienīgi par mūža pagarināšanu, līdz trīsdesmit gadus vēlāk – 2097.gadā – šis mērķis būs sasniegts. Taču tas, ko 21.gs. cildinās kā medicīnas triumfu, kopš tā laika pārmainīs cilvēku sabiedriskās dzives likumus.

X centūrijas 100 vārsmās, kuras Nostradams veltījis divdesmit pirmajam gadsimtam, viņš apraksta trīs labklājības periodus Eiropā. Pirmais sāksies jau tuvākajos gados un turpināsies līdz 2010. vai 2011.gadam. Otrajam labklājības posmam jāsākas pēc 2025.gada. Cik nu šajā ziņā Nostradams saprotams jau šodien, tad šī attīstības pakāpe tiks sasniegta, pārveidojot Baltkrievijas un Ukrainas pašreizējo teritoriju par Eiropas dzīvojamo un tirdzniecības centru. Divdesmit pirmajā gadsimtā noteicošā loma Eiropas reģionā būs Spānijai. Šo otro labklājības pakāpi Nostradams raksturo kā pievēršanos gluži jaunai saimniekošanas sistēmai. “Zelta gadsimts vai gadu tūkstotis” bija renesanses laikmeta sapnis vai arī visu vēlmju ideāls. Māksla to izvēlējās par savu moto, attēlodama skaistus, veselīgus, cildeni grieķiskus cilvēkus paradīziskā ainavā. Reiz līdz 3797.gadam atlikušajos gados šāds zelta laikmets patiešām iestāsies, un Nostradams nosaka to starp 2075. un 2100.gadu.

Pasaules virzītāji izgudrojumi

Salondeprovansas gaišreģis nav ne kaut cik precīzi aprakstījis, ne pieminējis nevienu no 18., 19.un 20.gs nozīmīgākajiem izgudrojumiem. Viņa vārsmās nav skarti temati, kas attiecas uz dzelzceļa, telegrāfa, automobiļa vai elektrības, nedz arī uz lidmašīnu vai datoru izgudrošanu.

Jāpievērš uzmanība nākamo 700 gadu lielajiem izgudrojumiem, par kuriem savā hronikā raksta gaišreģis. Runa ir par kādu priekšmetu, mašīnu vai rīku, kam sakars ar skaņu, frekvenci vai vibrāciju. Šis instruments vēlāk kļūs noderīgs arī kara darbībā, un cilvēku sabiedrībā tas nemaz nevarētu būt citādi. Tomēr Nostradams uzskata to par lielāko izgudrojumu cilvēces vēsturē. Norādījumi tekstā, kas attiecas uz nākamajiem gadsimtiem, skaidri liecina, ka tiek runāts par kādu “transakcijas” skaņu. To nerada cilvēks, tā jau pastāv pati un tuvojas viņam. Līdzko cilvēkam būs pa spēkam uztvert un iepazīt, viņam pavērsīsies iespēja izmantot bezmaksas enerģijas avotu. 2029.gadam veltītajā vārsmā Nostradams apraksta, ka ar šīs jaunā laikmeta atklājējas ierīces palīdzību tiks ražota enerģija. Neskaitāmi nākamo gadsimtu cilvēces darbības veidi bez šā enerģijas piegādes avota nebūs iedomājami.

Visuma iekarošana

Divdesmit pirmajā gadsimtā sevišķi svarīga loma būs tēmai – lidojums kosmosā. Pieredze Visuma apgūšanā radīs pasaules uzskatu krīzes, un apmēram pēc 500 gadiem izveidosies pavisam cita izpratne par Pasauli un Visumu. Divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēce no šīs attīstības stadijas atradīsies vēl tālu.

Nostradams redz, ka 21.gadsimta sākumā tiks novilkta izšķiroša robeža strap nācijām ar augsti attīstītu tehniku un mazāk attīstītām. Slepeni tiks sagatavota ekspedīcija, un desmit kosmosa kuģi piegādās nepieciešamos materiālus. Pēc tālākā teksta secināms, ka pirmajai ekspedīcijai būs jāpārvar tehniskas grūtības. Ekspedīcijas vadītājam, pēc Nostradama pareģojuma, kaut kādā veidā izdosies izglābties un 2011.gadā atgriezties uz zemes.

Līdz 2030.gadam Nostradams nekādus turpmākus kosmosa iekarojumus neparedz. Tikai otrās desmitgades beigās viņš ziņo par ekspedīciju uz Veneru. Divdesmit pirmā gadsimta piecdesmitie gadi, šķiet, būs “zinātnes zelta desmitgade”, jo Nostradams pareģo, ka no 2057.gada vēlme apceļot kosmosu īstenosies. Jauna tehnika, jauni dzinēji un Visuma kuģi tiks radīti laika posmā no 2050.līdz 2065.gadam. Kosmosa kuģa dzinēja darbība, šķiet, notiks pēc daļiņu paātrināšanas principa.

Nākamajā vārsmā Nostradams pievēršas dzinējspēkam. Acīmredzot ir izdevies saistīt enerģiju četrus gadus ilgam laika posmam. Nostradams apraksta ceļojumu bez gaisa – tātad ekspedīciju Visumā. Astronauti ir ceļā ilgāku laiku. Šī ekspedīcija gūst lielus panākumus, jo izdodas ieņemt kādu planētu, kas ir līdzīga Zemei. Simt šīs misijas dalībnieki paliek tur. Šis pareģojums ir 2068.gadam. Nostradams pareģo, ka 2074.gadā daudzi kādas nesenas kosmiskās ekspedīcijas dalībnieki mirs ar kādu nezināmu infekcijas slimību. Tomēr jau pēc divdesmit gadiem mēģinājumi atsāksies. Kā pareģo Nostradams, 2093.gadā astronauti pošas ceļā, izmantojot kādu jaunu degvielu, lai nodrošinātu to, kas nesen iegūts. Vecā kosmosa kolonija uz planētas, kā var spriest pēc Nostradama izteikumiem, pēc meteoru vai citu svešķermeņu trieciena ir kļuvusi neapdzīvojama, un nodarītie postījumi jānovērš.

Divdesmit pirmā gadsimta varenie

Gadsimta pirmais ievērojamākais notikums ir apvienošanās jauna veida ANO, kurā iesaistīsies tikai musulmaņu valstis. Analogi tai droši vien tiks radīta musulmaņu valstu savienība. Šī musulmanistiskās nometnes apvienošanās, pēc Nostradama domām, radīs nepieredzēti lielu paļāvību uzvarai.

Viena no tā iezīmēm ir vārsma par atentātiem pret četru valstu vadītājiem. Atentāts risināsies 2011.gada beigās. Atentāti tiks vērsti pret ASV prezidentu, ko Nostradams dēvē par “zinātnieku”, Francijas prezidentu, Anglijas premjerministru un Vācijas kancleru, kuru Nostradams apzīmē ar vārdu “lācis”. Šajā politiskajā eskalācijā sava loma ir arī kādai sievietei, kuru Nostradams dēvē par “viltīgo”. Šī sieviete kopā ar citiem ir netieši atbildīga par lielā konflikta uzliesmojumu 2011.gadā. Tajā pašā laikā atentātus un valstu vadītāju reakciju pret tiem plāno kāds vīrs, kuru Nostradams nosauc par “bārdaino”. Par bārdainajiem Nostradams dēvē divdesmitā gadsimta islama fundamentālistus. Viņš sniedz pietiekami daudz norāžu, ka pasaules konflikta īstais izraisītājs – barvedis – ir kāds musulmaņu politiķis, kurš, protams, nenostāsies šīs kustības priekšgalā. Slaveno iedomāto pogu nospiedīs “vecais vadonis” un viņa dēls. Jau 1990.gadam veltītajā vārsmā Nostradams piemin, ka “vecais vadonis” šajā gadā sācis savu politisko karjeru, lai sagatavotos lielākajam karam visas cilvēces vēsturē.

2027.gadā Nostradams redz pasaules vēstures rampas gaismā iznākam līdz šim nepazītu vīru. “Varenais” valdīs pār pasaules iedzīvotāju “piektdaļu”. Vārdus “varmācīgs”, “brutāls” un tamlīdzīgus līdz šim Nostradams allaž lietojis, aprakstīdams diktatorus. Tāpēc var secunāt, ka arī 2027.gadā pasauli ar kareivīgu roku sagrābs jauns tirāns. Šis laika posms ilgs desmit gadus. Tad kāda valstsvīru grupa, atcerēdamās 2011. – 2014.gada katastrofu, gādās par to, lai vismaz dažus gadu desmitus šāds karš vairs nebūtu iespējams. Vārsmas, kas veltītas 2036. – 2043.gadam, rāda, ka viņiem izdosies paveikt vienu no visu laiku panākumiem bagātākajām misijām.

Divdesmit pirmā gadsimta vidū Nostradams redz iestājamies tā saucamo “zelta laikmetu”. Pareģa iztēlē šāds laika posms iestājas reizi tūkstoš gados un ilgst no 50 līdz 100 gadiem. Šā laikmeta cilvēkus nomāks greznība. Tad viņš pareģo, ka Saksijā radīsies jaunais Vācijas centrs. Un beidzot viņš pavēsta, ka 2046.gadā pirmo reizi par pāvestu tiks izvēlēts krāsainais un tas pēc nākotnē paredzamās nenovēršamās rasu sajaukšanās nekādā ziņā neradīs izbrīnu.

Karš un miers divdesmit pirmajā gadsimtā

Divdesmit pirmā gadsimta pirmajos piecdesmit gados karš un miers būs ļoti tuvu viens otram. Kritiskais laika posms, kad notiks pirmais konflikts starp Rietumu pasauli un islamu, paredzēts no 2005. līdz 2015. gadam. Šis karš, ja var ticēt Nostradamam, paņems pusi Amerikas un aptuveni divas trešdaļas Eiropas, un trīs ceturtdaļas musulmaņu valstu iedzīvotāju dzīvību. Šī Nostradama aprakstītā katastrofa komentārus neprasa, un tai vajadzīgi tikai daži paskaidrojuma vārdi, lai palīdzētu notikumus izprast. Neatkarīgo valstu savienība novietos jūras dzelmē novietos jaunu ieroču sistēmu. Konflikts sāksies 2011.gadā. Sekas būs bada laiki, kas ilgs 11 gadus. Cīņā pret Lielbritāniju tiks lietoti ķīmiskie ieroči. Pret četriem valstsvīriem septiņu dienu laikā tiks izdarīti atentāti. Karš skars visus cilvēkus. Bērni šai karā iegūs iedzimtas kaites. Kalnos vai uzbērtos zemes pauguros paliks cerība izdzīvot. Visu veģetāciju piemeklēs plaša saindēšanās, tāpēc arī nobeigsies dzīvnieki. Karā tiks iesaistīta arī zemes dienvidu puslode. Darbā tiks laistas raķetes. Līdz ar 2014.gadu katastrofa beigsies. Dzīvi palikušie iedzīvotāji stipri cietīs no ādas slimībām, taču sirdzēji netiks izolēti. Diemžēl tiks lietotas nepareizas ārstniecības metodes.

Kaut gan pareģojumi 2011. un turpmākajiem gadiem nekādā ziņā nav iepriecinoši, sagaidāmi vēl ļaunāki notikumi. Nostradams pareģo, ka kristieši izšķirsies par atriebes karagājienu pret musulmaņiem, kurus viņi vaino kara izraisīšanā. Atmaksa nāks pār ikvienu musulmani, kurš šo pirmo globālo karu būs pārdzīvojis. Ar kaujām viņi izlauzīsies līdz pat islama svētvietai – Mekai, kur atrodas Kaaba. Šo atriebes karagājienu Nostradams, kas taču redzēja no tā izrietošās sekas, labprāt nebūtu skatījis. “Asiņainā viļņa dēls tiks ievēlēts Romā,” pareģis raksta 2018.gadam veltītajā vārsmā un tādējādi nosoda pāvestu, kurš aicinās doties šajā atriebes karagājienā. Jo galu galā jau pavisam drīz Eiropa zaudēs Itāliju, ko iekaros musulmaņi. Pēc šādiem abpusējiem triecieniem pasaule nonāks šoka stāvoklī. Kara upuriem būs jāgādā pašiem par sevi, veselas zemes joslas būs kļuvušas neapdzīvojamas, jo tās saindējušas ķīmiskas vielas. Infrastruktūra būs gandrīz pilnīgi izpostīta. Tie, kas ziemeļu puslodē būs izdzīvojuši, kā pareģo Nostradams, varēs vairs tikai nodoties lūgšanām.

Tomēr arī sliktais laiks pāries. Tie, kuriem laikus būs izdevies apmesties dienvidu kalnos un no katastrofas izglābties, ķersies pie atjaunošanas darbiem. Tomēr daudz spēka tiks lieki izšķiests strīdos par zemes īpašuma tiesībām un valstu robežām. Nepieciešamo palīdzību šajā 21.gadsimta sākuma nožēlojamā situācijā sniegs “zeltainie” – cilvēki ar dzeltenu ādas krāsu. Šeit domāti nevis ķīnieši, bet gan japāņi. Japāna pārcietīs globālā kara lielo atomtriecienu, kas notiks no 2011. līdz 2014.gadam, jo vēl laikus būs paspējusi izvietot Visumā (“gaisā”) pretraķešu sistēmas.

Laiks ir aizdziedējis daudzas brūces. Zeme ir atjaunojusies. Tiek meklētas jaunas iespējas, lai tos, kuri palikuši dzīvi, pārvietotu uz neapdzīvotām, taču klimata ziņā izdevīgākām zemes joslām.

Globālā kara sekas, pēc Nostradama pareģojuma, ap 2041.gadu būs likvidētas, trīs politiķi nu parakstīs vienošanos par pasaules kārtību, lai aizkavētu jauna liela kara izcelšanos. Lai arī iestājies ilgstošs miers, tiks turpināta jaunu ieroču sistēmu radīšana. Vēl vairāk – pirmie klimatisko ieroču izmēģinājumi izraisīs reģionālu nelaimi. Mēģinājumi mākslīgi radīt meteoroloģiskas parādības izraisīs lielu postu ar ārkārtēju aukstumu un karstumu, ar krusu, zibeņiem, vētras izraisītiem plūdiem un orkāniem. Cilvēks pats sev nodarīs briesmīgu ļaunumu. 2078.gadā radīsies lokāli ierobežotas krīzes draudi, taču, kā raksta Nostradams, “ieroči sadils”, tas nozīmē – laikus sāksies atbruņošanās.

Zīlēšana ar kārtīm

Ar kāršu palīdzību var ielūkoties savā liktenī un atklāt savu nākotni. Arī šķietami smagas problēmas var itin viegli atrisināt, vienkāši pārcilājot kārtis. Pareizi izliekot kārtis, tās spēj norādīt īsto dzīves ceļu. Jūs kārtis lasīsiet kā grāmatu, kas domāta tikai jums. Jūsu “iekšējā balss” veido zīmes, attēlo simbolus, tā var izpausties arī, piemēram, jūsu sapņos. Taču vairākums cilvēku pret savu “iekšējo balsi” ir kļuvuši kurli. Mēs gandrīz vairs neuztveram sava “septītā prāta” signālus, apgaismība tikai retumis mūs sasniedz, kaut arī mēs mūždien žēlojamies: “Ak, būtu es paklausījis savām jūtām.” Instinkts un jušanas spējas, no kā mūsu senči vadījās sirmā senatnē, mūs tagad mulsina, jo mēs kļūstam “augstāk attīstīti”. Mūsu apziņa diendienā ir iespaidu un informācijas gūzmas pārpilna, tā mūsu lietišķi ieprogrammēto saprātu vērtē pēc lietderības un mērķtiecības mērauklas. Tādējādi miljoniem nevajadzīgu ziņu nogrimst zemapziņā. Tomēr ne bez pēdām! Jo tās tur tiek noglabātas, dzīvo mūsu “es” dziļumos – tāpat kā mūsu senči pārņēmuši to no paaudzes paaudzē – fenomenu, kuru zinātnieki jau sen vairs neuzskata par blēņām, bet vērtē kā “pārdabisku”, kā kaut ko tādu, kas stāv pāri “dabiskajām” atziņām.

Kāršu likšana nav mistiski burvju triki. Liekot kārtis, jākoncentrējas uz sevi interesējošiem jautājumiem, tādējādi aktivizējot impulsus un vienlaikus arī savu dziļi slēpto “es” – “iekšējo balsi” – simbolu veidā.

Kāpēc pareģojumi šķiet tik interesanti

Galvenais iemesls, kas mudina cilvēkus izmantot gaišreģa pakalpojumus, ir vēlme izvairīties no nepatīkamas dzīves situācijas vai nodrošināt sev īpaši labvēlīgus apstākļus. Dažkārt tas notiek vienīgi tādēļ, lai apmierinātu ziņkāri. Taču visbiežāk rosinātājas ir ilgas pēc labākas nākotnes un pareizu lēmumu pieņemšanas.

Tomēr visvairāk par visu cilvēki vēlas saņemt pārliecinošu atbildi uz šādiem jautājumiem: vai man izdosies piesaistīt savu partneri? Vai, pārdodams māju, es patiešām gūšu cerēto labumu? Vai pašreizējais nedrošais darījumu stāvoklis nākotnē uzlabosies? Vai es varēšu pēc iespējas vairākus gadus izmantot iegūto bagātību?

Vēlēšanās saņemt atbildi uz šiem jautājumiem varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki visā pasaulē apmeklē gaišreģus. It visur – Amerikā, Āzijā un Eiropā -, kur vien cilvēkiem pieder kaut kas tāds, ko tie bīstas zaudēt, gaišreģu skaits ir atbilstoši liels. Turklāt interese par nākotni sniedzas labi ja trīsdesmit gadus uz priekšu.

Pārējie iemesli, kas mudina uzzināt nākotni, ir šādi:

• Vēlme līdz minimumam samazināt riska iespēju, pieņemot izšķirīgu lēmumu, vienalga, vai tas saistīts ar personīgo dzīvi vai atbildību darbā;

• Nepieciešamība par katru cenu gūt priekšrocības savas varas saglabāšanai, ja cilvēks jūtas pārāk vājš, lai to panāktu bez atbalsta no ārienes. Šis ir visparastākais iemesls, kāpēc viduslaikos ne tikai karaļi un citi valdnieki meklējuši palīdzību pie astrologiem un gaišreģiem.

Sastopot cilvēkus, kuriem piemīt spējas ielūkoties nākotnē, parasti no viņiem prasa šīs dotības pierādīt. Lielākoties viņi uz tādu aicinājumu arī atsaucas, minēdami dažādus faktus no jautātāja un tā ģimenes locekļu dzīves.

Nobeigums

Izlasot šo darbu, jebkurš var izvēlēties – ticēt vai neticēt pareģiem un pareģošnai. Manuprāt, pastāv cilvēki, kas ir apveltīti ar īpašām spējām – dziedināšanu, pareģošanu u.c. Daudz kas ir atkarīgs no šo pareģojumu iztulkošanas, varbūt kāds cits Nostradama vārsmas spēj iztulkot citādi, kā to darījis zinātnieks Manfreds Dimde. Varbūt tāpēc varbūt citu iemeslu dēļ, es domāju, ka ne visi pareģojumi piepildīsies, kā tos aprakstījis Manfreds Dimde.

Šo darbu veicot, esmu daudz uzzinājis par šo abu leģendāro gaišreģu dzīvi, pareģojumiem un par pareģošanu kā tādu, esmu uzzinājis par seno latviešu dažādiem zīlēšanas paņēmieniem, par zīlēšanu ar kārtīm.

Anotācija

The subject of my researching work is predicting. The main aim of this work is to find out something about the life and the predicts of the most famous foretellers. My work task is to get to know whether the foretelling and the cartomasy is the same. It is very interesting to find out what we are expected next decade, next century. Doing this work I learnt much about the most popular foretellers and their predicts. After reading of this work, everyone have rights to decide – to believe or not to believe to Eizen Fink, Mishel de Nostradamus and others foretellers. I believe, I believe that there are a lot of people, who have special abilities. Doing this work I didn’t find any provings, so that it couldn’t be truth.

Aptauja un tās rezultāti

Aptaujas mērķis ir uzzināt skolēnu un dažu pieaugušo zināšanu līmeni par slavenākajiem pareģiem un to pareģojumiem.

Uz jautājumu “kas, jūsuprāt, bija Eižens Finks” lielākā daļa atbildēja pareizi, tas ir, ka Eižens Finks bija pareģis, tikai daži rakstīja, ka E. Finks bija matemātiķis, un vēl mazāk bija tādu, kas uzskatīja, ka E. Finks bija populārs 20.gs sākuma sportists. Šajā jautājumā pieaugušie praktiski nekļūdījās.

Arī, atbildot uz jautājumu “kāds ir pazīstamākais E. Finka pareģojums”, pieaugušie izrādījās pārāki, kļūdījās tikai daži, kā populārāko nosaucot neesošo Finka pareģojumu par Pasaules bojāeju 2002. gadā. Pareizā atbilde, protams, bija pareģojums par lielām pārmaiņām gadā, kas lasāms vienādi no abām pusēm. Bērni un jaunieši šajā jautājumā nebija tik vienprātīgi – daudzi domāja, ka Finks pareģojis ne tikai Pasaules galu 2002. gadā, bet arī Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā.

Kaut cik pareizas atbildes uz jautājumu “kur un kad dzimis pazīstamais gaišreģis Nostradams” sniedza vienīgi pieaugušie, taču arī ne bez kļūdām. Bērnu un jauniešu atbildes visspilgtāk raksturot var tikai diagramma:

Arī atbildes par to, kas ir pareģojis Pasaules bojāeju 2002.gadā ir visdažādākās – sākot ar M. de Nostradamu un beidzot ar Zilākalna Martu. Jāpiebilst, ka pareizā atbilde ir, ka to pareģojis nav neviens.

Uz jautājumu “kāds ir visizplatītākais” visi kā viens, ar dažiem izņēmumiem, atbildēja, ka tā ir pareģošana ar kārtīm.

Aptuveni puse no aptaujātajiem atzina, ka kaut rezi dzīvē ir zīlējuši vai pareģojuši, mazliet mazāk kā puse sākās to nav darījusi, bet dažiem uz šo jautājumu ir grūti atbildēt.

¼ no aptaujātajiem teic, ka tic nākotnes pareģošanai, ¼ – ka netic un ½ – ka nezin.

Tikai viens no aptuveni 130 aptaujātajiem zina konkrētu Mišela de Nostradama pareģojumu, aptuveni 15 maldīgi uzskata, ka Nostradams pareģojis Pasaules galu, un visi pārējie teic, ka nezina nevienu pašu slavenā pareģa pareģojumu. Kāpēc gan Nostradamam būtu jāpareģo Pasaules gals 21.gs, ja viņa pareģojumi sniedzas pat līdz 3797.gadam, taču tie nav atšifrēti.

No aptaujas rezultātiem secinu, ka bērnu un jauniešu zināšanu līmenis par pareģošanu ir nepietiekams, ir jūtams, ka, aizpildot aptauju, pareizās atbildes tiek minētas. Lielākā daļa no aptaujātajiem bija skolēni, vecumā no 11 – 15 gadiem. Varbūt neziņu var izskaidrot ar aptaujāto vecumu?

Literatūras saraksts

1. Grāmata “Eižens Finks”. (izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 1994.gads)

2. Grāmata “Eižens Finks 2”. (izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 1998.gads)

3. Laikraksts “Lauku Avīze”. (11.lpp., 2001.gada 13.oktobris)

4. Grāmata “Nostradams – dzīve un pareģojumi”. (Manfreds Dimde, apgāds “Jumava”, Rīga, 1997.gads)

5. Laikraksts “Likuma Vārdā”. (32.lpp., 2001.gada decembris)

6. Enciklopēdija “Kas Kur Kad 14”. (apgāds “Juventa”, Rīga, 1998.gads)

7. Žurnāls “Privātā Dzīve”.(24.lpp., 2002.gada 19. – 25.februāris)

Leave a Comment