Referāts
Aleksandrs Čaks
ALEKSANDRS ČAKS
(īst. V. Aleksandrs Čadarainis;
1901.17.X – 1950.8.II)
Dzejnieks, proziķis
Dzimis Rīgā drēbnieka ģimenē. Mācījies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, Pirmā pasaules kara laikā mācības turpinājis Veravā un Saranskā, uz kurieni tika evakuēta ģimnāzija. 1918. g. uzsācis medicīnas studijas Maskavas universitātē, bet ļoti interesējies par lit., iepazinies ar futūristiem. 1919.g. iesaistījies Padomju Krievijas dzīvē: piedalījies dažās pilsoņu kara kaujās, strādājis kara slimnīcā, vadījis aģitācijas un propagandas darbu Saranskā, iesaistījies VK(b)P. Latvijā atgriezies 1922.g. un studējis medicīnu LU, ieguvis arī skolotāja tiesības. !925 – 1927. g. strādājis Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā. Kopš 1928. g. strādājis tikai lit. darbu: organizējis dzejas žurnālu “Jauno Lira,”, darbojas b-bā “Zaļā vārna” un žurnālā “Trauksme”, intensīvi publicējis rakstus par lit., presē, izdevis savu dzeju, tulkojis, lasījis lekcijas R. Egles lit. studijā. 1940.g. turpinājis publicēties; vācu okupācijas laikā rakstījis ļoti daudz, bet darbi netika publicēti. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas strādājis laikr. ”Cīņa” par kultūras nodaļas vadītāju un uzsācis rosīgu lit. darbību. Iekšēju pretruna mākts, centās iekļauties pēckara dzīvē. Viņam pārmeta renegātismu, viņa spilgto individualitāti tiecās iekļaut marksistisko dogmu un sociālistiskā reālisma žņaugos viņam buržuāziskos estētismu, formālismu, bezidejiskumu, kosmopolītismu. No 1944. g. Čaks strādājis laikr. “Cīņa” par kultūras nodaļas vadītāju, 1947. – 1950.g. bijis līdzstrādnieks ZA Valodas un lit. inst.
Pirmā publikācija latv. valodā – dzejolis “Sapņi” laikr. “Latvijas Kareivis” 1925.g. (Pirmos dzejoļus rakstījis krieviski.) Dzeja neatkārtojami oriģināla, dominē pilsētas tēls, izteiksme pārpilna metaforām, paradoksāliem salīdzinājumiem, neierastām gleznām, tai raksturīga ikdienišķu lietu estetizācija, skarbuma, smeldzes un maiguma savijums. Čaka ienākšana dzejā bija tik neierasta, ka daži kritiķi viņu nosauca par dzejas huligānu. Taču aiz šķietamā raupjuma slēpās jutīga sirds. Daudzi dzejoļi komponēti. Rakstījis arī lireopiku. Nezūdoša vērtība ir poēmai. Padomju laikā poēmu daļēji noklusēja, publicēja tikai fragmentus. Prozā pārsvarā psiholoģiskais tēlojums (stāstu krāj. “Eņģelis aiz letes”).
Miris Rīgā, apbedīts Raiņa kapos. Rīgā, Ziedoņdārzā ir L. Žurginas veidots piemineklis.
Dzeja: ”Sirds uz trotuāra” (1928), “Es un šis laiks” (1928), “Apašs frakā” (1929), “Mana paradīze(1932), “Iedomu spoguļi” (1938), “Lakstīgala dzied basu” (1944), “Zem cēlās zvaigznes” (1948), “Patrioti” (1948), “Cīņai un darbam” (1951), “Debesu dāvana” (1980, sacerēts 1943). Liroepika: “Poēma par ormani” (1930), “Umurkumurs” (1932), “Mūžibas skartie” 2.d. (1937-1939), “Matīss, kausu bajārs” (1972, sacerēts 1943), “spēlē, spēlmani!” (1972, sacerēts 1944). Stāstu krāj.: “Eņģelis aiz letes” (1935), “Aizslēgtās durvis” (1938), “Debesīs” (1938). Lugas bērniem: “Nagla, Tomāts un Plūmīte (kopā ar E. Ādamsonu; teātrī 1932), Pusnakts kuģis” (kopā ar J. Vanagu; teātrī 1934). Dzejojums “Tētis karavīrs” (publicēts ar M. Grīnfeldes vārdu; 1943). Kopotie raksti: 5 sēj. (1971-1976), 6 sēj. (kopš 1991). “Izlase” 2 sēj. (1961).
Daudz jau ir paveikts gan A. Čaka mantojuma apguvē, gan tā izvērtēšanā. Iznākuši raksti, kas aptver atstāto vērtību. A. Čaka dzeja ir bieži un detalizēti vērtēta, tomēr lielākoties kā autonoma mākslas vienība, neskarot poētikas saknes, ierosmes avotus, saskarsmes punktus ar citu tautu literatūru.
A. Čaka novatoriskās radošās darbības telplaiks bija gadsimta otrais ceturksnis (1925-1950), taču oriģinālās personības stiegrāja izaugsmē un pilnbriedība aizsniegšanā ārkārtīgi nozīmīgs bijis arī vēsturiskiem notikumiem un spilgtiem iespaidiem pārbagātais gadsimta sākumposms. Paša vēl neskaidrās atmiņas par 1905.-1907. gada revolūcijas un tai sekojošā Stolipina reakcijas perioda notikumiem, kas iztēlē saplūdušas ar tuvinieku atstāstītām un vēlāk no grāmatām iegūtām daudzveidīgām ziņām ar skarbi heroisko, līksmo un reizē ļoti traģisko Vētras Sējas laikmetu, kam vēlāk seko paša pieredzētie pirmā pasaules kara asiņainie viesuļi, daudzo Latvijas laikmeta, kam vēlāk seko paša pieredzētie pirmā pasaules kara asiņainie viesuļi, daudzo Latvijas bēgļu via dolorosa, nelaimes un kara posta sūrā dvaka, kas nākamo dzejnieku smacē jau dzimtajā pilsētā, pēc tam evakuācijā Igaunijā un tad dziļajā Iekškrievijā…
Tomēr visam pieredzētajam un pārdzīvotajam pāri purpursārtā blāzmojumā mirdz neaizmirstamais 1917. gads ar leģendāro vēsturisko varoņdarbu, ko V. I. Ļeņina vadītie un iedvesmotie “cīņas vīri” paveica, ieņemdami Ziemas pili, Kremli un pēc tam smagās varonīgās cīņas izkarodami sociālistiskās revolūcijas pasaulvērtisko uzvaru Krievijā. A Čaks bija nevien acu liecinieks, bet arī aktīvs “cilvēces kareivis” vēsturē pirmreizīgajam notikumam – jau ģeniālā K. Marksa paredzētajai pārejai no sabiedrības priekšvēstures uz tās īsto vēsturi, kam jāsākas ar sociālistiskās iekārtas nodibināšanos pasaulē.
Radikālajam vēstures pagriezienam, visiem tā grandiozajiem notikumiem Čaks rosmīgi dzīvo līdzi. Nedzirdētām pārmaiņām, asiem iespaidiem un pārdzīvojumiem pildīta notikumu lavīna strauji veļas pār jauniņo, nulle kā ģimnāzijas kursu beigušo sanitāro instruktoru – sarkanarmieti Aleksandru Čadaraini. Laikmeta izšķirošajos dramatiskajos notikumos arī dzejā sava daļa.
Dzīves un darba ceļš Čaku 1922. gadā ved atpakaļ uz dzimto pilsētu – uz Rīgas zaļajām nomalēm un centra lepnajiem bulvāriem. Padomju Sociālistiskās Republikas vietā Latvijā jau trešo gadu pastāv buržuāziski demokrātiskais režīms. Vēstures pulkstenis dzimtenē liekas pilnīgi apstājies. Varasvīru oficiālā propaganda skaļi bazūnē par patstāvīgu, neatkarību, tēvzemi un brīvību… A. Čaks vērīgi skatās un klausās. Rīgas dzīve viņam jāiepazīst it kā gluži no jauna, jo evakuācijas un pilsoņkara apstākļu dēl viņš ilgāku laiku (1915-1922) bijis no tās šķirts.
Pēckara apstākļi Latvijā ir ļoti komplicēti. Dziļāka teorētiskā rūdījuma marksisma-ļeņinisma filozofijā un socioloģijā Čakam nav. Īstas profesijas arī nav. Izvirzās būtisks jautājums : ko tagad darīt? Vispirms profesijas jeb dzīves aicinājuma plaksnē: par ko kļūt? Par ārstu? Reiz jau viņš bija pasācis medicīnas studijas – Maskavā, vēl pirms došanās uz Sarkano Armiju. Čaks studijas atsāk Rīgā, tomēr pēc kāda laika medicīnu pameta. Par rakstnieku? Atklājis, ka pats savas tautas literatūru viņš pazīst vāji. Par pedagogu? Čaks nolemj izmēģināt veiksmi skolotāja gaitās.
Sabiedrība, konkrētā sociālā mikrovide, kurā dzejnieks nonā pēc atgriešanās Rīgā, ir nemierpilnā, rūgstošā, cerīgā un rezignētā, dažādo meklējumu, tāpat pretrunīgo slieksmju un noskaņojumu plosītā demokrātiskā inteliģence. Neizdzēšamas atmiņas par revolūcijas brāzmās tieši piedzīvoto, sevī dziļo pārdzīvoto vai apziņā tika miglaini atskārsto jaucas ar neapmierinātību un spēkā augošo protestantu pret buržuāziskās sabiedrības dzīvi un paradumiem. Čaks arvien noteiktāk un neatlaidīgāk pievēršas dzejai. Pēc dažiem gadiem kļūst skandalozi slavens. Laiks rit. Trīsdesmito gadu sākumā dzejniekam mostas drūmas priekšnojautas par iespējamu jaunu pasaules kara sākšanos. Ir sarežģīts, visnotaļ kontrastains, visasāko pretrunu pilns pēcrevolūcijas un starpkaru laikmets. Vairākus gadus turklāt plosās nežēlīgā pasaules ekonomiskā krīze (1929-1933). Cilvēciskā lieluma alcējs ar savu mīlestības pilno sirdi delnā stāv uz buržuāziskās pilsētas viltīgā trotuāra.
Demokrātiskā inteliģenta, godīgā patiesības, labestības un daiļuma meklētāja un ilgotāja sarežģītie pārdzīvojumi, savas mākslinieka idejiski estētiskās pozīcijas un poētiskās īpatnības meklējumi, laimīgie atradumi, kas atsevišķie nomaldi, nemitīgā sevis urdīšana reizē ar nesaudzīgu toreizējās sociālās īpatnības kritiku veido ļoti sarežģītu nemierpilnā dzejnieka iekšējās sadzīves ainu. Fašistiskais apvērsums, ko izdara Ulmanis ar saviem rokaspuišiem, ievērojami sarežģī radikāli noskaņotā, progresīvā, kreisā dzejnieka stāvokli.
Līdzīgi A. Upītim un citiem antiburžuāziskajiem rakstniekiem, arī Čakam sākās darbs “grūtos apstākļos” (1934-1940). Pamatievirze, problemātika un taisnība Čaka daiļradē pirmajos desmit gados taču bija atklāti vērsta pret latviešu buržuāziju, attēlojot to kā darba cilvēkiem naidīgu, apkarojumu sociālo spēku. Autoritārā režīma periodā nācās daudz vairāk rēķinātie ar publicēšanās reālajām iespējām, t.i., ar policejisko represiju draudiem. Dzejnieks jūt, ka viņam draud “nacisma” briesmas, t.i., iegremdēšanās vienīgi savos intīmajos pārdzīvojumos, mākslinieciskās daudzziedu paletes sašaurināšanās, sociālā protesta pieklusums, revolucionārās enerģijas apsīkums. Nespēdams un negribēdams nonīkt bezdarbībā, Čaks tomēr atrod veidus un līdzekļus, kā ar savu mākslu kalpot visplašākajām demokrātiskajām lasītāju masām…
Veselu gadsimta ceturksni ildzis Čaka intensīvās radošās darbības posms. Desmit gadus (1940-1950) Čaks sabija latviešu padomju rakstnieku saimē, atklāti un godīgi nostādamies sociālisma cēlajās padomju tautas pusē.
Čaks piederēja pie tās novatorisko, ierastības mieru traucējošo, daudziem laikabiedriem pagrūti uztveramo vārda mākslinieku kategorijas, kuru mākslas īsti adekvāta un dziļa izpratne, tāpat vispusīga un taisnīga izvērtēšana sākas tik pēc pašu autoru nāves. Literatūras vēsture pazīst ne mazumu šādu gadījumu.
Laikmets radīja Čaku. Savukārt Čaks radījis laikmetu latviešu literatūrā, sperdams platu soli uz priekšu latviešu dzejas mākslā, sarežģītā dzīves īstenības procesa poētiskajā apgūsmē, dodams ievērojamu papildinājumu ne vien latviešu, bet arī visu PSRS tautu un reizē Eiropas XX gadsimta literatūrai. Tas nekas, ja sākumā ap Čaka savdabīgo lirikas varoni saistījās dažādas – ne vien labestīgas leģendas! Ar Bodlēru bijis tāpat. Ar Majakvski bija tāpat. Ar Jeseņu – gluži tāpat. Ir pienācis laiks visu novērtēt pēc patiesajiem nopelniem un pēc būtības, nošķirt pārpratumu un tīši gribētas vai arī neapzinātas neizpratnes izraisītas leģendas no patiesības, lai mūsdienu sabiedrība beidzot ieraudzītu Čaka lirikas un lireopikas varoni visa tā varenajā mākslinieciskajā spēkā un viņa dziļi cilvēciskā veidola daudzšķautņainībā. Zīmes rāda, ka mūsdienu lasītājs ir Čaka pilnvērtīgu un dziļu izpratni.
Taču Čaka atgriešanās, viņa renesanses nav vienkārša kustība ap ”dzīves karuseļa” asi. Čaka daiļrades augšāmcelšanās notiek gluži citā sociālpolitiskajā un psiholoģiskajā situācijā, tāpēc divdesmito gadu dzejnieks nāk pie septiņdesmito gadu lasītāja daudzējādā ziņā citāds nekā viņa tiešo laikabiedru uztvērumā. Sabiedrības apziņā uzkrātas humanitārās izglītības, garīgās kultūras, dziļāk apgūto cilvēcisko Vērtību kontekstā A .Čaka daiļrade iegūst it kā gluži citu satura ietilpību, pavisam citas dimensijas, nesalīdzināmi plašāku vērienu, atklādama arī tādas dzīves skatījumu un poētiskā pārdzīvojuma rakursus, kas agrāk palikuši nepamanīti, tikai daļēji uztverti vai pat tikuši lasītāju un dzejas kritiķu “greizajā spogulī” sašķobīti. Zināma analoģija te saskatāma ar Raiņa novatoriskā dzejoļromāna “Dagdas piecas skiču burtnīcas” likteni. “Mēness meitiņas” nobeigumā izskan nesaprašanas un neatzīšanas rūgtums, jo, kā atzīst pats autors, dzejas forma tajā “tik svešāda un neparasta, ka gar to nevienam nebūšot daļas un intereses… Vai nebūtu skaistāk, ja viņas nāktu klajā .. pēc gadiem, kad būtu interese”
Retrospektīvā skatījumā A. Čaka un viņa novatoriskās mākslas liktenis jau kopš tās pašiem sākumiem var rādīties visai dramatisks, tomēr visnotaļ laimīgs un apskaužams tas pavēršas pašlaik savā galarezultātā. Lai gan daudzas lieliskas ieceres dzejnieks nepaguva īstenot, taču savā sūrajā un sasprindzinātajā, radošiem panākumiem neparasti bagātajā un tālab skaistajā mūžā Čaks savu varēšanu tika īstenojis pilnvērtīgi. Čaka unikālā poētisko tēlu pasaule savā krāšņumā un bagātībā atgādina “kādam ķēniņam paņemtu valsti” (kā dzejnieks metaforiski raksturojis sava Spēlmaņa vareno ermoniku), sniegdama gadsimta nogales lasītājiem lielisku iespēju saskarties ar neparasti intensīvu dižgara dzīvi, izcilām estētiskām un mākslinieciskām vērtībām.
Mūsdienu lasītāju vairs nespēj īpaši izbrīnīt arī tas fakts, ka Čaks nereti izmantojis dažādas literārās “maskas”, radīdams pats sev dažumdažādus “dubultniekus” kā dzejas mākslā visnotaļ pieļaujamus rakursa dažādošanas paņēmienus, tiešo pašmistifikāciju ieskaitot. Tas viss domāts psiholoģiskā vispārinājuma paplašināšanai, sociālā protesta saasinājumam, mākslinieciskās tipizācijas padziļinājumam. Daiļrades sākumposmā Čakam šos jautājumus nācās speciāli skaidrot toreizējā – vēl nesagatavotā lasītāju (un kritiķa!) izglītošanai: “Pašpuika, apašs – man tēls, vienkārša literārisks paņēmiens, ar kuru palīdzību es mēģinu aizstāvēt indivīda brīvību.” (1929)
Čakam tādējādi pat visintīmākā “atzīšanās” bija daiļrade. Savu lirisko autobiogrāfiju viņš veido līdzīgi jebkura mākslas darba sižetam, t.i., saskaņā ar paša autora māksliniecisko ieceri , kuras īstenojumā dzejnieks izmantojis ne vien savas dzīves reālo faktu materiālu, bet ietvēris arī radošās iztēles, mākslinieciskās sintēzes ceļā radītās gleznas un dažādus tēlainības elementus…
Var pat runāt par A. Čaka lieliskajām mistifikācijām kā par poētiski skaistiem meliem, piemēram, dzejoļos “Mans prusaku ansamblis”, {“Balāde par manu prieku”, “Gredzens”, poēmās “Spēlē, Spēlmani!” , Matīss, kausu bajārs” u.c., par kuru estētiskās izteiksmības un meistarības augsto līmeni bez radošas skaudības nevarētu domāt nedz H. Ibsbena visā pasaulē slavenais melis Pērs Gints, nedz arī viņ latviskais vārdabrālis, ko savos romantiskās dzejas spožajā šedevrā radījis Jānis Grots. Unikālās dzejnieka iztēles radītie lirikas varoņa “biogrāfijas” momenti, spožā izmelošanās atveidotajiem notikumiem un pārdzīvojumiem piešķir izteiksmes krāšņumu, izjūtas blīvumu, poētiskās domas gradāciju, liriskās zemdegas sakarsēto grauzdējumu…
Ierosmes poētiskā tēla veidošanas mākslai, tā pat savu konceptuālo nostādņu izstrādāšanā Čaks guvis no daudzo klasisko un moderno dzejnieku, rakstnieku un prātnieku pieredzes. Čaka mākslas saskaņojums gan savas tautas, gan cittautu mākslinieciskās kultūras slāņos ir neparasti vērienīgas tiklab horizontālajā, kā arī vertikālajā virzienā.
Tagadnes lasītāju Čaka daiļradē vairāk valdzina viņa tēlos ietvertā cilvēka iekšējās pasaules bagātība, psiholoģiski smalkā analīze, daudzveidīgā, niansēti atspoguļotā izjūtu gamma, arī trauslā sapņu un ilgu poēzija, lirikas varoņa kāpinātais cilvēciskums un gluži sevišķā čakiskā apgarotība, visa tā sauktā “vienkāršā cilvēka” iekšējā dzīve, kas patiesībā tik “vienkārša” nemaz nav. Te arī meklējams viens no Čaka daiļrades dzīvīguma galvenajiem cēloņiem. Viņa sākotnējā sociālā, psiholoģiskā un estētiskā stratēģija ar savu apzināto demokrātismu, padziļināto humānismu un vēsturisko optimismu, orientāciju uz gaišāku nākotni ir bijusi viegli tālredzīga. Pašlaik, veidojot sociālistiskās formācijas vispusīgi un harmoniski attīstīta cilvēka personību, Čaka māksla mums izrādās ārkārtīgi nepieciešama. Interese par Čaka veikumu vairojas arī brālīgajās padomju republikās, bet paša pēdējā laikā arī ārzemēs.
Starp nozīmīgajiem faktoriem, kas nodrošinājuši Čaka mākslas augšāmcelšanos kā likumsakarīgu un neapgāžamu literāro faktu, cita starpā jānorāda arī uz Čaka tradīciju ietekmē sazēlušo sešdesmito gadu latviešu padomju dzeju (O. Vācietis, I. Ziedonis, M. Čaklais u.c.). Nav šaubu, ka Čaka rosmīgā ietekme augs arī nākotnē.
Liriskos eksperimentus Čaks bija aizsācis ģimnāzijas pēdējā posmā Saranskā. Tolaik Čaks jau samērā labi pazīst Eiropas un krievu klasiskos literatūru; rodas spilgti iespaidi no 1918. – 1922. gada strauji mutuļojošās literārās dzīves (V. Majakovskis, S. Jeseņins, I. Seļvinskis, V. Šeršeņevičs u.c.). Pēc atgriešanās dzimtenē Čaks aizgūtnēm lasa latviešu rakstnieku sacerējumus. Kladēs turpina krāties literārie eksperimenti. Topošajam dzejniekam izvirzās nozīmīga, īsti fundamentāla problēma – “par ko lai es dziedu?” Šis jautājums vēlāk izaicinoši un tieši pacelts ironiskajā dzejolī “Slikti” (tā risinājumā nav grūti pamanīt tiešas ilūzijas no F. Sologuba dzejolīša “Skitu bargās tāles”). Pamazām izkristalizējas Čaka daiļrades pamatproblēma, tās formula – “Es un šis laiks” .Laiks dzejniekam radās sekls, banāls, kluss. Ar brīvību arī bēdīgi: “Tagad mums brīvība slikta.”
Sabiedrības dzīve, kāda tā veidojās buržuāziskajā republikā, Čaku nekādi nespēj apmierināt. Dzīvei tolaik trūkst vēriena un augstu ideālu. Jau trešajā gadā pēc pārbraukšanas radies dzejolis “smagā loma” ar visai zīmīgu savas mākslinieka situācijas atskārtu:
Man smaga loma uzlikta no laika
par dzīvi dziedāt, kas uz leju slīd.
A. Čaka interešu un aizraušanos loks šajos gados ir neparasti plašs: medicīna, filozofija, pedagoģija, teātris, mūzika, lirika…Jaunais autors nopietni pievēršas arī dzejas teorijai un tehnikai. Čaks uzmanīgi seko novitātēm latviešu, krievu un Eiropas literatūrā, ievērojami paplašinādams savu “sakņu pieredzi”. Gūtās teorētiskā atziņas Čaks pārbauda praksē, piezīmju kladēs neatlaidīgi eksperimentēdams ar dažādiem izteiksmes paņēmieniem.
Strādādams par pedagogu Drabešos (1925-1927), Čaks beidzot atskārš, ka viņa īstais un vienīgais darbalauks ir daiļliteratūra. Pirmais dzejolis ar A. Čaka vārdu nāk klajā 1925. gada februārī. Seko vēl citi, taču radošās individualitātes spilgtā zīmoga šiem dzejoļiem vēl trūkst. Dzejnieks no Drabešiem atgriežas Rīgā un kopā ar citiem jaunajiem autoriem izdod žurnālu “jauno Lira” (1928; iznāk pavisam 8 numuri).
Daudz plašāku un nopietnāku ievērību jaunais, neparastais dzejnieks iemanto ar savām pirmajām dzejoļgrāmatiņām: “Sirds uz trotuāra”, “Es un šis laiks” (1928), “Pasaules krogs” un “Apsašs frakā” (1929). Tām drīz seko ievērojamā “Poēma par ormani” (1930), bet Čaka neparastās dzejnieka slavas ziedulaiks sākas ar “Manas paradīzes” iznākšanu (1932). Ar visiem šiem darbiem Čaks de facto bija iznācis latviešu reizē Eiropas literatūrā kā viens no interesantākajiem un nozīmīgākajiem XX gadsimta dzejniekiem.
Apbrīnas cienīga ir Čaka dedzīgā vēlēšanās būt savā mākslā patiesam, brīvam un neatkarīgam. Šīs intencijas dažumdažādi variēts apliecinājums un, kas vēl nozīmīgāk, daudzveidīgs praktiskais iemiesojums atrodams viscaur viņa daiļradē, tāpat apcerēs un recenzijās. Šajā ziņā viežami tradīciju tilti, kas Čaku vieno ar daudziem izciliem pasaules literatūras dižgariem. Poētiskās deklarācijas zemteksts apmēram šāds: īsts mākslinieks rada neviena nepiespiests, tieši, dabiski, brīvi, nepakļaudamies nekādiem iekšēji svešiem, no āra uzspiestiem mērķiem un uzdevumiem. Līdzīgi savu progresīvo daiļradi iedomājās un kopa arī Čaks. Poēmā “Spēlē, Spēlmani!” dzejnieks himniski slavina iekšēji brīvu, neviltotas iedvesmas rosinātu, bet tajā pašā laikā sabiedriski orientētu, dziļi demokrātisku mākslu. Spēlmaņa ermonika atzīstas: Es dziedu kā putns, kā zaros vējš, kā karsta zālei strauts.” Bet spēlmaņa mākslai ir plašs sociālais vēriens. Skanēdams kā “dzeltens saules riets”, viņš solās pilnas pieliet debesis:
Pilnas pieliešu debesis. Kūpošs kauss.
Nāciet visi pie kausa klāt!
Kas savas lūpas pie viņa kļaus,
Laimes vārdu spēs izrunāt.
Tiekdamies sniegt demokrātiskajam lasītājam nepieciešamo garīgo veldzi, Čaks savā daiļradē daudz nerēķinājās ar novecojušiem agrākās retoriskās dzejas trafaretiem, šabloniem, banalizētiem kanoniem un iesīkstējušiem literāriem tabu, nebaidīdamies reizēm lietot arī neierastus, “nepoētiskus” vārdus un teicienus, tāpat svaigus, neparastus asociāciju sašķetinājumus, kā arī šķietami piedauzīgus un nejaušus tēlus vai tēlainības atsevišķas struktūrvienības.
Čaka navotoriskā dzeja ir lielas sintēzes māksla un tālab nav iespīlējama kādā šaurā dzejas cunftē. Viņa daiļradei ir plašs vēriens, par poētikas veldzes kausu dzejniekam taču kalpo “pilni pielietas debesis” A. Čaks sevi apliecinājis lielās dimensijās tvertā uzdrīkstmē, nostādamies asā konfliktā pret miegaino ierastību, allaž apsveikdams visu progresīvo, jaunnākošo. Bet, domādams svētību jaunajam, novatoriskajam, Čaks savos meklējumos nekad netika aizmirsis arī “sakņu pieredzes” nepieciešamību. Tāpēc Čaka poētiskā brīvība nav sava “es” nedabiska hipertrofija vai snobiskā modernista ākstība, “literārs anarhisms” vai “estētisks huligānisms”, kā dažlab apsūnojošam laikabiedram šķita, bet gan paša Čaka dzīves telplaika un latviešu dzejas tālāka progresa vajadzību valdonīgi diktēta nepieciešamība. Tādejādi Čaka piemērā kārtējo reizi sastopamies ar dziļi dialektisko likumsakarību, ka brīvība ir nepieciešamības apziņa un izpausme.
Saviem cienītājiem Čaks atstājis vienu no skaistākajām cilvēka iekšējās pasaules mākslinieciskajām analīzēm, kādas vispār latviešu valodā parādījušās kopš tautasdziesmu nezināmo sacerētāju laikiem. Dvēseles iekšējo, apslēpto kustību smalkais tvērējs un reizē neparasti vērīgais, redzīgais, dzirdīgais ārējo parādību pamanītājs un raksturotājs Čaks apžilba, apbur, pakļauj un uztver lasītāju ar savu apbrīnojamo, neatdarināmo māku nojaukt “robežas” starp garīgo un juteklisko, dvēseli un miesu, debesīm un zemi, apvienodams un saplūdinādams šos pretmetus harmoniski izlīdzsvarotā, dziļi apskaidrotā cilvēcīgumā, šajā ziņā droši iedams V. Viltmeta, F. Bārdas un Raiņa radošo atklājumu pilnveidotāja un tālākvirzītāja ceļu.
Dzejnieka sadzīves konkrētais telplaiks visai Čaka dzejai uzspiedis savu “vietējo kolorītu”, savdabīgo vēsturiskuma jeb historisma zīmogu. Katras patiešām lielas dzejas vēsturiskums meklējams apstāklī, ka tā, fiksēdama noteiktu sava laikmeta sociālo apziņu, zināmus dzīves ideālus, slieksmes un centienus, savā poētikā un saturā saglabādama nozīmīgas atceres par sakņojumu nacionālajā un starptautiskajā tradīcijā, rada savu īpatņu stilu un tēlainību, kas visnotaļ raksturīga attiecīgā telplaika dotajam pasaules mākslinieciskās apgūsmes stāvoklim un kas reizē paver – ar savas pastāvēšanas un iedarbības faktu – iespējas jauniem dzejas tālākās virzības un attīstības ceļiem.
Par A. Čaku jāliecina pats labākais: ar apbrīnojamu pacietību, neatlaidību un apzinīgumu jaunais dzejnieks tiecies apgūt tradīcijas un reizē centies izstrādāt savu oriģinālo poētisko skatījumu, nemitīgi papildinādams un arvien padziļinādams literāro sakņu pieredzi, tādejādi ar sava radošā talanta spēku mezdams slaidus un plašus tiltus no pagātnes caur tagadni uz nākotni.
Čaks bijis nevien redzīgs un dzirdīgs pašas dzīves norišu vērotājs un klausītājs. Viņa daiļdarbos nereti atrodami grāmatas un lasīšanas dziļi poētiski atveidojumi.
Atbilde, ko Čaks deva pārgalvīgi izvirzītajai problēmai “Es un šis laiks”, bija mākslinieciski pilnvērtīga, individuāli savdabīga. Šajā ziņā Čaka priekšrocības ir neapšaubāmas. Visai XX gadsimta dzejai izvirzījušās papildu grūtības, kad dzejnieki vai nu panorāmas kadrā, vai tuvplānā cenšas pievērsties dzīves īstenībai, pūlēdamies lirikas vai liroepikas līdzekļiem atspoguļot gan sava, gan atveidot un fiksēt daudzveidīgos, konkrētos sociālās un politiskās dzīves faktus. Te bijis daudz aicināto, bet diemžēl atradies samērā maz izredzēto.
Čaks spējis radīt un atstāt nākamām paaudzēm īsti laikmetsiskus un reizē čakiskus, dziļi īpatnējus, pilnvērtīgus mākslas darbus.
Iedzimtā dzejnieka apdāvinātība savienojumā ar neatlaidīgo mācīšanos no tradīcijām devusi Čakam iespēju kļūt par izcilu XX gadsimta dzejnieku, veiksmīgi atrisināt modernās dzejas pašu atbildīgāko uzdevumu – atveidot dzejas tēlos savu sarežģīto laikmetu. Daudzveidīgos īstenības faktus Čaks pratis meistariski iekausēt savu daiļdarbu poētiskajā saturā un formā.
Izteikts vispārcilvēciskums savienojumā ar spilgtu laikmetiskumu un nacionālo kolorītu Čaka dzejai piemīt šī vārda visdziļākajā nozīmē. Arī te ir sava dialektika. Katram gadsimtam, arī nozīmīgam, īsākam laikposmam, pat atsevišķai desmitgadei, izveidojas neatkārojams dzejnieka personības tips, “savs” īpatns lirikas varonis, tāpat “sava” poētika un stils. Vispārcilvēciskais, šķiriskais, nacionālais un individuālais atrodas ciešā dialektiskā vienībā. A. Čaka ir izteikti demokrātisks, progresīvs XX gadsimta divdesmito – četrdesmito gadu latviešu dzejnieks un reizē visas Eiropas vārda mākslinieks.
Čaks savā daiļradē plaši pievērsies abiem paradīzes variantiem: paradīze kā pieauguša cilvēka iekšējā harmonijas, ko Čakam tēlaini simbolizē zaļā nomale kā paradīze, kā utopiska laimes zeme un atmiņas par zaudēto bērnības paradīzi, laimīgo “saulaino stūrīti” un bērna gaišajai personībai piemītošo viengabalību, tīrskanību, kāda dvēselei var būt tikai tad, kad “to kā jaunu zvanu tikko lej” (Aspazija).
Čaks dziedājis himnu bērnībai (šajā ziņā sekodams arī Poruka, Aspazijas, Plūdoņa, F. Bārdas Tradīcijai), rādīdams cilvēka skaidro, pievilcīgo iekšējo pasauli, kāda tā ir vēl pirms “grēkā krišanas” – no aprēķina un savtīguma brīva, dehumanizējošo, atsvešinošo faktoru nesadrumstalota, dzidra un gaiša…
Zināmā mērā ar romantiķi Hofmani, tomēr tēlainajā risinājumā patstāvīgi un oriģināli Čaka daiļrade rāda mūziku kā drošu ceļu uz “zaudētās paradīzes” atgriešanu. Čaka poēma “Spēlē, Spēlmani1” ir unikāla Slavas Dziesma mākslas, it sevišķi mūzikas visvarenībai, tās brīnumainajai spējai viest harmoniju cilvēka dvēselē un caur to visā sabiedrībā un pat pasaulē.
Arī Čaka darbos skaidri viežama šī dziļā humānistiskā intencija “visiem spēkiem tiekties pēc labā”. Viņa eiropeiski modernajos un reizē tik latviskajos darbos pulsē jūtoša sirds, atviz gara nobleses, īstas labestības un sirsnības gaišums. Dzejnieka sirds savā smalkumā, trauslajā vārgumā, brīžam pat aizkustinošajā neaizsargātībā baltai ūdensrozei līdzīga, tā pilna pārliecības, ka dzīves gaišie spēki triumfēs. Pat strēlnieku dzejoļu ciklā, kur autors rāda jaunlaiku kara pekli un kur viņam bija visas iespējas parādīt “ļaunuma galējības”, ļaunuma nevaldāmi stihisko trakošanu, dzejnieks galveno uzmanību tomēr pievērsis nevis kara šausmām un drausmiem cilvēcības izkropļojumiem, bet vienkāršo karavīru un virsnieku morālajam spēkam, viņu brīvības un dzimtenes mīlestības nesalaužamam garam. Taču ļaunums arī te visnotaļ viežams kā bojāejai lemtās necilvēcīgās šķiru sabiedrības dzīvei raksturīgais fons.
Dzejnieks ar saviem cilvēcību apliecinošajiem tēliem griežas pie vēl dzīvajām dvēselēm, pie vienkāršā, demokrātiskā lasītāja, kura sirdi vēl nav padarījusi sausnēju egoistiski aklā dzīšanās pēc naudas, savtīgā “tīrās peļņas” kāre un vispār – buržuāziskās sabiedrības ciniski utilitārā, paragmatiskā “morāle”, kas cilvēkos apdraud visu īsti cilvēcisko. Čaka mākslā konstatējama stingra balstīšanās uz latviešu tautas mutvārdu daiļradē fiksēto dziļi humānistisko tradīciju pamatiem, latvju dainu ētiku un estētisku.
Visbiežāk no visiem A. Čaka liriskajiem darbiem ticis daudzināts dzejolis “Atzīšanās” (uzrakstīts 1930. gada 29. jūlijā, pirmpublicējums “Jaunākajās Ziņās” 18. septembrī, vēlāk iekļauts pirmajā lielajā dzejoļkrājumā “Mana paradīze”). Dzejolis pieder pie Čaka aktīvās liriķa darbības sākumposma (1925-1931), taču tā struktūra un izteiksmes briedums jau piesaka dzejnieka novatoriskās meistarības augstākos sasniegumus. Šajā dzejdarbā, jo uzskatāmi redzams Čaka novatorisma ciešais saskars ar poētisko tradīciju. Lūk pilns dzejoļa teksts:
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc.
Kā tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet – tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?…
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevis es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
Dzejoļa uztvērums palaikam saistījies ar pazīstamo smeldzīgo melodiju, palaikam ar kāda izteiksmīga daiļrunātāja sniegto interpretāciju. Kas attiecas uz populāro nezināmā skaņdarba muzikālo interpretāciju, tad situācija te ir gluži tāda pati kā ar R. Paula sacerētajiem viegli vijīgajiem angļu valšiem, kam par tekstiem izraudzīti dzejoļi no F. Bārdas cikla “Zemes dēls”.
Ko un kā īsti Čaks ar šo dzejoli izteicis? Pats temats nav jauns. Dzejoļa konkrēto poētisko saturu formē divu kontrastainu, iekšēji nesaraujami saistītu pamatizjūtu savijums vienotā dzīparā: varoņu apgaroti kaislīgā, agrāk it kā slēptā, ārēji noliegtā, dziļākajā gruzdējumā nedaudz greizsirdības ietonētā mīlestība uz neizmirstamo sievieti, liegu pilnā vēlēšanās būt ar to kopā. Tās ir gaiša prieka un cilvēciskas laimes alkas. Un tajā pašā laikā – rūgtā, bezgala sāpīgā atskārta , ka kvēlās laimes ilgas nav piepildāmas. Šis pārdzīvojumu dzīpars sastatīts ar peizāžu – pilsētas ainavu: asaro logs (lāse nokrīt gar stiklu), blāzma no vientuļā mākoņa, bulvāra koku vienaldzīgi tukšās lapas – sasaucas ar varoņa iekšējiem pārdzīvojumiem, kāpinādams to stipro pulsējumu. Dzejoļa variētajā nobeigumā lirikas varonim tā asociējas ar viņa paša asiņu krāsu.
A. Čaka novatorisms audzis un veidojis uz plaši un dziļi apgūto tradīciju radošā attīstījuma pamatiem, uzskatāmi demonstrēdams daiļrades dziļā sakņojuma un augstās galotnes nesaraujamos sakarus.
A. Čaka daiļrades lielākā daļa ir ne vien bagāts mākslinieciskā baudījuma avots mūsdienu lasītājam, bet arī neaizstājama “daiļrades akadēmija” visiem īstiem tagadnes un nākotnes dzejniekiem.
Izmantotā literatūra
1. Literatūras Rokasgrāmata Skolēniem – Zvaigzne ABC, 1995.
2. Ceļā Uz Čaku – Liesma, 1981.