Latviešu mitoloģijas dievības
Latviešu mitoloģijā mitoloģijas centrālo kompleksu veido dievības, mitoloģiskas būtnes, kuras raksturo darbības sfēra cilvēka priekšstatos veidotajā pasaules modelī, vieta, īpatsvars cilvēka praktiskajā darbībā un sadzīvē, funkciju raksturs un amplitūda, areāls, biežums dažādos etniskos apgabalos, ģenētiskas saiknes ar pārējo indoeiropiešu tautu mitoloģiju. Ja vērtē pēc šiem kritērijiem, visas dievības var iedalīt sešu līmeņu grupās:
1) dabas, kosmiskās dievības;
2) universāla mitoloģiska būtne- Dievs;
3) likteņa lēmējas dievības;
4) auglības dievības;
5) mātes;
6) sētas, dzimtas sargātāji, labklājības veicinātāji gari, dēmoni.
Pirmais līmenis ir dabas, kosmiskās dievības. Senajās hronikās kā galvenais dievs ir minēts Pērkons. Pērkona vārds sasaucas ar lietuviešu Perkūnu, prūšu Perkunu, slāvu Perunu, senindiešu Pardžanju un skandināvu Fjorginu un tāpēc ļauj to iesaistīt indoeiropiešu mītisko tēlu kopībā. Pēc funkcijas Pērkonu varētu pielīdzināt grieķu Hēfaistam. Tautas dziesmās Pērkons ir debesu kalējs, kura kaltās ogles kā sudrabs sabirst paklātajā villainē. Pēc šādām īpašībām viņu vairāk var pielīdzināt senslāvu saules dievam Svarogam. Pērkona dziesmu ciklā raksturīgākais ir arhaiskais mīts par Saules meitas vai kādas citas pie debesu sfēras piederīgas būtnes (Ausekļa, Mēness, Dieva dēla) precībām, kāzām. Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene: dēli, meitas un vedeklas. Pērkons bieži saplūdis ar Dieva tēlu.
Latviešu mitoloģijā debess spīdekļu kulta izpausmes visvairāk atsedzas etnogrāfiskajā materiālā, īpaši ornamentikā, kā arī gadskārtu ieražās, kuru rituālu cikliskums veidojies ciešā kopsakarā ar Saules gaitu debesu kalnā un zemes dzīves atkarību no tās. Dzīvības pastāvēšana uz Zemes būtībā ir pilnībā atkarīga no Saules. Turklāt Saule, raugoties no Zemes, bez šaubām, ir centrālais debesu ķermenis. Tādēļ daudzās kultūrās Saule bija dievs vai dieviete, arī indoeiropiešu tautām, to skaitā arī latviešu mitoloģijā. Tāpat ļoti liela nozīme tika piešķirta dienas un nakts un gadalaiku maiņām (piemēram, saulgriežu svinēšana), savukārt Saules aptumsumi tika uztverti ar šausmām.Saules un pārējās debess parādības latviešu folklorā atspoguļotas divējādi. Dominējošais ir personificēts reālu dabas parādību tēlojums, kurā akcentēts ciešais saistījums ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību, kā arī saules un citu spīdekļu kustības debesjumā. Otrs aspekts ir kosmosa parādību tēlojums. Tās centrā ir Saule un Saules meitas, viņu attiecības ar Ausekli, Mēnesi, Dieva dēliem, kas līdzīgas zemes jauniešu sadzīvei. Saules mītos iekļaujas arī Dieva dēli un Saules meitas. Mēness parasti tēlots kā karavīrs greznā ietērpā vai arī kā cīnītāju sargs. Latviešu mītos Saules un Mēness domstarpības rodas par pienākumu sadali dienas un nakts apgaismošanā vai sakarā ar Mēness centieniem atņemt Auseklim saderēto Saules meitu.
Otrais līmenis latviešu mitoloģijā ir saistīts tikai ar vienu dievību- Dievu, kas vēsturiskās attīstības gaitā izgājis savdabīgu ceļu, gan saglabādams daudz ko no savas sākotnējās būtības, gan iegūdams specifiskas iezīmes. Par senāko Dieva semantikā atzīst tā identificēšanu ar debesīm. Dievs nosaka gan zvaigžņu gaitu pie debesīm, gan labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu, gan cilvēka mūža ritumu un pacelšanos labklājības kalnā. Cilvēka likteņa lemšanā Dievs darbojas paralēli Laimai, kas ir galvenā šajā jomā. Latviešu mitoloģijā Dievs parādās kā personificēta būtne, kuras darbība skar visus kosmolītiskos līmeņus, galvenokārt debesis un zemi; pazemē Dieva ietekme nav būtiska. Debesu sfērā Dievs nosaka gan reālo spīdekļu vispārīgo kārtību, gan arī kārto mītisko būtņu savstarpējās attiecības.
Trešo līmeni latviešu mitoloģijā veido likteņa dievības.Laimas semantikā ir divas galvenās līnijas: 1) priekšstats par veiksmi, izdošanos, labiem dzīves apstākļiem; 2) Laima –likteņa dievība, kuras tiesības un pienākums ir lemt, likt, laist, vēlēt, rakstīt jaundzimušā mūžu, likteni. Pie Laimas ar lūgumiem parasti griežas kristībās, precības un kāzās; viņu piesauc kā aizstāvi pret līdzcilvēku pārestībām un sociālo netaisnību sērdieņu un ļauno valodu dziesmu ciklos un pasakās Parasti antropomorfiska dievība; dainās minēts, ka viņa tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet dažkārt tomēr parādās kā balta vai melna vista/ zila vai melna čūska.Laima gādā par jaunavu, apveltīdama to ar skaistumu un gudrību, sargā tās godu. Jaunavas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima nosaka arī bērnu skaitu.Laima uzrauga un sekmē sievietes dzimumdzīvi, dievietei liela nozīme arī citās auglības sfērās.Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Laimas epitets ir licējiņa, jo viņas gribas izteikums jau ir cilvēka liktenis. Par grūtu mūžu vainojama Laima viena pati.Paretam sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima.
Dēkla ir spilgti izteikta Kurzemes novada dievība. Dēkla rūpējas par dzemdētājām, zīdītājām, viņu bērniem, dodot tiem miegu un veselību.
Trešā likteņa dievība ir Kārta. Tās funkcijas saplūst ar Laimas funkcijām.
Īpašu vietu šai grupā ieņem Māra. Māras darbību raksturo divas patstāvīgas līnijas. Tās ir rūpes par jaundzimušā ģimenes locekļa un mātes veselību un turpmāko labklājību, kā arī aktīva līdzdalība sievietes, īpaši sērdienes dzīves grūtību pārvarēšanā, arī gādība par sievietes pārziņā esošu ganāmpulku.
Ceturtais latviešu dievību līmenis – īpašvārdos nosaukti auglības gari.
Lopkopja darbu veicinātājas dievības Māršava un Māra ir līdzīgas filoloģiskā aspektā, bet atšķirīgas funkciju un izplatības ziņā. Māršava folklorā interpretēta kā svētības nesēja, labklājības, auglības veicinātāja. Māra saistīta ar lopkopību, kur piedalās visās lopu kopējas ikdienas gaitās.
Ūsiņš ir zirgu aizstāvis. Sākotnēji Ūsiņš bijis gaismas dievs. Ūsiņš saistījies ar priekšstatiem par debesīm un gaismu. Ūsiņu raksturo kā saistību ar pirmo pieguļas un ganu dienu, sējas sākumu. Ūsiņš veic konkrētus darbus: sukā un baro kumeļus, jāj pieguļā. Ūsiņam upurēts gailis, olas, alus. Rudenī, pieguļas laikam beidzoties, kā zirgu patrons godināts Mārtiņš. Tenis ir cūku aizstāvis.
Druvu auglības dievība ir Jumis. Jumis ir zemkopju kultūras auglības simbols, ornamentā bieži tiek skaidrots kā divžuburainas vārpas grafiskais attēls. Austrumeiropā jumim līdzīgi motīvi sastopami jau vēlajā paleolītā, kad saimniecībai noteicošā loma bija medniecībai un zvejniecībai. Vidējā neolītā Latvijā tie zināmi uz ķemmes-bedrīšu keramikas. Vidējā dzelzs laikmetā jumis ir iecienīts elements uz bronzas aprocēm ar vidus šķautni. Tas plaši lietots vēlajā dzelzs laikmetā aproču rotājumā, kā arī tekstilijās-villaiņu rotājumos. 19.gadsimtā Jumja motīvs izplatīts galvenokārt baltiskajos novados. Jumim senlatviešu auglības rituālos parādās liela vieta. Dabā par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus kopā saaugušus riekstus, ziedus, sēnes, ābolus utt. Folklorā minēts ir arī olu jumis, domājot olu ar dieviem dzeltenumiem. Jumis personificēja auglības, spēka nesēju. Pēc seno latviešu domām, Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Ar Jumja labvēlības iegūšanu centās nodrošināt druvu auglību. To ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā, kā arī jaunu meitu pūra dibenā, Ar jumi saistītie priekšstati tautas uztverē attīstījušies dažādos slāņos. Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumja zīmes vienkāršākajai pamatformai latviešu rakstos ir skaisti kuplinājumi, kur zaru savijumi var būt tik sarežģīti, ka pašu zīmi pirmajā acu uzmetienā grūti pazīt.
Piektais līmenis – mātes aptver ļoti plašu un daudzveidīgu priekšstatu kopu. Latvieši pielūguši Lauka, Meža, Jūras, Dārza, Vēja, Puķu, Zemes, Uguns, Mēslu un Kara mātes. Bieži ar mātes vārdu apveltītas dažādas dabas parādības, objekti, tā atsedzot dabas un cilvēku ciešo vienotību. Folklorā pārstāvēto matronu vidū dominē Veļu māte un tās funkcionālie sinonīmi- Zemes un Kapu māte.
Sestais līmenis ir vārdā nesaukti mājas gari- pavarda, sētas, saimes dieviņi, mantas vilcēji pūķi, vilces. Ar tiem kontaktējas tikai saimnieks vai saimniece. Tie uzturas dažādās vietās- pavardā, klētī, maltuvē, rijā, vībotņu krūmā, akmeņu kaudzē pagalma stūrī, aiz sētas vai pie lieliem kokiem. Dažos avotos par dieviņiem saukti veļi, mirušo dvēseles.
Izmantota literatura
1. “Latvijas mezgli gadsimtu mijā” Goba Arturs, 2006, 208 lpp, Riga: Jaunā Daugava
2. “ Latviešu rakstu zīmes” Kraukle Daina , 2006, 100 lpp, Riga:Jumava.
3. “Rokasgrāmata folkloras mācīšanā” Reizniece Ilga, 2006, 144 lpp, Riga: Zvaigzne ABC.
4. “Seno latviešu galvenās dievietes” Biezais Haralds, 2006, 304 lpp, Riga:Zinatne.
5. Padomju enciklopedijas.
6. “Latvijas kultūras vēsture” Sarma Inga, 2003, 180 lpp, Riga: Raka.
7. Vides Vestis, Nr.4 (69) 2004, 54 lpp, Ieva Kalnina.