Mitoloģija ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa. Mijiedarbībā ar mitoloģiju veidojusies reliģija, filozofija, literatūra, arī zinātņu pirmsākumi. Radusies cilvēces sākumposmā, mitoloģija arī vēlāk ietekmējusi kultūras attīstību. Daudzi literatūras un mākslas šedevri nav pilnībā izprotami, nepārzinot tajos attēlotās mitoloģiskās personas un izmantotos mitoloģiskos sižetus. Varētu teikt, ka mitoloģija ir cilvēces garīgais šūpulis.
Aplūkosim, kā tiek skaidrots, kas ir mīts un kas ir mitoloģija.
Par mitoloģiju (gr. mythologia) sauc kādas tautas mītu kopumu, ari zinātni, kas vāc, pēta un izskaidro mītus.
Par mītiem (gr. mythos -stāsts) sauc nostāstus, teiksmas par Dievu, dieviem, par viņu izcelšanos un darbību, un par pasaules radīšanas apstākļiem un notikumiem.
Mitoloģijas skaidrojums nemainās tāpēc, ka tāda veida, t.i. senu mītu kopums nepapildinās un principiāla attieksme pret tiem jaunākajos laikos nemainās. Šodienīgos tāda veida mītus, piemēram – par pasaules radīšanu, mēs saucam par zinātnes atklājumiem, tie tiek ar zinātnes metodēm pierādīti un tāpēc tos vairs nevar agrākā nozīme par mītiem dēvēt.
Katras tautas unikalitāti un savdabību raksturo tās kultūra, kas savukārt sakņojas attiecīgajā mitoloģijā. Nopietna iepazīšanās ar kādu nāciju jāsāk ar tās mītu un mitoloģisko priekšstatu sistēmu studijām.
Senajiem cilvēkiem tāpat interesēja t.s. mūžīgie jautājumi: “Kā veidojusies pasaule? Kas es esmu? Kas notiks tad, kad es nomiršu?” Tāpēc cilvēki vienmēr tam ir meklējuši kādu izskaidrojumu. Cilvēki meklē skaidrojumu mītos.Tieši mīts bija tas, kas padarīja senā cilvēka pasauli drošu, tas deva arī atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, kā arī visumā nodrošināja senā cilvēka garīgās vajadzības. Tā senais cilvēks varēja labāk iekļauties pasaules tapšanas procesā, varēja pasauli vērst labāku.
Visām tautām ir dažādi mīti par pasaules, saules, Zemes, cilvēka un dažādu dabas parādību un norišu izcelšanos. Daudzām tautām mīti par izcelšanos ir līdzīgi. Visām tautām radītā pasaule ir svēta, kas nodrošina stabilitāti – tātad drošību.
Latviešu mitoloģijā izdala sešus mītisku būtņu līmeņus:
1Dabas un kosmiskās dievības, t.i., Sauli, Mēnesi, Pērkonu,
2Dievu, Dieviņu,
3Liktens lēmējdievības, kā (Laimu),
4Auglības dievības, kā (Jumi),
5Mātes: (Zemes māti, Vēja māti,
6Zemākā līmeņa būtnes – sētas gariņus u. tml.
Dieva zīme valodnieki uzskata, ka sākotnēji vārds “Dievs” ir nozīmējis to pašu ko “debesis”. Dieva zīmi parasti iegrieza uz sadzīvē izmantojamām lietām.
Māras zīme Māra ir materiālas pasaules pārstāve, sieviešu aizstāve, auglības devēja un arī zemes un pazemes valstības pārvaldnieceMāra vienīgā tautasdziesmās saukta par svētu, bet vēl vairāk par mīļu.
Laimas zīme Ļoti sena zīme ir Laimas zīme.Cilvēka mūža licēja Laima
folklorā tiek tēlota kā būtne, kas izvēlas katram no mums likteni, pārrauga mūžā
gājumu.
Jumis Jumis ir auglības zīme, ar to saistīti dažādi labības pļaujas un
ražas rituāli.
Šīs zīmes tad varētu arī uzskatīt par galvenajām seno latviešu maģiskajām
zīmēm. Tomēr tas ir tikai īss ieskats seno zīmju rakstos, jo eksistē vēl daudz un
dažādas zīmes, Senajā latviešu mitoloģisko zīmju kopumā, šo dažādo zīmju veidu
un variāciju ir tūkstošiem. Bet varbūt tās ir paliekas no mūsu senču senās
rakstības, kas gadsimtu gaitā iekarotāju pūļiem veļoties pāri mūsu zemei ir
nogrimusi aizmirstībā? Cerams, ka varbūt tomēr kādreiz nākotnē šim noslēpuma
priekškaram tiks pavērta kaut maza maliņa.
Lai arī pēdēja laika mitoloģijas pētīšana ir gājusi milzu soļiem uz priekšu, tomēr jautājumā par ticības izcelšanos vēl tagad nav pie zinātniekiem pilnīgas vienības.
Par spīti paliekām modernā pilsoņa apziņas slāņos, mītu dievi šodien ir jāuzskata par mirušiem – uz neatgriešanos. Mēs vairs nedzīvojam pagātnes dzejas un sapņu valstībā, lai arī cik ļoti mums pa laikam tīk tajā pagozēties.