Grīņu dabas rezervāts sākotnēji dibināts 1936. gadā 700 ha platībā. Pēc 1945. gada iekļauts 1. kategorijas mežos, bet 1957. gadā atjaunots rezervāta statuss. Kopš 1979. gada administratīvi pakļauts Slīteres rezervātam, tagad Slīteres nacionālajam parkam. Pašreizējo Grīņu dabas rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16 martā pieņemtais Grīņu dabas rezervāta likums. Rezervāts atrodas Liepājas rajona ziemeļdaļā Sakas pagastā starp Pāvilostu un Ziemupi. Tā platība 1454,9 ha.
Rezervāts dibināts, lai saglabātu nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētītu tajās noritošos procesus, kā arī nodrošinātu izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību.
Visā rezervāta teritorijā noteikta regulējamā režīma zona. Tās aizsardzība un apsaimniekošana notiek atbilstoši rezervāta dabas aizsardzības plānam un individuālās aizsardzības un izmantošanas noteikumiem.
Rezervāta teritorijā aizliegts:
1. uzturēties bez rezervāta administrācijas atļaujas;
2. lietot jebkādus ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus;
3. veikt mežsaimniecisku darbību, izņemot cirtes aizsargājamo sugu un biotopu saglabāšanai.
Grīņu dabas rezervātā skrajas, mitras priežu un bērzu audzes mijas ar mitrām grīšļu un graudzāļu pļavām. Šāds veģetācijas tips raksturīgs jūras transgresijas teritorijām un Latvijā sastopams tikai dažās vietās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.
Vairākums speciālistu uzskata, ka grīnis, kā Latvijas mežu augšanas apstākļu tips ir veidojies specifisku vides apstākļu ietekmē un cilvēka darbības rezultātā. Te jau kopš seniem laikiem līsti līdumi, veikta nosusināšana, ierīkoti tīrumi, pļavas un ganības. Jau 19. gadsimtā te raksti grāvji, bet smiltis sakrautas kā vaļņi uz kuriem ierīkoti meža ceļi, kurus vietējie iedzīvotāji sauc par dambjiem. Rezervāta dabu un tās attīstību ietekmējuši samērā biežie meža ugunsgrēki, kuri pa lielākai daļai cēlušies no Liepājas-Ventspils dzelzceļa. Pēdējais lielākais ugunsgrēks te bija 1999. gadā.
Izšķir viršu un zāļu grīni.
Viršu grīnis ir līdzens. Tas atrodas augstākās reljefa vietās, nekad nepārplūst. Tā koku stāvu veido priedes un bērzi. Plašus virsājus, kas ainavai piešķir vienmuļību, te aizņem raksturīgākais augs – sila virsis (Calluna vulgaris). Nedaudz sastopama zilganā molīnija (Molinia caerulea), zilene (Vaccinium uliginosum), brūklene (Vaccinium vitis-idaea), retāk purva vaivariņš (Ledum palustre) un dzelzszāle (Carex nigra). Sūnu stāvā no ķērpjiem daudz kladoniju (Cladonia sp.), no sūnām Šrēbera rūsaine (Pleurozium schreberi), dzegužlini (Polytrichum sp.), divzobes (Dicranum sp.).
Zāļu grīnis ir ciņains. Iedobumi starp ciņiem bieži pārplūst ar ūdeni. Tā raksturīgie augi ir zilganā molīnija, dzelzszāle, stāvais retējs (Potentilla recta). Zāļu grīnī aug arī ļoti retā aizsargājamā grīņa sārtene (Erica tetralix). Kā liecina pētījumi, tad bagātīgākās šī auga augtenes atrodas ārpus rezervāta teritorijas. Kādreiz uzskatīja, ka grīņi ir vienīgā vieta Latvijā, kur satopams šis augs. Tagad grīņa sārtene atrasta arī Nīcā, Kolkā un Jelgavas rajonā. Zāļu grīnī aug arī parastā purvmirte (Myrica gale). Vietām aug arī sila virsis, zilene, brūklene. Sūnu stāvā no ķērpjiem sastopamas kladonijas, no sūnām Šrēbera rūsaine, parastais dzegužlins (Polytrichum commune) kā arī sfagni.
Grīņu dabas rezervātā nav veikti speciāli floras un faunas pētījumi. Veģetācijas aprakstos minētas > kā 300 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te sastop grīņa sārteni, krāsu zeltliju (Serratula tinctoria), Sibīrijas skalbi (Iris sibirica), Fuksa (Dactylorhiza fuchsii) un plankumaino (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīti, smaržīgo naktsvijoli (Platanthera bifolia), parasto vairoglapi (Hydrocotyle vulgaris), skrajo doni (Juncus squarrosus) un sīpoliņu doni (Juncus bulbosus). Rezervātā ir arī viens dižkoks – Gulēnu priede. Tās stumbra apkārtmērs 3,5 m.
Rezervāta faunā dominē meža dzīvnieki – staltbriedis, meža cūka, stirna, pelēkais zaķis, meža cauna, alnis, āpsis, lūsis, vāvere. Putnu faunā nav reti mežirbe un rubenis, ligzdo arī baltais un melnais stārķis.