Pirmais priekšstats par cilvēka temperamentu radies ļoti sen – apmēram 2,5 tūkstošus gadu atpakaļ. Sengrieķu ārsts un filosofs Hipokrāts pirmais mēģināja iedalīt cilvēkus 4 tipos, atkarībā pēc to uzvedības un izturēšanās. Viņš domāja, ka atšķirības cilvēkos saistītas ar dažādu šķidrumu attiecībām organismā. Tas šķidrums, kas ir vairākumā, nosaka cilvēka temperamentu.
Hipokrāts uzskatīja, ka cilvēka organismā ir 4 veidu šķidrumi:
o žults,
o melnā žults,
o limfa,
o asinis.
Attiecīgi holēriķim organismā pārsvarā ir žults (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu val. – phlegma), sangvīniķim – asinis (grieķu val. – sanguis). Redzam, ka temperamentu tipu apzīmējumi ir cēlušies no grieķu valodas un tos joprojām izmanto.
Nozīmīgus pētījumus veica Ivans Pavlovs 20. gadsimta 20.-30. gados. Viņš pierādīja, ka ir četri augstākās neirālās darbības tipi un tiem atbilst četri klasiskie temperamenti. Ar augstāko neirālo darbību saprot galvas smadzeņu garozas un zemgarozas centru darbību.
Lai gan ir bijuši mēģinājumi izveidot jaunas temperamentu teorijas, tomēr mūsdienās pētnieki ir atgriezušies pie iepriekš aprakstītā Hipokrāta modeļa.
Cilvēka temperaments ir iedzimts, un dzīves laikā tas nekad nemainās.
Zinot cilvēka temperamenta tipus, mums ir vieglāk izprast gan sevi, gan citus. Kāpēc mēs domājam un reaģējam savādāk nekā citi? Kāpēc viens vienmēr ir straujš un enerģisks, bet cits – gauss un lēnīgs? Tam pamatā ir cilvēka individuālais temperaments.
Cilvēka temperamentu veido divas komponentes:
1. ekstraversija/introversija,
2. emocionalitāte.
Ekstraverts (uz āru vērsts) cilvēks ir atklāts, ātri iepazīstas, ir komunikabls. Viņam patīk atrasties sabiedrībā. Parasti ekstravertam ir daudz draugu un paziņu. Viņi viegli iejūtas jaunos apstākļos. Šādi cilvēki atklāti izrāda savas emocijas un pārdzīvojumus.
Turpretim, intraverta personība ir noslēgta, atturīga, samērā lēni iejūtas jaunās situācijās. Viņiem parasti ir nedaudz labu draugu, bet paziņu loks ir šaurs. Šādi cilvēki parasti atklāti savas emocijas un jūtas neizrāda – viņi tās patur pie sevis.
Raksturojot emocionalitāti, cilvēkus iedala:
o emocionāli nenoturīgos,
o un emocionāli noturīgos.
Emocionāli nenoturīgie cilvēki ir emocionāli, kas ātri un izteikti parāda savas emocijas. Savukārt, emocionāli noturīgie – parasti neizrāda spilgtas emocijas, viņi visu labi apsver un pārdomā.
Ekstraversijas/introversijas un emocionalitātes izpausmju noteiktas kombinācijas ir pamatā dažādiem temperamentu tipiem.
Dažādu temperamentu tipu psiholoģiskā saderība
o Sangviniķis labi saprotas ar jebkura temperamenta cilvēkiem, jo viņš prot izveidot kontaktu ar ikviena tipa cilvēku.
o Holēriķim varētu būt grūtības saprasties ar melanholiķi, jo viņš šķiet par lēnu un mīkstčaulīgu. Melanholiķis parasti tiek nostumts malā.
Bīstami konflikti rodas arī divu holēriķu starpā. Viņi parasti nevar izlemt, kuram tad pieder līdera loma.
o Arī diviem melanholiķiem savā starpā ir grūtības saprasties. Viņi ikdienā var būt labākie draugi, bet kopīgus uzdevumus melanholiķiem ir grūti veikti. Viņi nespēj paļauties un uzticēties viens otra un savām spējām.
o Flegmātiķis līdzīgi kā sangviniķis labi saprotas ar visiem temperamentu tipiem. Tas ir pateicoties viņa pacietīgumam un tolerancei. Vienīgi, grūti pateikt kuram ir viegli sastrādāties ar gauso un lēno flegmātiķi.
Nobeigumā vēlreiz jāuzsver, ka katra cilvēka temperaments ir individuāls. Kaut arī cilvēkus mēģina iedalīt 4 tipos, divu pilnīgi vienādu cilvēku nekad nebūs. Visbiežāk cilvēkā ir apvienotas dažādu tipu īpašības, taču viens no tipiem ir pārsvarā. Pavisam tīru temperamenta tipu pārstāvi sastapt var ļoti reti.
Vieglāk cilvēkiem ir saprasties, ja ir kādas kopīgas īpašības, kas nav kopīgs temperamenta tips, bet, kas piemīt vienam vai otram temperamentam. Ja cilvēkiem nav nevienas kopīgas īpašības, saprašanās praktiski nav iespējama.
Svarīgi, ka no iedzimtā temperamenta tipa un audzināšanas ģimenē ir atkarīga cilvēka rakstura turpmāka veidošanās.