Tērvete !
13. gadsimta sākumā, sākoties krustnešu iebrukumam, Tērvete bija viena no spēcīgākajām zemgaļu apmetnēm ar labi nocietinātu pilskalnu. Tolaik Tērveti pārvaldīja Viestarts, kam pakļāvās lielākā Zemgales daļa. Zemgaļi ap 20 gadu sadarbojās ar krustnešiem, kurus vadīja bīskaps Alberts, cīņā pret lībiešiem. Sadursmes ar krustnešiem sākās tad, kad Mežotnē pieņēma kristīgo ticību un tur tika izvietota vācu karaspēka vienība. 1228.gadā zemgaļi Viestarta vadībā pievienojās kuršiem karagājienā pret Rīgu. 1254.gadā Zemgali pilnībā ieņēma krustneši. 1279.gadā zemgaļu vadonis Nameisis padzina vāciešus no Tērvetes, bet 1281.gadā Tērveti atkal ieņēma krustneši. Nameisis aizgāja uz Lietuvu. Bet tērvetieši drīz atkal atbrīvojās no vāciešiem. 1285.gadā ordeņa mestrs devās uz Tērveti, bet nespēja to ieņemt. Tad krustneši nostiprinājās nocietinātajā zemgaļu Svētkalnā, ap 200m no Tērvetes pilskalna, un ilgu laiku terorizēja plašu apkārtni. Zemgaļi un lietuvieši gan aplenca Svētkalnu, bet nespēja to ieņemt, tāpēc tērvetieši nodedzināja savu pili un aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu. Pēc zemgaļu padzīšanas vācieši nopostīja arī Svētkalna pili.
Pēc vairākiem gadiem tukšajās, nopostītajās zemēs atgriezās jauni iedzīvotāji. Lai vieglāk pārvaldītu novadu ordeņmestra Munheimas Eberharda vadībā blakus zemgaļu pilskalnam 1339.gadā uzcēla mūra pili. Tērveti sāka saukt par Kalnamuižu (Berghoff). 1345.gadā lietuvieši pili ieņēma un nodedzināja. 1462.gadā ordeņmestrs iznomāja Kalnamuižu Klāvam Medeheimam.
Pēc Kurzemes hercogistes nodibināšanās, 1562.gadā hercogs Gothards Ketlers Tērvetes novadu (arī Dobeles un Jaunpils novadus) atdeva Tīsam Rekem. Drīz vecās pils vietā tika uzcelta jauna mūra pils, kuras drupas redzamas vēl šodien.
Ap 1570.gadu Kalnamuižā uzcēla jaunu baznīcu, bet tai nebija ilgs mūžs.
1614.gadā pabeidza tagadējo Kalnamuižas baznīcu (atjaunota 1815.gadā), kas līdz ar to ir vecākā baznīca Zemgalē, kas pašlaik darbojas.
1660.gadā Kalnamuižas pils tika daļēji atjaunota un hercogs Jēkabs tur uzturējās medību laikā.
1701.gadā, Zviedru kara laikā, zviedri zviedri no tuvējā Svētkalna apšaudīja poļus Kalnamuižas pilī. Svētkalns ieguva Zviedru kalna nosaukumu, bet Kalnamuižas pils vairs netika atjaunota.
Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai, 1798.gadā Tērveti ieguva Pālenu dzimta un pārvaldīja līdz 1.pasaules karam. 1924.gadā Pālenu medību pilī iekārtoja sanatoriju. 1932.gadā sanatorijai uzcēla tagadējo plašo ēku (arhitekts A.Klinklāvs, K.Zemdegas cilņi uz ārsienas). Sanatorija tagad ir kļuvusi par Kurzemes novada Rehabilitācijas centru. Rehabilitācijas centrā ir viesnīca, ēdnīca un kafejnīca. Tur vienmēr ir gaidīti visi, kas vēlas labi pavadīt laiku skaistā vietā, kāda ir Tērvete.
‘’Sprīdīši’’ – rakstnieces Annas Brigaderes memoriālais muzejs ir celts 1840.gadā. Sākumā tur darbojušās ūdensdzirnavas, no 1852.gada līdz 1862.gadam tur atradās Tērvetes skola, bet vēlāk tur dzīvoja mežziņi.
1922.gadā šīs mājas tika uzdāvinātas Annai Brigaderei un tur viņa pavadīja pēdējās 11 sava mūža vasaras, šajā laikā uzrakstot vairākas slavenas lugas. Tagad Sprīdīšu muzeju vada Jānis Rapa.
No 1931.gada notika liela Tērvetes parka labiekārtošana – izveidoja jaunas takas un deva nosaukumus, 1935.-36.gadā stādīja Dendrāriju, kurā aug ap 180 svešzemju koku un krūmu sugu.
Septiņdesmito gadu sākumā mežkopja Miķeļa Kļaviņa vadībā izveidoja Tērvetes meža ainavu parku un uzstādīja koktēlnieka Krišjāņa Kugras grieztās pasaku tēlu koka skulptūras – Lutausi un Sprīdīti, Meža Ķēniņu un Sargu, Saules pulksteni, Anneles ogotājas un Rūķīti. Šodien oriģinālā ir saglabājies tikai Saules pulkstenis un Meža Ķēniņa Sargs.
Pēdējos gados koktēlnieks Ritvars Kalniņš ir atjaunojis pārējās skulptūras !
Rundāles pils !
Rundāles pils atrodas 11 km uz rietumiem no Bauskas. Tā ir izcilākais baroka arhitektūras un rokoko dekoratīvās mākslas piemineklis Latvijā. Pils celtniecība sākās 1736. gadā – drīz pēc tam, kad Rundāles muižu savā īpašumā bija ieguvis Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorīts grāfs Ernsts Johans Bīrons. Grandiozās celtnes projektu izstrādāja un būvdarbus vadīja slavenais arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 – 1771). Kad 1737. gadā Bīronu ievēlēja par Kurzemes hercogu un viņš uzsāka rezidencpils būvi Jelgavā, celtniecības darbi Rundālē zaudēja sākotnējo tempu. Pēc Annas Ivanovnas nāves 1740. gadā Bīrons krita nežēlastībā un abu piļu – Jelgavas un Rundāles – celtniecība tika pārtraukta vispār. Tā atsākās tikai pēc divdesmit trim gadiem, kad bijušo hercogu apžēloja un viņš kopā ar Rastrelli atgriezās Kurzemē. Pils interjerus veidoja itāļu gleznotāji Frančesko Martini un Karlo Cuki, bet dekoratīvās tēlniecības darbus izpildīja no Berlīnes ataicinātais meistars Johans Mihaels Grafs. Līdz 1768. gadam pils celtniecības otrā kārta bija pabeigta.
Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai par Rundāles pils īpašnieku kļuva grāfs Zubovs, bet vēlāk tā pārgāja grāfu Šuvalovu dzimtas rokās (Šuvalovi Rundālē saimniekoja līdz 1920. gadam). Viņu laikā pils tika stipri nolaista un pienācīgu aprūpi nesaņēma arī neatkarīgās Latvijas gados. Tikai 1972. gadā tika uzsākta pils ansambļa kompleksa restaurācija un, kaut gan atjaunošanas darbi Rundālē vēl joprojām turpinās, var droši teikt, ka lieliskā celtne jau šobrīd sagaida apmeklētājus savā sākotnējā spožumā.
Rundāles pils ansambli veido uz centrālās ass novietots ārējais pagalms ar simetriski izkārtotām saimniecības ēkām (stalli un ratnīcu) katrā pusē, pati pils ar iekšējo pagalmu un, visbeidzot, franču, resp., ģeometriskais parks, kā arī otrs – medību parks pils aizmugurē. Pils kompozīcijas pamatā ir trīs korpusu bloks, ko ziemeļu pusē noslēdz divi škērskorpusi ar vārtiem vidū. Greznākās reprezentācijas telpas (Zelta zāle, Baltā zāle, Lielā galerija, Rožu istaba, Hercoga guļamistaba u.c.) izveidotas pils austrumu un dienvidu korpusa otrajā stāvā. Rietumu korpusā atradušies hercogienes apartamenti. Vissavdabīgāk iekārtotā telpa tajos ir buduārs ar dīvāna nišu milzīga gliemežvāka izskatā.
Šobrīd Rundāles pils darbojas kā muzejs. Bijušajās saimniecības telpās izvietotas dažādas dekoratīvi lietišķās un tēlotājas mākslas ekspozīcijas, kā arī izstādes.
Elejas muiža
Johans Frīdrihs fon Mēdems 1753. g. muižu nopērk no Johana Ulriha fon Bēra. Šajā laikā tur bija neliela muižas īpašnieku koka dzīvojamā māja, kalpu māja un saimniecības ēkas. 18. gs. 70. gados vēlīnā rokoko stilā tiek celta jauna kungu māja. Arī šī ēka apjomā ir neliela, jo pats Mēdems šajā laikā dzīvo Vecauces muižā, un Eleja bija paredzēta tikai ienākumiem. 1785. g. muižu saņēma mantojumā viņa dēls K.J.Frīdrihs, saukts Žanno, un tā kļuva par grāfa Žanno dzimtmuižu. 1806-1810. g tiek celts jauns muižas ansamblis grāfam Ž.Mēdemam. Pils celta pēc J. G. A. Berlica projekta, izmantojot Dž. Kvarengi metu, būvniecība pabeigta 1810. g. Reprezentatīvā klasicisma stila celtnē saskatāma klasicisma laika filozofija un dzīvesveids, tā bija muižnieka dzīves vieta romantiskajā angļu parkā. No šīs ēkas saglabājušies pirmā stāva sienu fragmenti, akmenī kaltie portika kolonu kapiteļi un bāzes. Parādes pagalmu noslēdz mūra žogs ar arkādēm, vārtus rotā sfinksas. Mūra žogs norobežo arī saimniecības daļu un parku no iebraucamā ceļa. Vecākās ēkas, kas atrodas pagalma abās pusēs – klēti un veco kungu māju – pārbūvēja pēc 1813. g. Klēts tika celta kā teātris, līdz 20. gs.sāk. tā arī tikusi izmantota, bet kungu māja kļuva par pārvaldnieka māju. 1915. g. krievu armija nodedzināja 18 kompleksa ēkas, saglabājās pārvaldnieka māja un kalpu māja. 1920. g. agrārreformas laikā muižas zemi sadalīja, centru nodeva pagastam. Pārvaldnieka mājā kādu laiku bija skola, vēlāk – dzīvokļi, bet pārējās ēkas līdz 1957. g. bija drupās. Atjaunoja tikai teātra māju.
Ainavu parku sāka veidot jau pirms pils celtniecības 19. gs. sākumā, un tā autors, iespējams, ir J.G.Ā.Berlics. Parkā bija rotonda, piemineklis Žanno vecākiem, grāfienei Dorotejai Mēdemai. Saglabājies ir tējas namiņš ar pieminekli Kurzemes hercogienei Dorotejai un tālāk – kādreizējā baronu kapsēta, uz kuru ved tiltiņš ar lauvām vienā pusē un kolonas ar vārtiem otrā