bēres

Bēres.

Mūsdienu sabiedrībā izveidojušās un stabili ieviesušās dzīvē no reliģiskajiem rituāliem brīvas bēru un citu sēru pasākumu ceremonijas. Lai arī mums ikvienam ir nācies piedalīties šādās bērēs un to norise šķiet pazīstama, lai arī to vada speciāli sagatavots cilvēks – sēru ceremonijas vadītājs, kas pārzina tās gaitu un piešķir tai atbilstošu noskaņu, dažkārt tomēr bēru dalībnieki vienā otrā brīdī īsti nezina ko darīt un kā uzvesties, tādēļ apmulst, jūtas neveikli. Tas viss nelabvēlīgi ietekmē ceremonijas norisi un, galvenais, kavē pilnībā sasniegt tās mērķi – parādot pēdējo godu mirušajam, emocionālā formā paužot domas par cilvēka dzīves reālajām vērtībām, vienreizīgumu un neatkārtojamību, caur sāpēm un pārdzīvojumu radīt ceremonijs dalībniekos savdabīgu katarsi, atvieglot tuviniekiem šķiršanās brīdi.

Vairumā gadījumu bēru ceremonija iesākas kapsētas kapličā. Zārku jau pirms ceremonijas sākuma novieto uz postamenta. Kad ierodas nelaiķa piederīgie, kapsētas darbinieki zārku atver, iededz kapličā novietotās sveces. Ziedus un vainagus pie zārka pirmie novieto piederīgie, pēc tam ierašanās secībā – kolektīvu pārstāvji un pārējie bēru dalībnieki. Ziedus uz kapsētu Latvijā pieņemts nest pāraskaitlī. Šo ieražu izskaidro ar to, ka pāraskaitli uzskata par apļa, nobeigtības simbolu.

Ja bēru ceremonijas laikā kā sabiedriskās cieņas izpausme tiek organizēta godasardze, tā jau pirms ceremonijas sākuma nostājas abpus zārkam. Ceremonijas laikā godasardzes dalībnieki periodiski mainās. Parasti godasardzes dalībnieki arī nes zārku. Bieži godasardzē stāv nelaiķa bijušās darba vietas pārstāvji. Ja to profesijai ir savas formas tērpi, piemēram, medmāsām, mežsaimniekiem, dzelzceļniekiem, godasardze var tērpties tajos. Citos gadījumos godasardzes dalībniekiem ieteicams aplikt speciālas roku apsaites, kuras var saņemt apbedīšanas birojos. Dažkārt darba kolektīva pārstāvji ierodas ar darbavietas karogu. Tad to uz bēru ceremonijas laiku novieto aiz zārka nelaiķim galvgalī.

Ceremonija kapličā sākas ar bēru melodiju. Tai beidzoties, sēru ceremonijas vadītājs sāk savu uzstāšanos. Kad ceremonija kapličā beigusies, tās vadītājs uzaicina bēru dalībniekus paņemt ziedus, vainagus un atvadīties no mirušā. Sēru viesi atstāj kapliču un paliek gaidot ārpusē pie durvīm, pēdējo atvadu brīdi atstājot mirušā piederīgajiem. Pēc tam zārku aizver (pēc latviešu tautai izveidojušās tradīcijas to uz kapa vietu nes slēgtu) un, sēru ceremonijas vadītājam ejot pa priekšu, uz pleciem iznes no kapličas.

Ja izvadīšana notiek no mājām, kluba vai sēru vajadzībām atbilstoši noformētām citām telpām, ceremonijas norise ir līdzīga.

Pirms zārka nesējiem iet ceremonijas vadītājs. Ja mirušajam sagatavota piemiņas plāksne, ja viņš ticis apbalvots ar ordeņiem un medaļām, ja bērēs piedalās darba kolektīva pārstāvji ar karogu un ir kolektīvi vainagi, tos nes procesijas priekšgalā pirms sēru ceremonijas vadītāja (ordeņus un medaļas nes novoetotas uz speciāliem spilventiņiem). Aiz zārka iet nelaiķa piederīgie, tiem seko pārējie bēru dalībnieki. Gājiena laikā parasti skan kapsētas zvans.

Ceļu uz kapa vietu var iezīmēt ar skujām. Vasarā šim nolūkam var izmantot arī ziedus, liepu un ozolu lapas kā sieviešu un vīriešu dzimtes simbolus.

Kapa vietā zārku novieto uz kapa dēļiem un, ja tuvinieki vēlas, to atver. Pēdējā laikā zārku pirms ielaišanas kapā dažreiz pārklāj ar tautisku segu. To izdara kāds no nelaiķim tuvākajiem piederīgajiem. Zārku ielaiž kapā, un sēru ceremonijas vadītājs atvadās ar tradicionālajām trīs smilšu saujām. Ja ir karogs, to trīs reizes nolaiž pār kapu. Pēc sēru ceremonijas vadītāja uzaicinājuma atvadās tuvinieki un pārējie sēru viesi. Kapu, mūzikai skanot, aizber un noklāj ar skujām. Ziedus un vainagus pirmie noliek piederīgie, pēc tam kolektīvi un citi bēru dalībnieki. Ja piederīgie vēlas, var iedegt sveces. Pēc klusuma brīža un sēru melodijas ceremonijas vadītājs klusi izsaka līdzjūtību nelaiķa piederīgajiem; tā noslēdzas bēru ceremonija kapsētā.

Jāņem vērā, ka šis bēru ceremonijas apraksts ir vispārināts. Atkarībā no novada tradīcijām un vietējiem apstākļiem tajā var būt dažādas īpatnības. Piemēram, Kuldīgas apkārtnē zārku uz kapavietu mēdz nest dvieļos nolaistas rokas augstumā. Rīgas jaunajās kapsētās, kur attālums no kapličas līdz kapavietai mēdz būt pat lielāks par kilometru, zārku ved, novietotu mašīnā.

Kapos.

Ja atvadu ceremoniju vada laicīgais izvadītājs, tuviniekiem ar viņu vislabāk būtu satikties laikus, vismaz kādu dienu iepriekš, lai īsumā pastāstītu par aizgājēja dzīvi, minētu galvenos biogrāfijas faktus, kurus pieminēt atvadu runā.

Zārku novieto kapličā uz postamenta, mājās – uz paaugstinājuma. Parasti zārks ir atvērts. Vairāku iemeslu dēļ zārks var būt aizvērts. Dažkārt piederīgie nevēlas zārku vērt vaļā, lai aizgājēju savās atmiņās saglabātu kā dzīvu. Zārka vāku parasti nenoceļ arī tad, ja nelaiķis gājis bojā autoavārijā vai slikti izskatās. Pareizticīgiem pirms atvadām kapličā var būt noturēts atvadu dievkalpojums baznīcā. Tā beigās nelaiķi līdz ar galvu pārsedz ar pārsegu un, sākot no galvas, pareizticīgo krusta veidā apber ar zemi. Pēc tam zārkam uzliek vāku un to noņemt nav atļauts nekāda iemesla dēļ.

Ziedu novietošana kapličā. Kapličā uz postamenta ap zārku liek grieztos ziedus. Kājgalī pie zārka liek pašu tuvāko piederīgo vainagus. Zemāk – uz zemākā pakāpiena vai uz grīdas, liek parejos vainagus un bēru pušķus (strausus). Labi, ja ir statīvi vainagu novietošanai. Ja vēlas, ziedus var likt zārkā. Tad tos liek ar ziediem aizgājēja gal¬vas virzienā. Latviešu bērēs ziedus no zārka izņemt nav pieņemts. Krievu bērēs tuvinieki zārkā ieliktos ziedus pēc ceremonijas izņem laukā. Ja vainagiem nepietiek vietas, tos var likt uz kapličas grīdas. Ja vēlas, ceremonijas laikā ziedus un sēru pušķus pavadītāji var turēt rokās.

Pie nelaiķa galvgaļa ir vieta izvadītājam vai mācītājam. Tuvinieki stājas pie zārka, aizgājējam pie labās rokas. Pārējie pavadītāji izvietojas, kur vēlas.

Ceremonijas laikā deg baltas sveces. Pilsētu kapličās ir lieli svečturi, lauku kapličās tuvinieki mēdz ņemt svečturus no mājām. Lauku bērēs izmanto arī paštaisītus sveču turētājus, izurbjot caurumus bērza ripās.
Koki – sēru simboli. Kapliču var dekorēt ar egļu zariem. Senajiem latviešiem sēras simbolizēja arī citi koki. Ja miris vecs vīrs, vasara telpu var rotāt ar ozola zariem. Ja miris jauns vai pusmūža vīrietis, telpas rotāšanai var izmantot berza zarus un meijas. Ja mirusi sieviete, atvadu telpu var dekorēt ar liepas zariem. Ar šo koku zariņiem var nokaisīt arī ceļu līdz kapam. Ziemā izmanto egļu zarus.

Mūzika. Sēru ceremonija var būt ar mūziku vai bez tās. Jāņem vērā, ka kapličā un pie kapa ne vienmēr derēs vieni un tie paši instrumenti. Stīgu instrumentus – vijoli vai čellu – lietū vai sniegā pie kapa nevarēs spēlēt. Kapličā parasti skan čells vai vijole, vai ērģeles (laukos – sintezators). Var dziedāt solists vai vīru vokālais kvartets. Čellam, salīdzinot ar vijoli, ir samtaināka skaņa, vijole skan raudulīgāk. Pie kapa parasti spēlē pūtēji – mežrags vai mežragu kvartets, vai putēju grupa. Var būt trompetes vai flautas solo, ka arī dziedātāji.

Piemērotas atvadu noskaņas radīšanai profesionāli izvadītāji izmanto mūziku, vokālistu dziedājumu un dzejas rindas.

Garīdznieks vai laicīgais izvadītājs saka atvadu runu. Pēc atvadu vārdiem ceremonijas vadītājs lūdz klātesošos atvadīties. Bēru viesi paņem savus vainagus un ziedus un iziet ārā, ļaujot tuvākajiem piederīgajiem atvadīties no nelaiķa. Ārpusē bēru viesi izvietojas abpus durvīm, veidojot ziedu koridoru. Kad piederīgie atvadījušies, iznes zārku un kārtojas bēru gājienam. Labs ceremonijas vadītājs prot prasmīgi izkārtot un organizēt arī lielu pavadītāju skaitu.

Fotogrāfs. Ja uz bērēm ataicināts fotogrāfs, viņš fotografē, svarīgākos ceremonijas brīžus – zārka iznešanu no kapličas, trīs smilšu sauju mešanu, zārka ielaišanu kapā. Jautājums par nelaiķa fotografēšanu zārkā ir diskutējams. Daļa tuvinieku nevēlas aizgājēja foto, citi šādu bēru portretu vēlas.

Bēru gājiens un guldīšana zemes klēpī
Bēru gājiena secība, Pirmais iet garīdznieks vai laicīgais izvadītājs. Ja uz kapa paredzēts spraust krustu, nākamais iet krusta nesējs. Luterāņiem un katoļiem ir vienkāršs koka krusts, pareizticīgiem to papildina vēl viens, slīps šķērskoks. Krustam seko nesēji ar zārku. Zārku nes aizvērtu. To parasti nes četri vīrieši, seši nesēji var viens otram traucēt. Augumā garākie nesēji stājas zārka galvgalī. Zārku var nest arī tuvinieki. Pilsētas bēru gājiens virzās no kapličas līdz kapavietai. Laukos bēru gājiens var iet no baznīcas vai mājām līdz kapsētai. Ja mērojams tāls ceļš, zārku ved ar mašīnu vai katafalku, taču to var nest arī nesēji, ik pa laikam nomainoties.

Tūlīt aiz zārka iet tuvākie piederīgie, ģimenes locekļi. Viņiem seko pārējie radi, pēc tam – draugi, paziņas un citi pavadītāji.

Zārkam seko klusējot, nav pieņemts sarunāties ar citiem bēru viesiem. Bēru gājienā vīrieši iet bez galvassegām. Ļoti aukstā laikā cepures var atstāt galvā. Tomēr tas obligāti noņem, kad zārku ielaiž kapā. Sievietes galvassegas nenoņem.

Ja bēru gājiens kādu sastop ceļā, sastaptajiem jāapstājas, vīriešiem jānoņem cepures. Sastaptie stāv, kamēr procesija paiet garām. Skuju taka, eglītes, sēru karodziņi, sēru lentes. Latviešiem pieņemts ceļu līdz kapavietai nokaisīt ar egļu zariņiem.

Izvadot no lauku mājām, pie mājas, pie kapu ceļa gala un pie kapličas var būt noliktas eglītes. Eglīšu galotnēs var uzmaukt sēru karodziņus, sašūtus no baltām un melnām lentēm. Tos uzmauc ar balto – dzīvības krāsu uz augšu. Dažos Latvijas rajonos pastāv tradīcija gadījumos, kad no dzīves šķīries pēdējais dzimtas vīrietis, sēru karodziņus likt ar melno krāsu uz augšu, ar to simbolizējot, ka dzimta ir izbeigusies. Kad nelaiķis iznests cauri eglīšu goda vārtiem, eglītēm aizlauž galotnes. Eglīšu galotnēs var iesiet arī melnas lentes.

Zārka nesējiem var pagatavot ap piedurkni liekamas melnbaltas sēru lentes. Kad zārks ielaists kapā, nesēju sēru lentes iemet kapā.

Eglītes ar aizlauztajām galotnēm un sēru karodziņus nākamajā dienā pie mājām sadedzina, ugunskuram iet apkārt ar tautasdziesmām.

Ir arī citādāka tradīcija. Kad zārks iznests cauri eglīšu vārtiem, eglīšu galotnes kopā ar sēru karodziņiem vai sēru lentēm nolauž pavisam un paņem līdzi. Kad zārks ielaists kapā, tās pāri zārkam iesviež kapā.
Kapa rakšana, ielaišana kapā. Pastāv tradīcija nelaiķi guldīt ar galvu pret austrumiem. Taču kapsētu sektori var būt izkārtoti tā, ka ne vienmēr tas ir iespējams. Vienmēr nelaiķi gulda ar kājām pret celiņu. Kaps jārok ar tādu aprēķinu, lai aiz galvgaļa paliktu vieta kapakmens uzstādīšanai. Kapakmens stāvēs stabili, ja to uzstādīs uz cietas grunts. Ja to liks uz kapa, ar laiku, gruntij nosēžoties, tas var sašķiebties. Rokot kapu, ar polietilēna plēvi vai skārda loksnēm nosedz blakus esošos stādījumus un kapa kopiņas, lai tos nebojātu. Kad procesija tuvojas kapam, sāk skanēt mūzika.

Latviešu bērēs, vadoties pēc senām tradīcijām, pie kapa parasti zārku vaļā never. Tomēr, ja piederīgie vēlas, to var atvērt. Pareizticīgo bērēs bieži vien zārku pie kapa atver ja vien pirms tam nav notikusi atvadu ceremonija, kurā aizgājējs apbērts ar zemi.

Atvadu uzrunu saka mācītājs vai laicīgais izvadītājs. Izvadītājs piemin cilvēka mūža devumu, to, kas paliek pēc viņa. Pēc uzrunas izvadītājs aicina ar klusuma brīdi godināt aizgājušo mūžu.

Pārklāšana ar segu. Pēc tam zārku pārklāj ar tautisko segu – “lai nelaiķim būtu siltāk”. Šī tra¬dīcija nāk no Vidzemes. Dažkārt uzskata, ka ar audumu tapsētam zārkam segu nesedz, taču var arī segt. Segu var vispār nesegt. Zārka vāku var rotāt ar ziedu dekoru (sk. nodaļu par ziediem). Te iespējami divi varianti. Dekoru var piestiprināt ar skrūvēm. Tad tas nav noņemams. Protams, šādi dekorētam zārkam segu nesegs. Dekoru var arī piestiprināt ar lipīgo lenti (skoču). Tad to noņem un uzliek uz kapa kā kapa rotājumu, vainaga vietā.

Linu dvieļi. Latviešiem ielaišanai kapā pieņemts izmantot garus linu dvieļus. Dažās lauku kapsētās pēc katrām bērēm šos dvieļus izmazgā, iestērķelē un izgludina. Piederīgajiem var būt arī savi linu dvieļi šādam gadījumam. Dažkārt aizgājēja pati ir noaudusi un izšuvusi linu dvieļus savām bērēm.

Trīs saujas smilšu. Kad zārks ielaists kapā, beru viesi met trīs saujas smilšu. Smiltis simbolizē atmiņas. “Vieglas smiltis” nozīmē atmiņas, kuras nenospiež grēku apziņa. Senie latvieši uzskatīja, ka cilvēks uz zemes dzīvo trīs lokos – sabiedrībā, ģimenē un dvēselē. Pateicoties par sniegto dzīves laikā, pavadītāji kapā met trīs sau¬jas smilšu – “par darba tikumu, par sirds siltumu, par mūža gājumu”. Pirmās smilšu saujas ar vādiem: “No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek” met mācītājs, tad – tuvākie radi, pēc viņiem – pārējie radinieki un citi bēru viesi. Ir bijušas ļoti sirsnīgas bēres, kad pavadītāji kapu ar rokām aizbēruši.

Ir redzēts, ka dažās apbedīšanas firmās, cenšoties rīkoties īpaši “smalki”, smiltis pasniedz uz paplātes. Šķiet, ka šādi smalkumi ir pārspīlēti. Kapu rok ar lāpstu, un arī smiltis tuvākajiem radiem pasniedz uz lāpstas.

Kapa racēji sāk aizbērt kapu. Kad iemestas da¬žas lāpstas zemes, izvadītājs sāka atvadu dzejas rindas. Pēc tam, kamēr aizber kapu, skan mūzika vai dzied dziedātāji. Vecticībnieki kapu aizber klusumā. Dažviet Latvijā, piemēram, Vidzemes pusē, pieņemts, ka piederīgie kapa racējiem dāvina cimdu pāri.

Ziedu likšana uz kapa. Kad kaps aizbērts, izveido kapa kopiņu. Ir skaisti, ja kopiņu apliek ar egļu zariem, lai ziedi un vainagi nebūtu jāliek smiltīs. Tad izvadītājs aicina nolikt ziedus – “lai sagulst ziedi”. Tuvākie piederīgie vainagus liek kapa kopiņas galvgalī. Organizāciju vainagus liek kājgalī. Pārējie bērinieki ziedus un vaina¬gus liek apkārt kapam. Grieztos ziedus, iesprauž smiltīs. Ja pavadītāju ir daudz, labs izvadītājs seko, lai vainagus nekrautu vienu otram virsū, un aicina tos likt otrā, rindā apkārt kapam. Ziedus un vainagus vispirms noliek tuvākie piederīgie, tad parejies radi, draugi, paziņas, darba biedri, oficiālas personas.

Tie, kas vēlas, pirms ziedu nolikšanas var teikt atvadu vārdus. Parasti runātāji ir iepriekš sagatavojušies. Runā var iekļaut dzejas vārsmas vai tautasdziesmu rindas.

Kad runas pateiktas un ziedi nolikti, iededz sveces. Tās sasprauž puslokā kapa kājgalī. Aizgājēju piemin ar klusuma brīdi. Ja ir pasūtīts krusts, to iesprauž kapa galvgalī. Krusts kā pagaidu simbols aizvieto kapakmeni, kas tiks uzstādīts vēlāk. Ja uz dzimtas kapa jau ir kapakmens, tad krustu nemēdz spraust.

Klusuma bridis. Ir izvadītāji, kas uzskata, ka klusuma brīdis jānotur pēc sēru runas, pirms zārka ielaišanas kapā, jo nereti, tiklīdz ziedi nolikti, pavadītāji sāk virzīties ārā no kapsētas. Citi izva¬dītāji aizgājēju pieminēt ar klusuma brīdi aicina pēc tam, kad nolikti ziedi un saspraustas sveces. Ja vēlas, tuvinieki nofotografējas pie kapa.

Ja pavadītāju ir daudz un ziedi un vainagi ir salikti cits citam virsū, tad ir labi, ja pēc bērēm kāds no piederīgajiem tos skaisti sakārto – ziedus un vainagus izliek vienā kārtā, izmantojot visu kapavietas platību; sakārto vainagu lentes, akurāti noliek ziedu pušķus.

Aicināšana uz bēru mielastu. Bēru noslēgumā kāds no tuviniekiem izsaka pateicību klātesošajiem un uzaicina viesus uz bēru mielastu. Nav pieņemts uz bēru mielastu ielūgt tikai dažus vie¬sus izlases kartībā. Parasti bēru viesi ir ļoti delikāti, nereti tuviniekiem viņi lūšus jālūdz pie mielasta galda. Tādēļ tikpat kā nav bijušas situācijas, kad pie mielasta galda pietrūcis vietu. Bez uzaicinājuma iet uz bēru mielastu nav pieņemts.

Bēru tradīciju izmaiņas nabadzības iespaidā. Bēru mielasta sarīkošana bufetes galda veidā turpat pie kapiem nav latviska tradīcija. Tomēr piederīgie ierobežotu materiālo iespēju dēļ dažkārt klāj šādu, pieticīgu beru galdu.

Rīgā, Jaunciema un Bolderājas kapos cilvēku nabadzības dēļ ieviesusies tradīcija rīkot tā saucamās bēres “no vārtiem” – mašīna atved zārku ar nelaiķi līdz kapsētas vārtiem, to tūdaļ nes uz kapa vietu, nenoturot atvadu ceremoniju kapličā. Tik ļoti “vienkāršotas” bēres tuviniekiem godu nedara.
Pēc bērēm pavadītāji pieiet pie piederīgajiem, ar rokasspiedienu un piemērotiem vārdiem izsaka viņiem līdzjūtību. Piederīgie atbild ar pateicības vārdiem. Solījumus palīdzēt dod tikai tad, ja tos patiešām īstenos, uzvedības etiķete neprasa dot tukšus solījumus.
Ievērojamu cilvēku bērēs, ja uz bērēm ierodas valsts amatpersonas, spēkā stājas diplomātiskā protokola prastības.

Pēc Kapiem.

Kad aizgājējs ir ielaists kapā un oficiālā ceremonija beigusies, bēru viesi pulcējas pie kapsētas, var veikt nelielu bēru viesu cienāšanu, notiek līdzjūtības izteikšana, tiek organizēta bēru viesu tālākā dienas daļa, doti norādījumi.

Ieteicams, lai kapu kopiņas tuvumā atrastos soliņš, jo bērēs nereti ir gados vecāki cilvēki, kuriem varētu rasties grūtības nostāvēt, kā arī priekš aizgājējam mīļajiem, kuri vēlas pēc ceremonijas pabūt kādu laiku pie kapa, pateikt aizgājējam visu, kas “uz sirds”.

Pie Kapiem.

Visi izvadītāji pulcējas pie kapiem, vai nu reizē braucot bēru procesijā no mājām aiz transportlīdzekļa, kurš ved zārku, vai ierodoties atsevišķi uz paziņoto izvadīšanas laiku pie kapsētas, kur tiek sagaidīti pārējie viesi. Dažkārt piederīgie šajā brīdī veic nelielu cienāšanu ar pīrādziņiem, torti, alkohola glazīti – bet tas nav obligāti.

Ja zārks jau atrodas kapličā, bēru viesi var ienest un novietot pie zārka ziedu vainagus, kā arī tuvinieki veikt atvadīšanos no aizgājēja pirms ceremonijas sākuma.

Ja aizgājēju izvada “laicīgā garā”, tad norādījumus kur un ko darīt mēdz norādīt izvadītājs.
Izvadīšana no mājām.

Laukos bieži nelaiķi izvada no mājām. Par atvadu telpu var kalpot kāda saimniecības ēka – klēts, šķūnītis, garāža. Var izvadīt arī no istabas vai verandas. Labā laikā izvadīšanas ceremonija var notikt ārpus telpām – piemēram, skaistā vietā dārzā, paēnā zem ābeles vai pagalmā zem ozola. Ja izvada no saimniecības ēkas, telpu attiecīgi — noformē. Neglītas sienas, darba rīku plauktus un citas neizskatīgas vietas aizklāj ar linu audumu vai tautiskām segām. Ļoti bieži atvadu telpu nodala ar baltiem palagiem, pie tiem var piešūt egļu zariņus.

Zārka nolikšanai izmanto platus solus, taburetes vai galdu. Var nolikt četrus bluķīšus, tiem pāri – divus dēļus, uz kuriem liek zārku. Pagaidu konstrukcijas apsedz ar tautisku segu, dekorē ar egļu zariem.

Ja izvada no mājām, pirms bēru gājiena pieņemts viesus pacienāt, taču tā nav obligāta prastība. Atsevišķā telpā klāj auksto galdu, kurā ir salāti, pīrādziņi, maizītes, aukstie uzkožamie. Klāt pasniedz kafiju vai teju. Aukstais galds var būt klāts arī bufetes veidā.