Eiropas ideja – kāda tā izpaužas Eiropas kopienu darbībā un Eiropas Savienības izveidošanā – nebalstās nedz uz stipras centralizētas varas izplešanos, pakļaujot jaunas teritorijas, nedz uz populistiskas šo kopienu un šīs Savienības suverēno valstu un autonomo reģionu kopā saplūšanas. Līdz ar to apvienotās Eiropas veidošanās gaitā trūkst jebkāda populāri aizraujoša notikuma, kas spētu saviļņot tās iedzīvotājus tikpat aizrautīgi, piemēram , Bastīlijas cietuma ieņemšanas diena. Jāievēro tas, ka neviens nacionālas nozīmes simbols nav cietis no Eiropas integrācijas. Neviens no šiem simboliem nav ticis uzspiests citai dalībvalstij. Eiropas Savienības izveidošanā saskatāmie septiņi pagrieziena datumi, no 1950. gada 9. maija ( Šūmana Deklarācijas ) līdz 1993. gada 1. novembrim ( Līgums par Eiropas Savienību stājas spēkā ), praktiski visi saistās ar starptautisku līgumu pieņemšanu vai ar citiem valstiskiem pasākumiem, kuros piedalās ierēdņi un politiski darbinieki. Gandrīz neviens no šiem svarīgajiem pagrieziena momentiem nav guvis redzamību plašākā sabiedrībā ārpus speciālistu aprindām.
Līdz 20. gadsimtam apvienotas Eiropas izveidošanas centieni neparādījās nevienas noteicošās valsts ieturētajā politikā vai rīcības programmā. Mēģinājumi ar varu radīt liela ( Eiropas ) mēroga impērijas vai federācijas neiederas šodienas Eiropas apvienošanās procesa garīgajā pūrā. Nedz Jūlija Cēzara, nedz Napoleona izveidotās valstis nav uzskatāmas par apvienotās Eiropas organizācijas priekštecēm. Vēsturiskas sakritības dēļ, pirmo sešu Eiropas Kopienas dalībvalstu teritorija diezgan precīzi iekļāvās tā dēvētās Karolingu impērijas kontūrās.
Idejas par tādu Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz iekarojumu un suverēnu valstu savstarpējas pakļaušanas pamata, Eiropas intelektuālajā pasaulē parādījās 14. gadsimtā. Šo dažādo koncepciju kopsaucējs bija vēlme atrast veidu, kā panākt savstarpējo ķildu izlīgumu. Ideālistiskās ieceres par to, ka kopība būtu ļoti vēlama, radās apstākļos, kad Eiropas sabiedrības veidoja stipri citādas valstis pēc to juridiskā, politiskā un teritoriālā veidola nekā šodien. Vairākiem šādu ideju autoriem instinktīvi šķita, ka tāda apvienība izraisītu vispārējas labklājības pacēlumu, jo tā pavērtu plašas tirdzniecības iespējas.
Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem tiek uzskatīts franču autora Pjēra Dibuā domas, kas izteiktas četrās grāmatās, kuras sarakstītas laika posmā starp 1300. – 1308. gadu. Šajās grāmatās ir rakstīts par to, ka Eiropas prinčiem būtu jāsanāk sekulārā savienībā. Viņš izteica ļoti modernu domu par to, ka vajadzētu izveidot valdnieku pilnvarotu grupu, kas strādātu nepārtraukti, risinot problēmas. Septiņpadsmitajā gadsimtā Francijas karalis Anrī IV bija izstrādājis koncepciju par federāciju, kurā bija paredzēts vispirms konsolidēt dažas mazākās valstis un grāfistes. Lielajā apvienībā kā suverēnās valstis bija paredzētas sešas karaļvalstis, piecas republikas un četras grāfistes, kopā piecpadsmit subjekti. Viņa ministra Sillī, ar kuru viņš bija pārrunājis šo ideju, ieguldījums konfederācijas attīstībā izraisīja pārrunas par šo iedeju gadsimta garumā pēc tam. 17. gadsimta beigās vienotas Eiropas ideju sāka apspriest, kā starpvalstu attiecību modeli, bez ārēja ienaidnieka piesaukšanas. Angļu kvēkers 1693. gadā izvirzīja domu par vienota Eiropas Parlamenta izveidi, kura deputāti pārstāvētu atsevišķas Eiropas valstis. Šajā parlamentā viena vieta bija paredzēta arī Kurzemes hercogam. Eiropas mēroga pārnacionāla armija, kas būtu pakļauta tieši un vienīgi šim parlamentam, pieskatītu lēmumu ievērošanu, garantētu iekšējo un ārējo mieru. Šāda apvienība veicinātu Eiropas tautu labklājības pacēlumu. Šīs idejas nedaudz ir apskatījies ievērojamai filozofs un politikas zinātnes teorētiķis Žans Žaks Ruso. Viņš vienotu Eiropas konfederāciju bija paredzējis veidot no 16 formējumiem, kurā ietilptu arī Romas Pāvesta valsts. Viņš bija izvirzījis priekšnoteikumu, ka dalībvalstis no šīs Eiropas konfederācijas nevar izstāties. Savos rakstos Ruso ir apskatījis arī ļoti nopietnu eksistenciālu problēmu, kas traucētu šāda veida kopvalsts stabilitāti, proti, ka vienas dalībvalsts intereses, pat kopīga miera saglabāšanas nolūkos, varētu tikt īstenotas uz citas dalībvalsts rēķina. Arī vācu filozofs Imanuels Kants savos rakstos ir apskatījis šādu vienotas Eiropas konfederācijas ideju. Pretstatā Ruso uzskatam, ka vienotas Eiropas konfederācijas dalībvalstīm nav tiesību izstāties no konfederācijas, Kants uzsver to, ka jāļauj dalībvalstīm atteikties no dalības konfederācijā. Viņa piedāvātais modelis konfederācijai bija virsbūve suverēnām valstīm, nevis tieša Eiropas mēroga valdība. Anrī Sen – Simons 19. gs. sākumā iztirzāja domu par to, ka Amerikas Savienoto Valstu paveida federālās sistēmas pārņemšana atrisinātu daļu no sociālām un politiskām problēmām Eiropā. Šī sensimoniešu modeļa paraugs bija tajā laikā apbrīnotais ASV modelis.
Pirmā pasaules kara ekonomiskās un politiskās sekas bija ļoti lielas divām Eiropas impērijām un cariskajai Krievijai. Kara uzvarētāji centās izveidot starptautisku organizāciju, kas palīdzētu novērst šāda mēroga konfliktus arī turpmāk. Tautu Līga, protams, nebija domāta kā mēģinājums Eiropas apvienošanai, šī organizācija drīzāk bija paredzēta miera uzturēšanai Eiropā, kur dalībvalstis var vienlīdzīgi piedalīties sarunās. Tas aizvietotu 19. gs. sistēmu, kura balstījās uz interešu līdzsvarošanu. Tautu Līga bija pirmais modernais mēģinājums izveidot daudzpusēju starpvaldību apvienību suverēnu valstu starpā. Tautu Līgas organizatoriskā uzbūve, neraugoties uz tās daudzajiem trūkumiem, vēlāk kalpoja par modeli visām starptautiska mēroga pārnacionālām starpvaldību organizācijām. Tautu Līgas Asamblejas darbība iedibināja ļoti svarīgu principu, ka starptautisko tiesību ievērošana balstās uz kopīga viedokļa panākšanu. Radās mēģinājumi sabiedriskā kārtā papildināt Līgas samērā vārgās institucionālās iespējas, satuvinot, samierinot Līgas dalībvalstu inteliģenci. Šajās aprindās iecienītās Pan – Eiropas kustības mērķis, pēc tās dibinātāja grāva Riharda Kudenhoves – Kalergi uzskatiem, bija nopietnā līmenī apspriest Eiropas apvienošanās iespējas, propagandēt tās vēlamību. Kudenhove – Kalergi ideja par Eiropas federāciju paguva atrast daudzus atbalstītājus intelektuālajās, ASV valsts valdībai tuvās aprindās.
Pēckara pirmajos gados Rietumeiropas valdību uzdevums bija atjaunot savu valstu ekonomiskās aprites, ņemot vērā Vācijas ekonomiskā pacēluma neapturamo gaitu. Eiropas politisko un ekonomisko procesu satuvināšanās un daļējas apvienošanās gaitā saredzami vairāki attīstības sākuma posmi, kuri viens no otra krasi atšķīrās ar de facto pagrieziena punktiem, proti;
Līdz 1947. gada vidum, kad ritēja visneatliekamākie atjaunošanas darbi, starpvaldību attiecības bija visai savtīgas.
Māršala laika plāns, kad ASV līdzās ekonomiski palīdzībai piedāvāja Eiropas valstu apvienošanās modeli, šinī laikā ASV bija galvenās konsekventās Eiropas integrācijas ierosinātājas.
Eiropas ogļu un tērauda kopienas veidošana un darbība – no 1952. – 1955. gadam Francija ieņēma vadošo lomu.
Eiropas ekonomiskās kopienas veidošana, sākot ar 1955. gada jūniju; Lielbritānija iesāk integrācijas izjaukšanas projektus, piedāvājot starpvaldību attiecības kā alternatīvu; Rietumeiropas valstis sadalās divos aktīvos grupējumos. Integrācijas centienu mērķis bija atrisināt fundamentālo Eiropas mēroga drošības problēmu, proti, kā nostabilizēt Francijas un Vācijas savstarpējās attiecības. Sadarbības principi, kas izveidoti piecdesmitajos gados, ļauj Eiropas Kopienai pastāvīgi pārveidoties, lai varētu apmierināt tikpat daudzās un dažādās tautsaimniecības prasības, cik daudzveidīgas ir pašas dalībvalstis.
Pēckara gados Eiropas starpvalstu attiecību veidošanā nozīmīgu, noteiktu un nemainīgu lomu ieņēma Lielbritānija. Lielbritānija atbalstīja vienotas Eiropas izveidi, V. Čērčils pat izteica ideju par Eiropas Savienoto Valstu izvaidi, tomēr viņš Lielbritāniju uztvēra nevis kā Eiropas sastāvdaļu, bet gan nostādīja Lielbritāniju vienlīdzīgās pozīcijās ar Eiropu. V. Čērčils uzsvēra to, ka Francijai un Vācijai savā starpā ir jāizlīgst, jo šīm valstīm ir jāuzņemas līderu pozīcijas Eiropas Savienotajās Valstīs. Uzstājoties Cīrihē Čērčils izteica, ka Lielbritānija nebūs jaunās Eiropas sastāvdaļa, bet atradīsies līdzās ar ASV un Krieviju, un palīdzēs Eiropai, lai tā varētu attīstīties. Tomēr Čērčils un citi politiķi no Lielbritānijas vienotas Eiropas izveides ideju atzina par ļoti vērtīgu un vajadzīgu.
Kā redzams vienota Eiropa ir veidojusies vairāku gadsimtu garumā, sākot ar dažādām idejām, kas ar laiku tika īstenotas un izveidojās Tautu Līga un vēlāk panāktais izlīgums starp Franciju un Vāciju deva zaļo gaismu Ogļu un Tērauda apvienības izveidei, kas tad arī ir mūsdienu Eiropas Savienības priekštece.