Agrīnā bērnība, jeb mazbērna periods ietver 1 līdz 3 gadu vecumposmu. Psihologu pētījumi un etnogrāfijas dati ir palīdzējuši pārvarēt ilgi valdījušo uzskatu, ka bērnība ir kāda “dabiska“ stadija, kurai piemīt visām tautām un laikmetiem kopīgas universālas iezīmes. Kā sociāli kulturālam fenomenam bērnībai piemīt konkrēti vēsturisks raksturs un sava attīstības vēsture. Galvenā bērnības sociālā funkcija ir bērna sagatavošana pieaugušā patstāvīgai darbībai; tā nosaka vecumposmu diferencēšanos, bērnības ilgumu un īpatnības. Bērnības atsevišķu posmu raksturu un saturu ietekmē arī tās sabiedrības, kurā aug bērns, konkrētie sociāl-ekonomiskie un etnokulturālie rādītāji, pirmām kārtām sabiedriskā audzināšanas sistēma.
Bērna darbības veidos, kuri secīgi nomaina viens otru un kurus nosaka sabiedrība, atspoguļojas vēsturiski noteiktās cilvēka prasmes un spējas.
Mūsdienu zinātnes dati liecina par to, ka psiholoģiskajiem jaunveidojumiem, kuri rodas bērnībā, ir nemainīga vērtība spēju attīstībā un personības formēšanā. (1.)
Sociālo, morālo normu apguve vispār saistās ar ģimeni, kuru nenoliedzami ietekmē gan vēsturiskā, gan etnokulturālā, gan sociāli kulturālā un sociāli ekonomiskā vide.
Ģimene bērna attīstībā veicina socializēšanos dzīvei sabiedrībā, kā arī dzimuma identifikāciju, pašvērtējuma attīstību, dzīves telpas robežu izpratnes attīstību.
No 1,5 – 2 gadu vecumam bērni sāk apgūt tuvākajā apkārtnē esošo lietu kopsakarības (lietu veseluma ideja, atbilstība noteiktiem etaloniem). Tas nozīmē, ka bērns ir psihiski gatavs apgūt sociālās normas, kuru apguve savukārt ir saistīta ar gribas un paškontroles procesu attīstību. Bērni sāk apgūt vērtīborientāciju, tikumiskās jūtas, normas. Agrīnās bērnības periodā attīstās spēja novērtēt lietu un parādību atbilstību normai, etaloniem, vai tas ir “labi“ vai “slikti“.
Bērna socializāciju vairāk veicina lomu rotaļas, kad bērni atdarina pieaugušo izturēšanos, runas veidu, valodu, atdarina normas un uzvedības standartus, priekšmetu sociālās funkcijas. Veiksmīgi socializēties bērns varēs tad, ja attīstīsies atdarināšanas reflekss, lietu kopsakarību simboliskā uztveres spēja – sociālo normu uztverei, – pieķeršanās jūtas, empātija, normu apguve.
Mazbērna periods cilvēka dzīvē ar saviem jaunveidojumiem sagatavo nākamo periodu cilvēka dzīvē , pirmsskolas vecumposmu.
Mazbērna periodu noslēdzošais etaps un pirmsskolas vecumposmu ievadošais ir t.s. 3 gadu vecuma krīze.
Šīs krīzes pozitīvā nozīme ir tā , ka bērna personībā šeit parādās jaunas rakstura iezīmes. Noskaidrojies, ka ja krīze gadījumā norit neizteiksmīgi un pasīvi, tas noved pie dziļas aiztures efektīvās un gribas pušu attīstībā bērna personībā sekojošos vecumposmos (2.).
Saskaņā ar L.S.Vigotska domām (2.), pamatkritērijs bērna attīstības iedalīšanai atsevišķos vecumposmos ir stabilie jaunveidojumi, kuri šajos vecumposmos rodas. Vecumposmu secību šajā shēmā nosaka stabilo un kritisko periodu mija. Stabilo vecumposmu, kuriem ir vairāk vai mazāk strikti noteiktas sākuma un beigu robežas, termiņus vispareizāk būtu noteikt tieši pēc šīm robežām. Kritisko vecumu (krīžu) termiņus, sakarā
ar to norises atšķirìgo raksturu, savukārt vajadzētu noteikt pēc to kulminācijas punktiem, kā sākumu uzskatot pusgadu pirms šī
kulminācijas punkta un beigas – nākamā vecumposma pusgadu pēc tā.
Tā kā Vigotskis uzskata, ka katra vecumposma raksturojošais rādītājs ir šī vecuma jaunveidojumi, tad pirmais , kas jādara pētot kādu vecumposmu – jānoskaidro kādi stabili jaunveidojumi, kuru nav bijis iepriekšējos vecumposmos, tajā rodas. Jaunveidojumi rodas katra vecumposma beigu posmā, kā šajā periodā noritējušās attīstības rezultāts.
Tātad, kas ir tas centrālais jaunveidojums, kas pēc Vigotska domām rodas mazbērna (jeb agras bērnības) vecumposma laikā?
Kā viņš apgalvo, bērna rīcību šajā vecumā nosaka tikai un vienīgi apkārt esošā situācija. Bērns pats nepapildina to ar zināšanām par citām lietām; viņu vispār neinteresē nekas aiz šīs situācijas “kulisèm“, un tādēļ tieši lietu loma šajā situācijā ir sevišķi liela.
Īpaši interesanta šajā vecumā ir bērna attieksme pret citiem cilvēkiem. Mazbērna vecumposmā tā sarežģās tiktāl, ka atsevišķi pētnieki tieši runā par agrīno bērnību, kā par vecumu, kura centrālais jaunveidojums arī ir civlēka attieksmei pret cilvēku pamatu veidošanās, jeb sociālo attiecību pamati.(2.)
Viena no teorijām ,kura varētu pamatot šo apgalvojumu ir sekojoša:
dzimšanas brīdī bērns tiek atdalīts no mātes fizioloģiski, bet nav atdalīts bioloģiski – pats nespēj pārvietoties un baroties. Bērns, kurš sāk staigāt, jau ir atdalīts no mātes bioloģiski, bet vēl nav atdalīts psiholoģiski – viņam vēl nav priekšstata par sevi kā par īpašu atsevšķu būtni, ārpus tām konkrētajām situācijām, kurās viņam vienmēr ir darīšanas ar citiem cilvēkiem.
Arī Ž.Piažē (3.) atzīmē, ka “bērnam šķiet, ka pieaugušie zin visas viņa vēlmes.“ Tikai mazbērna vecumposma otrajā pusē parādās “es-pats“ apjausma un bērns sāk pretstatīt savas patstāvīgās darbības kopīgām darbībām ar pieaugušo (2.)
Vigotskis savā darbā “Voprosi detskoi psihologii“ saka, ka “Rotaļas ar nozīmes maiņu , ar iedomātām situācijām iedīgļa stadijā parādās tikai agrīnā posma beigu daļā. Tikai trešajā dzìves gadā parādās rotaļas , kuras saisīìtas ar izētēles elementu ieviešanu situācijā. Cita lieta, ka šādu spēles momentu ir visai maz un tie pazūd to aktivitāšu “jūrā“, kuras nepastarpināti izriet tieši no konkrētās situācijas.“(2.)
Agrīnās bērnības galvenais jaunveidojums ir cieši saistīts ar valodu, kurai pateicoties bērns savādāk, jaunā veidā (salīdzinot ar zīdaini) ir saistīts ar sociālo vidi, t.i. mainās viņa paša attieksme pret to sociālo vienību, kuras sastāvdaļa ir bērns (2).
Izmantojot arī valodu, bērns agrīnās bērnības vecumposma beigu daļā, izdomā rotaļas, lai labāk saptrastu citu cilvēku un citu dzìvu bútņu stāvokli, pieņemot to lomu, tātad ar rotaļas palìdzìbu modelè sociālās attiecības.
Triju gadu vecumâ, iepriekšējā sociālā situācija kļūst bērnam par “šauru“, bērns no agrìnās bērnības nonāk 3 gadu krīzē, veidojas jauna komunikatīvā situācija.
LITERATÚRAS SARAKSTS:
1.SLOVAR PRAKTIČESKOGO PSIHOLOGA .
2.L.S.Vigotskij “Voprosi detskoi psihologii”.
3.Ý.Piaýè“
4.Razvitie ļičnosti rebjonka.