Revolūcijas cēloņi Latvijā
Jaunlatviešu kustība
Līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās rusifikācijas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāk izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.
Rīgas attīstība, industrializācija
Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).
LSDP izveidošanās
1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā Partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienība(SDS), kura turpināja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši neveiksmīgās 1905. gada revolūcijas laikā.
2
Galvenie revolūcijas notikumi
Latvijā
Revolūcija Latvijā sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā. Streiku kustība, kas radās pēc demonstrantu apšaušanas Pēterburgā 22. janvārī, aptvēra lielākās Krievijas impērijas pilsētas un sevišķi plaši izvērsās Baltijā un Polijā. Ar plašām demonstrācijām un mītiņiem Latvijā togad atzīmēja 1. maija svētkus. Tika izvirzītas ekonomiskas (algas palielināšana, darbadienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana, soda naudas samazināšana u.c.) un politiskas (patvaldības ierobežošana vai likvidācija, biedrošanās un preses brīvība, likumdošanas uzlabošana u.c.) prasības. 1905 oktobri Latvijā sevišķi aktivizējās streiku kustība. Streikoja ne tikai strādnieki, bet arī kalpotāji, amatnieki, pārdevēji, studenti u.c. Plašie nemieri, kas aptvēra gandrīz visu impēriju, piespieda Nikolaju II 17. oktobrī izdot manifestu, kurā viņš solīja tautai vārda un biedrošanās brīvību. Šī atļauja tika izmantota un “brīvības dienas” turpinājās gandrīz līdz 1905. g. beigām. Latvijā sāka dibināties dažādas biedrības un pilsoniskās politiskās partijas. Izveidojās arī strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ap 15 000 strādnieku). Mazinājās pārkrievošanas spaidi. Latgalē tika atcelts drukas aizliegums. Tautskolās drīkstēja mācīt latviešu valodā (šo ieguvumu atcēla 1913. gadā).
Plaša streiku kustība izvērsās arī laukos (laukstrādnieku jūlija ģenerālstreiks), notika baznīcu demonstrācijas. Dibinājās rīcību komitejas un tautas milicijas vienības. 1905.g. beigās revolūcija sasniedza augstāko pakāpi. Vairākās vietās notika bruņotās sacelšanās. Piemēram, Tukuma bruņotā sacelšanās notika 1905. gada 13.–15. decembrī (pēc vecā stila no 30. novembra līdz 2. decembrim) 1905.gada revolūcijas laikā pēc LSDSP Tukuma komitejas aicinājuma. No apkārtnes pilsētā ieradās ap 3 tūkstoši laukstrādnieku un zemnieku. Aptuveni 300–400 revolucionāru bija apbruņoti ar šaujamieročiem, pārējie – ar dakšām, izkaptīm, vālēm. Atbilstoši sacelšanās plānam tika ieņemtas kaujas pozīcijas pilsētas centra namos un ielenkta dragūnu vienība, kas bija patvērusies viesnīcā, pārtraukta satiksme un sakari, ierīkoti stiepļu aizsprosti ielās, kā arī izveidotas izlūkošanas, sakaru un medicīniskās palīdzības grupas. 14. decembra (pēc vecā stila 1. decembrī) rītā pēc sīvās kaujas ar karaspēka vienībām varu ieguva revolucionāri. Tomēr sasniegto neizdevās noturēt. Tās pašas dienas vakarā Tukumā ieradās karaspēka papilddaļas, pilsēta tika ielenkta un apšaudīta ar lielgabaliem. 15. decembra pēcpusdienā karaspēks ienāca Tukumā. Vēl pirms tam sacelšanās komiteja bija devusi rīkojumu apkārtnes ļaudīm pilsētu atstāt. Sacelšanās laikā Tukumā gāja bojā ap 120 cilvēku (56 no tiem kaujās ar karaspēku).
Bruņotas sacelšanās notika arī Talsos. Ventspilī un tās apkārtnē izcēlās bruņotas sadursmes, kas piespieda valdības karaspēku atstāt pilsētu. Arī tur uz laiku varu pārņēma LSDSP Ventspils komiteja.
3
Krievijā
Asiņainā svētdiena ierosināja daudzas Krievijas sabiedrības grupas uz aktīvu rīcību. Katrai grupai bija savi nolūki. Galvenie protestētāji bija zemnieki, strādnieki, intileģence un liberāļi, bruņoto spēku pārstāvji un nacionālo minoritāšu pārstāvji.Zemnieku ekonomiskā situācija bija ļoti slikta, taču katra revolucionārā grupa tiecās īstenot savus mērķus bez vienotas vadības. Nemieri notika visa gada garumā, sasniedzot apogeju vasarā, rudenī un kulminējot novembrī. Īrnieki gribēja zemākas īres, algotņi gribēja labākas algas, un zemju īpašnieki gribēja lielākus zemes gabalus. Aktivitātes, ieskaitot zemes sagrābšanu, dažreiz ar vardarbību un dedzināšanu, lielu īpašumu aplaupīšanu, nelegālu medīšanu un mežu izciršanu, bija tieši saistītas ar zemnieku stāvokli. Piemēram, ekonomiski vājākajā Vidzemē un Kurzemē zemnieku nemieri bija agresīvāki, bet labāk pārtikušajās kaimiņu provincēs – mierīgāki.Pēc 1905. gada notikumiem zemnieku nemieri atjaunojās 1906. gadā un turpinājās līdz pat 1908. gadam.Strādniekiem vienīgā pretošanās iespēja bija streiks. Uzreiz pēc Asiņainās svētdienas Sanktpēterburgā notika milzīgi streiki, kuros līdz pat janvārā beigām piedalījās vairāk nekā 400 000 strādnieku. Darbība ātri pārgāja uz citiem industriālajiem centriem Polijā, Somijā un Baltijā. Rīgā 13. janvārī tika nogalināti vairāk nekā 70 protestētāji un Varšavā pilsētas ielās dažas dienas vēlāk tika nošauti pāri 100 streikotāju. Februārī streiki nonāca līdz Kaukāzam un aprīlī līdz Urāliem un pat tālāk. Martā visas augstākās akadēmiskās institūcijas piespiedu kārtā tika slēgtas, līdz pat gada beigām pievienojot aktīvos studentus streikojošajiem strādniekiem. Oktobrī īslaicīgi pastāvējusī Sanktpēterburgas Strādnieku Vietnieku Padome (meņševiku grupa) organizēja vairāk nekā 200 fabriku streiku, sauktu par “Oktobra ģenerālstreiku”.Ar neveiksmīgo un asiņaino Krievijas-Japānas karu armijas rezervju apakšvienībās sākās nemieri. 1905. gada februārī Krievijas armija tika pieveikta pie Mukdenas, kur tā zaudēja gandrīz 90 000 cilvēku. Maijā Krievija zaudēja Portarturu un Krievijas Baltijas flote tika saplosīta pie Cušimas. Vitte tika steidzīgi aizsūtīts, lai noslēgtu pamieru. 1905. gada 5. septembrī tika parakstīts Portsmautas miers. 1905. gadā pie Sevastopoles, Vladivastokas un Kronštadtes notika jūrnieku sacelšanās, ar kulmināciju jūnijā ar sacelšanos uz kaujas kuģa “Potjomkins” – daži avoti ziņo, ka pat vairāk nekā 2 000 jūrnieku mira miera atjaunošanas pasākumos. Sacelšanās bija neorganizētas un tika ātri apspiestas. Bruņotie spēki bija pārsvarā apolitiski un palika lojāli pat, ja bija nepamierināti. Valdība tos plaši izmantoja, lai kontrolētu 1905. gada nemierus.Nacionālistu grupas Polijā, Somijā un Baltijas provincēs, kuras bija neapmierinātas vēl kopš Aleksandra II pārkrievošanas kampaņām, tiecās pēc autonomijas un brīvības, lai izmantotu savas valodas un attīstītu nacionālās kultūras. Musulmaņu grupas arī kļuva aktīvas – Pirmais Musulmaņu Vienotības Kongress notika 1905. gada augustā. Dažas grupas izmantoja iespēju, lai noskaidrotu attiecības savā starpā, nevis ar valdību. Daži nacionālisti uzņēmās atbildību par pretebreju pogromiem, kuri, iespējams, tika veikti ar valdības palīdzību.
4
LATVIEŠU LIELĀ REVOLŪCIJA
1905. – 1907.gads
1904.gadā izceļas krievu un japāņu karš. Daudzus Latvijas zemniekus un strādniekus iesauc armijā. Lai gan cara virsnieki lielīgi solās, ka tie “japāņus ar cepurēm nomētās”, krievu armija un flote piedzīvo smagu neveiksmi. Tas sekmēja nemierus Krievijā.
1905.gada 22.janvārī Pēterpils strādnieki ar sievām un bērniem priestera Gapona vadībā iet uz Ziemas pili, lai iesniegtu valdniekam savus lūgumus. Ļaudis ticēja, ka cars ir labs, noteikti uzklausīs savu tautu un palīdzēs trūkumā nonākušajiem. Karaspēks uz tiem atklāja uguni. Kritušo un ievainoto skaits pārsniedz 400. Šo dienu vēlāk dēvēja “melnā svētdiena”. Visās lielākās pilsētās izsludina streiku, kam seko nemieri. Tā sākās 1905.gada revolūcija Krievijā. Visvairāk un visplašāk tā norisinās Latvijā.
24.janvārī LSDSP pasludina Rīgā vispārēju streiku – visas rūpnīcas pārtrauc darbus. 26.janvārī (pēc vecā stila 13.janvārī) 50 000 latviešu strādnieku iziet protesta demonstrācijā Rīgas ielās. Pie Daugavas tiltiem sadursmē ar karaspēku krīt 80 vīru un ap 200 tiek ievainoti. Latvijas valsts laikā šo notikuma vietu nosauca par “13.janvāra ielu”.
Augstā valdība izsludina kara stāvokli Kurzemē un dažus mēnešus vēlāk arī Vidzemē. To panāk muižnieki un mācītāji ar lūgumiem caram sūtīt karaspēku un sodīt revolucionārus.
Tomēr cara karaspēks un muižnieku spēki Latvijā izrādījās par vājiem, lai sacelšanos apspiestu. Arī pašā Krievijā stāvoklis ir bīstams.
Tikai Latvijā (atskaitot Latgali) samērā izplatītas bija baznīcu demonstrācijas. Šādai kustības nebija reliģisks, bet gan politisks raksturs. Baznīca šīm demonstrācijām tika izraudzīta tāpēc, ka tā bija vislielākā ļaužu pulcēšanās vieta, kas noderēja sociāldemokrātiskiem propagandas un aģitācijas runu teikšanai. Ja demonstrācija notika baznīcā, tad parasti tā sākās dievkalpojuma laikā – kad mācītājs nonāca līdz aizlūgumam par caru, aģitatori viņu pārtrauca ar saucieniem “Nost ķeizaru! Nost ar patvaldību!”. Mācītājs tika padzīts no kanceles vai pats to pameta, labi saprazdams, ka aizlūgšana par caru šai brīdī nav vietā. Pēc tam kancelē kāpa aģitators. Citkārt mītiņš notika laukumā baznīcas priekšā, dievlūdzējiem atstājot baznīcu.
Mītiņam nereti sekoja demonstrācija – gājiens uz pasta valdi, kur tika iznīcinātas cara ģīmetnes. Pēc tam demonstranti devās uz mācītājmuižu, prasot samazināt tās zemniekiem renti, un arī uz tuvējo pili, kur zemnieki izvirzīja savas prasības baronam. Šīs akcijas notika pacilātā gaisotnē, taču nereti tika pieļauti dažādi izkropļojumi, pat huligānisms, piemēram, vietām mācītājam lika nest sarkano karogu, tā pazemojot viņu.
Ķeizars piekāpjas. 1905.gada 30.oktobrī Nikolajs II izdod manifestu (vēstījumu) tautai: turpmāk atļauta vārda un sapulču brīvība, pavalstnieki varēs izvēlēt pārstāvjus Valsts domei, kas piedalīsies likumu un valsts apspriešanā…
Pēc 30.oktobra vēstījuma LSP iznāk no “pagrīdes”. Atklāti izplata viņu laikrakstu “Cīņa”, Rīgā notiek milzīgas tautas sapulces, kurās piedalās 50 000 – 100 000 cilvēku.
Vadoņi aicina turpināt cīņu un neticēt cara solījumiem. Galvenie mērķi tagad ir – gāzt cara patvaldību, ievēlēt satversmes sapulci un ķeizarvalsts vietā nodibināt republiku.
Sakarā ar to norisinās daudzas asiņainas cīņas. 1905.gadā Latvijā notiek ap 1000 bruņotu sadursmju. Karaspēka nodaļas atstāj muižas un atkāpjas uz pilsētām.
23.novembrī 400 latviešu skolotāji sapulcējas uz kongresu Rīgā. Nolemj, ka skolās jāmāca latviešu valodā un visā zemē jānodibina tautas vēlēta pārvalde.
2.decembrī Rīgā sanāk ap 1000 ievēlētu delegātu no Vidzemes un Kurzemes pagastiem. Šo sanāksmi ierosināja Jānis Kroders. Tā pasludina varas pārņemšanu tautas rokās. Nolemj: atcelt līdzšinējās pagastu valdes un to vietā ievēlēt pagastu rīcības komitejas, neatzīt cara valdības iestādes un nemaksāt tām nodokļus. Bez tam paziņo, ka vācu muižnieku privilēģijas tiek atceltas, Latvijai prasāma pašvaldība un Krievijā jāsasauc vēlēta satversmes sapulce.
5
Arī daudzas latviešu sievietes iet līdzi un upurējas 1905.gada cīņā. Revolūcijas laikā viņas piedalās visās vēlēšanās līdzīgi vīriešiem. Tādā kārtā Latvija ir pirmā zeme Eiropā, kur sievietes iegūst vēlēšanu tiesības un arī pašas tiek ievēlētas par tautas pārstāvjiem.
Latviešu lielā revolūcija parāda, cik nedrošas patiesībā ir vācu muižnieku un krievu cara pozīcijas Latvijā.
1905.gada beigās no divām pusēm (Pēterpils un Viļņas) uz Latviju virzās krievu bruņotie spēki – tā sauktās “soda ekspedīcijas”. Revolucionāriem nav īstas armijas, ko sūtīt pretī, bet tautas milicija ir par vāju apbruņota. Lielākā tautas milicijas vienība bija Rūjienas – Mazsalacas – 1300 vīru, Saldū – 500, Smiltenē – 500 vīru.
Vairāk kā 2000 cilvēku nošauj bez tiesas un izmeklēšanas. Ziņojumos par to vienkārši paskaidro: “Bēgot nošauts”. Nodedzināja ap 300 latviešu zemnieku māju (3miljonu rubļu vērtībā), vairākas skolas un biedrību namus. Cilvēkiem piespieda simtiem nāves sodu, spaidu darbus un cietumu. Uz Sibīriju izsūtīja ap 3000 cilvēku.1906.gada sākumā revolūcija Latvijā ir satriekta. Daudzi tomēr negrib padoties un, sabēguši mežos, turpina pretoties. Tomēr viņi nespēj grozīt cīņas iznākumu. Šim drūmajam laikmetam veltīta V. Plūdoņa balāde “Tīreļa noslēpums”:
“… Dēls, pajemi pelēku akmeni
Un par zīmi uz kapa man uzstādi,
Lai zina, lai uziet ļautiņi,
Kur trūd mani salauztie kauliņi.”
Lai izbēgt vajāšanu ne mazāk kā 4000 latviešu atstāj savu zemi.
Tikai 1908.gada septembrī krievu valdība paziņo, ka beidzies kara stāvoklis Latvijā.
Lielajā latviešu revolūcijā tauta zaudē vairākus tūkstošus kritušu, daudziem jāmeklē patvērums svešumā. Bet cīņa stiprina tautas pašapziņu, lepnumu un ticību nākotnei.
Gluži citādi jūtas vācu muižnieki un cara valdība. Revolūciju tiem gan šoreiz izdevies asiņaini apspiest, bet viņu pašpaļāvība ir smagi iedragāta. Tas, kas noticis 1905.gadā var atkal atkārtoties. Un kas tad var galvot par iznākumu?
1905.gada revolūcija pamudina krievu valdību izdarīt dažus uzlabojumus. Skolās latviešu valoda iegūst lielākas tiesības, var nodibināties arī vairākas privātas latviešu mācības iestādes.
Notiek Krievijas valsts domes vēlēšanas un tur ievēl 6.latviešu pārstāvjus. Starp tiem ir Latgales atmodas darbinieks un vēlākais Latvijas valsts prezidents Jānis Čakste.
Pēcrevolūcija periodā ekonomika strauji attīstījās. Salīdzinājumā ar 1900.g. 1910.g. rūpniecības uzņēmumu tajos strādājošo skaits pieauga par 30%. Pārmaiņas skāra arī lauksaimniecību. Izveidojās divas lauksaimniecības sabiedrības, kuras nodibināja savas lauksaimniecības skolas. Saimnieciskās labklājības pieaugums sekmēja izglītības un kultūras attīstību. Tika nodibinātas vidusskolas un arodskolas. Pieauga jaunatnes izglītības līmenis.
Latvijas pilsētu pārvaldes sāk viena pēc otras pāriet latviešu rokās.
Pēc 1905.gada sākās arī Latgales atmoda. Radās ļaudis, kas iedami peļņā vai arī nodarbodamies ar tirdzniecību, tika pie lielākas turības. Latgalē radās “kārklu poļi”, latvieši, kas sadraudzējās ar poļu kungu kārtu un centās runāt poliski. 1904.gadā tika atcelts latīņu rakstības aizliegums Latgalē, tas sekmēja latgaliešu literatūras attīstību. 1905.gadā sāka iznākt pirmais latgaliešu raksts “Gaisma”. Šis raksts centās modināt latgaliešos pašapziņu un cīnījās pret viņu pārpoļošanu. Latgalieši uzņēma šo rakstu ar sajūsmu, bet tas pastāvēja tikai 6.mēnešus. Garāks mūžs – 10 gadi – bija lemts laikrakstam “Druva”, kas sāka iznākt no 1908.gadā un ko vadīja baznīckungs Skrinda. Ieturēts kristīgā un nacionālā garā, šis laikraksts patstāvīgi atgādināja, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki ir vienas tautas locekļi, kam jāturas kopā. Reizē ar rakstniecību pēc 1905.gada atdzima Latgales saimnieciskā, sabiedriskā un kulturālā dzīve. Latgales zemnieku saimnieciskā stāvokļa uzlabošanos stipri ietekmēja jau agrāk pieminētā izdalīšanās no ciemiem viensētās. Kļuva rosīgāka arī sabiedriskākā dzīve, nodibinoties dažādām biedrībām, visbiežāk zemkopības un pārtikas, kā arī krājaizdevu sabiedrībām. Sāka izrādīt arī teātri un pulcēties uz kora dziedāšanu. Visos šais pasākumos ļoti dedzīgi piedalījās sevišķi latgaliešu vairāk izglītotā jaunatne. Šis bija Latgales “atmodas laikmets”, kas dažā ziņā atgādināja 60-tos un 70-tos gadus Vidzemē un Kurzemē.
6
Izmantotā literatūra:
1.Uldis Ģērmanis
“Latviešu tautas piedzīvojumi”
2.G.Kurlovičs
A.Tomašūns
“Latvijas vēsture” pamatskolām
Zvaigzne ABC, 1996.g.
3.Fr. Zālīris
“Latvijas vēsture” vidusskolām
Zvaigzne ABC, 1996.g.
4.I.Baumurts
G.Kurlovičs
A.Tomašūns
“Latvijas vēsture” pamatjautājumi
Zvaigzne ABC, 1998.g.
5.Indulis
Ķēniņš
“Latvijas vēsture” 20.gadsimts I daļa
Zvaigzne ABC, 1997.g.
6.”20.gadsimta Latvijas vēsture”
I
Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai
1900 – 1918
7.http://lv.wikipedia.org/wiki/1905._gada_revol%C5%Abcija