Rodas koloss pasludināts par sesto pasaules brīnumu. Milzīgo Saules dievu Hēliju godinošo statuju, kura, iespējams, līdzinājās iekarotājam un multikultūras pionierim Aleksandram Lielajam, no iekšpuses saturēja dzelzs konstrukcijas. Tās, visticamāk, bija klātas ar māliem, bet statujas ārpusi esot veidojušas 15 tonnas bronzas; kronis bijis izliets no tīra zelta. Aptuveni 35 m augstais piemineklis esot celts 12 gadus un bijis gatavs 290. gadā p.m.ē. Par tā izskatu un atrašanās vietu viedokļi dalās. Daži kolosu apraksta kā ieplestām kājām ostā stāvošu kareivi, tā teikt, vīrišķais Ņujorkas Brīvības statujas priekštecis, citi domā, ka tas stāvējis Rodas centrā. Vēstures avoti vēsta, ka šis bronzas monstrs pēc 66 gadiem zemestrīcē ceļgalu augstumā nolūzis. Taču milzenis joprojām izskatījies iespaidīgs. No kāda Plīnija apraksta uzzinām, ka «..Saules koloss pārsteidz visus, kuri to redz. Tikai retais var aptvert tā īkšķi, pirksti ir lielāki nekā statujas.» Paklausot orākula vārdiem – kas labi guļ, nav jākustina, kritušo atstāja aptuveni 900 gadu mierīgi guļam. Pēc tam, kad 653. gadā Rodas salu iekaroja arābi, arī kolosa rūdas apakšstilbi tika norauti no marmora postamenta un visa rūda aizvesta pārkausēšanai uz Edesu, pilsētu tā laika Mezopotāmijas ziemeļos. Otrreizējā izejvielu pārstrāde, tā sakot. Pāri palika tikai grieķu vārds colossos, kurš sākotnēji nozīmēja vienkārši «statuja» un tikai pēc Hēlija milža ieguva pašreizējo nozīmi.
Antīkajos laikos, Rodas sala kļuva slavena ar milzīgo Heliosa statuju, kuru nosauca par Rodas Kolossu. Varenā Heliosa statuja, ar spīdošu vainagu galvā, bija 36 m augsta un tika celta 12 gadus. Tās celšanai tika izlietotas 15 t bronzas un 9 t tērauda. Statuja tika veidota, saliekot no atsevišķām daļām, katrai daļai virsū uzberot zemi. Tas tika darīts tādēļ, lai meistari varētu pacelties augstāk un turpināt skulptūras veidošanas darbus. 285. g. pirms mūsu ēras, statujas celšanas darbus pabeidzot, uzbērumi tika nojaukti. Ziņas par šo grandiozo, saulē mirdzošo bronzas skulptūru izplatījās dažādās valstīs, savukārt pašu mākslas darbu varēja saskatīt jau no liela attāluma. Neskatoties uz to, ka statujas mūžš izrādījās tikai 56 gadus neilgs un 223. g. pirms mūsu ēras to sagrāva spēcīga zemestrīce, tā paspēja iekarot slavu, kā viens no septiņiem pasaules brīnumiem.
Sākotnēji salas iedzīvotāji gribēja atjaunot statuju, bet pēc tam no ieceres atteicās, nolemjot, ka, iespējams, dievam Heliosam tā nav patikusi un tāpēc viņš to nopostījis.
Nokritusī statuja ar saplaisājušiem ceļgaliem (no šejienes cēlies teiciens – “koloss uz māla kājām”), nogulēja krastā gandrīz tūkstoš gadus, kamēr 977. g. vietējais arābs to pārdeva kādam svešzemniekam. Kā vēsta leģenda, lai nogādātu statuju pārkausēšanai, pircējs sagrieza to gabalos. Statujas pārvešanai bija nepieciešami 900 kamieļus.
Vairākus gadsimtus vēlāk Rodas Koloss iedvesmoja pazīstamo skulptoru A.Bartoldi, slavenās Brīvības statujas