Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks Latvijā, vai „ Zelta laiki Latvijas iedzīvotājiem ”?
Šis jautājums ir duāls jautājums, bet mana pārliecība ir tikai viena, ka šis laiks bija vairāk Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks, nekā „Zelta laiki Latvijā ” , un balstoties uz saviem turpmāk minētajiem faktiem es jums mēģināšu pamatot savu pārliecību.
K.Ulmani neievēlēja par valsts prezidentu, viņš pats sevi iecēla šajā amatā. Sarežģītajā iekšpolitiskajā situācijā Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā, pārtrauca Saeimas un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī. Te gan jāatzīst, ka ne jau tikai Latvijas sabiedrības problēmās slēpās faktori, kādēļ tika uzupurēta Latvijas demokrātiskā valdība. Ne mazāk nozīmīgu lomu spēlēja paša K.Ulmaņa spilgtā rakstura īpatnības, kur bez daudzām izcilām un pozitīvām valstsvīra īpašībām slēpās arī neiecietība pret patstāvīgi domājošiem cilvēkiem un neremdināma varaskāre. Līdzīgi kā Hitlers Vācijā, pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gadā, K.Ulmanis nekonstitucionāli pārņēma gan valsts, gan valdības vadītāja pilnvaras.
K.Ulmanis veica nelikumīgu varas sagrābšanu valsts apvērsuma ceļā. K.Ulmaņa organizēto valsts apvērsumu veicināja arī dažu Saeimas partiju nekonstruktīvā vai pat graujošā politika. Tā, viens no šķēršļiem, kas ierobežoja K.Ulmaņa iespējas sagrābt valstī varu, bija tas, ka viņš nebija ne Valsts (tas bija A.Kviesis), ne Ministru prezidents (Ādolfs Bļodnieks). Lai apvērsums būtu sekmīgs, bija nepieciešams nodrošināt legālu kontroli pār izpildvaru, lai pēc tam tajā ieceltu savus atbalstītājus. Tātad ar jebkuriem līdzekļiem bija jāgāž Ā. Bļodnieka valdība. Apšaubāmi, vai K.Ulmanim tas būtu izdevies, ja valdības gāšanu nebūtu atbalstījusi LSDSP, kura tajā brīdī Saeimā bija lielākā frakcija un uzskatīja Ā. Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru, kāds viņš un viņa valdība patiesībā nemaz nebija. Pēc šīs valdības krišanas Valsts prezidents A.Kviesis piedāvāja LSDSP ņemt valdības grožus savās rokās, no kā tā, kā uzskata vairums vēsturnieku, baidoties no atbildības, gļēvulīgi atteicās, tādējādi pakalpīgi atverot durvis K.Ulmanim uz viņa varas sagrābšanas mērķu īstenošanu.
1934. gadā pēc demokrātijas sagraušanas un valsts suverēnās varas atņemšanas tautai K. Ulmanis tūlīt samainīja 22. jūnija Varoņu piemiņas dienas pret draudzības ar PSRS atzīmēšanu 11. augustā. Vēl pēc 6 gadiem K. Ulmanis visu varu nodeva PSRS, tādejādi beidzot savu nodevēja gaitu un pazūdot no vēstures skatuves, aiz sevis atstādams asiņainu sliedi, likdams Latvijas pilsoņiem bez ierunām pakļauties komunistu režīmam. Un latviešu tauta izpildīja Ulmaņa pavēli palikt savās vietās un paļauties. Bet PSRS veica vien izlasi, kuru nošaut uzreiz, kuru sūtīt uz savām vergu nometnēm.
K.Ulmanis ar savu valdīšanas režīmu centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti. Tas deva Latvijai gan pozitīvu, gan negatīvu vēsturisko pieredzi, bet balstoties uz saviem iepriekš minētajiem faktiem, es varu droši apgalvot to, ka tie laiki nebija „Zelta laiki Latvijas iedzīvotājiem”.