Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā

Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā
Padomju varas laika sekas

Laikā, kad kārtējo neveiksmi piedzīvo mēģinājums noslēgt Latvijas–Krievijas robežlīgumu, atkal aktualizējas jautājums par Hitlera un Staļina totalitāro režīmu un Otrā pasaules kara seku izpratni Krievijas sabiedrībā, kas stipri atšķiras no Rietumu demokrātijām. Diemžēl arī mūsu Valsts prezidentes un citu politiķu pēdējā laika centieni Latvijas un Baltijas valstu vēsturi skaidrot pasaules sabiedrībai, balstoties uz pierādāmiem faktiem un dokumentiem, nav mainījuši līdzšinējo Krievijas sabiedrības, vismaz tās lielākās daļas, pārliecību par 20.gadsimta trīsdesmito, četrdesmito gadu notikumiem, tostarp Latvijas tā laika parlamenta un valdības pieņemto lēmumu tiesiskumu. Mūsu starpvalstu attiecībās parādās arī atšķirīga izpratne par starptautiskajām tiesībām, tiesību principiem, tiesību normu interpretāciju un piemērošanu. Šādā situācijā panākt vienprātību vai kompromisu ir ļoti sarežģīti.
Tomēr nereti arī Latvijas politiķu vidū, risinot dažādos Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību jautājumus, nav vienprātības. Īpaši to var attiecināt uz pašlaik aktuālo robežu jautājumu, kura risināšana saistīta gan ar starptautisko tiesību normu un principu ievērošanu, gan Latvijas nacionālajām tiesībām un ieinteresētību likvidēt okupācijas sekas un atjaunot taisnīgumu.
Prakse pierāda, ka ne vienmēr politiķu lēmumi, kuri var ietekmēt jebkura valsts iedzīvotāja ikdienu un nākotni, tiek saskaņoti ar tiesībām – tiesību normām un principiem, tostarp starptautisko tiesību principiem. Konkrētā politiķu rīcība, pieņemot skaidrojošo deklarāciju robežlīgumam ar Krieviju, ir vērtējama pozitīvi tajā ziņā, ka pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas mūsu politiķi reāli apliecināja vēlmi respektēt tiesības un pastāvošo tiesisko kārtību. Kāda nozīme būtu svinīgai līguma parakstīšanai, ja tas pēc tam netiktu ratificēts vai arī tiktu apstrīdēts Satversmes tiesā?

Diemžēl šīs rīcības – deklarācijas pieņemšanas – atšķirīgais vērtējums pašmāju politiķu, arī juristu vidū norāda uz atšķirīgu tiesiskuma, konstitucionalitātes, valsts kontinuitātes izpratni vai vienkāršu nezināšanu.

Publiski vairākkārt ir izskanējis aicinājums mūsu politiķiem, paužot viedokļus un reprezentējot valsti ārpus Latvijas, būt vienotiem. Taču vienoti uzskati var būt tikai gadījumā, ja ir vienota izpratne par vienu un to pašu problēmu vai vērtībām. Un tas lielā mērā ir atkarīgs no zināšanām un iegūtās informācijas apjoma.

Diemžēl “viedokļu dažādība” Abrenes sakarā apliecina, ka mūs valsts turpmākās nākotnes lēmējiem ir atšķirīgas zināšanas. Tāpēc šajā situācijā juristu un vēsturnieku pienākums ir gan sniegt savus atzinumus un skaidrojumus, gan padarīt pieejamāku esošo informāciju un zinātnes atziņas par Latvijas vēsturi un izvirzīto prasību pamatotību no starptautisko tiesību aspekta.
Viens no izcilākajiem Latvijas tiesību zinātniekiem, kura pētījumi vistiešāk saistīti ar Latvijas un Baltijas valstu okupāciju un tās seku novēršanas jautājumiem, ir pagājušajā gadā aizsaulē aizgājušais profesors Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Tam, ka vairumam demokrātisko valstu nav šaubu par Baltijas valstu okupācijas faktu un tās izraisīto seku novēršanas nepieciešamību, mums lielā mērā jāpateicas tieši profesoram D.A.Lēberam. Viņa darbi par Molotova-Ribentropa pakta un tam sekojošās Baltijas valstu okupācijas izvērtējumu ir publicēti gan respektablos ārvalstu, gan trimdas latviešu juridiskajos izdevumos, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – gan dažādos periodiskajos izdevumos (piem., “Latvijas Vēstnesis”, “Likums un Tiesības”, “Latvijas Vēsture” u.c.), gan atsevišķās grāmatās un krājumos.

Atgriežoties pie Abrenes jautājuma, jāatzīst, ka Latvijas prasību pamatotības labākai izpratnei un turpmākās rīcības veidošanai svarīgi būtu vēlreiz rūpīgi iepazīties ar profesora D.A.Lēbera 1995.gadā publicēto rakstu “Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā”.

Raksta oriģināls angļu valodā “The Russian-Latvian Territorial Dispute Over Abrene” publicēts: “The Parker School Journal of East European Law” (Vol. 2 (1995), pp. 537–559), vācu valodā:– “Acta Baltic” (Vol.34 (1996), pp. 9–28).

Raksta tulkojums latviešu valodā pirmo reizi publicēts žurnālā “Latvijas Vēsture” (1996, Nr.5, 50.–60.lpp.). Tulkojis – Valdis Blūzma. Ņemot vērā, ka šis izdevums ir iznācis pirms deviņiem gadiem un lielākai auditorijai pašlaik nav pieejams, kā arī to, ka diskusijas par Abreni šobrīd ir ieguvušas jaunu aktualitāti, piedāvājam šī raksta atkārtotu publikāciju nedēļrakstā “Jurista Vārds”.

Latvijas Juristu biedrības prezidija locekle Dipl.iur. Signe Terihova
________________________________________
I. Ievads

Pirms septiņdesmit pieciem gadiem Padomju Krievija un Latvija noslēdza Miera līgumu. Šajā līgumā Krievija atzina Latvijas neatkarību “un uz mūžīgiem laikiem atteicās no visām suverēnām tiesībām” uz Latvijas teritoriju, kura agrāk ietilpa Krievijas sastāvā. Līguma 3.pants noteica robežu starp abām valstīm. Latvija baudīja neatkarību atbilstoši šā līguma nosacījumiem nākamās divas desmitgades, kamēr tā piespiedu kārtā netika inkorporēta PSRS sastāvā 1940.gadā. Vēlāk, 1944.gadā, PSRS anektēja daļu tolaik Padomju Latvijas teritorijas, kuru iekļāva Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā. 1991.gadā Latvija panāca neatkarības atgūšanu, bet pārmantoja šo teritoriālo strīdu, kas izcēlies no 1944.gadā Krievijas īstenotās aneksijas. Anektētā teritorija ir pazīstama kā Abrenes apriņķis, un tas joprojām atrodas Krievijas valdījumā.
Latvija pamato savas pretenzijas uz Abreni ar 1920.gada Miera līgumu. Krievija turpretim apgalvo, ka līgums zaudējis savu spēku 1940.gadā, kad Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu. Tas būtībā veido Krievijas Federācijas un Latvijas Republikas tagadējā teritoriālā strīda pamatproblēmu.

Abrenes apriņķa platība ir apmēram 500 kvadrātjūdzes (1300 kv. km), kas ir apmēram 2% no Latvijas teritorijas platības 1940.gadā. Tajā dzīvo ap 50 000 iedzīvotāju; apmēram 85% no viņiem pēc tautības ir krievi. Nepārsteidz, ka robežstrīds ir atstājis ietekmi uz abu kaimiņu attiecībām.

Līdztekus drošībai un ekonomiskajām interesēm, kas rūp abām pusēm, arī citi faktori ir būtiski,
tādi kā vēsturiskie sakari, līgumu saistošais raksturs, pašnoteikšanās, etnisko grupu tiesību aizsardzība un nacionālisms. Šajā Eiropas viegli ievainojamajā nostūrī minētais strīds skar abām valstīm jūtīgas ārpolitiskās nostādnes.
Bez tam šim strīdam ir vairākas tiesiskās dimensijas, kuras ar dažiem izņēmumiem nav guvušas īpašu uzmanību juridiskajā literatūrā. Šā raksta mērķis ir mēģinājums aizpildīt šo tukšumu, piedāvājot lasītāju uzmanībai Abrenes strīda tiesisko aspektu analīzi no starptautisko un nacionālo tiesību skatījuma.

Apcerējums var būt nozīmīgs arī Igaunijai, kur Krievijas īstenotās aneksijas noformējums bija ļoti līdzīgs. Tāpat kā Latvija, Igaunija parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju 1920.gadā. 1940.gadā Igaunija piedzīvoja Latvijai analogu likteni: tai tika iesniegts padomju ultimāts, un tā kļuva par padomju republiku sešu nedēļu laikā. Daļa Igaunijas teritorijas tika nodota Krievijai saskaņā ar to pašu 1944.gada federālo dekrētu, kas nodibināja jaunu Latvijas robežu ar Krieviju. Tas tika darīts, atbildot uz “iesniegumiem”, kurus sūtīja iedzīvotāji, tieši tāpat kā Latvijas gadījumā. Process, kura rezultātā Lietuva kļuva par padomju aneksijas upuri, bija visai līdzīgs, tomēr turpmākie teritoriālie jautājumi šeit ieguva atšķirīgas iezīmes.

II. Juridiskais fons (tiesiski relevantie akti un fakti)

A. Starpkaru periods

Tā kā Abrenes strīds lielā mērā saistās ar 1920.gada Miera līguma spēkā esamību, vietā ir norāde uz līguma lomu Latvijas un Krievijas attiecībās kopš tā parakstīšanas laika. Periodā līdz Otrajam pasaules karam PSRS un Latvija noslēdza vairākus līgumus, kuri tieši atsaucās uz 1920.gada Miera līgumu kā savstarpējo attiecību pamatu.

Tas atzīmējams abos tirdzniecības līgumos, kas tika noslēgti 1927. un 1933. gadā. Bez tam 1932.gada Neuzbrukšanas līguma preambula pasludināja, ka “visi (Miera līguma) noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu Augsto līdzēju pušu attiecībās”. Līgumslēdzējas puses tālāk deklarēja, ka “cieši apņēmušās savstarpēji un neatlaidīgi ievērot viens otra.. teritoriālo integritāti…”.

Latvijas un PSRS atsaucās uz Miera līgumu arī 1939.gada Savstarpējās palīdzības paktā. Šis pakts ir arī pazīstams kā līgums, pēc kura Latvija piešķīra PSRS tiesības ierīkot militāras bāzes Latvijas teritorijā. Pakts pasludināja par savu pamatu nolūku “attīstīt 1920.gada 11.augusta miera līguma nodibinātās draudzīgās attiecības”. Preambulā tika atzīts, ka 1920.gada Miera līgums un 1932.gada Neuzbrukšanas līgums “joprojām ir viņu savstarpējo attiecību un saistību stiprs pamats.”

B. 1940.gada notikumi
1939.gada Molotova–Ribentropa pakta slepenajā protokolā Vācija deva Staļinam rīcības brīvību attiecībā uz Baltijas valstīm. Padomju Savienība izmantoja slepenā protokolā atvērtās iespējas un 1940.gada 16.jūnijā iesniedza Latvijai ultimātu, pieprasot Latvijas valdības atkāpšanos un papildu padomju karaspēka izvietošanu Latvijā. Spiediena un militārā iebrukuma draudu apstākļos Latvija pieņēma padomju ultimātu. 1940.gada jūlijā jaunais parlaments, ko ievēlēja staļiniskā manierē, vienbalsīgi pasludināja Latviju par padomju republiku.

C. Abrenes apriņķa nodošana – 1944.gads
Pēc vācu okupācijas no 1941. līdz 1944.gadam padomju bruņotie spēki atkal ienāca Latvijas teritorijā 1944.gada augustā. Šajā laikā ar 1944.gada 22.augusta lēmumu atjaunotās Padomju Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs “griezās ar lūgumu” (krievu valodā “ходатайствует”) federālajā līmenī nodot Abreni un dažus blakusesošos pagastus KPFSR. PSRS Augstākās padomes Prezidijs apmierināja Padomju Latvijas lūgumu nākamajā dienā ar attiecīgu dekrētu.

Dekrēts kā pamatojums atsaucas uz Abrenes apriņķa iedzīvotāju “atkārtotiem lūgumiem”. Robeža starp Padomju Latviju un KPFSR konkrētāk tika noteikta ar Latvijas PSR un PSRS normatīvajiem aktiem divus gadus vēlāk.

D. Neatkarības atgūšana – 1991.gads
Savos centienos atgūt valstiskumu Latvija 1989.gadā pasludināja “suverenitāti” un 1990.gadā “neatkarību”. 1990.gada Deklarācija atjaunoja 1922.gada Satversmes 3.pantu, kas nosaka, ka Latvijas valsts teritoriju sastāda zemes “starptautiskos līgumos noteiktās robežās”. 1990.gada Deklarācija arī pasludināja Latvijas apņemšanos “attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augusta miera līgumu”.

1991.gada janvāra kritiskajās dienās, kad opozīcijas spēki sadarbībā ar Maskavu centās uzurpēt varu Latvijā, Krievija novērsa federālo bruņoto spēku vardarbīgo akciju. Krievija tad parakstīja līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem ar Latviju. Latvijas delegācija mēģināja iekļaut atsauci uz 1920.gada Miera līgumu, bet Krievija iebilda. Puses vienojās par kompromisa formulu, kas skanēja šādi: “..ievērojot savu savstarpējo attiecību vēsturisko pieredzi…”

Tomēr preambula atsaucās uz 1990.gada Neatkarības deklarāciju, kas, kā minēts iepriekš, noteica, ka Latvija balstīs savas attiecības ar Krieviju uz 1920.gada Miera līgumu. Latvija ratificēja Starpvalstu attiecību līgumu, kamēr Krievija to nedarīja. Tomēr pēc Maskavas puča 1991.gadā Latvijai sekmējās neatkarības sasniegšanā de facto. Krievija bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas suverenitāti, un citas valstis tai sekoja.

E. Latvijas pretenzijas uz Abreni
Vienlaikus ar centieniem atgūt neatkarību Latvija izvirzīja prasību uz zaudēto Abrenes apriņķi. Drīz pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gadā Latvijas valdība uzdeva noteikt valsts robežlīniju, nosakot izņēmumu attiecībā uz Abrenes apriņķa robežu. Šajā gadījumā Latvijas robeža bija jānosaka “uz laiku, kamēr jautājums tiks izlemts sarunās ar Krievijas Federāciju”. 1992.gadā Latvijas parlaments pieņēma lēmumu, kas aizstāvēja prasību uz Abreni, paziņojot, ka 1944.gada padomju dekrēti par Abrenes apriņķa teritorijas pāriešanu nav spēkā no to pieņemšanas brīža (ex tunc). Spēkā neesošo aktu uzskaitījums ietvēra 1944.gada 23.augusta un 1946.gada 19.oktobra federālos dekrētus. Latvijas lēmums tomēr nepieprasīja strīdīgās teritorijas atgriešanu, bet vienkārši norādīja uz tās pārņemšanas nelikumību. Latvijas likums par valsts robežu, ko pieņēma 1994.gadā, izšķir valsts robežu un “pagaidu demarkācijas līniju”. Pēdējais termins attiecas uz vietām, kur valsts robeža nav apstiprināta ar līgumiem, kurus Latvija noslēgusi līdz 1940.gada 16.jūnijam, tas ir, līdz padomju ultimāta Latvijai iesniegšanas datumam. Tādā kārtā ievērots Abrenes novads, kas vārdā nav minēts. Vairāki praktiski jautājumi, kas saistīti ar Abrenes apgabalu, tādi kā dzelzceļa satiksme, muita un robežu šķērsošana vietējiem iedzīvotājiem, tika noregulēti 1995.gada jūlijā. Ārpolitikas koncepcijas projektā Latvija ir apņēmusies atrisināt Abrenes jautājumu saskaņā ar starptautiski atzītām tiesību normām.

F. Krievijas pretenzijas uz Abreni
Krievijas Federācija atbildēja uz Latvijas iniciatīvām 1992.gadā, izvirzot savas pretenzijas uz Abreni un noraidot Latvijas prasības. Tā rīkojoties, Krievija ne tikai darbojās pati savā vārdā kā republika, kas ieguvusi no teritorijas pārņemšanas, bet arī kā viena no PSRS mantiniecēm. Krievijas Augstākā padome deklarēja, ka Latvijas prasības ir “absolūti bez likumīga pamata” un “no politiskā redzes viedokļa” tās raksturo mēģinājumu “iedragāt pastāvošo robežu negrozāmības principu”. 1992.gadā Krievija bez tam dekrētu ceļā pārveidoja savas robežas ar Igauniju, Latviju un Lietuvu: tās zaudēja iekšējo administratīvo raksturu un ieguva starptautiskās valsts robežas statusu. Šis grozījums tika ieviests uz laiku, “kamēr” ar trijām Baltijas valstīm netiks noslēgti līgumi. Robežlīnijas noteikšana tomēr izrādījās grūts uzdevums: tāds bija Krievijas Augstākās padomes deputātu grupas slēdziens pēc viņu atgriešanās no robežapvidus apskates ziņojumā Prezidijam 1993.gada 12.jūlijā. Tajā pašā dienā Augstākā padome ieteica ziņojumā valdībai izskatīt jautājumu par miera līgumu denonsēšanu ar Igauniju un Latviju. Vitālijs Čurkins, Krievijas ārlietu ministra vietnieks, nosauca šo rekomendāciju par “politisku ačgārnību”, likdams saprast, ka denonsēšanas gadījumā Krievija no jauna nonāktu kara stāvoklī ar Latviju.
Karšu publicēšana Latvijā, kas attēloja Abrenes apriņķi kā Latvijas sastāvdaļu, izsauca nekavējošu Krievijas Ārlietu ministrijas iesniegumu Latvijas vēstniekam Maskavā. Tomēr Krievijas Ārlietu ministrijas apstiprinātajā ārpolitikas koncepcijā Krievija ir apņēmusies darboties, lai noformētu savas valsts robežas ar Baltijas valstīm. Pašreiz spēkā esošais 1993.gada Krievijas likums par valsts robežām 2.pantā pasludina, ka Krievijas valsts robeža ir noteikta starptautiskos līgumos un agrākās PSRS likumdošanas aktos. Krievijas robežām ar kaimiņvalstīm, kuras “nav noformētas atbilstoši starptautiskajām tiesībām, jābūt noteiktām ar līgumu” (krieviski: подлежат договорному закреплению). Kamēr šādi līgumi nav noslēgti, robežām ar bijušajām PSRS republikām tiek piešķirts “Krievijas Federācijas valsts robežas” statuss. 1982.gada PSRS likums par robežām vairs nav piemērojams.

G. Abrenes pašreizējais statuss
Pašreiz Abrenes apriņķis ir Krievijas Federācijas jurisdikcijā. Tādējādi Krievijas–Latvijas robežlīnija atbilst robežai, ko nodibināja 1944.gadā. Krievija un Latvija abas ir atzīmējušas savas savstarpējās pretenzijas 1991.gadā Starpvalstu attiecību pamatu līgumā. Kaut arī Krievija ir sagatavojusi robežlīguma projektu, sarunas nav nonākušas līdz robežstrīda atrisināšanai. 1994.gada decembrī abas valstis tomēr noslēdza vienošanos, kas paredzēja “robežjautājumu pārstāvju” iecelšanu, kuru uzdevums ir regulēt visus jautājumus, kas saistīti ar kopējo robežu. Kā šie dažādie soļi rāda, Latvijas oficiālā attieksme pret robežstrīdu ir acīm redzami uzmanīga un piesardzīga.

III. Juridiskais vērtējums

A. Robežu negrozāmība
Princips, kas atzīst robežas par negrozāmām (krieviski: нерушимы), iedibināts modernajās starptautiskajās tiesībās un noteikts tādos dokumentos kā 1975.gada Helsinku Akts un vairākos 20.gadsimta 70.gadu divpusējos līgumos. Tajā pašā laikā tiek vienprātīgi atzīts, ka “negrozāmība” neizslēdz robežu grozīšanu uz savstarpējas vienošanās pamata. Ja šo principu atpakaļejoši piemēro strīdam par Abreni, jautājums būtu, kuru no divām robežām būtu jāuzskata par negrozāmu? Latvija iestājas par 1920.gada robežu, bet Krievija atzīst tikai 1944.gada robežu. Krievija ir atgādinājusi Latvijai par saistībām, kas izriet no 1991.gada pamatu līguma 6.panta, kurš nosaka, ka pusēm ir abpusēji jāievēro otras puses teritoriālā integritāte saskaņā ar Helsinku Akta principiem. Krievijai arī bija prātā 1944.gada robeža, kad tā pārmeta Latvijai, ka Latvija cenšas faktiski denonsēt saistības, kuras apņēmās ievērot šī Viseiropas foruma dalībvalstis.
Šīs apsūdzības tomēr nav dibinātas. Izvirzot pretenzijas uz Abrenes apriņķi, Latvija parūpējās, lai netiktu radīts iespaids, ka plānotas teritoriālas izmaiņas ar spēka lietošanas palīdzību. Saskaņā ar 1990.gada Latvijas valdības lēmumu robežas tiek noteiktas “līdz tam laikam, kamēr sarunās ar PSRS un KPFSR tiks izskatīts un izlemts jautājums…”. Atbilstoši 1994.gada valsts robežas likums lieto terminu “pagaidu demarkācijas līnija”. Latvija tādā veidā ir parādījusi, ka tiecas pēc mierīgām izmaiņām saskaņā ar robežu negrozāmības principu.
Krievija atšķirībā no Latvijas ir rīkojusies citādāk, piemēram, vienpusīgi pārveidojot Krievijas–Latvijas robežu no iekšējas par starptautisku. Robežas jaunais statuss arī ir ietverts Krievijas likumā par valsts robežu. Šādam grozījumam ir nepieciešama kaimiņvalstu atzīšana, un tā parasti tiek izteikta starptautiskā līguma formā. Robežas statusa vienpusējam grozījumam nav pamata starptautiskajās tiesībās, kā tas tika atzīmēts arī starptautiskajā konferencē par robežām, kas notika Maskavā 1994.gadā. Tādējādi var uzskatīt, ka Krievijas lēmums nozīmē robežas “aizskaršanu” tādā izpratnē, kā šo terminu lieto Helsinku Akts.
Robežas, kas izveidotas, pārkāpjot starptautiskās tiesības, netiek aizsargātas ar robežu negrozāmības principu. Kad 1974.gadā tika izstrādāta Vīnes konvencija par valstu pārmantošanu attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem, Padomju Baltkrievijas Republikas pārstāvis komentēja 11.pantu, kurā tika ietvertas normas par robežām, kas tiek izveidotas ar līgumu, norādot, ka šis noteikums “piemērojams gadījumos, kad valstu tiesību pēctecība ir radusies saskaņā ar starptautisko tiesību normām, tātad izslēdzot agresijas vai okupācijas gadījumus”.52 Līdzīgi Krievijas zinātniece Larisa Volova ir izteikusies, ka valstis ir apņēmušās neatzīt nelikumīgas teritoriālas izmaiņas.53 Pēc Volovas domām, tas izriet no robežu negrozāmības principa.54 Teritoriālas izmaiņas, kuras Vācija uzspieda Čehoslovākijai ar 1939.gada Minhenes vienošanos, ir negrozāmības principa pārkāpums un starptautiskajās tiesībās atzīstamas par spēkā neesošām.55
Tādējādi, lai atbildētu uz jautājumu, kura no divām robežām tiek aizsargāta kā negrozāma, jāņem vērā arī princips, ko sauc par “uti possidetis” (tā kā jums pieder).

B. Uti possidetis princips
Uti possidetis ir pretoru pavēles nosaukums romiešu tiesībās, kura tika adresēta pusēm civiltiesiskajā īpašuma strīdā. Starptautiskajās tiesībās šī norma apstiprina robežu nemainīgumu. Būtībā uti possidetis ir mūsdienu robežu negrozāmības principa priekštecis. Uti possidetis radās kā līdzeklis, lai nosargātu stabilitāti Latīņamerikā 19.gadsimta sākumā, kad Spānijas kolonijas kļuva neatkarīgas. Principu turpināja piemērot tagadējā gadsimta dekolonizācijas procesā, piemēram, Āfrikā. Ir divi atšķirīgi principa piemērošanas veidi: uti possidetis de facto un de iure.

Šā principa piemērošanas joma tika izskatīta Hāgas Starptautiskajā tiesā vienā robežstrīda lietā 1986.gadā. Strīds izcēlās starp Burkina Faso (agrākā Augšvolta) un Mali Republiku. Daži tiesas secinājumi šajā lietā ir nozīmīgi Krievijas un Latvijas teritoriālā strīda kontekstā: 1) tiesiski pamatotai prasībai tiek piešķirta priekšroka pār faktisko valdījumu; 2) uti possidetis princips tiek piemērots tā, kā tas ir no neatkarības brīža un tam nav atpakaļejoša spēka. Tas nozīmē, ka starptautiskās tiesības neatzīst nekāda veida atgriešanos pie kolonizētājvalsts tiesībām. Pēdējās ir vērā ņemamas tikai kā viens faktisks elements vai arī kā liecība par tā saukto “koloniālo mantojumu”.

Tā kā gan Krievija, gan Latvija izvirza pretenziju uz teritoriju, jautājums būtībā ir par to, kura pretenzija ir tiesiski labāk pamatota. Ja sekotu tiesas pamatojumam iepriekš minētajā gadījumā, padomju akti, kas noteica Latvijas teritorijas pāriešanu, nav uzskatāmi par tiesību avotu. Tie vienīgi ir (pārfrāzējot tiesas izteikumu) padomju mantojuma liecības. Problēmā ir konflikts starp divām pretenzijām ar nevienādu izcelsmi. Agrākā pretenzija izceļas no starptautiska līguma, kamēr vēlākā tiek pamatota ar iekšzemes tiesībām. Tādējādi konflikts izsauc nepieciešamību pēc 1920.gada Miera līguma un 1944.gada padomju aktu statusa analīzes.

Citi starptautisko tiesību gadījumi apstiprina uti possidetis principu, bet tie neregulē sevišķos Krievijas un Latvijas strīdam nozīmīgos jautājumus. Publiskajos paziņojumos par strīdu ne Krievija, ne Latvija nav balstījusies uz uti possidetis principu.

C. 1920.gada Miera līguma statuss
Nozīmīgs ir jautājums: vai Miera līgums joprojām ir vai nav spēkā? Šajā sakarā Krievijai un Latvijai ir pretēji viedokļi.
1. Krievijas viedoklis:
Miera līgums ir zaudējis spēku
Argumentu, ka ar pievienošanos PSRS Miera līgums izbeidzis darboties, PSRS izvirzīja jau 1958.gadā attiecībā uz Igauniju.59 Arguments tika atkārtots Krievijas Augstākās padomes deklarācijā 1992.gadā.60 Kopš tā laika Krievijas puse ir attīstījusi tālāk šo argumentu. Kā to tagad skaidro Krievijas puse, Latvijas inkorporācijas rezultāts PSRS sastāvā bija visu agrāko divpusējo līgumu darbības izbeigšanās. Šis pieņēmums tika paziņots Krievijas Ārlietu ministrijas 1992.gada61 un 1994.gada62 deklarācijās. Šo pašu argumentu lietoja profesors Jevgeņijs Usenko Maskavā.63 Papildus arguments tika izvirzīts Krievijas Ārlietu ministrijas 1993.gada64 un 1994.gada65 deklarācijās: Miera līgums izbeidzis savu darbību tādēļ, ka Latvija zaudēja savu starptautisko tiesību subjekta statusu pēc uzņemšanas PSRS sastāvā. Deklarācija uzsvēra, ka šis zaudējums ir noticis “neatkarīgi no zaudējuma apstākļiem un cēloņiem”.66
Krievijas argumenti kopumā veido apgalvojumu, ka apvienošanās ar citu valsti izraisa agrāk noslēgto līgumu automātisku darbības izbeigšanos. Jānoskaidro, vai šai nostādnei atrodams pamatojums starptautiskajās tiesībās. Daļa no šīs starptautisko tiesību jomas tika kodificēta 1969.gada Vīnes konvencijā par līgumu tiesībām (turpmāk 1969.gada Vīnes konvencija).67 Tajā ietvertas starptautisko paražu tiesību normas, un tā ir stājusies spēkā. PSRS68 un Latvija69 ir pievienojušās konvencijai. Bet šī 1969.gada Vīnes konvencija “neregulē jautājumus, kas var izcelties attiecībā uz līgumu valstu pārmantošanas rezultātā…” (73.pants). Saskaņā ar Krievijas viedokli Miera līgums izbeidza savu darbību, Latvijai pievienojoties PSRS. Tātad jautājums šeit ir par valstu pārmantošanu attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem.

Valstu pārmantošanas tiesības attiecībā uz līgumiem ir plaša tiesību joma, bet tā satur vienīgi dažas vispārēji atzītas starptautisko paražu tiesību normas. Neveiksmīgs mēģinājums kodificēt tiesības par valstu pārmantošanu tika veikts Vīnē 1978.gadā.70 Otrā Vīnes konvencija (turpmāk – 1978.gada Vīnes konvencija) nestājās spēkā. Vispārējā vienprātībā valdības un zinātnieki atzīst, ka 1978.gada Vīnes konvencija neapmierinoši atspoguļo tiesības, kā tās atzītas nāciju sadraudzībā, jo tā simpatizē “neatkarību ieguvušajām valstīm”. 1978.gada Vīnes konvencija tomēr ir noderīga kā ceļvedis.

Starptautiskās tiesības nepazīst nevienu saistošu normu (ius cogens), kas nosaka, ka valstu pārmantošanas vai sadalīšanas rezultātā to līgumi paliek spēkā vai pārstāj darboties (šāda alternatīva tiek dēvēta par “tīrās plāksnes” normu). Drīzāk valstu prakse rāda, ka līgumslēdzējpuses parasti vienojas par katra līguma likteni pēc pārmantošanas vai sadalīšanas. Pamata pieņēmums šeit ir, ka apvienošanās vai sadalīšanās notiek civilizētā kārtībā bez spiediena vai spēka lietošanas.71 Tas atbilst gadījumam, kad Latvija atdalījās no Krievijas 1918.gadā. Atdalīšanās sākumā izsauca karu, bet, kad puses noslēdza mieru, tās nonāca pie vienošanās attiecībā uz starptautisko līgumu likteni, kurus noslēdza Krievija un kuri attiecās uz Latviju. Kā noteikts Miera līgumā, šie līgumi “zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem” (2.pants). Šāda vienošanās netika panākta, kad Latvija tika inkorporēta PSRS sastāvā 1940.gadā. 1920.gada Miera līgums pats neparedz šādu iespējamību, jo tas noslēgts “uz mūžīgiem laikiem” (2.pants) un nesatur nosacījumus par tā darbības izbeigšanu vai denonsēšanu.

Ņemot vērā vispārēji atzītu principu trūkumu par agrāko noslēgto līgumu likteni, 1978.gada Vīnes konvencija ierosina 31.pantā šādu normu:
“Kad divas (..) valstis apvienojas un tādējādi veido vienu pārmantotāju valsti, jebkurš līgums, kas ir spēkā valstu pārmantošanas dienā (..) saglabā savu spēku attiecībā uz pārmantotāju valsti, ja vien
(a) .. puses nevienojas citādi, vai
(b) no līguma izriet vai citādi tiek noteikts, ka līguma piemērošana attiecībā uz pārmantotāju valsti varētu būt nesavienojama ar līguma priekšmetu un mērķi…”.

Tas varētu nozīmēt, ka Miera līgums joprojām paliek spēkā, ja tā piemērošana “attiecībā” uz PSRS ir “savienojama” ar faktu, ka Latvija pievienojās PSRS. Nav oficiāla dokumenta, ka PSRS būtu veikusi savienojamības pārbaudi vai apspriestu šo lietu ar Latviju. Lai gan PSRS bija dibināta kā federatīva valsts, kur katra republika ir “suverēna” un īsteno valsts varu “neatkarīgi”,72 PSRS acīmredzami nekad neizskatīja pieņēmumu, ka Miera līgums, ko noslēdza viena republika, pirms tā kļuva par savienības locekli, varētu palikt spēkā. Nesavienojamība, liekas, bija iepriekšpieņemts secinājums.

Starptautiskajās tiesībās šāds slēdziens ir pareizs, ja nodrošināti divi nepieciešami nosacījumi. Pirmais nosacījums, kā tas formulēts 1978.gada Vīnes konvencijā, nosaka, ka valstu pārmantošana attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem “kā tāda neietekmē robežas, kas izveidotas ar līgumu” (11.pants). Autori, kas raksta par šo jautājumu Krievijā, ir uzsvēruši, ka līgumi, kas izveido robežas, paliek spēkā pat tad, ja viena no pusēm izbeidz būt par starptautisko tiesību subjektu. Kā atzīmē Maskavas zinātnieki, šāds stāvoklis nepiešķir nekādas tiesības uz pastāvēt beigušās valsts teritoriju, “atskaitot teritoriālās apvienošanās gadījumus uz pašnoteikšanās tiesību pamata”.73 Bez tam Krievijā norāda, ka līgumus par robežām nevar denonsēt.74 Tas apstiprina normu, kas tika analizēta iepriekš, ka starptautisku robežu nevar legāli pārgrozīt par iekšējo robežu ar vienpusējas akcijas palīdzību. Tiesa gan, PSRS prasīja Latvijas PSR piekrišanu 1944.gadā, bet tas tika darīts, lai apmierinātu iekšējo tiesību nosacījumus.75 Tas nebija starptautisku tiesību akts. Izņēmums attiecībā uz pašnoteikšanos, kas tika pieminēts iepriekš, nav piemērojams Latvijai. Tauta var izmantot savas pašnoteikšanās tiesības tikai vienu reizi. Latvijas tauta to bija darījusi 1918.gadā, kad tā nodibināja Latvijas Republiku.
Otrs noteikums, kas ietverts 1978.gada Vīnes konvencijā, paredz, ka tiesību pārmantošanai jānotiek “saskaņā ar starptautiskajām tiesībām” (6.pants). Jautājumi, kas izceļas no “teritorijas militāras okupācijas”, nav regulēti 1978.gada Vīnes konvencijā (40.pants). Ja kādu valsti nomaina cita valsts, pārkāpjot starptautiskās tiesības, tad šāda nomaiņa nav atzīstama kā tiesību “pārmantošana” (succession).

Starp abām pusēm nav vienprātības, vai 1940.gada notikumi Latvijā atbilst starptautiskajām tiesībām. Galveno problēmu šeit izraisa jautājums, vai Latvija tika okupēta.

Pie diskusijas par Miera līguma statusu jāpievieno vēl divas piezīmes. Pirmkārt, sakarā ar argumentu, ka Miera līgums ir zaudējis spēku, Krievija ir atsaukusies uz Abrenes apriņķa etnisko iedzīvotāju sastāvu.76 Strīdīgā novada etniskais iedzīvotāju sastāvs starptautiskajās tiesībās nav atzīts par pamatu vienpusējai starptautiskā līguma darbības izbeigšanai, bet tas var kalpot kā motīvs vienai vai abām pusēm uzsākt sarunas par to. Otrkārt, Krievijas – Latvijas robeža, kura tika izveidota 1944.gadā, var skart trešās valstis bez viņu piekrišanas. Tas šīm trešajām valstīm varētu radīt tiesisku pamatu atturēties no robežas atzīšanas. Vienošanās, kuras PSRS noslēdza 50. un 60.gados par finansiālu pretenziju noregulēšanu, ir šāda veida piemēri. Tās regulē, cita starpā, arī pretenzijas uz īpašumu, kas tika nacionalizēts Padomju Latvijas republikā.77

2. Latvijas viedoklis:
Miera līgums joprojām ir spēkā
Ja Latvija tika okupēta 1940.gadā, pārkāpjot starptautiskās tiesības, nekāda valsts pārmantošana nebija notikusi, un tādēļ Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. 1920.gada Miera līguma liktenis šādā gadījumā jāizlemj uz vispāratzītu starptautisko līgumu tiesību pamata, kā tas fiksēts 1969.gada Vīnes konvencijā. Konvencija formulējusi normu šādi:
“Starptautiskā līguma izbeigšana, tā denonsēšana vai puses izstāšanās no tā var notikt tikai līguma vai šīs konvencijas noteikumu piemērošanas rezultātā. Šī pati norma piemērojama līguma darbības apturēšanas gadījumā” (42.pants).

Ne PSRS vai Krievija, ne Latvija nav paziņojušas otrai pusei par 1920.gada Miera līguma darbības izbeigšanu vai denonsēšanu. Tās nav ne izstājušās no tā, ne arī apturējušas tā darbību veidā, ko nosaka 1969.gada Vīnes konvencija (65.pants). Tiesa gan, puses var atsaukties uz “apstākļu fundamentālu pārmaiņu”, kā pamatu līguma darbības izbeigšanai vai puses izstāšanās gadījumā no tā. Bet šī norma netiek piemērota, “ja līgums nosaka robežu” (62.pants), kā tas ir šajā gadījuma. Miera līgums pats, kā jau tika norādīts, neparedz tā darbības izbeigšanu vai denonsēšanu. Tāpēc jāsecina, ka Miera līgums paliek spēkā, ja Latvija tika prettiesiski okupēta. Pirms šā jautājuma iztirzāšanas vēl jānoskaidro 1944.gada un 1946.gada padomju aktu statuss.

D. 1944.gada un 1946.gada padomju aktu statuss
Padomju aktus, kas nosaka Padomju Latvijas robežas, var vērtēt, vai nu izejot no nacionālajām vai starptautiskajām tiesībām. Ja tiek piemērotas nacionālās tiesības, ir jānodala Latvijas tiesības un padomju tiesības. Padomju tiesības darbojās divos līmeņos: federālajā un republikāniskajā, kas šajā gadījumā ir Padomju Latvijas tiesības. Ir jāizvērtē četri normatīvie akti: 1944.gada federālais dekrēts, 1944.gada Padomju Latvijas lēmums, 1946.gada federālais dekrēts un 1946.gada Padomju Latvijas lēmums.78

1. Latvijas tiesības
Latvijas robežām ir noteikta 1922.gada Satversmes aizsardzība (3.pants). Lai nodrošinātu aizsardzības efektivitāti, Satversmes 77.pants nosaka, ka jebkuri Satversmes 3.panta grozījumi, “lai tie iegūtu likuma spēku, ir nododami tautas nobalsošanai”. Attiecībā uz padomju federālajiem un Padomju Latvijas 1944. un 1946.gada aktiem tautas nobalsošana netika organizēta. Tātad šie akti tika pieņemti, pārkāpjot 1922.gada Satversmi, un pēc Latvijas tiesību normām tie nav spēkā no to pieņemšanas brīža. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas Augstākā padome to paziņoja savā 1992.gada Neatzīšanas lēmumā,79 attiecinot uz šeit aplūkojamajiem četriem aktiem. Tiesības pasludināt Padomju Latvijas republikas lēmumus par spēkā neesošiem izriet no Latvijas Satversmes. Taču Satversme nevar būt pamats lēmumiem attiecībā uz citas valsts aktiem. 1992.gada Latvijas lēmumā tas nav konsekventi ņemts vērā. Latvijas parlaments pasludina 1944.gada padomju federālo dekrētu par “antikonstitucionālu” un paziņo, ka tā noteikumi nav spēkā ex tunc “attiecībā” uz Abrenes apriņķi. Šis formulējums neizraisa iebildes.

Bet Latvijas Saeimas lēmumā par 1946.gada padomju federālo dekrētu trūkst norādes “attiecībā uz Abrenes apriņķi”. Saeima šo dekrētu pasludināja par spēkā neesošu, neattiecinot savu lēmumu ģeogrāfiski uz Latvijas teritoriju. Šī neprecizitāte var izraisīt iebildumus.80

2. Padomju tiesības
Abrenes apriņķa pārņemšanas laikā 1944.gadā bija spēkā PSRS 1936.gada Konstitūcija. Tā paredzēja, ka teritoriālās izmaiņas starp republikām ir jāapstiprina PSRS Augstākajā padomē (14.pants). Konkrētajā gadījumā izmaiņas apstiprināja Prezidijs, nevis Augstākā padome. Formāli tas bija akts, kas bija pretrunā ar PSRS Konstitūciju, lai gan tas bija saskaņā ar tā laika vispārējo padomju praksi. Tikai ar PSRS 1977.gada Konstitūciju tika legāli atzītas PSRS Augstākās padomes Prezidija tiesības sankcionēt republiku teritoriālās izmaiņas (122.pants).81 Tautas nobalsošana netika prasīta. Bez tam 1944.gada Padomju Latvijas lēmums tika pieņemts “aptaujas ceļā”,82 kas, iespējams, nozīmēja to, ka Padomju Latvijas parlamenta Prezidija locekļi balsoja citādi, nekā balsojot parlamenta sēdē, visiem tā locekļiem klātesot. Tas notika sakarā ar karalaika apstākļiem, kad parlaments atradās ārpus Rīgas (pēc dažām ziņām, Maskavā vai Daugavpilī). Paliek jautājums, vai atsaukšanās uz “aptauju” bija pietiekama pēc tā laika spēkā esošajām konstitucionālajām tiesībām.

3. Starptautiskās tiesības
1944. un 1946.gada padomju akti, pēc starptautisko tiesību normām, nav spēkā no to pieņemšanas brīža, ja Latvija bija okupēta. Šādā gadījumā šie akti būtu pieņemti, pārkāpjot Latvijas suverenitāti un teritoriālo integritāti.

E. Okupācijas problēma
Jautājums: vai Latvija bija vai nebija PSRS okupēta 1940.gadā, ir plašs. Izšķiroša nozīme no tiesību viedokļa ir 1940.gada 16.jūnija padomju ultimātam. Ultimāts ietvēra spēka lietošanas draudus un pārkāpa līgumsaistības, kuras PSRS un Latvija savstarpēji bija uzņēmušās.83 Ultimātam sekoja bruņota intervence. Uz ultimāta pamata PSRS pieprasīja un lietoja militāru varu Latvijā. Nozīmīgās jomās PSRS īstenoja arī politisko varu Latvijā, taču bez pilnīgas valsts suverenitātes iznīcināšanas. Šīs Padomju Savienības akcijas atbilst okupācijas kritērijam. Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā 1940.gadā, sešas nedēļas pēc ultimāta, bija PSRS ierosināta, vadīta un atbalstīta. Tas bija nelikumīgs akts starptautisko tiesību ziņā. Padomju Savienība ar savu rīcību pārkāpa līgumsaistības, kuras noteica Latvijas suverenitātes ievērošanu. Tā kā pietrūka legāli atzīstama aneksijas pamata, Latvija tiesiskajā nozīmē bija okupēta līdz 1991.gadam.
Kā okupants PSRS ir atbildīga par zaudējumiem, ko tā ir nodarījusi. Šī saistība izriet no vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem, kā tas fiksēts 1907.gada Hāgas Sauszemes kara vešanas tiesību konvencijā.84 Viens no veidiem, kā sniegt nodarīto zaudējumu kompensāciju, ir status quo ante (agrākā stāvokļa) atjaunošana. Tas iekļauj tādu robežu atjaunošanu, kas pastāvējušas līdz okupācijai. Pēc PSRS dezintegrācijas pienākums kompensēt zaudējumus ir “pārgājis” uz Krieviju, kas patur strīdīgo teritoriju. Šajā sakarā pēckara Eiropas starptautiskā prakse uzrāda vairākus precedentus. Pēc Vācijas kapitulācijas 1945.gadā valstīm, kuras okupēja nacisti, tika atjaunotas pirmskara robežas. Čehoslovākija, Austrija, Lietuva (ar Klaipēdas/Mēmeles apgabalu) un Polija ir šim gadījumam atbilstoši paraugi.
Krievija redz 1940.gada notikumus citādā gaismā. Andrejs Kozirevs, Krievijas Federācijas ārlietu ministrs, nosodīja 1939.gada Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus, kā arī Staļina režīma akcijas, kuras “neapšaubāmi saturēja spiediena elementus”. Viņš arī atzina, ka Baltijas valstis nepievienojās PSRS brīvprātīgi, bet viņš uzskatīja, ka tā nebija “okupācija patiesajā šā vārda nozīmē”, ne arī “aneksija”.85 Mazāk piekāpīgs bija Krievijas delegācijas sarunām ar Latviju vadītājs Sergejs Zotovs, kurš 1994.gada maijā esot teicis:
“Esmu skatījies tā laika reportāžas, kad tauta ar laimīgām sejām sūta apsveikumus lielajai valstij. Arī juridiski viss notika pareizi. Bija vēlēšanas. Tā nebija okupācijas vara. Latvijas vara vērsās ar lūgumu pie PSRS Augstākās padomes iekļaut to PSRS sastāvā. De iure viss bija pareizi, tādēļ runāt par to, ka Latvija tika okupēta, mums nav tiesību”. 86
To faktu un dokumentu izgaismojumā, kas iepriekš tika minēti, Zotova 1940.gada Latvijas notikumu interpretācija ir neprecīza.

IV. Atrisinājuma perspektīvas
Ir iespējami vairāki veidi, kā panākt šā traucējošā teritoriālā strīda atrisinājumu. Viena no izvēlēm varētu būt noregulējums tiesas ceļā, bet ne Krievija, ne Latvija nav akceptējušas Starptautiskās Tiesas obligāto jurisdikciju.87 Reālāks ir politisks risinājums. Abas valstis ir norādījušas uz vēlēšanos sasniegt risinājumu.88 Viens no stimuliem Baltijas valstīm strādāt atrisinājuma virzienā ir Eiropas stabilitātes pakts, kas tika noslēgts Parīzē 1995.gada martā. Tas aicina dalībvalstis atrisināt savus teritoriālos strīdus, ja tās vēlas kļūt par kandidātēm dalībai Eiropas Savienībā un NATO. Bez šaubām, politisks risinājums nozīmēs kompromisu. Viena no iespējām Latvijai panākt kompromisu būtu, piemēram, pašreizējās strīdīgās robežas atzīšana apmaiņā pret to, ka Krievija atzītu, ka teritoriālās izmaiņas bija Latvijas nelikumīgās okupācijas rezultāts, ko PSRS veica 1940.gadā. Tautas noskaņojums Latvijā šķiet labvēlīgs robežstrīda kompromisa risinājumam.89 Bez tam “atzīšanas” ir pazīstamas starptautiskajā praksē kā līdzeklis robežstrīdu atrisināšanai. Vēsturiski mēģinājumi nodrošināt atzīšanu tika īstenoti gadījumos, ja teritorija tika sagrābta koloniāla iekarojuma rezultātā.