Mana Zenta Mauriņa
„Piepildītas dzīves priekšnosacījumi: tiesa, viss ir nepilnīgs un nepabeigts,
visvairāk mēs paši, bet patiesā mīlestība arī nepilnīgo
atzīst par mīlestības vērtu.”[2]
Atrast dzīves piepildījumu, mīlēt un būt mīlētām – tā ir laime. Slavenā latviešu filozofe Zenta Mauriņa to sasniedza ar nesalaužamu gribasspēku, sirdsapziņu un dvēseles skaidrību. Savā dzīves pieredzē un gudrībā gribēdama dalīties ar citiem, Z. Mauriņa sarakstījusi esejas, izcilu filozofu un literātu biogrāfijas, vērtīgu grāmatu recenzijas, atziņas un domugraudus. Z. Mauriņa pierādīja, ka dzīvi var nodzīvot bagātīgi, lai kādi šķēršļi un grūtības stātos ceļā. Ja sirds ir stipra, modra, mīlestības un labvēlības pilna, cilvēks spēj panākt visu.
Mauriņa, gudra, drosmīga, garā stipra, ar pilnu atdevi māca par pasaules vienotību, mieru, cilvēka attīstību „uz augšu” un dzimtenes mīlestību. Cīnās pret vienaldzību, mantkārību un dvēseles kroplumu. Garīgi attīstītam cilvēkam viņas darbi, domas un atziņas nevar palikt vienaldzīgi, tie atmodina prātu, liek aizdomāties par patiesām dzīves vērtībām.
Z. Mauriņas bieži apcerētais temats ir sāpes par dzīves nepilnīgumu un netaisnīgumu, apkārtnes aprobežotību, par ciešanu jēgu. Z. Mauriņa runā par sadursmi ar sevi, kā neieslīgt depresijā un mazināt ciešanas. „No ārējiem ienaidniekiem cilvēks spēj aizbēgt, bet ja pats kļuvis savs ienaidnieks, tad nav vairs ne pamiera, ne atkāpšanās”[3], un „lai nekļūtu pats sev ienaidnieks, nepieciešams šad tad palikt vienam”.[1] Cilvēkam patiešām vajag pabūt vienam, lai tiktu skaidrībā ar savu iekšējo pasauli. Sevis vainošana vai sevis žēlošana ir visiem pazīstamas sajūtas. Parasti šādā stāvoklī cilvēks nonāk apkārtējo cilvēku vai kādu notikumu dēļ. It īpaši, kad mīļš cilvēks tevi nosoda vai aizvaino, tu sāc sevi vainot, censties sevī atrast nepilnības, galu galā sāc sevi ienīst un piekrist tam, par ko tevi apvaino. Tādēļ vientulība ir nepieciešama, lai saprastu, ka citu viedoklim un runām par tevi nav nekādas nozīmes. Neviens tevi nepazīst labāk kā vienīgi tu pats.
Bet jāatšķir vientulība no pamestības. „Vientulība ir pašgribēta, lai sevi atrastu, bet atstātība ir uzspiesta”.[1] Vientulībā cilvēks sevī uzkrāj spēkus, atrod savu mērķi un jēgu. Pamestība ir negribēta, tā sarūgtina. Bet, manuprāt, to kontrolēt var tikai cilvēks pats. Mums vienmēr ir izvēle: būt laimīgam vai nelaimīgam. Ja esi atstāts vai vientuļš, ar to ir jāsamierinās. Cilvēkam ir jāmācās būt vienam, jo tikai tā var apgūt pilnību. „Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu” [1] Dievs ir mīlestība un kad cilvēks mīl sevi, tad var mīlēt arī kādu citu un palīdzēt otram saprast dzīvi un piepildīt to.
Vēl viens sāpju remdinājums ir apziņā, ka citiem sāp tāpat kā mums un varbūt vēl vairāk. Bet darbs palīdz aizmirst sāpes pavisam. „Darbs ir laika iznīcinātājs.”[3] Ja cilvēks ir ar kaut ko aizrāvies, ieliek savā darbā sirdi un dvēseli, viņam ir vieglāk dzīvot. Tad cilvēks dzīvo tagadnē un aizmirst pagātnes ciešanas un sāpes. „Darbs neļauj ieurbties sāpēs.” [1] Tikai vientulībā un bezdarbībā cilvēks noslīkst grūtsirdībā. Bezcerīgi bezmērķīgs cilvēks tiešām ir nekam nederīgs.
Slavenie domātāji, kā arī pasaules reliģijas diskutē par ciešanu rašanos, jēgu un atbrīvošanos. Rezultātā rodas atziņa, ka ciešanas nav īstas, tās ir prātā iestrēgušas cilvēka iedomas: „Daļa mūsu sirdēstu un īgnuma nav patiesas sāpes, bet šķitums”.[2] Manuprāt, sāpes nekad nav patiesas, tās vienmēr ir šķietamas, izdomātas. Cilvēks ir tas, ko viņš domā. Prāts aizbiedē klusumu un mieru, tieši prāts ir tas, kas noved cilvēku depresijā. Bet sirds ir, lai izjustu labestību, mīlestību, prieku, nevis īgnumu un sāpes. Negatīvais, ko turam sevī ir bezjēdzīgs, tas izkropļo dvēseli. Kāds ir teicis, ka sāpes norūda cilvēku, bet kādēļ tās ilgāk jāpacieš. Sāpes nenorūda, bet gan nomoka. Sāpju nomocīts cilvēks kļūst bezjūtīgs, nejūt ne sāpes, ne prieku, ne mīlestību. Tādēļ sāpes ir jāpalaiž, nevis jātur sevī, un tas ir jādara pašam, jo neviens cits to tavā vietā nedarīs: „Paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot. Pazuduši esam, ja gaidām, kad citi mūs celtu, atzītu, saprastu, stiprinātu un aplaimotu”.[1] Laimīgs ir tas, kam nav laika būt nelaimīgam. Laimi mēs varam atrast tikai sevī, attīstot savu garu un cenšoties veidot pasauli labāku. Jo vairāk labā glabāsim sevī, jo skaistāka kļūs pasaule.
Vienmēr aktuālais temats – nāve – tik bieži iedvesis cilvēkos šausmas un bailes: „Nāve ir nepieciešama, bez nāves dzīvība nebūtu iespējama”. [1] Katram sākumam ir gals, kaut kam ir jābeidzas, lai rastos jauna dzīvība. Bailes no nāves ir muļķība. Nāve – tas ir vienīgais drošais nākotnes fakts. Viss pārējais ir tikai vēlmes un minējumi.
Nāve ir cieši saistīta ar brīvību. Cilvēks, kam atņemta brīvība jau ir miris: „Ja nav brīvības, dienas vidū apdziest saule, un dzīvība vēršas nāvē”.[1]
Cilvēks ir dzimis, lai būtu brīvs, neatkarīgs, patstāvīgs un neierobežots. Nevienam nav tiesību citam uzspiest savu gribu, nevienam nav atļauts citu tiesāt. Šis laikam ir mūžīgi neatrisināms jautājums, jo arī mūsdienās brīvības jēdziens ir aktuāls. Cilvēks vienmēr no kaut kā ir atkarīgs. Tagad cilvēki ir vai nu iegrimuši kompleksos, kautrīgi vai arī egoistiski, bravurīgi un savtīgi. No vienas galējības otrā. Līdz ar to pasaulē valda haoss nevis harmonija. Lai kaut ko mainītu, jāsāk ar sevi: egomaniakiem jānolaižas uz zemes; kūtrajiem jāceļ pašapziņa. Jāizbeidz cilvēku izmantošana un brīvas gribas liegšana.
Pats galvenais ir saglabāt ticību priekam un mīlestībai. „Cilvēki par maz priecājas.”[2] Priecāties nebūt nenozīmē noskatīties komēdiju, vai izlasīt anekdoti. Priecāties arī nenozīmē smieties par cita nelaimi vai kļūdu. Priecāties – tas ir sajust katru elpas vilcienu, pamanīt saules lēktus un rietus, atmiņā nofotografēt brīžus ar tuviem cilvēkiem. Pasmaidīt, ja sāp, pasmieties, ja raudāt gribas un raudāt tikai aiz prieka. Priecāties nozīmē dzīvot.
Z. Mauriņa ir viena no izcilākajām personībām latviešu literatūrā. Viņas ieguldītais darbs ir zelta vērts. Manuprāt, Z. Mauriņa ir nepārspējama filozofe, jo saprata ikvienu domātāju un prata pasniegt gūtās atziņas klausītājiem un lasītājiem. Kaut arī dzīvē bija pārcietusi daudz, sirdsskaidrība, drosme un spītība viņu vadīja uz mērķi – dzīves piepildījumu.
Izmantotā literatūra.
1. Z. Mauriņa – “ Sirds mozaīka.”, K. Rasiņa apgāds, Gēteborga, 1947. g.
2. Z. Mauriņa – “ Dzintargraudi.”, Zvaigzne ABC, 1999.g.
3. Ingrīda Sokolova – “ Zenta Mauriņa. Dzīves un daiļrades lappuses.”, Rīga, “Liesma”, 1991.g.