Kā cilvēks nonāca līdz renesansei
Vārds „renesanse” radies no diviem franču izcelsmes vārdiem: renaitre, kas nozīmē ‘atdzimt, atdzīvoties’, un naissance, kas nozīmē ‘dzimšana’. Savukārt itāļi šo laikmetu sauc par Rinascimento. Renesanses laikmetā atdzima cilvēka spēka un spēju ideāls. Cilvēki kļuva pašpārliecinātāki, saskatīja sevī pasaules pārveidotāju. Lai nonāktu pie kultūras, mākslas, zinātnes, filozofijas, literatūras un vēstures atdzimšanas, cilvēkiem bija jāpārcieš dažādi laikmeti, kas būtiski ietekmēja cilvēces attīstību.
Filosofijas aizsākumi meklējami pirms gadu tūkstošiem, kad cilvēki ticēja mītiem. Antīkās Grieķijas literatūra ir pierādījums par cilvēku centieniem izzināt pasauli. Mitoloģijas tēli ir senā cilvēka iztēles auglis, bet tiem visiem ir simboliska nozīme. Stāsti un teikas parasti ir par dabas norisēm, dzīvības un nāves jautājumu. Antīkajā kultūrā valdīja politeisms, un katra dievība bija pielīdzināta cilvēkam. Senais cilvēks nešķiroja dzīvo un nedzīvo. Viss bija dzīvīguma piestrāvots.
Līdz pat 6. gs. p.m.ē. pastāvēja mītiskais pasaules skatījums, kad sengrieķu domātāji radīja īpašu domāšanas veidu, kas balstījās uz loģisko domāšanu, lika cilvēkam pašam spriest un meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Pirmsākums, no kā viss radies bija galvenā tēma, par ko runāja sengrieķu filosofi. Sengrieķu filozofija tās sākotnē ir orientēta uz dabas vērojumu un kosmisko likumsakarību teorētisku skaidrojumu – natūrfilosofija. Tā laika filozofi izteica minējumus, ka visa pirmsākums varētu būt ūdens, uguns, gaiss vai apeirons – nenoteiktais, neierobežotais.
Filozofijas virziens – sofistika, kas veido pāreju no natūrfilosofiska pasaules skaidrojuma uz pašizziņu. Aktuāls bija jautājums: vai pasaules izziņa vispār ir iespējama, un, ja ir, tad kā? Centieni atbildēt uz šiem jautājumiem, izraisīja citas problēmas, kā cilvēka dvēseles izziņa. Līdz ar to sengrieķu filozofijā iestājās krīze, jo sabiedrība bija skeptiski noskaņota pret sofistu darbību. Sofisti bija vienīgie filozofi, kas par skolotāja darbu prasīja samaksu. Ar sofistu darbību attīstījās pedagoģija, par vienu no galvenajām problēmām viņi uzskatīja audzināšanu un tikumību. Sofistu filozofiskie meklējumi noved pie jaunas cilvēka izpratnes. Sofists Antifonts izsaka pārmetumu saviem līdzpilsoņiem: „Mēs sajūsmināmies par tiem, kas dižciltīgi no dzimšanas, un godinām viņus, bet tos, kam neskaidra izcelsme – negodinām, izturamies pret viņiem kā barbariem, taču pēc savas dabas mēs visi esam vienādi – gan grieķi, gan barbari.” Tātad sofisti izsaka ideju par cilvēku absolūtu vienlīdzību.
Viens no ietekmīgākajiem sengrieķu filozofiem, kas būtiski ir ietekmējis tā laika filozofiju, ir Sokrats. Viņš runāja par cilvēka dvēseles izzināšanu, par tikumību, tās kopšanu un saglabāšanu. Pēc filozofa domām tikumības avots ir prāts, kuru viņš identificē ar dievu. Atšķirībā no sofistiem, Sokrats samaksu neprasīja, viņš arī nemaz nepasniedza savas zināšanas, atziņas radās dialoga rezultātā.
Izcilais filozofs – Platons ir ideālisma pārstāvis, kas pirmo reizi sašķeļ realitāti šaipasaulē un viņpasaulē. Platons lika arī nozīmīgus pamatus sabiedriskajai hierarhijai.
Antīkās pasaules laikmets bija idealizēts un tā laika sabiedrība tiecās uz attīstību. Tajā laikā attīstījās zinātnes, sāka celt universitātes, un cilvēki vēlējās izglītoties.
Ar Romas sabrukumu un kristīgās reliģijas pasludināšanu sākās viduslaiku periods, kuru Viljams Mančesters raksturo kā „mistrojumu, ko veidoja nepārtraukti kari, pagrimums, noziedzība, apsēstība ar ērmīgiem mītiem un gandrīz neaptverama trulprātība”.
Viduslaiku sabiedrība bija pakļauta baznīcas dogmām, viduslaiku cilvēks nedrīkstēja patstāvīgi domāt un lemt. Līdzko kāds nepakļāvās baznīcas ietekmei, to spīdzināja un sauca par pekles bērnu. Viduslaiku sabiedrībai arī pietrūka informācijas: nedaudzās esošās grāmatas bija rakstītas latīniski, taču šo valodu bija mācījušies tikai elites pārstāvji.
Viduslaiku filozofija balstījās uz teocentrismu. Galvenā tēma, ko apsprieda filosofi, bija Dieva eksistence un cilvēka iekšējās un ārējās pasaules pretstati. Svētais Augustīns uzskatīja, ka cilvēks pats bez Dieva palīdzības nav spējīgs glābt savu grēkā kritušo dvēseli.
Sv. Akvīnas Toms izstrādāja Dieva esamības pierādījumus un tiecās harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības.
Viduslaikos gandrīz visa cilvēka prāta enerģija un pūliņi tika veltīti „svētajam” karam. Viduslaiku sabiedrība dzīvoja bailēs no inkvizīcijas, būtībā cilvēki nemaz nedzīvoja, jo „īstā” dzīve sākas tikai pēc nāves. Baznīca visu izlēma citu vietā un piespieda cilvēkus pakļauties, un tas bija diezgan viegli, jo sabiedrība bija māņticīga.
Par lūzuma punktu no viduslaikiem – „pagrimuma laikmeta” uz renesansi tiek uzskatīts 14. gs., kad Eiropu pārņēma mēris, un mira visi, ieskaitot priesterus, bīskapus, augstmaņus. No nāves neglāba ne dievbijība, ne ticība baznīcai. Acīmredzot tad cilvēks apzinājās savu neatkarību, sabiedrība sāka tiekties pēc pazaudētā – antīkā kultūras. Cilvēki vairs nemaksāja baznīcai, bet gan ieguldīja naudu savai attīstībai. Tad arī uzplauka māksla, literatūra, arhitektūra un kultūra. Visi varēja izpausties kā vien gribēja, neviens nebija iesprausts šauros rāmjos kā tas bija viduslaikos.
Renesanses ideālu meklētāji vēlējās atrast dziļākus jēgas, skaistuma un dzīves kvalitātes slāņus. Renesanses laikmetā parādījās tāds filozofijas virziens kā humānisms, kas vērsās pret sholastiku. Humānisti par pasaules centru nostādīja cilvēku, tā unikalitāti un apbrīnoja tā spējas. Cilvēks tika orientēts uz šīs pasaules dzīvi un apziņu par savu pašvērtību, viņš novērtēja zināšanas un tiecās pēc tām.
Literatūras saraksts.
1. M. Kūle, R. Kūlis – „Filosofija”
2. Ligita Zitāne – „Kultūras vēsture, viduslaiki un renesanse. (skolēna grāmata)”
3. Maikls Dž. Gelbs – „Domā kā Leonardo da Vinči” 26. – 35. lpp./Jumava