Un es apņemos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un
izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās un garlaicīgās
pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām
nomokās.
Zālamana mācītājs, 1,13
“Vai dzīvības formas vienmēr ir bijušas tādas, kādas mēs tās novērojam šodien, vai daudzu gadsimtu garumā tās ir izgājušas garu attīstības posmu?” – tas ir jautājums, kas rodas ikvienam, kas aizdomājas par dzīvo organismu lielo sugu daudzveidību.
Evolucionārā doma zinātnieku prātos sāka nobriest jau labu laiku pirms Darvina. Priekšstati par ilgo un sarežģīto saules sistēmas evolūciju, notikumiem bagāto zemeslodes vēsturi vispirms zinātnieku, bet vēlāk arī visu izglītoto cilvēku apziņā ienāca jau XVIII gadsimtā. 19. gadsimta pirmajā pusē ar šiem priekšstatiem jau bija pilnīgi sarasts. Tas, ka ilgu evolūcijas ceļu nogājusi arī Zemes dzīvība, apziņā iespiedās tikai vēlāk, kad bija publicēta Darvina “Sugu izcelšanās” un izdarīti tālāki evolucionārie pētījumi.
Likumības, pēc kurām attīstās dzīvais indivīds, suga un visa Zemes organiskā pasaule (šos procesus attiecīgi sauc par ontoģenēzi, filoģenēzi un dzīvības evolūciju), ir īsta mūžības problēma. Tieši visparastākais bieži vien ir visnesaprotamākais. Fizikā ir smagumspēks. Par šī spēka īpašībām fiziķi ir uzzinājuši ļoti daudz, turpretī noskaidrot, kāpēc tas pastāv un no kurienes rodas, joprojām nav izdevies. Par gravitoniem, gravitācijas viļņiem un citu ko runā daudz, taču dziļākajai būtībai tuvāk netiek. Bioloģijā ir tāpat. Organismu ontoģenēzi mēs ap sevi redzam pastāvīgi: dzimst un aug bērni, no sēklām dīgst asni, no pumpuriem plaukst lapas. Pati dzīve ir nemitīga attīstība, un dzīves daudzveidība ir acīm skatāmais ilgas evolūcijas rezultāts.
Joprojām galīgi nav skaidrs, kāda ir komandu sistēma, kas nosaka, kāpēc tā vai cita šūna darbojas citādi nekā turpat esošā šūna, un krasi groza tās likteni… Kā iespējams, ka šādas šūnas vienmēr tiek izraudzītas vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā vietā? Uz šo jautājumu joprojām nav atbildes, un nezina, kur īsti to meklēt.
Ģeoloģiskā hronika nav pilnīga, taču vēsturniekam vajadzīgi reprezentatīvi, nevis pilnīgi arhīvi. Č. Darvins, kas ģeoloģisko hroniku salīdzināja ar atsevišķiem lielas grāmatas fragmentiņiem, kas nejauši saglabājušies, bija noskaņots pārāk pesimistiski. Cik daudz liecību patiesībā saglabājas Zemes slāņos un cik daudz no tā, kas saglabājies, nonāk mūsu rokās un ir lieliski interpretējams. Dažreiz paleontologiem negaidīti rodas izdevība savas rekonstrukcijas pārbaudīt. Tā notika tad, kad atradums deva daudz jaunu ziņu par bārkšspurēm, bet nepavisam neatrada celakantu, līdz mūsdienām nodzīvojušu bārkšspuru zivi. Šis atradums deva daudz jaunu ziņu par bārkšspurēm, bet nepavisam nepārsvītroja to, kas bija iegūts agrāk. Izrādījās, ka paleontologi pēc kauliem šo šķietami izmirušo zivju uzbūvi ir noskaidrojuši pārsteidzoši labi.
Par galveno evolūcijas faktoru Ž.B. Lamarkss uzskatīja vienu orgānu spēju, bet cita orgāna nespēju pielāgoties izmaiņām dzīves laikā. Lamarkss domāja, ja organisms spēj pielāgoties izmaiņām, tad tas pakāpeniski kļūst stiprāks, ja ne, tad novājinās un atmirst.
Lamarka pieņēmums par orgānu attīstību un pilnveidošanos, pavisam neatbild uz svarīgu jautājumu, kādi iemesli ietekmē pavisam jaunu orgānu izveidošanos. Piemēram, kādā veidā varētu izskaidrot ragu rašanos dažiem dzīvniekiem. Lai atrastu izeju no šīs situācijas, Lamarkss izdalīja dzīvās radības ar īpašām īpašī bām – “ar spēju tiekties pēc pilnības”, viņš uzskatīja, ka organismiem piemīt pilnveidošanās dziņa, kas tiecas pēc arvien sarežģītākām struktūrām. Franču zinātnieks pieņēma, ka visa organiskā pasaule nepārtraukti mainās, uzlabojoties pašam par sevi, pateicoties dzīvo organismu tieksmei pēc progresa. Šo evolūciju virza vajadzībām sekojoša pielāgošanās, kas tiek pārmantota tālāk. Piemēram, peldošo un purva putnu salīdzinājums. No Lamarka viedokļa šo putnu senči ne ar ko neatšķīrās no parastiem putniem. Taču, nonākuši kaut kādos īpašos apstākļos, piemēram, purvā, sāka piepūlēt savas kājas un tās sāka kļūt garākas un pākāpeniski sasniedza mūsdienu purva putnu- dzērvju kāju garumu. Citi putni, kas bijuši spiesti dzīvot un meklēt barību upēs un ezeros, centās peldēt, ātri attīstot kāju pirkstus un tie savstarpēji savienojās, veidojot ādiņu. Rezultātā daudzu paaudžu laikā ir izveidojušās peldpleznas. Saskaņā ar minēto, ķermeņa uzbūves maiņas nosaka orgānu lietojums.
Lamarka uzskatus neatbalstīja viņa laikabiedri.
Lielāku popularitāti saņēma Ž. Kivjē, kurš uzskatīja, ka visi orgāni organismā savstarpēji saskaņoti un attiecināti. Par piemēru ņemot zālēdājus. Augu izcelsmes barība ir ar mazu barības vērtību, tāpēc tā nepieciešama lielos daudzumos. Tātad zālēdāju kuņģim ir jābūt lielam. Kuņģa izmērs nosaka citu iekšējo orgānu izmērus: mugurkaula, krūšukurvja utt. Masīvs ķermenis var turēties uz spēcīgām kājām, kurām ir cieti nagi. Bet kāju garums nosaka kakla garumu, lai dzīvnieks varētu brīvi ēst zāli. Zobi viņiem nepieciešami plati, plakani ar lielu darbības virsmu.
Cita lieta ir plēsēji. Tiem barība ir barojošāka, tātad kuņģim ir jābūt nelielam. Plēsējam vajadzīgas mīkstas ķepas ar kustīgiem nagiem, lai nemanot pielavītos medījumam un to saķertu.
Savu metodi Kivjē pilnveidoja tik tālu, ka nereti pēc viena atrasta zoba viņam izdevās atjaunot visa dzīvnieka izskatu. Ja vien tika atrasts skelets vai kāda tā daļa, tad panākumi bija garantēti. Tā Kivjē atklāja veselu izmirušo dzīvnieku pasauli. Ja mēs tagad zinām, kādi izskatījās milzīgie reptiļi, mamuti un citi izmirušie dzīvnieki, tad pirmkārt tas ir Ž. Kivjē nopelns. Ar savu atklājumu zinātnieks ir devis milzīgu ieguldījumu nākotnes evolūcijas teorijā, pats nemaz to nenojauzdams.
Ja runā par izmirušiem dzīvniekiem, tad Kivjē paziņoja, ka dzīvnieki, kuri kādreiz apdzīvojuši mūsu planētu, ir gājuši bojā mirklīgi kaut kādu dabas kataklizmu ietekmē. Vēlāk to vietā uz zemes radās jauni dzīvie organismi, kuriem nebija nekas kopējs ar iepriekšējiem zemes apdzīvotājiem. 19.gs. šī teorija bija pilnībā pieņemama, taču vēlāk noliegta.
Neskatoties uz to, vēl šodien daudzi zinātnieki uzskata, ka milzīgs objekts, kurš, domājams, bija līdz 10 km garš, pirms 65 miljoniem gadu ietriecās Meksikā, Jukatanas pussalā, izraisot ugunsvētru un putekļu mākoni, kas iznīcināja dinozaurus. Šādu teoriju apstiprina 1999. gada “National Geographic” raidījumā uzņemtais atklājums, kurā fosīliju pētnieki atrakuši dinozauru ligzdu, kur dinozauru putns guļ uz 8 olām. Tas pārsteigts perējot un gājis bojā gandrīz acumirklīgi, kā lēš zinātnieki.
Pirmajā brīdī varētu likties, ka jebkurš dzīvs organisms ir apveltīts ar īpašībām, kas nav saistītas savā starpā viena ar otras adaptāciju, kuras radušās pielāgošanās rezultātā videi, kurā tas gadījuma pēc nokļuvis. Kaut gan tuvāka problēmas izpēte lika secināt, ka adaptācijas koncepcija var veicināt arī dziļāku izpratni par dzīvības izpausmēm. Šajā gadījumā pielāgošanās var noteikt kā tādu dzīvnieku un augu struktūras organizācijas veidu, fizioloģiju un uzvedību, kura ļauj tiem izpildīt uzdevumus, kas ir tiem veicami.
Daudzi faktori – no ledājiem un zemes garozas nobīdēm līdz izžuvušām ūdenskrātuvēm un cilvēka rašanos, auglīgās augsnes virskārtas iznīkšana dažādu apstākļu ietekmē – noveda pie augšanas apstākļu maiņas kokiem. Pēc kā visa tiem nācās atrast sevī iespējas, kas palīdzētu tiem izdzīvot. Tāda adaptācija var būt atšķirīga: piemēram, šūnas uzbūves veidošanās izmainās tā, lai atvieglotu ūdens saglabāšanos tajās vai arī otrādi, pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no liekā ūdens daudzuma. Koki izstrādāja tādu orgānu veidošanas sistēmu, kas lielākoties nodrošina izdzīvošanu, viņi izmaina savu lapu formu tā, ka samazina ūdens iztvaikošanas iespējas, bet ne uzkrāt to. Daudzi koki pārvietoja savas saknes virs augsnes. Dažkārt pat viņi veido savienību ar dzīvniekiem, ja tas palīdz izdzīvot.
Mēs ļoti labi zinām, ka vieni vai otri organismi, kurus var atrast dotā apvidū, atkarīgi ne tikai no dzīves apstākļiem – karsts vai auksts, sauss vai slapjš, bet arī no ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Katram kontinentam vai okeānam ir raksturīga sava flora un fauna. Tā piemēram, ķenguru var satikt tikai Austrālijā un nekur citur, kolibri un kaktusi dzīvo tikai Jaunā zemē, bet ne Vecā.
Dabaszinātnisko pētījumu pamatā esošais prāts nespēj apjēgt dzīvo, jo prāta statistiskais, abstrahējošais un izolējošais apceres veids neatbilst dzīves dinamiskumam un vienreizīgumam. Tas balstās arī uz dabaszinātņu attelpiskoto, kvantitatīvo laika jēdzienu. Tas atrodas pretrunā ar dzīves plūsmas pamatā esošo ilgumu kā nedalāmo radītāju plūsmu, kas agrāko saglabā sevī un nes nākamībā.
Cilvēces kultūras attīstību salīdzina ar organismu evolūciju, atzīmējot, ka šī attīstība jau arī izrietējusi no tās. Jau pašu cilvēka spēju radīt kultūru un nodot to nākamajām paaudzēm uzskata par sava veida “evolūcijas piemērošanos” apkārtējās vides nosacījumiem. Tā līdzīga primātu spējai staigāt vertikāli vai binokulārai redzei un nav mazāk svarīga īpašība.
Valoda, parašas, sociālā organizācija, darbarīki, mākslas darbi, viss cits, kā kopums veido kultūru, tad ir šīs piemērošanās elementi, informācija par kuriem netiek nodota no paaudzes uz paaudzi caur ģenētisko atmiņu, bet gan ar citiem līdzekļiem – caur sociālās tālāknodošanas mehānismu. Dabaszinātnes no šāda viedokļa var pielīdzināt kādam orgānam sarežģītā organismā – cilvēces kultūrā kopumā.
Organiskās pasaules evolūciju aplūko trīs aspektos, kuriem var atrast vairāk vai mazāk adekvātas analoģijas zinātnes attīstības procesā.
Pirmkārt, tā ir iegūto bioloģiski noderīgo struktūru saglabāšana. Jaunās struktūras parasti pilnīgi neaizvieto savus priekštečus, bet iekļauj tos sevī kā sastāvdaļas. Tā informācijas kodēšanas un atšifrēšanas ķīmiskie mehānismi savos pamatos ir vieni un tie paši visām dzīvām būtnēm. Tie izveidojušies jau pašām vienkāršākajām dzīvo būtņu formām un saglabājušies tālākajā evolūcijas gaitā augstākos organismos. Arī molekulas, ķīmisko reakciju ķēdes un cikli, ar kuru palīdzību notiek organismā uzkrātās un patērētās enerģijas pārvērtības, tāpat ir vieni un tie paši.
Otrkārt, kvalitatīvi jaunas struktūras un funkcijas, kuras ļauj populācijai jaunā formā sadarboties ar apkārtējo vidi, attīstās ļoti strauji. Par to liecina paleontoloģiskie dati attiecībā uz tādām funkcijām kā temperatūras regulācijas zīdītājiem, kurpretim mazāk svarīgās evolucionārās izmaiņas (piemēram, ķermeņa izmēru palielināšanās) norisinās ļoti lēni.
Visbeidzot, evolūcijas procesā realizējas divas norises: ģenētiskā mainība un diferencētā reproducēšana, ko Darvins nosauca par dabisko izlasi. Ģenētiskās izmaiņas, kuras vairošanās procesa rezultātā rada jaunus gēnus un to kombinācijas, nav virzītas uz kādu noteiktu mērķi. Tās dod populācijai iespēju izmēģināt dažādu evolūcijas virzienu potenciālās rezerves. Šādu izmaiņu apvienojums ar dabisko izlasi var novirzīt evolūciju pa ceļu, kura rezultātā rodas jauna suga.
Jāatzīmē, ka bioloģiskā evolūcija un eksakto zinātņu attīstība kardināli atšķiras pēc saviem laika mērogiem, ja arī tos izteiktu relatīvās vienībās. Dzīvo būtņu evolūcija ilgst vismaz 109 gadus, eksakto zinātņu attīstība – ap 2.5*103 gadus.
Dzīvās dabas evolūciju virza uz priekšu dabiskā izlase, ko amerikāņu zinātnieks, zinātnes popularizators un fantasts Aizeks Azimovs nosaucis par “Darvina dēmonu”. Šajā procesā ārējās vides apstākļi pastiprina un pakļauj izlasei nejaušās pārmaiņas, kas indivīdam topot, rodas ģenētiskajās programmās.
Darvins pilnīgi atsakās no sugu nemainības. Visām dzīvām būtnēm pēcnācēju ir vairāk, nekā būtu vajadzīgs sugas pastāvēšanai. To starpā ir novirzītas formas ar mainītām īpašībām (variācijas, šodien – mutācija), kura cīņā par eksistenci iztur un vairojas. Apkārtējai videi ikreiz vislabāk piemēroto izlase (selekcija) ved pie sugas tālākattīstības. Variāciju/mutāciju un izlases rezultātā rodas dzīvnieku un augu sugas
Darvina evolūcijas teorijas kardināla atšķirība no citām viņa laika attīstības koncepcijām jāreducē uz domu, kas noliedza evolūciju kā mērķtiecīgu procesu. Darvina “Sugu izcelšanās” neatzina nekādu mērķi, ko būtu noteicis Dievs vai daba. Dabiskā izlase, kura izpaužas vides un organisma mijiedarbībā, nosaka vairāk attīstītu un specializētu organismu rašanos. Pat tādi apbrīnojami piemēroti orgāni kā acs un cilvēka rokas, kuru rašanās varēja dot spēcīgus argumentus par labu idejai, ka eksistē kāds augstāks radītājs un iesākumā iecerēts plāns, tika atzīti par tāda procesa produktu, kurš attīstās no kādiem primitīviem sīkumiem, bet nav vērsts uz noteiktu mērķi.
Mūsu dienās katrā zinātnes nozarē var atrast bagātu pētniecības objektu klāstu. Nav šaubu, ka, lūkojoties uz zinātni lielos mērogos, iespējams konkrētā laika sprīdī saskatīt kādu problēmu un tematisku hierarhiju atbilstoši to iespējamai un praktiskai nozīmībai un tālāka pielietojuma perspektīvām. Taču ļoti bieži dzīve parāda, ka šādi vērtējumi izrādās aplami. Turklāt arī šeit liela loma ir modei un tās diktētajai attiecīgā laika gaumei. Arī prakses noteiktā zinātnisko problēmu aktualitāte bieži vien strauji mainās. Izvēles veiksmīgums lielā mērā atkarīgs no tā, cik lielu oriģinalitāti izdodas realizēt dotajā virzienā.
Diez vai var uzskatīt par triviālu jautājumu: kādēļ reālā pasaule pakļaujas teorijai, matemātiskām struktūrām? Kanta atbilde bija tāda: mūsu uztvere sakārto īstenību, un tas, ko atspoguļo mūsu prāts un ko mēs uztveram kā realitāti, ir pakļauts matemātikas likumiem. Par ārējo pasauli mēs neko uzzināt nevaram, tā paliek “lieta sevī”. Citu atbildi sniedz evolucionārā teorija, kuras sākumus deva Ludvigs Bolcmanis, bet tālāk attīstījis gadsimta dzīvnieku uzvedības pētnieks Konrāds Lorencs. Tās pamatdoma ir tāda: nevis mūsu uztvere un izzinošā darbība iekļauj dabu matemātikas formās, bet gan pati daba savā evolūcijas procesā ieliek matemātiku mūsu prātā kā reāli eksistējošu struktūru. Tas nozīmē, ka jau pērtiķa smadzenēs vajadzēja valdīt kādai telpas ģeometrijas izpratnei, lai tas varētu staigāt pa kokiem.
Lorenca veiktie cilvēka “pasaules ainas aparāta” pētījumi balstās uz fundamentālo principu: dzīve ir mācīšanās. Evolūcija ir atziņu iemantošanas process. Fundamentāla ir doma, ka mūsu domāšanas iepriekšdotais ir radies evolūcijas rezultātā.
Mūsu abstrakcijas spējas un prasme manipulēt ar loģiskiem simboliem ir orientēta uz reālā pasaulē eksistējošām struktūrām. Tad matemātiskās spējas ir ģenētiski fiksēta sugas pieredzes daļa, kas ir apriora indivīdam un aposteriora sugai kopumā.
No evolucionārās izziņas teorijas izriet, ka sugas Homo sapiens matemātiskās spējas ir principiāli ierobežotas, jo tām piemīt bioloģisks pamats un tādēļ tās nevar pilnībā aptvert visas struktūras, kas eksistē īstenībā. Tālab dabas matemātiskam aprakstam eksistētu kādas robežas.
Taču līdzšinējā zinātnes pieredze liecina, ka mūsu ģeometriskās un loģiskās iespējas ir daudz plašākas par tiem ietvariem, kas pazīstami mūsu dienās.
Dzīvniekiem piemītošais instinkts un cilvēku intelekts ir instrumentālas rīcības veidi, pie tam instinkts dzīvei stāv tuvāk un liek izpausties sākotnējai iesaistītībai, taču tas nevar refleksīvi apjēgt pats sevi. Intelekts orientējas uz statistisko un materiālo un pamatos ir vietā vienīgi tehniskās administrēšanas novadā. Līdzdalība radošajā dzīves dziņā ir iespējama vienīgi caur apziņas padziļināšanu intuīcijā, kas savieno instinktu un intelektu.
Garīguma jēdzienā ietilpst cilvēka interese attiecībā pret apkārtējo pasauli ne tikai kā ērtu vai neērtu dzīves vidi. Grūti būtu nosaukt par garīgu tādu cilvēku, kurš nepamana ainavas skaistumu, neizjūt pret jebkura dzīvās dabas objekta uzbūvi godbijīgu izbrīnu. Bet izbrīns pārvēršas par ziņkāri un, ja tā ir attīstība ar apmācību un lasīšanu, – par vēlēšanos izdibināt.
Taču, pievēršoties izziņas procesa dažādiem aspektiem, nonākam jau pie zināma paradoksa. Ja mākslinieks uztver saulrietu un reproducē to uz audekla, tad šādu procedūru uzskata par garīgu darbību (protams, ja ainavā ir ienesta cilvēka attieksme pret to, ko viņš redz). Turpretīm Saules gaismas spektrālā sastāva izskaidrošanu, gaismas izstarošanas kvantiskā rakstura pētniecību parasti uzskata par garlaicīgu, šauri profesionālu nodarbi, kas prasa konkrētas metodikas pārvaldīšanu, prasmi apieties ar aparātiem un formulām.
Šādu paradoksu var pārvarēt, ja garīgumu saista ar emocionalitātes klātbūtni. Arī pašā šaurā profesionālā darbībā, iegūstot jaunu informāciju eksaktās zinātnēs, emocijas ir nepieciešama sastāvdaļa, un tieši tās tur veido garīguma elementu.
Zinātnieka darbība ir saistīta ar ziņkāres apmierināšanu. Tādēļ arī radošā darbība eksaktajās zinātnēs izsauc iedvesmu, kas pārvērš šo procesu par pūlēšanos garīguma jomā. Tas ļauj apgalvot, ka nav neviena kaut cik svarīga zinātnes rezultāta, kurš nesaturētu daļiņu cilvēka dvēseles. Tā ielikta ne tikai patiesības meklēšanas procesā, bet arī pašā patiesībā. Zinātne savā apjēgsmē ir Dabas cilvēciskošanās rezultāts. Vārdi, jēdzieni, sakarības – tie ir elementi, ko Dabai piešķīris cilvēks. Mākslinieks parāda cilvēkiem pasaules ārējo skaistumu, savukārt zinātnieks atklāj intelektuālo skaistumu, kurš saskatāms vispirmām kārtām Dabas likumu izzināmībā, tajā ārkārtējā daudzpusībā, kurā izpaužas samērā vienkārši formulējamie pamatlikumi, kas nosaka matērijas kustību.
Zinātniskā un mākslinieciskā jaunrades procesu līdzību dziļi izjutis Alberts Einšteins: “Tur , kur mūsu apkārtējā pasaule pārstāj būt par personīgo cerību un vēlmju arēnu, kur mēs kā brīvas būtnes, šauboties un domājot, apceram to ar izbrīnu, tur mēs ieejam mākslas un zinātnes pasaulē. Ja mēs redzēto un pieredzē uzzināto aprakstām loģikas valodā – tā ir zinātne; ja to reprezentējam formās, kuru iekšējās sakarības nav pieejamas mūsu apziņai, bet kuras intuitīvi tiek uztvertas kā apjēgtas, – tā ir māksla. Kā mākslai, tā zinātnei kopēja ir aizraušanās ar kaut ko tādu, kas stāv pāri personīgajam, kas ir brīvs no sacītā”.
Arī pašiem zinātniskajiem rezultātiem ir kāda saite ar garīgumu. Pasaules uzbūves izpratnes process ir salīdzināms ar mīklu minēšanu, kaut kas līdzīgs rotaļai, kurā no dotajiem sarežģītas formas gabaliem ir jāsastāda kāds ķermenis, proti, jāprot tos salikt kopā tā, lai iznāktu kāds vienkāršas formas veidojums.
Ikviena dzīva būtne izstaro dažādas intensitātes vibrācijas. No visām enerģijām vissmalkākā ir doma. Likumsakarība tāda: jo augstāks jeb smalkāks enerģijas veids, jo tas spēcīgāks. Doma ir ļoti spēcīga viļņveidīga enerģija, ko izstaro smadzeņu šūnas. Cilvēka apziņa un doma veido psihiskās enerģijas būtību. Šī varenā enerģija atrodas visā un visur. Psihiskā jeb ugunīgā enerģija ir sinonīms sākotnējam kosmiskajam spēkam, kas atrodas cilvēkā saistītā veidā.
Jau Engelss “Dabas dialektikā” kā centrālo ideju ir uzsvēris matērijas kustības formu klasifikāciju un tai atbilstošu to zinātņu klasifikāciju, kursa pētī šīs kustības formas. Kustības zemākā forma ir vienkārša pārvietošanās, augstākā forma – domāšana. Kustības pamatformas, ko pētī dabaszinātnes, ir mehāniska, fizikālā, ķīmiskā un bioloģiskā kustība. Katra zemākā kustības forma ar dialektisku lēcienu pāriet augstākā formā. Katra augstākā kustības forma ietver kā pakļautu momentu zemāko formu, bet nav atvedināma uz to. Pamatojoties uz šo mācību par matērijas kustības formām, Engelss veido dabaszinātņu dialektiski materiālistisko klasifikāciju, kur katra zinātne “analizē atsevišķu kustības formu vai vairākas savstarpēji saistītas kustības formas, kas pāriet cita citā)
Dabaszinātņu problēmas ar savu dziļumu un noslēpumainību izraisa patiesu saviļņojumu un bijību.
Dzīve tiecas sevi paplašināt, reproducēt, kāpināt un, visbeidzot, pārvarēt pašas mirstīgumu. Šajā procesā tā atrodas aktīvā dialogā ar apkārtējo pasauli, kas tai dod telpu un robežas, ar dzīvības slāni -biosfēru, kas klāj zemeslodi. Kopējā dzīvo organismu masa, vai kā saka zinātnieki – kopējā Zemes biomasa, ko apmēram saskaitīja V.I.Vernadskis un viņa skola, sasniedz 1015 t. salīdzinot ar Zemes lodes kopējo masu, tas nav nemaz tik daudz, visumā tomēr tā ir milzīga dzīvo organismu masa.
Biosfēra – galvenā sastāvdaļa no kopējās dzīvības izpausmes uz Zemes kā planētas, enerģētiskais ekrāns starp zemi un kosmosu, kas pārvērš noteiktu daļu kosmiskās, pirmkārt saules enerģijas, kas nokļūst uz Zemi, par vērtīgu augstimolekulāru organisku vielu.
Milzīgajā biomasā norisinās vielmaiņas procesi, vieni organismi atmirst, citi rodās, tie pārtiek viens no otra, viens otra produktiem utt. Biosfērā notiek patstāvīga regulāra bioloģisko vielu aprite. Vesela rinda vielu, vesela rinda enerģijas formu pastāvīgi cirkulē šajā lielā biosfēras apritē. No šīs aprites daļa organisko vielu nonāk augsnē, ūdenstilpju gultnēs, izmantojās mikroorganismiem-mineralizatoriem, utt. Šo mineralizācijas produktu atmirstošās organiskās vielas, kuras netiek izmantotas biosfēras bioloģiskajā apritē, papildina minerālvielu slāni.
Cilvēce jau ļoti sen, gribot negribot, ietekmē ekosistēmu darbību, apzināti vai neapzināti iejaucas to iekšējās saitēs. Bieži tas beidzas slikti abām pusēm. Izeja ir viena – aktīvi jāiepazīst likumi, pēc kuriem funkcionē biogeocenoze. Tikai teorētiski balstoties uz biogeocenozes un biosfēras, var izbēgt no negatīvām cilvēka iejaukšanās sekām dabas procesos, panākt pilnīgu un produktīvu laiksaimniecības, mežsaimniecības, medniecības un citu nozaru darbību.
Pašam cilvēkam jāuzņemas atbildība par apkārtējo vidi, par to smalko attiecību saglabāšanu biosfērā, kuras ir izveidojušās evolūcijas miljonos gadu laikā uz Zemes.
Vernadskis ir atzīmējis milzīgo cilvēka ģeoloģisko lomu. Viņš norādīja, ka biosfēras nākotne – tā ir noosfēra, tas ir prāta sfēra. Zinātnieks ticēja cilvēka prāta spējām, ticēja, ka cilvēks aktīvi piedalīsies dabas evolūcijas procesā un cilvēks pratīs pavirzīt dzīvības evolūciju tādā virzienā, lai padarītu mūsu planētu vēl skaistāku un bagātāku.